LINDAS Reicles sapnis bija kļūt par bērnu anestezioloģi, tomēr pēc vairāku gadu rezidentūras Somijā viņa ir ģimenes ārste Liepājā un dažādos sociālajos medijos visai asi iesaistās diskusijās par veselības aktualitātēm. Lindai ir viedoklis par veselības aprūpes sistēmas caurumiem valstī un arī redzējums, kā šo sistēmu veidot cilvēkiem draudzīgu.
Katrs “paldies!” un pacienta smaids motivē strādāt tālāk un neizdegt, par to pārliecināta infektoloģe IVETA JUKŠINSKA. Viņai darba pilnas rokas: attīstot ambulatoro infektoloģiju Daugavpilī, cīnoties par Covid–19 pacientu dzīvību, Daugavpils medicīnas koledžā medicīnas māsas un ārstu palīgus skolojot par infekcijas slimībām.
Dace Vorslava, gimenes ārste un pulmonoloģe Valmierā stāsta, ka, skatot pacientus pēc Covid–19 pneimonijām, šķiet, ka tausties nezināmajā, jo nemāki pateikt, kāda būs šo cilvēku perspektīva. Objektīvā atrade ir daudz smagāka, nekā pacients subjektīvi jūt.
Ģimenes ārste LĪGA BĪLĀNE savu praksi Saldus novada Lutriņu pagasta centrā atvēra pirms pusotra gada. Cenšas strādāt citādi, nekā pacientiem bija ierasts: atsevišķa telpa ārsta sarunai ar pacientu, skaidrāk novilkta robeža starp laiku pacientiem un laiku sev. Dakterei viņas darbs tiešām patīk, taču nākotnes skatījums ir skaudri reālistisks.
To, ka ar savām zināšanām un pasaules redzējumu reiz palīdzēs pacientiem Latvijā, MĀRA MELDERE zināja jau pirms deviņiem gadiem, dodoties uz rezidentūru Vācijā. Pērn tieši Līgo naktī viņa atgriezās mājās un jau septembrī pārņēma ģimenes ārsta praksi Rojā.
Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu.
Pirms trim gadiem Liepājas reģionālajā slimnīcā darbu sāka jaunā bērnu ķirurģe MARIJA KRAULE. Dakterei šie gadi bijuši ļoti intensīvi, taču labākais — slimnīcā ieviestas jaunas ārstēšanas metodes!
Tā vien šķiet, ka plastikas un rokas ķirurģe, mikroķirurģe, medicīnas zinātņu doktore LAURA LOGINA sevī slēpj baterijas, kas nekad nenosēžas. Arī vēlu vakarā, kad pieņemts pēdējais pacients un operācijas beigušās, viņa burtiski dzirksteļo.
Būs jābūt atvērtam nezināmajam svešā pilsētā vai jāstāv rindā uz praksi, varbūt jāstājas bezdarbniekos. Kursos vai pašmācības ceļā būs jāmācās uzņēmējdarbība, jāzog laiks ģimenei, jāliek lietā izdoma, jāiesaista izpalīdzīgi draugi, radi... Tas viss — lai tiktu pie savas prakses!
Kāpēc par savu darbavietu viņi izvēlējušies reģionu slimnīcu, vai nav vīlušies un cik piesātināta ir ikdiena — vaicājam jaunajiem ārstiem, kas savu izvēli izdarīja pirms dažiem gadiem.
Vai Muhammedam jāiet pie kalna vai kalnam pie Muhammeda? “Šauro” speciālistu, kuru Latvijā trūkst, došanos uz reģioniem valsts nestimulē. Viss pacientu un pašu speciālistu rokās.
Viņi ir pārliecināti, ka, dodoties strādāt uz reģionu, ir ieguvēji. Talantīgi, gudri, ar jaunības maksimālismu apveltīti, tāpēc nebaidās no kolēģu skepses, bet ir gatavi riskēt un eksperimentēt - būt novatori kādas nozares, metodes attīstībai reģionā. Viņi saka: reģionā būt novatoriem pat ir vienkāršāk, jo tur vadība ir elastīgāka un pretimnākošāka. Jaunie ārsti vēl nav rutīnas apbružāti un ir pārliecināti, ka tehnoloģijas neaizvietos daudz lielāku vērtību - daktera rokas un sirdi. Prieks, ka jaunajiem ārstiem sirds ir īstajā vietā.
Pie Demenes pagasta ģimenes ārsta VITĀLIJA NOVICKA mazais pacients Valērijs atnācis pēc fluorogrāfa izmeklējuma Daugavpilī. Puikam bijis plaušu karsonis. Dakteris, apskatījis rentgenuzņēmumu un slēdzienu un paklausījies ar stetoskopu, zēnam un mammai paziņo: “Pozitīva dinamika, tātad puika izveseļojies.” Vēlāk, jau sabužinādams pacienta matus, smaidot noteic: “Malacis, puika!”
Par fonu fotogrāfijai ārsts Aivars Baurovskis izvēlējās “dzelzīti” – dzelzs tiltu pāri Gaujai. Tāda izvēle vairāku iemeslu dēļ – vārdiski tilta nosaukums sasaucas ar daktera ikdienas darba instrumentiem, “dzelzītis” simbolizē Valmieru, kuru par savējo jau 25 gadus sauc Baurovsku ģimene.
Divu – trīs kafijas tasīšu dzeršana dienā ir saistīta ar ilgāku dzīves ilgumu un zemāku sirds un asinsvadu slimību risku, salīdzinot tiem, kuri kafiju nelieto.
Anatomikums ir īpaša vieta: verot smagās durvis, nevilšus gribas mazliet pierimt. Spilgta personība ir arī šīs vietas vadītāja, RSU profesore, Anatomijas un antropoloģijas institūta direktore MĀRA PILMANE. Aizrautīga, allaž darbīga, prasīga. Vienlaikus atklāta un sirsnīga.
Neiroloģe, algoloģe, Rīgas Stradiņa universitātes lektore LINDA ZVAUNE ikdienā strādā ar pacientiem, kuri cieš no dažādām sāpēm. Tās visas ir gana izaicinošas, taču daktere uzsver: galvassāpes atstātas pabērna lomā. Pirms pāris gadiem Dr. Zvaune Kopenhāgenas Universitātē ieguva maģistra grādu galvassāpju ārstēšanā, un šīs mācības ļāvušas plašāk paraudzīties uz šo jomu un vairojušas vēlmi to attīstīt augstākā līmenī.
Kā viena no demences riska attālināšanas intervencēm tiek piedāvāta regulāra ikdienas pastaiga. Vai ir saistība starp dienā noieto soļu skaitu, staigāšanas intensitāti un demences sastopamības rādītājiem?
Neskatoties uz to, ka osteoporotiskie lūzumi būtiski ietekmē pacienta turpmāko dzīves kvalitāti un paaugstina mirstības risku, daļa pacientu nolemj osteoporozes medikamentozo terapiju pārtraukt. Šeit pētīti iemesli, kāpēc tā notiek un kas ir riska faktori zāļu lietošanas nelīdzestībai osteoporozes pacientu vidū.
