Izgulējumi pagarina laiku, kas pacientam jāpavada slimnīcā, palielina medicīniskās izmaksas gan pacientam, gan valstij kopumā, noteikti ietekmē arī aprūpes kvalitāti medicīnas iestādē. Ir ļoti būtiski zināt, kā izgulējumus ārstēt, bet vēl būtiskāk — kā tos novērst.
Izgulējumi jeb spiediena čūlas rodas, ja ilgstoši ir traucēta mobilitāte un asins piegāde ādai un zemādas audiem lokālās apasiņošanas mehāniskas saspiešanas dēļ, kam seko hipoksija un audu nekroze. Izgulējumu risks ir pacientiem, kam traucēta mobilitāte.
Āda ir ķermeņa ārējā sega, kas aizsargā un piedalās vielu apmaiņā. Āda ir cilvēka lielākais orgāns, par kuru jārūpējas un pret kuru jāizturas saudzīgi. Ja tā ir bojāta, cilvēka dzīves kvalitāte pasliktinās gan no kosmētiskā viedokļa, gan arī no somatiskā un psihiskā.
Mūsdienu medicīnas tehnoloģijas un ārstniecības metodes attīstās strauji, tomēr joprojām nav izdevies pilnībā izskaust izgulējumu veidošanās problēmu. Lai mazinātu pacientu ciešanas un mirstības rādītājus, ir lietderīgi aktualizēt iespējas cīņai ar šo problēmu.
Pacientiem, kas nonākuši slimības gultā un ilgāku laiku vai pat līdz mūža galam nespēs no tās celties, visbiežāk jāraizējas par izgulējumu rašanos. Iepazīstinām ar jaunākajām tehnoloģijām šīs problēmas risināšanā, vēlreiz uzsverot profilakses nozīmību.
Diltiazems tiek bieži parakstīts kambaru frekvences kontrolei pacientiem ar priekškambaru mirdzēšanu (PM). Tajā pašā laikā zināms, ka medikaments nomāc apiksabāna un rivaroksabāna izvadīšanu, potenciāli radot pastiprinātas koagulācijas riskus pacientam. Lai salīdzinātu nopietnas asiņošanas riskus jauniem apiksabāna vai rivaroksabāna lietotājiem, kas saņem vai nu diltiazemu vai metoprololu PM terapijā, tika veikts retrospektīvs kohortas pētījums.
Ģimenes ārsta vidējais pacients noveco, tāpēc gan profilakses, gan ārstēšanas procesā iespējami dažādi izaicinājumi. Kurus medikamentus ordinēt ir droši? Kā izvairīties no polifarmācijas un sasniegt vēlamo klīnisko iedarbību? Vai pacienta kognitīvās spējas būs pietiekamas, lai ievērotu rekomendācijas? Šie un citi jautājumi ikdienas darbā apdomājami ne reizi vien.
Rozācija ir hroniska iekaisīga dermatoze, kas pārsvarā skar vaigu, deguna, zoda un pieres ādu. Slimībai raksturīga rekurenta gaita ar transitorisku vai persistējošu eritēmu, fimatozām ādas pārmaiņām, papulām, pustulām un teleangiektāzijām. Kaut samērā bieži sastopama, variablo klīnisko izpausmju un citu ādas blakusslimību dēļ tā netiek pienācīgi atpazīta. Rozācija skar seju, negatīvi ietekmējot gan pacienta dzīves kvalitāti, gan pašvērtējumu un labbūtību.
Migrēna ir viens no biežākajiem primāru galvassāpju veidiem bērniem: 2—5 % pirmsskolas vecuma, līdz 10 % skolas vecuma bērnu, bet jaunietēm (20—30 %) ir epizodiska migrēna. Savukārt hroniskas migrēnas galvassāpes, ko raksturo migrēnas lēkmes biežāk nekā 15 dienas mēnesī, ir 0,2—12 % bērnu ar migrēnu. Jaunākiem bērniem migrēna vienlīdz bieži sastopama abiem dzimumiem, bet pusaudžu gados iezīmējas lielāka migrēnas sastopamība meitenēm, un tas turpinās arī pieaugušo vecumā.
Psihotropo medikamentu lietošana klīniskajā psihiatrijā sākās 19. gadsimta otrajā pusē, psihisko slimību ārstēšanas mērķi no simptomu uzlabošanas mainot uz sociālo funkcionēšanu. Psihotropo medikamentu nozīmēšana arī mūsdienu klīniskā psihiatra praksē ir plaši izmantota ikdienišķa ārstēšanas metode. [1; 2]