Vasarā blakus pozitīvai iedarbībai pēdas tiek pakļautas vīrusu un baktēriju ietekmei, kukaiņu kodumiem un dažādām traumām, tāpēc piedāvājam apkopojumu par vīrusu kārpām, ādas sēnīti, varžacīm un plaisām papēžos, kā arī par diabētiskās pēdas sindromu, kas aktuāls neatkarīgi no gadalaika.
Podoloģija kā zinātne attīstījusies kopš seniem laikiem un mūsdienās aktīvi turpina attīstīties zinātnes un prakses jomā. Latvijā jau 12 gadus ir iespēja iegūt kvalitatīvu 1. līmeņa augstāko profesionālo izglītību podologa specialitātē, studējot LU P. Stradiņa medicīnas koledžā, bet kopš 2016. gada notiek podologu sertifikācija.
Kvalifikācijas paaugstināšanai un profesionālās izaugsmes veicināšanai podologi aktīvi apmeklē tālākizglītības kursus gan Latvijā, gan ārvalstīs. Nozares speciālisti veic pētījumus, attīsta inovatīvas metodes un tehnoloģijas, lai podologi līdztekus profesionālajām zināšanām varētu izmantot vislabākos risinājumus, palīdzot pacientiem uzlabot dzīves kvalitāti.
Kas ir podologs?
Podologs ir ārstniecības persona, kas piedalās pacientu ārstniecības, rehabilitācijas, izglītošanas un veselības veicināšanas procesā. Profesionāli darboties podologs var patstāvīgi vai aprūpes komandas sastāvā iestādēs Veselības ministrijas, Labklājības ministrijas padotībā un/vai jebkuras formas un piederības uzņēmējsabiedrībā.
Atšķirībā no pedikīra meistara, kurš nodarbojas ar veselas pēdas apstrādi, podologs novērtē kāju nagu un pēdu ādas stāvokli un konstatē izmaiņas ādas un nagu struktūrā, veic pēdu izmeklējumus un pēdu ārstniecisko aprūpi, risinot tādas problēmas kā pēdu ādas un nagu sabiezējumi, nagu traumas, nagu deformācija un krāsas izmaiņas, ieauguši nagi, pēdu plaisas, varžacis, kārpas, ādas un nagu sēnītes.
Pēdu veselības problēmas nereti ir citu slimību vai traumu izraisītas, tāpēc profesionāls podologs strādā daudzdisciplīnu komandā, sadarbojoties ar dermatologiem, endokrinologiem, ģimenes ārstiem, asinsvadu ķirurgiem, tehniskajiem ortopēdiem, traumatologiem ortopēdiem u.c. speciālistiem.
Pēdu veselība vasarā
Tuvojoties vasarai, slēgtos apavus vēlamies nomainīt pret brīvākiem atvērta tipa apaviem, apaviem bez fiksētas papēža daļas, nenēsāt zeķes un staigāt basām kājām. Blakus pozitīvai un vēlamai iedarbībai pēdas tiek pakļautas vīrusu un baktēriju ietekmei, kukaiņu kodumiem un dažādām traumām, kuru rezultātā var attīstīties kāju ādas un nagu sēnīšu infekcijas, parādīties vīrusa kārpas (verruca plantaris , ko ierosina atsevišķi CPV tipi).
Labvēlīga vide sēnīšu infekcijas un vīrusa kārpu iegūšanai ir publiskas vietas ar siltu vidi un augstu mitruma līmeni — pirtis, koplietošanas dušas, ģērbtuves, ūdens atrakciju parki un baseiniem piegulošās virsmas. Mitrums un izmirkusi āda pēc baseina apmeklējuma atvieglo vīrusa iekļūšanu ādas virsējā slānī caur mikroplaisām ādas virsmā. Vīruss tiek pārnests ar epidermas raga slāni, piemēram, sarokojoties, lietojot vienus priekšmetus, bērniem spēlējoties ar rotaļlietām, staigājot ar basām kājām vai valkājot svešas čības un apavus.
Vīrusu kārpas
Vīrusu kārpu attīstību var veicināt galvenokārt novājināta imunitāte, kārpu vairošanos var pastiprināt plaukstu un pēdu svīšana (hiperhidroze) un pārmērīga saldumu un gāzētu, saldinātu dzērienu lietošana. Kārpas uz ādas izskatās kā blīvi, minimāli piepacelti veidojumi, kuru virsmā bieži redz arī tumšus punktiņus, kas ir kārpas asinsvadi. [1 ]
Literatūrā [2 ] aprakstīts, ka kārpas izjauc, padara neredzamu normālo ādas zīmējumu, kas ir klīniski svarīgs diagnostisks simptoms. Kad ādas normālais zīmējums atjaunojas, kārpas ir izārstētas. Kārpas pašas par sevi mēdz izzust 35—50 % gadījumu. Ārstēšanas iemesli visbiežāk ir kosmētiski, psiholoģiski, kā arī nolūkā nepieļaut vīrusa izplatību. [2 ] Kārpām lokalizējoties uz pēdas spiediena vietā, tās nereti rada sāpes un diskomfortu.
Podologu praksē bieži novērots, ka pacienti nodarbojas ar neadekvātu pašārstēšanos, vīrusu kārpas jaucot ar varžacīm, kas ir ādas bojājums deformāciju vai mehāniska spiediena rezultātā. Tāpēc ir svarīgi pirms veidojuma apstrādes un ārstēšanas sākšanas mājas apstākļos ar bezrecepšu lokālajiem iedarbības līdzekļiem vai plāksteriem noskaidrot veidojuma izcelsmi, konsultējoties ar podologu vai dermatologu.
Ādas sēnīte
Ādas sēnīte visbiežāk sākas pirkstu starpās, starp 4. un 5. pirkstu ar apsārtumu, ādas lobīšanos, nereti arī niezi. Ādas sēnīte uz pēdām var izpausties arī kā sausa āda pēdas plantārajā virsmā un nedaudz uz pēdas sānu virsmām (“atlēta pēda”). Sākotnēji infekcija var skart tikai vienu pēdu, bet pakāpeniski, infekcijai izplatoties, radīt ādas bojājumus abām pēdām. Neārstējot ādas infekciju, tā parasti tālāk bojā nagus. [1 ]
Profilakse
Profilaktiskos nolūkos, lai izvairītos no vīrusu kārpām un sēnīšu infekcijām, vienmēr publiskās vietās ir jāvalkā čības, nedrīkst valkāt svešus apavus un kopīgi lietot dažādus higiēnas priekšmetus, manikīra, pedikīra instrumentus un vīles, kas var būt infekcijas avots. Vismaz reizi dienas laikā vēlams mainīt apavus un zeķes (zeķes izvēlēties tādas, lai kājas uzturētu sausas). Dienas beigās ikdienā vilktie apavi ir jādezinficē ar speciālu apavu dezinfekcijas līdzekli un jāizžāvē, jāizņem apavu zoles.
Svarīgi pēc dušas kārtīgi izslaucīt pirkstu starpas, bet pēc treniņiem vai nodarbībām ieteicams lietot pēdu ādas un apavu dezinfekcijas līdzekļus vai putas ar pretsēnīšu iedarbību. Ja cilvēkam jau ir ādas vai nagu sēnīte, tad čības vajadzētu lietot gan publiski, koplietošanas telpās, gan mājās, no inficēšanās pasargājot ģimenes locekļus. [1 ]
Īpaša uzmanība pēdu ādas un nagu veselībai jāpievērš sportistiem, garu pastaigu, pārgājienu cienītājiem, maratona skrējējiem, kuru aktivitātes, pastiprināta pēdu svīšana (hiperhidroze) un nepiemērotu apavu izvēle veicina nagu traumas un dermatoloģiskus bojājumus. Novērojot izmaiņas pēdu ādā vai nagos, ieteicams pieteikt vizīti pie dermatologa vai podologa, kurš novērtēs pēdu stāvokli un izveidos ārstniecības vai kopšanas plānu pēdu un nagu veselības atjaunošanai un uzturēšanai.
Varžacis
Varžacis (clavus ) ir viens no biežākajiem hiperkeratožu veidiem, kas rodas ilgstošas un regulāras mehāniskas berzes un/vai spiediena rezultātā. Klīniski tās izpaužas kā norobežota ragvielas kārta spiediena vietā, kas ķīļveidā iespiežas ādā, kairinot nervus un izraisot sāpes spiediena laikā. Serde sastāv no caurspīdīga keratīna bez kapilāriem, papilomām vai asiņošanas.
Clavus var būt atsevišķs punktveida mezgliņš vai arī atrasties plašākas hiperkeratozes vidū. [16 ] Varžacu lokalizācijas vietas parasti ir uz pēdām, sevišķi bieži tās veidojas uz kāju mazo pirkstiņu dorsālās virsmas (cietā varžacs) vai starp diviem blakus pirkstiem, to iekšējās virsmās, galvenokārt ceturtajā pirkststarpā (mīkstā varžacs).
Mīkstās varžacs rašanās iemesls ir ne tikai pastiprināts spiediens, bet arī ādas macerācija pirkstu starpās. Galvenie varžacu veidošanās iemesli ir nepiemēroti apavi — gaisu necaurlaidīgi, šauri, neērti, neatbilstoši izmēram, pēdu deformācijas, ortopēdiskas izmaiņas, profesionāla kāju pēdu pārslodze, piemēram, dejotājiem un sportistiem.
Profilakse
Varžacu profilakses galvenais pamatprincips ir piemērotu apavu izvēle. Vasarā, nēsājot brīvākus apavus, var uzlabot pēdu vispārējo stāvokli, novēršot mehānisko spiedienu no pārslogotajām vietām, ir iespēja atbrīvoties no varžacīm. Ja pacientam ir pēdu vai pirkstu deformācijas, iesaka apavos ievietot gatavās mīkstās ortozes, puszoles, zoles vai tehniskā ortopēda izgatavotas individuālas zolītes.
Smagām pēdu deformācijām tiek gatavoti speciāli ortopēdiski apavi, kas novērš izteiktu hiperkeratožu veidošanos. Iegādājoties jaunus apavus, ieteicams to darīt pēcpusdienā, kad kājas ir nogurušas, tādējādi ir lielāka iespēja iegādāties piemērotāko apavu modeli un izmēru. Tomēr, ja ir sajūta, ka apavi spiež vai berž, apavos var ievietot speciālas ortozes — gela vai silikona strēmelītes, aplīšus var ielīmēt apavos gan kapes daļā, gan apavu zoles priekšdaļā (kas atbilst pēdas metatarsālajai daļai), gan pie siksniņām, gan kurpes purngalā, gan valkāt ieliktni starp īkšķi un otro pirkstu, ja kurpēm ir fiksējoša saite kurpes priekšdaļas vidū. Ērti, kājai atbilstoši, dažādām slodzēm un apstākļiem piemēroti apavi ir hiperkeratožu novēršanas profilakses pamats. [6 ]
Plaisas papēžos
Daudz cilvēku vasaras periodā sūdzas par papēžu plaisāšanu. Literatūrā [3 ] minēts, ka dažādas pēdu problēmas skar 80 % pieaugušo, tomēr sievietēm plaisājošo papēžu problēmas novērotas divreiz biežāk nekā vīriešiem, tātad plaisu aprūpei un profilaksei jāpievērš lielāka uzmanība.
Pēc dermatologu atziņām [4 ; 5 ] pacientus ar sausu ādu konsultē gandrīz visu jomu ārstniecības personas, tāpēc visiem speciālistiem jāzina, kā atjaunot ādas barjerfunkciju un novērst ādas bojājumu attīstību. Pēdu aprūpes laikā savlaicīgi pamanītas un novērstas pēdu problēmas palīdz izvairīties no komplikācijām un dziļākiem ādas bojājumiem, kas ir uzņēmīgāki pret vīrusiem, sēnītēm un baktērijām.
Jebkura deformācija pēdās vai kājās veicina plaisu veidošanos papēžos. [16 ]
Nepareiza pēdu aprūpe, liekais svars, tūskas (venozās), HSM, ģenētiska predispozīcija, infekciozi alerģiskas slimības (dermatīti, mikozes) un citi iemesli plaši pieminēti dažādos informācijas avotos. ASV dermatoloģijas institūta speciālistu [7 ] dati liecina, ka ir cilvēku grupas, kas vairāk tendētas uz plaisu veidošanos papēžos, un nosauc iespējamos riskus, kas veicina papēžu plaisu veidošanos:
pastaiga basām kājām,
pusmūža vecumposms, menopauze,
adipozitāte,
cukura diabēts, artrīts, psoriāze,
neatbilstoši apavi,
pēdu ādas traumatizācija,
nepareiza pēdu higiēna un kopšana,
iedzimtas, iegūtas pēdu deformācijas,
sēnīšu infekcijas (“atlēta pēda”),
pēdu hiperhidroze.
Podoloģijas rokasgrāmatas autors Šolcs [16 ] plaisas iedala mitrajās un sausajās. Mitrās plaisas raksturīgas to profesiju pārstāvjiem, kuru darbs saistīts ar pastiprinātu mitrumu (pirtīs, baseinos, fitnesa zālēs, koplietošanas dušās), kā arī cilvēkiem, kuru speciālie darba apavi ir gumijas zābaki, kuros pastiprināti svīst kājas.
Sausās plaisas parasti veidojas tad, kad organisms vairs nespēj pietiekamā daudzumā izveidot zemādas tauku slāni. [16 ] Tad pacientam novērojami blīvi audu sabiezējumi papēža apkārtnē ar lineāriem bojājumiem un mainītu krāsu. [8 ] Bojājuma pakāpes un dziļums nosaka pacienta sūdzības par niezi, sāpēm staigājot, stāvot un par kserozi (ādas sausumu).
Plaisas var būt virspusējas (sākotnēji) vai dziļas (ja ilgstoši nav ārstētas). Virspusējās plaisas skar tikai epidermu, tāpēc ir viegli ārstējamas un parasti nerada sāpes. [7 ] Šādas plaisas sadzīstot neatstāj rētas, [17 ] tomēr rada diskomfortu, jo vispirms āda zaudē mitrumu un elastību, kļūst sausa, tad parādās sīki, nereti sāpīgi plīsumiņi. Dziļās plaisas, kas skar gan epidermu, gan dermas augšējo slāni, ir sāpīgas un sadzīstot atstāj rētas. [17 ]
Dziļās plaisas biežāk novērojamas hronisku ādas slimību gadījumos, kad visos ādas slāņos ir iekaisuma šūnas. Visbiežāk šādas pazīmes novērojamas locītavu vietās un dziļākās ādas krokās, bet papēžos tās veidojas ādas uzslāņojumu dēļ. Dziļās plaisas apgrūtina ikdienas aktivitātes, jo saplaisājuši papēži ierobežo staigāšanu un sporta aktivitātes, turklāt dziļās plaisas mēdz arī asiņot, tādējādi palielinot risku infekciju attīstībai. Ja papēžu plaisas ir dziļas, sāpīgas un asiņo, vislabākā taktika paralēli dermatoloģiskai terapijai ir podoloģiskā aprūpe: izmantojot speciālās frēzes un instrumentus, notiek papēžu ādas un plaisu apstrāde, kas paātrina brūces dzīšanu. Podoloģiskās aprūpes laikā tiek ievākta arī anamnēze un noskaidroti problēmas iemesli, sniegtas rekomendācijas pēdu profilaksei. [9 ; 16 ]
Būtiski zināt, ka veselai ādai nepieciešamas aptuveni 14 dienas, lai epidermas šūnas no metaboliski aktīvā bazālā slāņa nokļūtu raga slānī, un vēl 14 dienas ir nepieciešamas, lai āda no šīm šūnām atbrīvotos, — šo procesu sauc par lobīšanos. Veselā ādā šis process notiek nepārtraukti un nav manāms, tomēr arī problemātiskas pēdu ādas gadījumā biežāku aprūpes procesu nerekomendē. Pārmērīgas pēdu aprūpes rezultātā var rasties patoloģisks ādas sausums, xerosis , eritēma un ekzēma. Patoloģiskas ādas podoloģiskās aprūpes procesa galvenais priekšnoteikums ir saglabāt raga slāņa fizioloģisko mehānismu, kas nodrošina organisma aizsardzību no svešu kaitīgu vielu iekļūšanas, dažādām infekcijām, izžūšanas, mitruma kaitīgās iedarbības, atstaro organismam kaitīgus gaismas starus.
Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžas studiju programmas “Podoloģija” pētījumā podologs Jankovskis [10 ] secinājis, ka gan dziļo, gan virspusējo ādas plaisu aprūpē nozīme ir kompleksam problēmas risinājumam, intensīvai ādas mitrināšanas un kopšanas programmas sākšanai, kas podoloģiskajā aspektā apkopota tabulā.
Tabula
Rekomendācijas pēdu plaisu aprūpei
Ārstēšana
Atbilstoši podoloģijas vadlīnijām [11 ] ir vairāki pamata soļi papēžu plaisu aprūpē.
Pēdu apskate un novērtēšana, anamnēzes ievākšana.
Pēdu dezinfekcija.
Papēžu ādas mīkstināšana ar keratolītisku šķīdumu.
Plaisu apstrāde ar skalpeli — liekās ādas noņemšana izplatīšanās virzienā, ievērojot ādas līnijas.
Plaisu iztīrīšana ar dimanta frēzi.
Plaisu malu pielīdzināšana ar smilšpapīra frēzi.
Ziedes/krēma uzklāšana.
Pēc šādas aprūpes procedūras šūnas var ātrāk atjaunoties, iespējami saudzīgāk dziedējot plaisas. Lai aizsargātu ādu un labāk amortizētu papēdi dziļu plaisu gadījumā, ieteicams izmantot okluzīvu (stingri noslēdzošu) pārsēju. [16 ] Septiskām plaisām ieteicams antiseptisks sietveida pārsējs (austas marles materiāls ar parafīna bāzi). Amortizācijai ieteicamāki ir poliuretāna putu pārsēji ar sudrabu, kuriem vienlaicīgi ir atslogojoša un antiseptiska iedarbība. Šie līdzekļi izmantojami gan kā okluzīvo pārsēju sastāvdaļas, gan kā patstāvīgi pārsienamie materiāli, kas veicina infekciju kontroli un brūces dzīšanu.
Būtisks papēžu plaisu podoloģiskās aprūpes nosacījums ir mitrinošu vielu izmantošana aprūpes procesā. Mitrinātāji ir vielas ādas barjeras uzlabošanai un uzturēšanai, kas veicina dehidratācijas līmeņa pazemināšanos, nodrošina fotoprotekciju un antioksidāciju. Mitrinātāju balstvielas ir okluzīvas un hidratējošas, piemēram, glicerīns, ar papildu funkcionalitāti. [5 ]
Lai papēžu plaisu aprūpe būtu sekmīga, nepieciešama arī pacienta pašaprūpe. Svarīgi plaisu ārstēšanas laikā biezo raga slāni no papēžiem noņemt pakāpeniski, citādi tas veidosies pastiprināti un tāpēc radīsies arvien dziļāki plīsumi. Podoloģe Ivanova [9 ] izstrādājusi vairākus pašaprūpes ieteikumus pacientiem ar papēžu plaisām.
Kājas vannot siltā ūdenī 37—37,5 °C temperatūrā, ūdenim pievienojot lavandas eļļu, kas iedarbojas dezinficējoši un dziedējoši, var izmantot arī kumelīšu uzlējumu.
Lieko ādas raga slāni no papēžiem notīrīt ar kāju pīlinga krēmu, kas vienlaikus ādu baro un padara elastīgu, kā alternatīva izmantojams dabisks līdzeklis, ko pagatavo no kafijas biezumiem vai kukurūzas putraimiem, sajaucot ar kefīru.
Plaisas dziedēt ar krēmiem un geliem, kas satur urīnvielu (urea ), ciedru eļļu, pienskābi un glicerīnu (veido aizsargājošu plēvīti, ātrāk uzsūcas un dziļāk iedarbojas), gelu ieteicams lietot gan no rīta, gan vakarā, krēmu — tikai vakarā, turklāt vasarā ieteicams lietot vieglākas tekstūras gelus vai putu krēmus, kas uzsūcas ātrāk. Svarīgi ievērot, ka krēms, kura sastāvā ir 30 % urīnviela, lietojams kursa veidā ne ilgāk kā 2 nedēļas, pēc tam ikdienas kopšanai var izmantot krēmu ar 7—10 % urīnvielu sastāvā.
Vasara ir laiks braucieniem uz jūru. Jūras ūdens pozitīvi iedarbojas uz ķermeni, tomēr pārmērīgi sausina ādu. Arī pastaigas pa karstām smiltīm ietekmē ādas stāvokli. Tāpēc neaizmirstiet rekomendēt pacientiem lietot kosmētiskos līdzekļus kājām, kuru sastāvā ir jūras aļģu ekstrakti, E vitamīns, avokado eļļa, hohobas (jojoba ) eļļa un alveja.
Plaisu aprūpes priekšnosacījumi cieši saistīti ar plaisu etioloģiskajiem faktoriem. Aprūpes procesā noteikti jāņem vērā pacienta vispārējais veselības stāvoklis, blakusslimības, ķermeņa konstitucionālā uzbūve un dzīvesveids. No šiem faktoriem ir atkarīga podoloģiskās aprūpes procesa norise — instrumentu, frēžu un pēcapstrādes līdzekļu izvēle, rekomendācijas plaisu profilaksei.
Diabētiskās pēdas
Par pēdu ādas veselību ciešā sadarbībā ar podologu un citiem speciālistiem īpaši jārūpējas diabēta pacientam. Diabētiskās pēdas sindroms — pēdas un apakšstilba dziļo audu infekcija, ulcerācija un/vai destrukcija kombinācijā ar neiroloģiskiem un dažādas pakāpes perifēro asinsvadu bojājumiem [13 ] ir viena no nopietnākajām diabēta vēlīnajām komplikācijām, kuru podoloģiskā aprūpe nodrošināma neatkarīgi no gadalaika.
II tipa cukura diabēta pacientiem un I tipa cukura diabēta pacientiem ar ilgu diabēta stāžu un neapmierinošu metabolisko kompensāciju ir ievērojams risks diabētiskās pēdas attīstībai. To sekmē vairāki riska faktori: diabētiskā neiropātija, kavēta perifērās asinsrites apgāde un kaulu minerālā blīvuma izmaiņas. Šos faktorus pastiprina tādi apstākļi kā slēgtu apavu nēsāšana, pēdu noberzumi, izsutumi un traumas.
Diabētiskās pēdas sindroms ir multifunkcionāls process, kura patoģenēzē izšķir trīs patoloģisko procesu izraisītas sekundāras izmaiņas: polineiropātiju, perifēro artēriju oklūziju un abu stāvokļu kombināciju organisma perifērijā. [15 ]
Pēdu bojājumi gandrīz vienmēr ir kombinēti un skar gan jušanas, gan kustības nervu šķiedras, gan maģistrālos asinsvadus.
Pat mērena hiperglikēmija (9—15 mmol/l) ilgākā posmā bojā kāju asinsvadus. Cukura diabētam izpaužoties ar ilgstošu hiperglikēmiju, attīstās neatgriezeniski nervu bojājumi jeb polineiropātija, kas sākotnēji skar ķermeņa perifēriju. Galvenais bojājumu cēlonis nervu apvalkā ir traucēta vielmaiņa un asins apgāde kapilāros, kas veicina demielinizācijas procesu nervu audos. Diabētiskā neiropātija predisponē diabēta slimnieka pēdu dažādām komplikācijām no pēdas locītavu deformācijām līdz patoloģiskiem kaulu lūzumiem (Šarko pēda) un pēdas čūlām. [15 ]
Galvenais kājas amputācijas riska faktors saistībā ar diabētiskās pēdas sindromu ir arteriālās asinsrites traucējumi. Iegurņa un kāju artēriju oklūzijas slimība diabēta pacientiem var rasties jau agrīnā vecumā. [14 ] Perifēro artēriju oklūzijas un polineiropātijas kombinācija (neiroišēmija) ir īpaši nopietna klīniskā situācija ar salīdzinoši sliktu prognozi. [15 ]
Diabēta pēdu čūla ir viena no smagākajām diabētiskās pēdas sindroma komplikācijām. Cukura diabēts palēnina brūču dzīšanas procesu. Pēdu čūlas bieži sākas ar noberzumu, kas iegūts, nēsājot nepiemērotus apavus, perifēro nervu bojājumu dēļ tiek novēloti pamanīts, asinsrites bojājumu dēļ sliktāk dzīst, sliktākas cukura diabēta kompensācijas un samazinātas imunitātes dēļ biežāk inficējas. Čūlas bieži progresē līdz apkārtējo audu infekcijām, osteomielītam un amputācijai.
Pēdu komplikāciju novēršana sākas ar diabēta kompensācijas uzlabošanu un augsta riska pacientu identificēšanu. Pacientiem ar cukura diabētu ir būtiski vismaz reizi gadā novērtēt pēdu stāvokli, tā mazinot risku diabētiskās pēdas sindroma attīstībai, un sijājošās diagnostikas veidā ar pēdu aprūpes protokola palīdzību to veic arī podologs, nosakot diabētiskās pēdas riska klases:
0. riska klase — aizsargjutība saglabāta,
1. riska klase — aizsargjutība samazināta,
2. riska klase — aizsargjutība samazināta, summējas ar pēdu deformācijām/samazinātu asins apgādi perifērijā (pulsa izmaiņas/iztrūkums apakšējās ekstremitātēs),
3. riska klase — anamnēzē/ir pēdas čūla, amputācija. [12 ]
Ir vairākas rekomendācijas par pēdu apskati un pašaprūpi diabēta pacientiem:
katru dienu pēdas mazgāt tekošā ūdenī ar neitrālām ziepēm, ūdens temperatūra 36—37 °C, vannas ilgums 3—5 min. (lai nepieļautu ādas macerāciju), pēdas slaucīt mīkstā dvielī, īpaši rūpīgi starp pirkstiem,
izmantojot spoguli vai ģimenes locekļu palīdzību, rūpīgi apskatīt pēdas, īpaši apakšdaļu, vai nav radušies sīki ievainojumi, apsārtums, pūslīši, ādas lobīšanās (iespējama sēnīšu infekcija),
kopt pēdu ādu ar mīkstinošiem krēmiem, ziedēm (vēlams glicerīnu saturošiem vai speciāli diabēta pacientiem paredzētiem līdzekļiem), bet līdzekli neziest pirkstu starpās,
griežot nagus, ievērot pirkstu un nagu dabisko formu, negriezt pārlieku īsus nagus, izmantot speciālas šim nolūkam paredzētas knaiblītes,
katru dienu staigāt vismaz 30 minūtes, vingrot, lai uzlabotu asinsriti (ja nav čūlu!),
ieteicams valkāt kokvilnas vai vilnas zeķes, vai speciālas zeķes diabēta pacientiem (katru dienu vilkt tīras!),
ikdienas apaviem jābūt ērtiem un pēdas labi jāaizsargā no bojājumiem, apavi jāpārbauda katru dienu, lai tajos nebūtu sīku gružu un citu kairinātāju,
pirms apavu izvēles ieteicams konsultēties ar ortopēdu, īpaši, ja ir pēdu deformācija vai diabētiskās pēdas sindroms,
nekur un nekādos apstākļos nestaigāt basām kājām (istabā, pirtī un baseinā vienmēr jābūt čībās), nekad kāju sildīšanai neizmantot sildītājus — ne ūdens, ne elektriskos, ilgstoši neturēt kājas saulē,
ja rodas tulznas un varžacis, jāvēršas diabētiskās pēdas kabinetā (nedrīkst lietot varžacu plāksterus!),
ja izveidojas nelieli pēdas noberzumi, ādas plaisas vai sīkas brūces, vēlams tās apmazgāt ar fizioloģisko šķīdumu (NaCl 0,9 %) vai vārītu atdzesētu ūdeni un apstrādāt ar antiseptisku līdzekli, uzklāt sterilu salveti un pārsiet ar marles saiti vai elpojošu plāksteri (brūci nedrīkst apstrādāt ar joda šķīdumu, ūdeņraža pārskābes 3 % šķīdumu un briljantzaļo, jo tie izsauc ķīmisku apdegumu, kas var radīt čūlu!),
ja brūces vietā rodas apsārtums, pastiprinās sāpes vai paaugstinās ķermeņa temperatūra, aicināt pacientu nenodarboties ar pašārstēšanos, bet nekavējoties doties pie speciālista.
Noslēgumā
Visas iepriekšminētās izmaiņas pēdu ādā un nagos var veiksmīgi ārstēt, novērst vai stāvokli uzlabot, ja pie speciālista dodas savlaicīgi. Biedrības “Latvijas Podologu biedrība” vietnē podologubiedriba .lv ir informācija gan par podologu kabinetiem pilsētās un reģionos, gan par mājas vizītēm, bet informāciju par valsts apmaksātiem diabētiskās pēdas aprūpes kabinetiem var iegūt Nacionālā veselības dienesta mājaslapā.
