Sāpes plecā ir bieži sastopama pacientu sūdzība ikdienas praksē, kas lielā daļā gadījumu saistīta ar rotatoru manžetes patoloģiju. Bieži vien tiek izmantoti dažādi attēldiagnostiskie rīki diagnozes precizēšanai, bet saistība starp rotatoru manžetes bojājumu un simptomiem no pleca puses nav pilnībā skaidra. Lai noteiktu rotatoru manžetes bojājumu prevalenci vispārējā populācijā un šo bojājumu saistību ar pleca simptomiem, somu kolēģi veikuši šķērsgriezuma pētījumu.
Splenomegālija bieži ir nejauša atradne citu iemeslu veikta izmeklējuma laikā. Svarīgi zināt, pie kāda liesas izmēra vai tilpuma būtu jāizvērtē pacienta hematoloģiska vēža vai aknu slimību risks. Šobrīd iztrūkst skaidru rekomendāciju par taktiku pacientiem ar incidentu splenomegāliju.
Dr. ENIJA ŠTOKA ir ārste, kas Helsinku universitātē ieguvusi maģistra grādu neirozinātnē un tagad Sālgrēna universitātes slimnīcā Gēteborgā turpina savu profesionālo izaugsmi radioloģijas rezidentūrā. Ceļš līdz tai bijis soli pa solim, un viņa atzīst, ka intravertā skandināvu mentalitāte un koleģiālā darba kultūra viņas personībai ir ļoti piemērota.
7. un 8. jūlijā Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā norisinās līdz šim Baltijas mērogā pirmā starptautiskā konference <em>“Baltic Interventional Oncology (IO) Summer School”</em>, kurā kā lektori un praktiskie mācībspēki pulcējas vadošie invazīvie radiologi no Igaunijas, Lietuvas un Latvijas. Tas ir pirmais šāda veida apmācību pasākums invazīvās onkoradioloģijas jomā Baltijas valstu mērogā.
Arvien biežāk attēldiagnostiskajos izmeklējumos kā nejauša atradne tiek konstatētas aizkuņģa dziedzera cistas. Šo veidojumu uzraudzība veicina nozīmīgu slogu gan pacientam, gan veselības aprūpes speciālistiem. Pētījuma autori izteikuši hipotēzi, ka pacientiem ar mazām un stabilām aizkuņģa dziedzera cistām ir ļoti mazs risks cistas progresijai uz augstas pakāpes displāziju vai aizkuņģa dziedzera vēzi, - respektīvi, risks ir tikpat augsts cik vispārējā populācijā.
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas radioloģe diagnoste prof. MAIJA RADZIŅA atzīst, ka ir ļoti prasīga pret sevi un arī pret citiem un cenšas lietderīgi izmantot katru dzīves minūti. Izcila organizatore un līdere — tā Maiju Radziņu raksturo apkārtējie.
Gada laikā ASV tiek veikti apmēram 93 miljoni datortomogrāfijas (DT) izmeklējumi 62 miljoniem pacientu. DT ir plaši izmantots attēldiagnostikas rīks, kas palīdz noteikt diagnozi un attiecīgi uzlabot pacienta klīnisko iznākumu. Tomēr, jāņem vērā arī izmeklējuma jonizējošā starojuma līmenis, kas ir saistīts ar paaugstinātu vēža risku. Vairāki lielapjoma retrospektīvi kohortas pētījumi norādījuši, ka bērnības DT ekspozīcija saistīta ar paaugstinātu risku attīstīties hematoloģiskām malignām neoplazmām un smadzeņu vēzim.
Plīsusi vēdera aortas aneirisma ir dzīvībai ļoti bīstams stāvoklis. Ja cilvēks netiek operatīvi nogādāts specializētā ārstniecības iestādē, mirstības rādītāji ir ļoti augsti — līdz pat 90%. Dažkārt pat mediķi prehospitālā posmā var šo patoloģiju neatpazīt un kļūdīties novērtējumā. Dr. med. Patrīcija Ivanova, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas asinsvadu ķirurģe un Dr. Aina Kratovska, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Radioloģijas centra vadītāja, invazīvā radioloģe vērš uzmanību uz būtiskāko informāciju, kas jāzina katram klīnicistam.
Vidzemes slimnīca, modernizējot savu pakalpojumu klāstu un medicīniskās iekārtas, ir iegādājusies laparoskopijas sistēmu Visera Elite III, veicot investīcijas 138 701,51 eiro apmērā, kas nodrošina augstas kvalitātes 4K izšķirtspēju un 3D pārredzamību - informē Vidzemes slimnīcas pārstāvji.
Latvijas mākslīgā intelekta (MI) risinājumu izstrādātājs “Apply” sadarbībā ar radiologiem – asoc. prof. Kārli Kupču un Dr. Andri Veisu – radījuši risinājumu “Sinapse”, kas ar datorredzes palīdzību veselības aprūpes speciālistiem slimnīcās palīdzēs ātrāk diagnosticēt insultu. Kopš 2024. gada maija risinājums uzsācis darbību Paula Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcā, šobrīd uzrādot 80% efektivitāti.
Mūsdienās sievietes nereti plāno grūtniecību vēlākā vecumā, kad biežāk sastopamas arī deģeneratīvas locītavu slimības, [1] tomēr gūžas locītavas patoloģijas arvien biežāk diagnosticē arī jaunām sievietēm reproduktīvā vecumā. Iemesli — agrīna iedzimtu un jaunības skeleta slimību atklāšana, aktīvs dzīvesveids un pieaugošais pirmās grūtniecības vecums. Rezultātā jārisina jautājumi par gūžas locītavas slimību ietekmi uz grūtniecību un par optimālu ārstēšanas laiku sievietēm, kuras plāno bērnu.
Rozācija ir izplatīta, hroniska, iekaisīga, multifaktoriāla dermatoze, kurai raksturīgas heterogēnas klīniskās izpausmes. Slimība rodas komplicētas mijiedarbības rezultātā, kurā tiek iesaistīta iedzimtība, imūnsistēmas disregulācija, neirovaskulārās izmaiņas, ādas barjerfunkcijas traucējumi un ārējās vides faktori. [1] Mūsdienās diagnostika balstās uz fenotipa noteikšanu — dominējošo klīnisko izpausmju identificēšanu, norādot slimības formu un atbilstošas turpmākās terapijas iespējas.
Liela daļa sieviešu piedzīvo plaša spektra simptomus menopauzes un perimenopauzes laikā, un visbiežāk šie simptomi ar laiku samazinās vai pāriet, taču diemžēl nav pieejami prognostiski kritēriji, kas spētu šo laiku aptuveni paredzēt. Tas, kāda līmeņa konsultācija sievietei šajā periodā būs nepieciešama, atkarīgs no daudziem faktoriem — kulturāliem, etniskiem, ar izglītības līmeni un psihosociālajiem faktoriem saistītiem, kā arī būtiska loma ir gan ārstniecības pieejamībai, gan diemžēl arī finansiālām iespējām.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Lai mazinātu terapeitisko fragmentāciju un nodrošinātu pēctecīgu aprūpi starp dažādu specialitāšu ārstiem (psihiatriem, neirologiem, ģimenes ārstiem), kritiski svarīga ir vienotu vadlīniju un klīnisko algoritmu ieviešana.
