Traumas parasti atnāk pēkšņi un negaidīti. Ir traumas, no kurām varam izvairīties, ir traumas, kas nav paredzamas, un ir traumas, ko paši izprovocējam. Jo inteliģentāka un sociāli attīstītāka sabiedrība, jo traumu mazāk, proti, cilvēki ievēro drošības pasākumus, kas būtiski mazina traumatismu. Mūsu sabiedrībā vēl arvien diemžēl valda uzskats, ka lietot dažādus aizsargus ir pazemojums.
Riska faktori
Traumas, protams, var gūt jebkurā vecumā, bet to raksturs dažādos vecumos atšķiras - bērniem traumas pārsvarā notiek gadījumos, kad viņi neizvērtē augstumu un ātrumu, kā arī pieredzes trūkuma dēļ, pusaudžiem un jauniešiem prevalē pārgalvības traumas, savukārt pieaugušajiem vairāk ir darba traumas, neievērojot drošības noteikumus, bet vecāki cilvēki traumas gūst fiziskās formas zuduma dēļ un saišu un kaulu struktūras izmaiņu dēļ. Ziemas sezonā jāatceras, ka sniegs un ledus priecē ne tikai bērnus un pieaugušos, bet arī traumatologus, jo traumu skaits pieaug. Sevišķi bīstams ir pirmais ledus, īpaši, ja tas uznāk negaidīti, jo cilvēki nav gatavi straujām pārvērtībām un, krītot uz ielas, gūst smagas skeleta traumas.
Ziemas traumas var iedalīt grupās: ledus traumas jeb kritiens uz slidenas ielas vai ceļa; autoavārijas slidena ceļa dēļ; traumas, kas gūtas, nododoties ziemas priekiem - slēpojot, slidojot u.c.
Ziemas prieki
Ziemas prieki - slēpošana, slidošana un kamaniņu braukšana - nes līdzi arī savu daļu traumu.
Katram sporta veidam ir raksturīgs traumu veids. Piemēram, kalnu slēpošanai raksturīgas ceļa locītavu traumas - krustveida un sānu saišu plīsumi, caur ceļa locītavu ejoši lūzumi. Sniega dēļa cienītājiem jārēķinās ar iespējamiem astes kaula un apakšdelma lūzumiem.
Viens no bīstamākajiem ziemas atpūtas veidiem ir braukšana no kalna ar pūšļiem, kamerām, plēvēm. Visi šie rīki praktiski nav vadāmi, apstādināmi, un katrs tuvējs koks vai cilvēks var kļūt par mērķi, apdraudot gan pašu, gan citus. Tādā veidā var gūt smagas mugurkaula un galvas traumas.
Privātmāju īpašnieki iecienījuši sniega tīrīšanas sportu, kas daudziem beidzas ar akūtām muguras sāpēm vai hronisku muguras problēmu paasinājumiem. Ne velti, piemēram, Kanādas televīzijā iedzīvotāji reklāmas veidā regulāri tiek brīdināti par sniega tīrīšanas ietekmi uz muguru, tiek sniegtas praktiskas rekomendācijas, kā to darīt pareizāk.
Autoavārijas
Ziema ir arī pārbaudījums visiem Latvijas autobraucējiem, no mazākām vai lielākām avārijām nav pasargāts neviens.
Jāatceras, ka pat neliela avārija var radīt sākotnēji nenovērtētu mugurkaula kakla daļas bojājumu, kas tiek saukts par "pātagas sitiena" traumu. Traumas mehānisma pamatā ir strauja galvas kustība uz priekšu un tad strauji kustība atpakaļ, kad maksimāli tiek iestieptas mugurkaula stabilizējošās struktūras - visas saites, muskuļi, starpskriemeļu diski. Sākumā sāpes var būt minimālas, bet ar katru dienu tās pastiprinās. Rentgenoloģiski izmaiņas parasti nekonstatē, bet ar augstas izšķirtspējas kodolmagnētisko rezonansi var atklāt mikrolūzumus, muskuļu šķiedru un saišu daļējus plīsumus. Samērā bieži arī nelielas avārijas var radīt pirmā un otrā kakla skriemeļa rotācijas pamežģījumu, kas izpaužas ar galvas rotācijas ierobežojumiem un galvassāpēm, galvas reiboņiem. Šādus rotācijas pamežģījumus var diagnosticēt ar rentgena uzņēmu caur atvērtu muti vai datortomogrāfijas izmeklējumā kakla augšējiem skriemeļiem. Efektīvs risinājums pamežģījuma likvidēšanai būtu manuālā terapija kvalificēta speciālista izpildījumā, bet tikai pēc lūzuma izslēgšanas kakla skriemeļos. Autoavārijas ir otrs biežākais smagu mugurkaula lūzumu iemesls. Daļēji varam sevi pasargāt no smagākām traumām, lietojot drošības jostas un pareizi noregulējot sēdekļa galvas-kakla atbalstu.
Veicinošie faktori
Visos vecumos un visos gadalaikos traumu visveicinošākais faktors ir alkohola lietošana. Traumām ir arī sezonas raksturs. Ja pavasara un vasaras upuri vairāk ir jaunieši, tad, sākoties ziemai, vairāk jāuzmanās vecāka gadagājuma cilvēkiem. Pirmā ledus upuri parasti ir sievietes pēc 60 gadu vecuma, kad krītot tiek traumēts apakšdelms - spieķakauls tipiskā vietā - un pleca kauls. Parasti šajā vecumā lūzumu veicinošs faktors ir kaulu stiprības izmaiņas osteoporozes dēļ. Tāpat, paslīdot uz ledus, jāuzmanās no apakšstilba vai potīšu lūzumiem. Lai mazinātu iespēju traumēties uz slidena ceļa, der atcerēties, ka apavu zoļu izvēlei ir liela nozīme, var izmantot uz apaviem uzliekamas gumijas, kas palielina virsmas saķeri ar ledu. Uzmanība ziemas laikā jāpievērš arī apģērbam - ērts, sportisks apģērbs padara mūs veiklākus un ļauj ātrāk reaģēt uz situācijas maiņu, labāk amortizē arī kritienu. Jāatceras, ka ziema ir tumšākais gadalaiks un laikā, kad vēl nav sniega, sliktās redzamības dēļ pieaug gan autoavāriju, gan notriekto gājēju skaits uz ceļiem.
Ārstēšana un pirmā palīdzība
Vieglāku vai smagāku traumu ir guvis ikviens cilvēks dažādos vecumos, no tām nav pasargāts neviens. Tāpēc nav slikti zināt, kāda būtu rīcība traumas gadījumā. Traumu labākā ārstēšana sākas ar profilaksi - apstākļu izvērtēšanu, pareizu aprīkojumu, piesardzību.
Parasti esam nekritiski, domādami: ar mani tas nekad nenotiks, cietušais pats bija vainīgs, toties es esmu pietiekami labā fiziskā formā.
Ja trauma tomēr gūta, kāda būtu pareizākā rīcība?
Jebkuras traumas gadījumā pareizākā rīcība ir traumētās vietas imobilizācija jeb nekustināšana un lokālas aukstuma kompreses ilgāku laiku (pirmās divas diennaktis). Tomēr, lietojot lokālas aukstuma kompreses, jābūt uzmanīgiem, lai neiegūtu lokālu ādas apsaldējumu, jo tūskas rajonā āda ir mazāk jutīga un asinsrite ir traucēta ādas iestiepuma dēļ. Tāpat būtiski ir traumēto ekstremitāti turēt augstāk par ķermeņa līmeni, lai mazinātu mīksto audu tūsku. Mīksto audu tūska ir dabisks un vajadzīgs process, kas nodrošina dzīšanai vajadzīgo vielu pastiprinātu pieplūdumu traumētajai vietai, taču pārāk liela audu tūska var radīt pretēju efektu - audu bojājumu pārāk lielā ietiepuma dēļ. Tādēļ, lai kontrolētu audu tūsku, jāievēro trīs pamatlikumi: aukstums, miers un pozicionēšana.
Tūskas mazināšanai ļoti efektīvs līdzeklis ir teipošana ar limfodrenāžas metodi, kas uzlabo limfas atteci no bojātās vietas un pāris stundās mazina tūsku. Teips ir īpašs, ļoti elastīgs pašlīpošs plāksteris, ko pēc noteiktas metodikas uzlīmē uz ādas: tas stabilizē ekstremitāti, tiek atvieglota limfas attece, plāksterim paceļot ādas virsējo slāni.
Efektīvs tūskas mazināšanas līdzeklis ir fizioprocedūras - magnētterapija, kas līdzīgi limfodrenāžas teipošanai uzlabo asinsriti un limfas atteci.
Audu tūska pirmajā dienā efektīvi liecina par traumas smagumu: jo lielāka audu tūska, jo smagāka mīksto audu trauma. Traumas gadījumā ieteicams 3-5 dienas lietot arī nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus - ne tikai sāpju remdēšanai, bet arī tūskas mazināšanai.
Izmeklēšana
Kā pirmais izmeklējums noteikti būtu jāveic rentgens divās projekcijās, kas ~ 90% gadījumu mums ļauj izslēgt lūzumu. Rentgens vēl arvien nav zaudējis nozīmi, lai gan datortomogrāfija jau ir samērā plaši pieejama. Atsevišķos gadījumos, lai pierādītu lūzuma esību, nepieciešams datortomogrāfijas izmeklējums, lai apstiprinātu vai noliegtu lūzumu. Ja lūzums skar locītavu, tad datortomogrāfija ir daudz informatīvāks izmeklējums par rentgenu. Ja rentgenā un datortomogrāfijā lūzums netiek konstatēts, bet samērā ilgstoši (vairāk nekā 10 dienas) saglabājas liela audu tūska un sāpes, ir pamats uzskatīt, ka iespējams saišu vai muskuļa cīpslas bojājums. Šādos gadījumos nevajadzētu apstāties ar rentgenoloģisko izmeklēšanu, bet bojātajai zonai veikt ultrasonogrāfiju vai kodolmagnētisko rezonansi, kas mīksto audu bojājumu atklāj ar 90% precizitāti. Jāatceras, ka saišu plīsumi bieži paši par sevi var nesadzīt un ir nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās.
Imobilizācija
Bojātās ekstremitātes imobilizācijas ilgums ir atkarīgs no bojājuma smaguma pakāpes. Vieglāka saišu sastiepuma gadījumā pietiek ar imobilizāciju 1 nedēļu, tad ar agrīnas rehabilitācijas palīdzību (fizioterapiju) nodrošinām agrīnāku pacienta atgriešanos normālā ikdienas ritmā. Nopietnāka saišu bojājuma gadījumā imobilizācijas ilgums ir tāds pats kā kaulu lūzuma gadījumā vai pat ilgāk (9-12 nedēļas). Visbiežāk saišu bojājumu novērojam pēdas locītavā, kad, pagriežot pēdu, lielākā vai mazākā mērā traumējam potīti stabilizējošās saites. Parasti ķirurģiska ārstēšana pēdu stabilizējošām saitēm nav nepieciešama. Citādi ir ar ceļa locītavu stabilizējošām saitēm - krustveida un sānu saites, kas pēc traumas parasti pašas nesadzīst, tad jauni, aktīvi cilvēki ir jāārstē ķirurģiski.
Ceļa locītavas punkcija
Ceļa locītavas saites samērā bieži var bojāt kalnu slēpošanā un slidošanā. Parasti pēc ceļa locītavas saišu bojājumiem pacientiem bez sāpēm un kustību ierobežojuma vērojams pietūkums locītavas rajonā. Tad nepieciešama ceļa locītavas punkcija, kuras laikā no locītavas parasti tiek evakuēts palielināts locītavu šķidruma daudzums vai asinis. Krustveida saites bojājuma gadījumā evakuētais asiņu daudzums no locītavas var sasniegt vairākus simtus mililitru.
Parasti pēc ceļa locītavas punkcijas pacientam ievērojami samazinās sāpes un pieaug kustību apjoms. Aptuveni pēc nedēļas, kad samazinās sāpes un pietūkums locītavā, atkārtoti izmeklējot pacientu, precīzāk var izvērtēt bojājuma apjomu un, laika gaitā izvērtējot ceļa locītavas stabilitāti, lemt par saites plastikas operāciju.
Pleca un elkoņa locītavu traumas
Krītot uz slidenas ielas vai sportojot uz ledus vai kalnā, samērā bieži tiek traumētas pleca un elkoņa locītavas, gūstot locītavu mežģījumus un saišu plīsumus. Pleca locītavas (retāk elkoņa locītavas) mežģījumi labi diagnosticējami ar rentgena palīdzību un prasa nekavējošu mežģījuma likvidēšanu, ko parasti veic tuvākajā traumpunktā. Diagnosticēt pleca un elkoņa locītavas saišu bojājumu ir grūtāk, jo nepieciešams kvalitatīvs locītavu ultrasonogrāfijas vai kodolmagnētiskās rezonanses izmeklējums.
Lūzumi
Jāatceras, ka traumas, kas gūtas, krītot no augstuma vai ātri pārvietojoties (auto/moto avārijas), vienmēr potenciāli ir ar augstu lūzuma risku un noteikti prasa radioloģisku izmeklēšanu. Arī gadījumos, ja pēc šāda veida traumām sūdzības ir minimālas, ir ļoti liela varbūtība, ka tomēr ir lūzums. Bieži pacienti izsaka maldīgu uzskatu, ka lūzuma gadījumā jau nevarētu paiet vai pakustināt lauzto ekstremitāti. Tāds uzskats, protams, ir maldīgs, jo arī nopietna mugurkaula lūzuma gadījumā cilvēks var pat samērā brīvi staigāt. Kritiens no augstuma vairāk par 2 metriem jau uzskatāms par potenciāli bīstamu papēža kaula un mugurkaula lūzumiem, bet, protams, augstuma bīstamība atkarīga gan no pamatnes, uz kuras krīt, gan arī no kaulu stāvokļa. Vecākiem cilvēkiem ar osteoporozi pat kritiens no ķeblīša var beigties ar mugurkaula lūzumu. Daži fakti, kas jāatceras par lūzumiem.
- Lūzumi dzīst ilgi (3-6 mēnešus pieaugušam cilvēkam). Kaula saaugšanas ilgums atkarīgs gan no lūzuma lokalizācijas un veida, gan vecuma, gan organisma vispārējā stāvokļa. Lokalizācijas, kur ir laba asinsrite un spongiozs kauls (piemēram, atslēgas kauls, ribas), var sadzīt pāris nedēļās, taču dobie kauli ar biezu kortikālo slāni (augšstilba un lielais lielakauls) var dzīt pat 6 mēnešus. Jo vecāks cilvēks, jo dzīšana ilgāka. Kaula dzīšanu ievērojami ietekmē arī olbaltumvielu, mikroelementu pareiza koncentrācija. Novājinātā organismā dzīšana norit daudz lēnāk.
- Lūzumi var sadzīt nepareizi. Tāpēc ir svarīgi kaula dzīšanas laikā rentgenoloģiski kontrolēt kaulu stāvokli. Nelielas kaulu deformācijas parasti ir pieļaujamas un neatstāj paliekošas sekas, taču, ja dzīšanas pirmajās nedēļās, ārstējot ģipsī, deformācija vai lūzuma nobīde samērā strauji pieaug, jāapsver lūzuma stabilizācija ķirurģiskā ceļā.
- Lūzumi var nesadzīt. Izteikti nobīdīti lūzumi un patoloģiski lūzumi visbiežāk nesaaug bez ķirurģiskas iejaukšanās. Dažu lokalizāciju un veidu lūzumu gadījumā saaugšana sliktas asinsrites dēļ nav paredzama.
- Kustību ierobežojumi locītavā vai artroze pēc lūzumiem. Lūzumi, kas skar locītavas, ir vieni no nepatīkamākajiem, jo prasa sevišķi rūpīgu attieksmi. Ja ilgstoši imobilizēsim locītavu, lūzums saaugs, bet paliks lielāks vai mazāks kustību ierobežojums locītavā. Savukārt caur locītavu ejoši lūzumi ar nobīdi, saaugot laika gaitā rada paātrinātu locītavas nodilumu jeb artrozi. Bieži vien šādiem lūzumiem pareizākais risinājums ir ķirurģiska iejaukšanās: locītavas virsmas gluduma atjaunošana un salūzušo kaula fragmentu fiksācija. Ieguvums no šādas operācijas ir liels - pacients drīz var kustināt locītavu, tādējādi izvairoties no kustību ierobežojumiem nākotnē.
Lūzumu ārstēšana
Lūzumu ārstēšanas galvenais pamatnosacījums ir imobilizācija, ko var panākt divējādi: ķirurģiskā ceļā, stabilizējot ar metāla konstrukcijām, vai ārstēt konservatīvi, imobilizāciju nodrošinot ar longeti vai cirkulāru ģipša pārsēju. Arī konservatīva ārstēšana vistiešākajā nozīmē ir ārstēšana, nevis tikai turēšana ģipsī noteiktu laiku. Parasti lūzumu gadījumā pirmā palīdzība tiek sniegta traumpunktā, kur lūzumu imobilizē ģipša longetē. Tālākajai ārstēšanai jānorit ģimenes ārsta vai ambulatora ortopēda uzraudzībā.
Kas jāatceras, ārstējot lūzumu ar ģipša imobilizāciju?
- Pirmajās dienās pēc traumas turpina pieaugt audu tūska un ģipša pārsējs var kļūt par ciešu, tāpēc tas nedaudz jāatbrīvo. Ja to neizdara, pastiprinās asinsrites traucējumi. Tādi pacienti sūdzēsies par tirpšanu pirkstos un stiprām sāpēm.
- Dzīšanas laikā rentgenoloģiski jākontrolē kaula fragmentu stāvoklis. Sevišķi svarīgi ir kontrolēt lūzumus, kas ir bijuši nobīdīti un kam veikta prepozīcija. Ir visai liela varbūtība, ka pēc tūskas mazināšanās lūzuma fragmenti atkal var nobīdīties. Tāpēc ir svarīgi pēc 7-10 dienām atkārtot rentgena izmeklējumu, lai izvērtētu kaulu fragmentu stāvokli.
- Pēc tūskas samazināšanās (aptuveni pēc nedēļas) parasti ģipša imobilizācija kļūst vaļīga un vairs nenodrošina stabilitāti, tāpēc tā jāfiksē atkārtoti.
- Agrīna rehabilitācija. Ļoti svarīgi ir mācīt pacientam kustināt no ģipša brīvās ekstremitātes daļas, lai uzlabotos asinsrite, inervācija un lai neizveidotos kontraktūra. Sevišķi svarīgi tas ir pirkstiem un elkoņa locītavai. Ja pirkstus ilgstoši nekustina, izveidojas kontraktūra, ko ir ļoti grūti likvidēt. Visbiežāk grēkojam, ārstējot apakšdelma tipiskās vietas lūzumus, pacientam lieku reizi neatgādinot par vingrojumiem pirkstu kustību izstrādei, tāpēc pirkstos izveidojas ievērojami kustību ierobežojumi. Tāpat arī elkoņa locītava ļoti cieš no ilgas imobilizācijas. Tāpēc, ja lūzuma saaugšanai nepieciešama ilgstoša elkoņa vai pirkstu imobilizācija, priekšroka dodama ķirurģiskai ārstēšanai, jo drīz pēc tam varēs atsākt kustību locītavās un rehabilitācijas periods būs daudz īsāks.
- Iespējams, ka 2.-3. nedēļā pēc lūzuma daļēji stabilo ģipša longeti var aizvietot ar cirkulāru, daudz stabilāku un ērtāku sintētisku ģipsi, bet vieglākos gadījumos piemeklēt atbilstīgu ortozi.
Noslēgums
Tā kā lūzumu un saišu ārstēšana ir visai specifiska un ārstēšanas rezultāts tiešā mērā atkarīgs no pareizas taktikas un aprūpes, nebūtu pareizi visu atbildību prasīt no ģimenes ārsta vai tikai ambulatori praktizējoša ortopēda. Lai izvairītos no grūti ārstējamu traumu sekām un draudošas invaliditātes, ārstēšanās procesā pacientam ir iespējas konsultēties pie ortopēdiem gan valsts iestādēs, gan privātās struktūrās.
