Pārrāvums starp veselības un sociālo aprūpi
Slimnīcām tas nozīmē arī vairāk pacientu, kas aiziet, nenorēķinājušies par saņemto pakalpojumu. Cik daudz ārstam jāiesaistās pacienta sociālo problēmu risināšanā? Un ko darīt ar sociālajiem gadījumiem, kas iestrēgst slimnīcā?
Viedokli pauž
JŪLIJA CĪRULE-GALUZA,
pediatre Liepājas reģionālās slimnīcas Bērnu nodaļā, dienas stacionārā, paliatīvās aprūpes kabinetā, Bērnu sociālās aprūpes centrā "Liepāja" un BKUS "Torņakalns" NMP nodaļā
RENĀTE RENEMANE,
Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas ginekoloģe
ROBERTS STAŠINSKIS,
Rīgas Austrumu Klīniskās universitātes slimnīcas Toksikoloģijas un sepses klīnikas anesteziologs reanimatologs
DINA CEŠEIKO,
P. Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Sociālā darba dienesta vadītāja
BIRUTA KLEINA,
Veselības ministrijas Veselības aprūpes departamenta direktora vietniece
Ainiņas iz' dzīves: mammas,kas neprot lasīt, alkoholiķis ar 30 datortomogrāfijām
"Mums atved bērnus, kas četros mēnešos nav iemācījušies gulēt uz vēdera vai kam ir šķībs pakausis, jo visu laiku likts uz viena sāna - kā pabaro, tā atstāj, neliekas ne zinis," stāsta pediatre J. Cīrule-Galuza. Viņa atceras gadījumu, kas atklājies pēc tam, kad ģimenes ārsts Rīgā sācis celt trauksmi - bērns netiek vests uz potēm, sazinājies ar bāriņtiesu. Tā noskaidrojusi, ka ģimene pārcēlusies uz Liepāju, ieradusies pārbaudē - bērns bija gandrīz caurspīdīgs. "Meklējam briesmīgas slimības, bet tādu nav, analīzes labas. Prasu mammai, kā tad viņa barojusi bērnu, atbild, ka ar maisījumu, kā rakstīts Dzemdību nama izrakstā - 40 grami katras četras stundas. Un tā četrus mēnešus. Viņai bērns šķiet smukiņš, drēbītes tās pašas visu laiku der, nebļauj, jo pieradis, ka vairāk nebaro. Sociāli adekvāts cilvēks varētu izdomāt, ka bērns pieaugot ēd vairāk, pat uz maisījuma pakām tas rakstīts, bet dažām ģimenēm ar to nepietiek. Gadās arī tā, ka cilvēks tiešām nesaprot, bet gatavs censties - zīmējam, skaidrojam, ko nozīmē trešdaļa tabletes, ir mammas, kas īsti neprot lasīt. Smagi, kad atved ļoti netīrus bērnus, ar briesmīgu ādu. Saka jau, ka mainīja pamperus, bet var taču redzēt."
Ginekoloģe R. Renemane piemin apburto loku - sociālās problēmas rada veselības, bet veselības - atkal sociālās. Liela daļa sieviešu sadzīves problēmu dēļ novēloti nonāk slimnīcā. Ielaistie iekaisumi un pat audzēji prasa ilgāku ārstēšanos (taču, tiklīdz sāpes uz terapijas fona pazūd, pacientes raujas mājās, jo bērni atstāti vieni, jo dzīvesbiedrs ir peļņā ārzemēs, jo nav naudas), izmaksā dārgāk un reizumis nepasargā no komplikācijām. To dēļ pacientēm jāmeklē sociālā palīdzība.
"Mūsu laikos uz ielas palikt ir diezgan viegli, un tad daļa savas problēmas risina, stipri piedzeroties, izguļoties un atkal piedzeroties... Tā paliek bez ģimenes, bez darba, ienākumiem un mājām," teic R. Stašinskis no RAKUS Toksikoloģijas un sepses klīnikas, kur lielākajai daļai pacientu intoksikācija ir pārmērīgas alkohola lietošanas dēļ. "Ko dara apkārtējie, kad uz ielas redz šādas personas? Izsauc pašvaldības policiju vai ātro palīdzību, un lielākā daļa šo cilvēku nokļūst slimnīcā. Te viņi izguļas, atkopjas... Ja nav citu veselības problēmu, nokļūst tajā pašā vidē, no kuras nākuši. Nav retums, ka alkohola lietotājiem ar lielu stāžu jau ir bijis arī insults, infarkts, plaušu karsonis un citas likstas." 
RAKUS Neatliekamās medicīnas un pacientu uzņemšanas klīnikā izrēķinājuši, ka ik septītais pacients tiek ievests alkohola reibumā. Klīnikas vadītāja Pētera Tomiņa praksē ir kāds rekordists - gada laikā viņam veikti 30 datortomogrāfijas izmeklējumi. "Tas, uz ko cilvēki gaida mēnešiem. Bet šis pacients šo izmeklējumu dabū katrā reizē, jo ikreiz viņu atved ar sasistu galvu..."
Kas notiek ar šādu cilvēku, ja viņš pats nevar pārvietoties? "Guļ slimnīcā un gaida rindu, kamēr kādā no sociālās aprūpes iestādēm atbrīvojas vieta. Diemžēl gaidīšana ievelkas nedēļām..." atbild R. Stašinskis. "Uzturēšanās slimnīcā viņam pirmo nedēļu var būt pilnīgi pamatota, nākamajā - jau piespiedu kārtā, bet jāmaksā ir gan par vienu, gan otru! Ja nav ne tuvinieku, ne māju, mēs nevaram viņu vest uz to vietu, kur paņēmām, ja šī vieta ir kāds ielas stūris."
Sociālie darbinieki slimnīcā - atbalsts ārstiem
Stradiņa slimnīcas sociālā darba dienesta telpās ik pa brīdim atskan tālruņa zvans. Nolikusi klausuli, dienesta vadītāja D. Cešeiko saka: "Te atkal mūsu mīļie - 14. nodaļa!" Gadījumus piesaka praktiski visas nodaļas. Pulmonoloģijas, neiroloģijas, neiroķirurģijas, kardioloģijas klīnikās un neatliekamās medicīnas centrā arvien pieaug sociālā darba klientūras skaits.
Sociālie darbinieki ik darbdienas rītu no 9:00 līdz 12:00 pieņem gadījumus - zvana nodaļas, uz konsultāciju nāk radinieki. Pēc plkst. 12:00 iet uz nodaļām, veic klientu sociālo novērtēšanu, apzina vajadzības, lai varētu organizēt sociālo pakalpojumu saņemšanas iespējas.
Stradiņa slimnīcā sociālā darba pakalpojums pieejams no 2000. gada, kad toreizējais slimnīcas valdes priekšsēdētājs Māris Pļaviņš, stažējoties ārzemēs, izprata klīniskā sociālā darba ideju un atbalstīja sociālā darba studentes Vizmas Pakalniņas diplomdarba ieceri slimnīcā izveidot šādu dienestu. Toreiz Stradiņa slimnīca bija viena no pirmajām slimnīcām, kur šādu dienestu izveidoja. Tagad sociālais darbinieks ir katrā lielākā slimnīcā. Visi uzrunātie ārsti uzskata, ka sociālie darbinieki paveic milzīgu darbu, atslogojot ārstus. R. Stašinskis: "Sociālā dienesta darbinieku veikums ir apbrīnojams, darbs - neapskaužams."
Stradiņa slimnīcā sociālie darbinieki ir ar medicīnisku izglītību. D. Cešeiko, kas savulaik 14 gadu nostrādājusi lauku doktorātā par feldšeri, ieguvusi sociālā darba izglītību un maģistra grādu organizāciju un sabiedrības pārvaldes socioloģijā. Viņa pamatzināšanas medicīnā uzskata par priekšrocību - tās palīdz izprast mediķu darba specifiku. "Savas kompetences ietvaros veidojam izpratni par situāciju, jo bieži pacients vai viņa piederīgie ar lielu satraukumu uztver to, ko ārsts medicīniskā terminoloģijā stāstījis. Joprojām cilvēkiem šķiet, ka slimnīcā ārstēšanu iespējams saņemt bez maksas pat nedēļām ilgi. Sastopamies ar situāciju, kad pacienta izrakstīšana ir sarežģīta. Bieži konfliktsituācijas rodas, jo pacienta tuvinieki nevēlas sniegt fizisku un emocionālu atbalstu. Ir nepieciešama sabiedrības sociāla ārstēšana, ko saviem spēkiem vien nespējam paveikt." Viņa uzsver, ka sociālais darbinieks ir līdzvērtīgs dalībnieks starpprofesionāļu komandā, strādā "ugunsdzēsēju režīmā".
Slimnīcā arvien biežāk nokļūst veci, vientuļi, maznodrošināti vai trūcīgi pacienti, ar psihiska rakstura saslimšanām, ar hronisku saslimšanu paasinājumiem, dziļiem, plašiem izgulējumiem, alkoholiķi, bezpajumtnieki, personas bez dokumentiem, bez deklarētas dzīvesvietas. Pacientu sociālo problēmu risināšanā sociālais darbinieks sadarbojas ar pašvaldību sociālajiem dienestiem gadījumos, kad klients pats saviem spēkiem problēmsituāciju nespēj risināt. Šādu klientu turpmākās aprūpes organizēšana ir īpaši sarežģīta un laikietilpīga. Tas bieži ir iemesls, kāpēc šādi klienti ilgstoši "ieguļas" slimnīcās.
Vai ārsts var norobežoties no pacienta sociālajām problēmām?
"Kādreiz gadās, ka ārsts piezvana un saka: neko par pacientu nezinu, sociāls gadījums, risiniet!" teic D. Cešeiko. Viņa uzskata - jau studiju procesā jaunie kolēģi būtu jāizglīto par to, ka cilvēks ir ne tikai fizisks ķermenis, bet sociāla būtne, un pilnībā norobežoties no pacienta sociālo jautājumu risināšanas nav un nekad nebūs iespējams. Turklāt pacienti un viņu piederīgie arvien vairāk apzinās un izmanto savas tiesības.
R. Stašinskis atzīstas, ka nespēj norobežoties no paramedicīniskiem jautājumiem, pats nereti zvana un meklē pacientu radiniekus - jo ārsta vārdam mēdz būt lielāks svars, un pacienta tuvinieki slimnīcā vispirms meklē ārstu. "Tad runāju ar viņiem vai nosūtu pie sociālā darbinieka. Bet no viņa radinieki atkal nāk pie manis un stāsta apsvērumus, kāpēc nevar īstenot daudzas lietas. Un tā kustība pa šādu trīsstūri notiek nepārtraukti..." Nereti tuvinieki arī paziņojot: šādu cilvēku pie sevis paņemt nevaru, jo viņš ir kopjams, man ir jāstrādā! Vai kategoriski atsaka, jo slimnīcā nonākušais radinieks nekad ar viņiem kopā nav dzīvojis. Anesteziologs reanimatologs ir pārliecināts, ka jebkurā gadījumā gan ar pacientiem, gan viņu tuviniekiem ir jārunā! Vairākums nesaskaņu rodas pārpratumu dēļ, jo kāds kaut ko nav pateicis vai izskaidrojis līdz galam, bet sekas ir konflikti un tiesvedības procesi.
"Ginekologu darbā nav nekas neparasts, ka sieviešu veselības problēmas rodas no nenokārtotas personiskās dzīves," bilst R. Renemane. "Cik iespējams, cenšos dot padomus, iesaistu arī slimnīcas psihoterapeitu. Tomēr, ja personiskās problēmas traucē vai pat apdraud pacientes dzīvību, atgādinu, ka sniedzu medicīnisko palīdzību, bet personiskās lietas, lūdzu, kārtojiet pati!"
Ārsti dažkārt mēģina distancēties no pacienta sociālajām problēmām, jo jūtas kā spīlēs - no vienas puses administrācija, kam finansējuma samazinājuma apstākļos jāorganizē darbs, ārsti saņem spiedienu, ka jāsamazina gultas dienu skaits, bet, no otras puses, pacientam nav kur palikt.
Pilnu rakstu lasiet Doctus 2012. gada februāra numurā.
Ilustrācijas autore: Inese Austruma