Diabētiska nieru slimība 1. tipa cukura diabēta pacientiem parasti attīstās apmēram desmit gados, bet 2. tipa cukura diabēta gadījumā var pastāvēt līdztekus. Hroniska nieru slimība kā blakusslimība cukura diabēta pacientiem nav tikai papildu ieraksts medicīnas kartītē, bet gan nopietns risks dialīzei vai nieru transplantācijai nākotnē, kā arī nevēlamiem kardiovaskulāriem notikumiem.
Agrīna demence (early–onset dementia) attīstās pacientiem, kas ir jaunāki par 65 gadiem. Šiem pacientiem ir augsts marginalizācijas un diskriminācijas risks ne tikai vēlīnas diagnozes noteikšanas dēļ, bet arī sabiedrībai un piederīgajiem radušos izaicinājumu dēļ šādu pacientu ikdienas aprūpē.
Mūsdienās arvien pieejamāka pacientam kļūst medikamentu grupa, kas slimības patoģenēzes procesus ietekmē mērķtiecīgāk nekā konvencionālie sintētiskie slimību modificējošie pretreimatisma medikamenti (metotreksāts un citi). Bioloģiskie slimību modificējošie pretreimatisma medikamenti iedarbojas uz konkrētām slimības procesā iesaistītām imūnsistēmas daļām, piemēram, audzēja nekrozes faktoru α, T šūnu aktivitāti un citiem mehānismiem, attiecīgi uzlabojot klīnisko iznākumu pacientiem, kam līdz šim tas nav izdevies.
Febrila neitropēnija (FN) ir viena no biežākajām onkoloģiskajām situācijām, uz kurām tiek izsaukti neatliekamās medicīnas speciālisti. Augstāks risks (līdz 80 % pacientu) ķīmijterapijas inducētai FN ir hematoloģiskiem pacientiem, bet masu veidojošo audzēju gadījumā FN pēc ķīmijterapijas attīstās 10—50 %.
Klīniskajā praksē svarīgi par drošu dzimumdzīvi runāt ar katru pacientu — neatkarīgi no vecuma, dzimuma un pieņēmumiem pēc tā, kā pacients sevi ārēji pasniedzis. Pirmais solis — riska faktoru identificēšana un pacientu izglītošana, profilakse.
Balsta—kustību aparāta slimības ir slimību grupa, kuru ārstēšanā ļoti bieži nepieciešami dažādi rehabilitācijas pasākumi. Ceļa locītavas osteoartrīts (OA) ir viens no galvenajiem senioru darbspēju ierobežotājiem un bieža problēma šajā vecuma kategorijā kopumā.
Multiplā skleroze ir jaunu cilvēku slimība, jo lielākoties skar darbspējīgā vecumā un piezogas nemanot. Slimība sagrauj jauno cilvēku dzīves plānus, ierobežo dzīves brīvību — un jaunam cilvēkam to saprast ir pavisam grūti. Tāpēc mūsdienās arvien plašāk akcentē uz pacientu orientētu aprūpes pieeju, kas nozīmē vairāk ieklausīties, vairāk iedziļināties un strādāt nevis ar slimību, bet ar pacientu.
Galvassāpes un jo īpaši migrēna ir Pasaules Veselības organizācijas saraksta topā, kurā apkopotas biežākās un darbaspējas ierobežojošās slimības. Covid–19 pandēmija galvassāpju pārvaldību ietekmējusi dažādos aspektos, arī kā neiroloģisku izpausmi infekcijas dēļ. Pandēmija galvassāpju pārvaldību padarījusi grūtāku gan ierobežoto pakalpojumu dēļ, gan arī pacientu psihoemocionālo traucējumu paasinājumu dēļ.
Reibonis nav slimība, drīzāk tas ir simptoms, zem kura slēpjas buķete dažādu sindromu un slimību, — reibonis ir iemesls līdzsvara traucējumiem un ierobežotām ikdienas aktivitātēm.
Pētījumos tiek lēsts, ka pat trešdaļa ambulatori izrakstīto antibiotiku nav bijušas nepieciešamas vai ir ordinētas neatbilstīgi situācijai. Antibiotiku lietošanas pratība mūsdienās ir būtiska, jo mikroorganismu rezistences rādītāji aug strauji, bet līdzekļi, ar kuriem doties prettriecienā, nāk lēni.
