Melnā pelargonija (<em>Pelargonium sidoides</em>) ir augs ar plaša spektra terapeitiskām īpašībām, Eiropā zināms un izmantots ekstrakta veidā kopš ~20. gadsimta. Primāri pelargonijas ekstrakts sastāv no tādiem metabolītiem kā ogļhidrāti, aminoskābes, peptīdi un minerālvielas, sekundāri – proantocianidīniem, kas visticamāk ir būtiskākais iemesls augu līdzekļa terapeitiskajiem efektiem. Šobrīd pieejamā literatūra, t.sk. klīnisko pētījumu rezultāti norāda uz auga antibakteriālo un šunu efektu.
Augu izcelsmes zāļu lietošanas apjoms un popularitāte Eiropas Savienības dalībvalstu sabiedrībās atšķiras. Latvijā dažādu augu izcelsmes zāļu skaits ir salīdzinoši neliels, bet Vācijā augu izcelsmes preparātus ar medicīniskām indikācijām lieto visplašāk — ap 20,7 % no kopējā šādu zāļu patēriņa Eiropā. Vācijā augu zāles visbiežāk rekomendē ģimenes ārsti un farmaceiti.
Etnobotāniskie pētījumi par savvaļas un kultivēto augu tradicionālo izmantošanu kļūst arvien populārāki visā pasaulē, jo etnobotānikas un etnofarmakoloģijas informācija var rosināt jaunus eksperimentālus pētījumus par konkrētu augu tradicionālo izmantošanu. Latviešu tautas ārstniecības pierakstos (ticējumos) atrodamās informācijas pamats ir tradicionālās medicīnas zināšanas, kas nodotas no paaudzes paaudzē.
Sambucus nigra (plūškoka) lapas tautas medicīnā izmantotas ādas iekaisumu mazināšanā, čūlu, apdegumu un citu brūču ārstēšanā. Vairāgus gadsimtus plūškoka lapas izmantotas pārsvarā Eiropas austrumos un dienvidos, tāpat kā Āzijas rietumos, taču kopumā nav tik populāra plūškoka auga daļa, salīdzinot ar ziediem. Tie ir labi zināmi un aprastīti Eiropas Zaļu aģentūras monogrāfijā kā līdzeklis saaukstēšanās un gripas ārstēšanai.
Gadu tūkstošiem, kopš pastāv cilvēce, ārstniecības augi tiek izmantoti gan dažādu slimību ārstēšanai, gan rehabilitācijai un profilaksei. Visas tradicionālās medicīnas sistēmas, lai arī pamatotas ar dažādiem teorētiskiem un kultūras modeļiem, savā doktrīnā iekļauj fitoterapiju.
Ziemas mēnešos, kad vīrusu infekcijas biežāk izraisa augšējo elpceļu veselības traucējumus, aktualizējas jautājums par to, kuras ārstniecības augu drogas būtu vispiemērotākās kā efektīva papildterapija iekaisuša kakla sāpju mazināšanai.
Kuņģa un zarnu trakta slimības ir bieži sastopamas. Daudzu slimību un stāvokļu, tai skaitā, kuņģa un zarnu trakta, profilaksei un ārstēšanai var izmantot dažādus tradicionālās un papildinošās terapijas veidus, galvenokārt fitoterapiju.
Augu izmantošana medicīnā ir tikpat sena kā cilvēce kopumā. Grūti iedomāties gadījumus, kad fitoterapija netiek rekomendēta. Taču, lai mācētu strādāt ar augiem un to aktīvajām vielām, jāmācās daudz. Tā ir atsevišķa zinātne, kuru tikai lietpratējs gudri izmanto praksē.
Mūsdienās interese par ārstniecības augu lietošanu piedzīvo renesansi, jo fitoterapija var būt efektīva un pietiekami droša, lietojot ilgstoši. Augu ķīmiskā sastāva daudzveidība nodrošina farmakoloģiski daudzveidīgu iedarbību, tomēr pārsvarā katram augam dominē viena vai divas īpašības, veidojot tā farmakoloģisko efektu.
2600. gadā p.m.ē. Mezopotāmijā aprakstīta apmēram 1000 vielu lietošana ārstniecībā, kas iegūtas no augiem. Šobrīd, 21. gadsimtā, Eiropā, Ziemeļamerikā un citos industriāli attīstītos reģionos vairāk nekā 50 % iedzīvotāju izmanto tautas medicīnu.
Sirds ir metaboliski ļoti aktīvs orgāns. Kardiālas patoloģijas gadījumā aizvien lielāku nozīmi iegūst medikamenti, kas ne tikai ietekmē hemodinamiku, bet ir mērķēti tieši uz miokarda metabolismu (trimetazidīns, ranolazīns, meldonijs), organisma metabolismu ar kardioprotektīvu efektu (SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti, metformīns, statīni), kas ir hemodinamiski neitrāli. Šajā rakstā tiks aplūkoti sirds metabolisma pamati un sniegts ieskats par šo medikamentu darbības mehānismu un indikācijām.
Ar vielmaiņas disfunkciju saistīta steatotiska aknu slimība (MASLD) bija statistiski nozīmīgi saistīta ar lielākām eozinofīlā ezofagīta (EoE) un gastroezofageālā refluksa slimības (GERS), kā arī tās fenotipu — neerozīvās refluksa slimības, erozīvā ezofagīta un Bareta barības vada — izredzēm visās vecuma grupās. Šīs saistības bija izteiktākas gados jauniem pieaugušajiem vecumā no 18 līdz 44 gadiem.
Ikgadējā Eiropas Kardiologu asociācijas kongresa apmeklētāji tika lutināti ar plašu klāstu izmaiņu un papildinājumu kardioloģijas jomā. Viens no tiem – atjaunotā, nu jau piektā miokarda infarkta (MI) universālā definīcija, kas šobrīd labāk paskaidro gan MI patofizioloģiskos mehānismus, gan klīnisko izvērtēšanu un objektīvus diagnostiskos kritērijus.
Hipotireoze pasaulē skar aptuveni 10 miljonus cilvēku, palēninot pacienta kognitīvos un metaboliskos procesus. Visbiežākie hipotireozes iemesli ir autoimūns tireoidīts, veikta tireoīdektomija, saņemta radioaktīva joda terapija. Šiem pacientiem lielākoties mūža garumā nepieciešama ilgtermiņa uzraudzība gan klīnisko simptomu, gan laboratorisko rādītāju izvērtēšanā.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
