PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Klīniskais foto stomatoloģijā. Selfiji, lakoti nagi un liela nākotne

G. Gauja
Klīniskais foto stomatoloģijā. Selfiji, lakoti nagi un liela nākotne
“Nāciet, sēdieties, plati pasmaidiet!” RSU Stomatoloģijas institūta Vizuālās diagnostikas laboratorijā rosās fotogrāfs. Šeit klīniskajai fotogrāfijai pieiet kā ar baltiem cimdiem. Modernākajā laboratorijā Baltijā strādā divi profesionāli fotogrāfi: “Jā, laikam mums ir visai ekskluzīva nodarbošanās!”

RSU Stomatoloģijas institūta  Vizuālās diagnostikas laboratorijas  fotogrāfi (no kreisās): Elviss Bitāns un Artūrs Kapša RSU Stomatoloģijas institūta  Vizuālās diagnostikas laboratorijas  fotogrāfi (no kreisās): Elviss Bitāns un Artūrs Kapša
RSU Stomatoloģijas institūta Vizuālās diagnostikas laboratorijas fotogrāfi (no kreisās): Elviss Bitāns un Artūrs Kapša
Zobi un selfiji

“Kas notiek ar klīnisko fotogrāfiju Latvijas medicīnā? Faktiski nekas, nemācēšu sīkāk paskaidrot. Lielākoties ārsti fotogrāfijas taisa paši,” stāsta RSU ortodontijas docents Andris Ābeltiņš. Viņš ir arī Stomatoloģijas institūta modernās Vizuālās diagnostikas laboratorijas vadītājs un cilvēks, kas rūpējas, lai visas klīniskās fotogrāfijas priekšrocības institūtā liktu lietā. “Klīniskā fotogrāfija zobārstniecībā joprojām ir neattīstīta, jo mūsdienās katrs paņem aifonu, uztaisa bildi un rāda to kā klīnisko fotogrāfiju. Tāds selfiju līmenis. Taču klīniskajai fotogrāfijai jāatbilst konkrētiem parametriem, lai ārsti pēc tam var analizēt. Sakārtojot fotogrāfijas, varam izsekot ārstniecības procesa dinamikai. Ja ārsts vienu bildi uztaisa ar tālruni, otru ar ziepjutrauku, trešo ar spoguļkameru, tad tie ir trīs savstarpēji nesalīdzināmi attēli. Parametri, asums, dziļums, spoguļkameras objektīva garums, bet pie mums tas viss ir piemērots tieši zobārstniecības specifikai,” stāsta Ābeltiņš.

Laboratorijai, kas iekārtota Stomatoloģijas institūtā Rīgā, nav nekā līdzīga citviet Baltijā. Te strādāts pie tā, lai klīniskajā fotogrāfijā būtu kopīgs standarts visai iestādei. Apkārt vairs nemētājoties 20 fotokameru, ar kurām kāds ik pa laikam cenšas kaut ko nobildēt, iegādāti modernākie sejas un zobu skeneri. “Būsim godīgi — mēs esam konkurences tirgū, nevis iestāde, kam jānotērē izsniegtais budžets. Mums jāskatās nākotnē! Ja nesekojam tendencēm un neesam priekšā, zaudējam. Stomatoloģijas institūtam jābūt flagmanim, kas virza nozari. Šāds iekārtu komplekts ir tikai mums. Kaut kas līdzīgs ir Skandināvijā,” skaidro laboratorijas vadītājs. Laboratorijas telpās darbojas divi fotogrāfi, viens aplūko 3D skenera uzņemtos sejas attēlus datorā, otrs rosās ap modernajiem skeneriem. Ik pa laikam durvis ver visu vecumu pacienti, lai, nedaudz apmulsuši, nodotos savdabīgai fotosesijai.

Balta fona priekšā iekārtotā krēslā aicina sēsties mazu pirmklasnieci. Iesākumā kopīgais darbs atgādina darbības fotosalonā. “Skaties uz mani, smaidi! Smaidi platāk, lai redzam zobiņus! Ļoti labi, smaidi vēl!” fotogrāfs rosās ar visai ierasta izskata Canon aparātu, un zobains bērna smaids ilgi nav jāgaida. Tālāk meiteni aicina citā krēslā, lai uzņemtu mutes iekšbildes. Te process vairs nav tik tīkams, jo tiek ielikti plastmasas mutes pletēji.

Jaunietei pēc žokļa operācijas nepieciešama 3D sejas skenera attēls. 3dMD sejas skeneris vienlaikus uzņem ar 12 kamerām no dažādām pusēm. Saliekot fotogrāfijas kopā, datorā iegūstams pilns sejas attēls 180 grādos — no vienas auss līdz otrai: tas ļauj novērtēt sejas proporcijas, mērīt un analizēt rezultātus. 3dMD izmanto arī operāciju plānošanā un pacientu digitālās datubāzes izveidē.

Ar 3 Shape Trios intraorālo skeneri iespējams iegūt pacienta zobu loku trīsdimensiju attēlu, ko izmanto gan diagnostikā un ārstēšanas gaitas plānošanā, gan arī zinātnē un pētniecībā. 3D skenējums ir analogs pašlaik pierastajiem ģipša modeļiem, ko iegūst ar zobu nospieduma palīdzību. Šos foto nosūta uz ārzemēm, kur pēc tiem izgatavo zobu breketes.

Kāzas, ortodonti un lakoti nagi

Klīniskā fotogrāfija ir vēl viens darba rīks, kas palīdz ortodontu darbā ar pacientiem, kuru problēmas ir šķībi žokļi un zobi, nepareizs sakodiens un dažādas estētiska rakstura problēmas. Laboratorijā ar klīnisko fotogrāfiju nodarbojas divi gados jauni fotogrāfi. Artūram Kapšam nav medicīniskas izglītības, kolēģis Elviss Bitāns apguvis ārsta palīga specialitāti, taču vēlāk nolēmis pievērsties tieši fotografēšanai.

Agrāk Artūrs Kapša specializējies kāzu fotografēšanā, salona foto un guvis pieredzi uzņēmumā “Skolu Foto”: fotografējot tūkstošiem skolēnu, iemācījies savaldīt veselas klases. Visas šīs iemaņas tagad noder darbā Stomatoloģijas institūtā.

“Izlasīju darba sludinājumu, daudz nedomāju un pieteicos. Neko par klīnisko fotogrāfiju nebiju dzirdējis. Domāju — pasauc kādu fotogrāfu, kas neģībst no asinīm, tas nobildē un dodas tālāk fotografēt kāzas vai ko citu. Kaut arī pats no ārstiem vienmēr esmu turējies pa gabalu, piedāvājums šķita interesants, sevišķi iespēja darboties ar 3D. Tas likās kā kosmoss,” stāsta Artūrs, kas gada laikā iemanījies ne tikai šā darba specifikā, bet arī tīri labi iemācījies orientēties medicīnas terminos un tajā, ko no viņa vēlas ārsti. “Pirmā darbdiena pagāja labi. No sākuma sabildē seju — ar to nebija nekādu problēmu, tad bija jāfotografē zobi — iesākumā nebija skaidrības par leņķiem. Tad viens no ortodontiem izrādīja, izskaidroja, ko ārsts vēlas redzēt. Pēc tam apgriezu visu internetu — kā notiek lietas pasaulē, kādi ir standarti...”

Visas fotogrāfijas vēlāk tiek apstrādātas un nonāk datubāzē, kur ārsts tās vienmēr var atrast un izmantot. Fotogrāfu darba uzdevums ir palīdzēt arī sagatavot foto materiālu prezentācijām, dalībai kongresos ārzemēs. Artūrs stāsta: “Ārsti pacientus nosūta pie mums, bet cilvēki nereti ierodas samulsuši, bieži jauc mūs ar rentgena kabinetu. Mans darbs nozīmē arī daudz komunicēt. Iegūt bērnu fotogrāfijas izdodas gandrīz vienmēr. Protams, ir gadījumi, kad tas nav iespējams — parasti tie ir tā dēvētie šķeltņu bērni (ar zaķalūpu), jo viņi jau ir daudzu manipulāciju nomocīti, un bērni, kurus ar zobārstu iebiedējuši pašu vecāki. Atceros meitenīti, kas neparko negribēja bildēties, bet līdzi bija forša mamma. Mamma paņēma mutes pletējus un sāka dauzīties. Es arī šķobījos, rādīju garu degunu, pamazām lietas sāka notikt. Mamma palīdzēja ielikt mutē pletējus — viņai bija gari sarkani lakoti nagi. Teicu, ka tagad par mani visi smiesies, jo bildē tie būs redzami. Bērns smējās, un tikām galā. Tādas arī tās fotogrāfijas sanāca — ar sarkaniem nagiem.”

 

  Foto: Inese Austruma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2015. gada jūnija numurā