Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas radioloģe diagnoste prof. MAIJA RADZIŅA atzīst, ka ir ļoti prasīga pret sevi un arī pret citiem un cenšas lietderīgi izmantot katru dzīves minūti. Izcila organizatore un līdere — tā Maiju Radziņu raksturo apkārtējie.
MĀRCIS GEDIŅŠ, asinsvadu ķirurgs, flebologs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Asinsvadu ķirurģijas centra virsārsts, Latvijas Flebologu biedrības prezidents, darbu veic ar sportisku azartu un atzīst, ka savu nebūt ne vieglo ķirurga profesiju tāpat kā sportu patiesi izbauda. Arī viņa sportiskie hobiji ir tādi, kas trenē garīgo un fizisko izturību, un tad arī garās operācijas vairs nešķiet tik garas.
Viņi provocē, rotaļājas, fantazē, citē. Kutina nervus, liek savilkt uzacis (kas tas ir?!), liek klausīties vārdos, smaidīt un dauzīties līdzi. DJ Krankenwagen mūzika nav tikai par medicīnu, kaut nenoliedzami — tajā tās ir diezgan daudz. Baltie ķiteļi, teksti un simboliskais mediķa tēls, caur kuru transformēt dzīves grūtības un uzvarēt tās. Un vēl grupā spēlē ārsts(-i).
Jau 25 gadus ar geriatriskiem pacientiem strādā geriatre DAINA ZEPA, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gerontoloģijas klīnikas virsārste. Darbs ar gados ļoti veciem cilvēkiem ir smags — pacienta dzīves līkne slīd lejup, vajag lēnu un pacietīgu attieksmi. Taču šajā darbā ir daudz gandarījuma. “Geriatrija mani ļoti saista, jo ļauj uz cilvēku paskatīties vispusīgi,” teic Dr. Zepa, kura tagad audzina un izglīto nākamo geriatru paaudzi.
Augstskolā esam mācījušies medicīnu no anatomijas līdz slima cilvēka funkcionēšanai un slimību ārstēšanai, taču prasmi komunicēt lielākā daļa no mums apguvuši paši — vērojot pieredzējušus kolēģus, eksperimentējot. Daudzviet pasaulē ģimenes ārsts ir vienīgais tiešās pieejamības speciālists, un tieši saziņas prasmes tiek sauktas par galveno efektīva ģimenes ārsta darba stūrakmeni — tas izteikti tiek uzsvērts rezidentūras laikā. [1—4]
Kas ārstu veido par harmonisku personību? Kur atrast resursus, kad šķiet, ka profesija pieprasa par daudz? Un kas mūs dara patiesi laimīgus? Saruna ar SILVIJU LEJNIECI, ārsti psihoterapeiti, psihoanalītiķi, kas savu profesionālo ceļu sākusi kā ģimenes ārste.
“Ja slimnieks tev nav svarīgāks par visu, tev medicīnā nav ko darīt, — tā man mācīja strādāt docents Ņikitins,” kādā no intervijām saka Dr. OLAFS LIBERMANIS. Latvijā daudzi viņu pazīst kā vienu no mikroķirurģijas aizsācējiem, kurš izveidojis Brūču klīniku, bet kolēģu neviennozīmīgu nostāju izpelnījies ar to, ka iesaistījies to pacientu aizstāvībā, kas vēlas saņemt kompensāciju no Ārstniecības riska fonda.
“Es taču tā neteicu?!” — “Nav pateikts galvenais!” — “Šo stāstu vajadzētu uzzināt plašākai sabiedrībai, bet — kā to izdarīt?” Kā pareizi runāt ar žurnālistiem? Šo jautājumu, iespējams, uzdevis ne viens vien, kurš kaut reizi dzīvē ir intervēts, un nevalstiskās organizācijas, asociācijas, biedrības, kurām svarīgi savu ziņu padarīt dzirdamu.
Šā gada vasarā, pateicoties LĀZA stipendijai no Ojāra Veides fonda, man bija iespēja iepazīt medicīnas sistēmu un darbu ģimenes ārsta praksē Huntington Beach Kalifornijā, salīdzināt un sev atbildēt uz jautājumiem — kā strādāt citādi un kāpēc mums Latvijā tas nesanāk? Pat ja Amerikas pieredzi uzreiz neizdodas ieviest dzīvē, tā iedrošina mainīt attieksmi.
Ārsta seja mainās. Tā kļūst vecāka — teju katrs trešais ārsts Eiropas reģionā ir vecāks par 55 gadiem. Šī seja kļūst arī sievišķīgāka. Sievietes veido 52 % no ārstu skaita, pēdējos desmit gados sieviešu īpatsvars palielinājies par 4 %. [1]
Azartiski, gatavi jauniem izaicinājumiem, mēģināt vēl un vēl, līdz iecerētais vainagojas ar panākumiem un peļņu. Laimīgi par to, ka ar savu darbu var risināt pasaules problēmas. Lielākie panākumi viņiem vēl tikai priekšā. Latvijas medicīnas zinātnes jaunuzņēmumi.
No 1. aprīļa Latvija pievienojas valstīm, kas striktāk regulē un atbalsta lētāko līdzvērtīgas efektivitātes zāļu lietošanu. Nenoliedzami tā ir pasaules tendence — arvien vairāk pasaulē ārsti tiek mudināti receptēs izrakstīt zāļu starptautisko nepatentēto nosaukumu (SNN), tiek radīti apstākļi, lai pacienti nepārmaksātu par zālēm, aug ģenērisko zāļu tirgus.
Jau vairāk nekā 20 gadus <em>Doctus</em> īsteno siltu tradīciju — tikšanos ar saviem autoriem un lasītājiem. Mēs visi kopā rakstām Latvijas medicīnas vēsturi: ar valodu, ko lietojam, ar tematiem, ko aktualizējam, ar personībām, ko iepazīstam žurnāla slejās. Šajā reizē ar padomniekiem diskutējam, kā izskatās medicīnas un farmācijas informācijas telpa Latvijā un kāda ir <em>Doctus</em> vērtība tajā. Paldies par labajiem vārdiem! Tie ļauj mums augt!
Pārfrāzējot gadu mijas ticējumu: ja ieskatās valsts budžeta maciņā un plānošanas dokumentos, tad var redzēt, kāds būs nākamais gads. 2025. gadā veselības aprūpei atvēlēti 1,9 miljardi eiro, kā svarīgākās ceļa norādes minēta cenu samazināšana recepšu zālēm par 15—20 %, jaunais Onkoplāns, mātes un bērna veselība, E–veselība (darbu sāks Latvijas Digitālās veselības centrs), ģimenes ārstu piesaiste reģioniem un slimnīcu tīkla attīstība.
Mūsu ikdienā arvien vairāk iespiežas mākslīgais intelekts (MI). Patiesībā tas ir mums visapkārt. Līdzko atveram interneta pārlūku, mēs jau izmantojam MI risinājumu. Tā algoritms darbojas līdzīgi kā cilvēka smadzenes, kas ir būvētas no neironiem. Līdzīgi, bet ne gluži. Vai MI objektivitāte nākotnē pārspēs cilvēka subjektivitāti? Vai neatslābsim, kad atbildes priekšā teiks MI? Cik lielus ierobežojumus noteiksim?
Valsts kontrole par paliatīvo aprūpi Latvijā nākusi klajā ar skarbu vērtējumu, kas faktiski klasificējams kategorijā “visslikti.lv”. Revidenti uzdod jautājumu — ir vai nav paliatīvā aprūpe Latvijā? Šis tas ir — un pat ļoti labs, piemēram, mobilās brigādes pacienta dzīvesvietā atbilstīgi pasaules praksei, kaut lielajā bildē — “nav nemaz radīti priekšnoteikumi, lai paliatīvā aprūpe atbilstu pacientu vajadzībām”.
