Šobrīd pieejamo lokālo preparātu iespējas psoriāzes terapijā ir ierobežotas gan pēc zāļlīdzekļa formas, gan efektivitātes un drošuma rādītājiem. Lai novērtētu roflumilasta 0,3 % putu drošumu un efektivitāti skalpa un ķermeņa psoriāzes pārvaldībā, veikts 3.fāzes divkārtnepārredzams, ar placebo kontrolēts, nejaušināts pētījums.
Pusaudžu vecums jeb tā dēvētā pubertāte ir cilvēka dzīves posms starp bērnību un pieaugušo vecumu, kad noris dažādas morfoloģiskas izmaiņas, mainās ķermeņa izskats (notiek bioloģiska nobriešana), indivīds nobriest psiholoģiski, psihoseksuāli un sociāli. Dermatoloģiskās problēmas pubertātes laikā saistītas ar hormonālām izmaiņām, galvenokārt androgēniem. Biežākās no tām ir akne, izteikta svīšana, problēmas galvas ādā, piemēram, seborejisks dermatīts. [1]
Ar psoriāzi slimo aptuveni 3 % pasaules populācijas. Šiem pacientiem ir lielāks risks metabolisku, psihiatrisku, kardiovaskulāru un gastrointestinālu blakusslimību attīstībai, kuras pasliktina dzīves kvalitāti, ja psoriāze laikus netiek ārstēta un uzraudzīta un ja netiek nodrošināts nepieciešamais atbalsts.
Psoriāzes terapija ar bioloģiskajiem medikamentiem var būt mazāk efektīva noteiktām pacientu grupām. Meta–analīzes veidā noskaidrots, kādi klīniskie pacientu raksturojošie faktori saistīti ar sliktāku bioloģisko preparātu efektivitāti.
Psoriāze ir iekaisīga, hroniska papuloskvamoza ādas slimība indivīdiem visās vecumgrupās, 2—3 % iedzīvotāju Eiropā. [1; 2] Psoriāzei ir vairāki klīniskie varianti, no kuriem biežākais — plātnīšveida psoriāze jeb psoriasis vulgaris, kas klīniski izpaužas ar norobežotām sārtām papulām un plātnītēm, klātām ar sudrabainām, irdenām zvīņām (1. attēls). Psoriāzes attīstībā nozīme ir ģenētiskai predispozīcijai un provocējošiem ārvides faktoriem, bet galveno lomu psoriāzes patoģenēzē spēlē iekaisuma citokīni IL17 un IL23. [3]
Psoriāze ir hroniska autoimūna ādas slimība, kas skar 1—4 % pasaules iedzīvotāju. Tā kā slimība ir hroniska un pacientu ietekmē visa mūža garumā, tā negatīvi iespaido dzīves kvalitāti kopumā, jo pasliktina gan fizisko veselību, gan psihisko labbūtību, gan sociālo dzīvi.
Psoriāze ir hroniska iekaisīga ādas slimība ar recidivējoši–remitējošu gaitu. Kā vieni no faktoriem, kas strādā kā slimības trigeri ir dažādi vides faktori – infekcijas, psihoemocionāli pārdzīvojumi un medikamenti. Kamēr datu par gaisa piesārņojuma nozīmi psoriāzes uzliesmojumu attīstībā līdz šim ir bijis maz.
Klīniskajā praksē botulīns, proti, Clostridium botulinum producēts neirotoksīns, kura darbību raksturo pārejoša šķērssvītrotās muskulatūras hemodenervācija jeb toksīna inducēta neirālās pārvades kavēšana, ir pazīstams jau vairāk nekā 30 gadu. [1]
Tas, cik izplatīta ir psoriāze jāzina, lai izprastu slimības radīto slogu, biežāk skartās populācijas grupas un kādu veselības aprūpes politiku jāorganizē šiem pacientiem.
Psoriāzes klīniskajām izpausmēm raksturīga sezonalitāte. Lielākā daļa psoriāzes pacientu labāk jūtas vasaras mēnešos un slimības uzliesmojumus pieredz rudens/ziemas mēnešos. Šī slimības forma tiek dēvēta par psoriāzes ziemas tipu (Typus hiemalis). Tomēr nelielai pacientu daļai (5—20 %) [5] uzliesmojumi ir tieši vasaras mēnešos, un to dēvē par psoriāzes vasaras tipu (Typus aestivalis) jeb fotosensitīvu psoriāzi.
Lai veiksmīgi ārstētu psoriāzi, nepieciešams rūpīgi uzraudzīt slimības gaitu un atbildreakciju uz ārstēšanu. Dermatologu ikdienas praksē lietotie slimības smaguma pakāpi novērtējošie rīki neuzrāda to, kā pacients uztver savu slimību. Veiktie pētījumi uzrāda, ka ir vērā ņemama atšķirība starp psoriāzes smaguma pakāpes novērtējumu pacienta un ārsta skatījumā. Izprotot faktorus, kas ietekmē pacienta pašnovērtējumu, ir iespējams uzlabot terapeitisko iznākumu un pacienta apmierinātību ar ārstēšanu.
Psoriāze jeb zvīņēde ir bieža, hroniska, neinfekcioza un imūnmediēta ādas slimība, kas var izraisīt ilgstošu darbnespēju un invaliditāti. Tās etioloģija un patoģenēze nav līdz galam izprasta, tomēr ir skaidrs, ka slimības attīstībā nozīme ir ģenētiskai predispozīcijai, kas tālāk neadekvāti aktivē imūnsistēmu.
Iepriekšējā Doctus numurā publicēts Dr. Karla un Dr. Mihailovas skatījums uz psoriāzi un psoriātisko artrītu, slimību ārstēšanas un diagnostikas pamatprincipiem. Šajā numurā caur klīniskā gadījuma prizmu lūkojamies uz psoriāzes saikni ar aptaukošanos un 2. tipa cukura diabētu.
Lai gan visbiežāk psoriāzes izpausmes ir ādā, tā asociēta arī ar sistēmisku iekaisumu un dažādām blakusslimībām (komorbiditātēm), kas saistītas ar autoimūniem procesiem. Viens no šiem procesiem ir psoriātiskais artrīts — iekaisīga, seronegatīva spondiloartropātija, kas kādā dzīves posmā attīstās 13—30 % psoriāzes pacientu.
Visticamāk, ik ģimenes ārsta praksē varam iedomāties kādu savu pacientu, kas šķietami slimo biežāk vai smagāk nekā pārējie. Nereti šie pacienti pamanās saslimt arī laikā, kad vīrusinfekcijas kā galveno iemeslu vizītei pie ārsta vairs negaidām. Kuros gadījumos varam uzskatīt, ka bērns slimo “normāli bieži”, bet kad vērts aizdomāties par papildu izvērtēšanu?
MĀRCIS GEDIŅŠ, asinsvadu ķirurgs, flebologs, Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Asinsvadu ķirurģijas centra virsārsts, Latvijas Flebologu biedrības prezidents, darbu veic ar sportisku azartu un atzīst, ka savu nebūt ne vieglo ķirurga profesiju tāpat kā sportu patiesi izbauda. Arī viņa sportiskie hobiji ir tādi, kas trenē garīgo un fizisko izturību, un tad arī garās operācijas vairs nešķiet tik garas.
Gabapentinoīdi (t.sk. gabapentīns un pregabalīns) sākotnēji radīti kā antikonvulsanti, taču ņemot vērā to inhibējošās īpašības attiecībā uz CNS, tos izmanto gan epilepsijas ārstēšanā, gan neiropātiskām sāpēm, ģeneralizētai trauksmei, kā arī dažādām off label indikācijām. 2008.gadā FDA, balstoties uz tā laika ziņojumiem norādījusi uz paaugstinātu suicīda risku pacientiem, kas lieto antikonvulsantus. Nesen veiktie novērojumu pētījumi gan uzrāda konfliktējošus rezultātus starp gabapentinoīdu saistību ar paškaitējuma idejām vai mēģinājumiem.
Saules stari ir vitāla Zemes dzīvo organismu dzīvības procesu sastāvdaļa. Tās iedarbība uz cilvēka ādu iedalāma subklīniskās izpausmēs (tās ādā notiek katru reizi, izejot saulē, t.sk. D vitamīna sintēze), īstermiņa darbībā, akūtā (saules apdegums), vidēja termiņa (deskvamācija, saules iedegums, hiperkeratoze) un ilgtermiņa, hroniskā iedarbībā ar deģeneratīvām sekām (fotonovecošanās, fotoimūnsupresija, fotokarcinoģenēze).
Gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir viena no biežākajām gremošanas trakta augšējās daļas slimībām — tiek lēsts, ka ik desmitais pieaugušais no Eiropas valstu un Ziemeļamerikas iedzīvotājiem vismaz reizi nedēļā jūt GERS simptomus. Daudzveidīgo izpausmju dēļ funkcionāla dispepsija (FD) joprojām bieži paliek nepietiekami diagnosticēta. Tā var būtiski ietekmēt cilvēka darbspējas, vispārējo pašsajūtu un kopumā pasliktināt dzīves kvalitāti.