Hronisku iekaisīgu imunoloģisku slimību, piemēram, reimatoīdā artrīta (RA), psoriātiskā artrīta (PsA), aksiālā spondiloartrīta (axSpA), sistēmas sarkanās vilkēdes, kā arī iekaisīgo zarnu slimību (IZS) un ādas psoriāzes ārstēšana pēdējo divdesmit gadu laikā ir piedzīvojusi milzīgu un revolucionāru attīstību.
Brepocitinibs ir pirmās klases perorāls, selektīvs TYK2-JAK1 inhibitors, kas bloķē to citokīnu signalēšanu, kas saistīti ar dermatomiozīta aktivitāti. Trešās fāzes divkārtnepārredzamā, ar placebo kontrolētā pētījumā pieaugušie ar dermatomiozītu 1:1:1 iedalījumā saņēma vai nu 30 mg brepocitinibu, 15 mg brepocitinibu vai placebo 52 nedēļas.
Podagra saistīta ar paaugstinātu kardiovaskulāro risku. Trūkst pētījumu, kas apstiprinātu, ka sasniedzot seruma urātu līmeni zem 6 mg/dl ar medikamentozo terapiju, samazinās arī kardiovaskulārais risks. Lai izvērtētu saistību starp mērķa urātu līmeņa sasniegšanu zem 6 mg/dl un kardiovaskulāriem notikumiem pacientiem ar podagru, veikts kohortas pētījums.
Pētnieki Apvienotajā Karalistē veikuši gadījumu kontroles pētījumu FOCUS (<em>Foot/ankle Osteoarthritis and Cognitive Impairment in retired UK Soccer players</em>) kohortā, lai noteiktu, vai pēdas/potītes traumas ir neatkarīgs riska faktors osteoartrīta (OA) attīstībai pensionētiem profesionāliem futbolistiem.
Retrospektīvā kohortas pētījumā TriNetX konstatēts, ka lielākā daļa saistaudu slimību un daļa neitrofilu dermatožu saistītas ar ievērojami augstākiem viena gada, piecu un 10 gadu riskiem attīstīties hematoloģiskai malignitātei, kamēr autoimūnas bullozas slimības šādu saistību neuzrāda. Pētījumā aptverti dati par 180 miljoniem cilvēku 18 pasaules valstīs.
Asimptomātiska hiperurikēmija ir stāvoklis, kad paralēli paaugstinātam urīnskābes līmenim vēl nevērojam simptomātiku. Paaugstināts urīnskābes līmenis klasiski saistās ar podagru un visām no tā izrietošajām sekām. Bet ko darīt, kad urīnskābes līmenis paaugstināts, bet simptomu nav? Kāda ir urīnskābes līmeņa mijiedarbība citu slimību ietvaros? Rakstā sniedzam dažas no atziņām par paaugstināta urīnskābes līmeņa ietekmi uz veselību kopumā. Vista vai ola — uz to dažos gadījumos vēl nevaram atbildēt.
Osteoartrīts ir locītavu slimība, ar kuru sirgst 10—12 % pieaugušo un ~ 365 miljoni cilvēku pasaulē. Tā kā osteoartrīts (OA) nav izārstējams, terapija vērsta uz simptomu pārvaldību un funkcionalitātes veicināšanu.
Kaut arī regulāras fiziskas aktivitātes saistītas ar plaša spektra hronisku slimību profilaksi, to loma psoriātiskā artrīta profilaksē nav plaši pētīta. Līdz ar to klīnicisti var atturēties rekomendēt intensīvus treniņus pacientiem ar psoriāzi, baidoties par potenciāli trigerējošu ietekmi uz locītavu iekaisumu pacientiem ar subklīnisku psoriātisko artrītu (PsA). 2025.gada GRAPPA (<em>Group for Research and Assessment of Psoriasis and Psoriatic Arthritis</em>) ikgadējā tikšanās reizē tika pierādīts, ka fiziskai aktivitātei ir tieši preventīvs efekts!
Reimatoīdais artrīts (RA) pasaulē skar ~ 0,46 % populācijas. Slimības hroniskās un sistēmiskās dabas dēļ kritiski svarīga ir agrīna un pareiza diagnoze, lai sāktu intervences, apturot slimības progresēšanu un uzlabojot iznākumu. RA pacientu pārvaldības gadījumā jāņem vērā gan potenciālo blakusslimību slogs, gan atbildreakcija uz izvēlēto terapiju, gan arī izaicinājumi sāpju pārvaldībā.
Meta-analīze, kas apkopojusi 16 novērojumu pētījumus, neatklāja būtisku saistību starp vakcināciju un reimatoīdā artrīta (RA) risku. Īstermiņa novērošanas dati (<1 gads) liecina, ka vakcīnas var pasargāt no RA.
Hipomagnēmija tika konstatēta 13,2 % pacientu, kuri vērsās neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN). Pēc korekcijas ar iespējamiem sajaucējfaktoriem pacientiem ar hipomagnēmiju 30 dienu mirstības risks bija par vairāk nekā 70 % augstāks nekā pacientiem ar normālu magnija līmeni asinīs.
Augusta noslēgums akadēmiskajā vidē bijis notikumiem bagāts, īpaši kardiovaskulārās veselības jomā — laikā no 28. līdz 31. augustam Minhenē Eiropas Kardiologu asociācijas (ESC) kongresā tikās jomas eksperti un entuziasti no visas pasaules, lai apspriestu jaunākās vēsmas sirds veselībā. Šis gads nācis ar daudziem jaunumiem, un viens no tiem ir atjaunotās sirds mazspējas vadlīnijas. Izmaiņas veiktas ne tikai klasifikācijā, bet arī ārstēšanas rekomendācijās — varam iepazīties ar daļu no tām arī latviešu valodā.
Dzelzs deficīts sastopams visā pasaulē dažādās pacientu grupās, tomēr lielā daļā gadījumu pacients pirms saņem savu diagnozi ar simptomiem sadzīvo mēnešus vai pat gadus. Aprēķināts, ka līdz 70 % gadījumu dzelzs deficīts tiek palaists garām augsta riska pacientu grupai, jo ir ierobežoti sijājošās diagnostikas pasākumi. Lai vērstu sabiedrības un klīnicistu uzmanību, Amerikas Hematologu asociācija (ASH) 2026.gada septembrī izdevusi jaunas klīniskās vadlīnijas, kas palīdzēs dzezls deficītu atpazīt un diagnosticēt agrīnāk gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan cilvēkiem ar hronisku iekaisumu.
Nobela prēmija fizioloģijā un medicīnā 2026 šogad saņemta par sasniegumiem optoģenētikā – metodē, ar kuras palīdzību iespējams redzēt, kā nervu šūnas veido atmiņas, sajūtas un uzvedības modeļus dzīvās smadzenēs. Pīters Heigmans (Peter Hagemann) un Georgs Nāgels (Georg Nagel) atklājuši īpašu olbaltumvielu čanelrodopsīnu (channelrhodopsin) vienšūņu aļģēs. Karls Deiserots (Karl Deisseroth) olbaltumvielu transformēja par gaismas kontrolētu “slēdzi” nervu šūnās. Nobela prēmijas laureāti ielikuši pamatus jaunās neirozinātnes ērā.
Kad vecāki jautā, kādā vecumā bērnam būtu jāierodas pie ortodonta uz pirmo apskati, vadošās starptautiskās ortodontu asociācijas un klīniskā praksē iesaka to darīt jau 7–9 gadu vecumā.[1] Kāpēc? Saskaņā ar klasisko zobu šķilšanās secību, līdz 8 gadu vecumam bērnam parasti jau ir izšķīlušies vai šķiļas četri augšžokļa pastāvīgie priekšzobi, četri apakšžokļa pastāvīgie priekšzobi, kā arī pirmie pastāvīgie molāri. Pārējie zobi šajā vecumā parasti vēl ir piena zobi.
