Ohronozi kā pazīmi pirmo reizi aprakstīja jauns britu ārsts Arčibalds Garods (Archibald Garrod) 1902. gadā, kad identificēja “melnā urīna” slimību — alkaptonūriju kā pirmo atzīto cilvēka iedzimto, autosomāli recesīvo vielmaiņas slimību. Sākumā šo pazīmi nosauca par sarkanbrūnu audu nokrāsu jeb “okeram līdzīgu” (ochre-like). Viņš izvirzīja hipotēzi, ka ohronozi izraisa fenola savienojumu — alkaptonu nogulsnēšanās saistaudos, konstatējot enzīma deficītu.
Kad dzirdam vārdus “staru terapija”, “stereotaktiskā radioķirurģija” (stereotactic radiosurgery jeb SRS; latviski SRĶ), visbiežāk domas aizved līdz onkoloģijai. Lai arī visbiežāk radioķirurģiju izmanto labdabīgu un ļaundabīgu veidojumu ārstēšanā, tomēr, pateicoties mūsdienu tehnoloģijām un to precizitātei, SRĶ tiek izmantota arī dažādu funkcionālu neiroloģisku slimību ārstēšanā — trigeminālā neiralģija, esenciāls tremors, parkinsonisms, epilepsija, hroniskas sāpes, distonija, un to lieto pat atkarību ārstēšanā. [1]
Iekaisīgu zarnu slimību pacientu diagnostika un ārstēšana nereti ir komplicēta, resursu un laika ietilpīga. Klīniskās situācijas var būt netipiskas, saistītas ar blakusslimībām (infekcijas, hroniskas slimības), organisma īpatnībām, medikamentu ietekmi. IZS pacientu ārstēšanā ir nepieciešama pieredze, zināšanas un aprūpes resursi.
Hroniski paaugstināts asinsspiediens ir viena no izplatītākajām kardiovaskulārajām slimībām, kas ilgtermiņā var radīt nopietnus iekšējo orgānu bojājumus un disfunkciju. Paralēli sirds, nieru un asinsvadu bojājumiem hipertensija būtiski ietekmē arī centrālo nervu sistēmu, radot dažādus neiropsihiatriskus simptomus un sindromus. [1—3] Šie simptomi parasti nav primāri psihiski traucējumi, bet gan sekundāri; tie ietver smadzeņu autoregulācijas traucējumus, asins–smadzeņu barjeras disfunkciju, baltās vielas bojājumus un iekaisuma procesus CNS. [4—8]
Smagie kombinētie imūndeficīti (SKID) ir heterogēna slimību grupa (primāru imūndeficītu grupa), kuru gadījumā ir traucēta imūnšūnu nobriešana cilmes šūnu stadijā. Limfocītu attīstības un darbības traucējumu rezultātā novēro šūnu un humorālās imunitātes traucējumus. Smagos kombinētos imūndeficītus raksturo ļoti zems T šūnu skaits vai pilnīgs to trūkums, kā arī agrīna pacienta nāve infekciju dēļ. [1; 5] Šajā rakstā klīniskā gadījuma un teorētiskā pārskata veidā apkopota informācija par diagnostiku, ārstēšanu un prognozi.
Henoha—Šēnleina purpura (HSP) ir autoimūna slimība — sekas nepareizai imūnsistēmas atbildreakcijai uz iekaisumu, kas izpaužas kā imūnglobulīna A (IgA) pārmērīga izgulsnēšanās asinsvados. Slimība lielākoties attīstās bērniem un vairāk vai mazāk izpaužas visiem vienādi, bet ādas un orgānu sarežģījumi var būtiski atšķirties. Klīniskā gadījuma apskatā atainota slimības gaita stacionāra apstākļos pirmsskolas vecuma bērnam.
Primāra hiperparatireoze (PHPT) ir epitēlijķermenīšu darbības traucējumi, kas ietekmē kalcija vielmaiņu organismā. Šī endokrīnā patoloģija biežuma ziņā atrodas trešajā vietā pēc cukura diabēta un vairogdziedzera slimībām. [1]
Garā klepus infekcija gan grūtniecības laikā, gan zīdainim saistīta ar nozīmīgiem riskiem. Vislielākais smagu slimību iznākumu risks ir zīdaiņiem, kas jaunāki par sešiem mēnešiem, neimunizētiem vai daļēji imunizētiem zīdaiņiem, un šajā vecumgrupā reģistrēta lielākā daļa ar garo klepu saistītu hospitalizāciju un nāves gadījumu. [4] Šis klīniskais gadījums beidzās labi, tomēr jāatceras, ka vakcinācija pret garo klepu grūtniecības laikā var pasargāt jaundzimušo, kamēr pienāks brīdis saņemt vakcīnu pašam.
Epšteina—Barras vīruss (EBV) ir herpesvīrusu grupai piederīgs vīruss, kas vairojas galvenokārt cilvēka imūnajās šūnās (B limfocītos), mutes un rīkles gļotādā, kā arī siekalu dziedzeros un ierosina infekciozo mononukleozi. Publikācijā atspoguļots klasisks klīniskais gadījums par inficēšanos ar EBV jaunietim tipiskā infekciozās mononukleozes saslimstības pīķī attiecīgajā vecumgrupā.
Orbītas bojājumi ir multidisciplināra problēma, arī traumu etioloģijas spektrs ir ļoti plašs. Tā kā mutes, sejas un žokļu ķirurgiem un oftalmologiem (smagāku traumu gadījumā arī neiroķirurgiem, otorinolaringologiem un plastikas ķirurgiem) sadarboties iznāk visai bieži, vēlamies izgaismot ikdienu traumpunktos, kā arī uzsvērt, kam pievērst uzmanību, ja pacients nonāk uzņemšanā, kur nedežurē ne oftalmologs, ne mutes, sejas, žokļu ķirurgs.
