Psoriāze ir iekaisīga, hroniska papuloskvamoza ādas slimība indivīdiem visās vecumgrupās, 2—3 % iedzīvotāju Eiropā. [1; 2] Psoriāzei ir vairāki klīniskie varianti, no kuriem biežākais — plātnīšveida psoriāze jeb psoriasis vulgaris, kas klīniski izpaužas ar norobežotām sārtām papulām un plātnītēm, klātām ar sudrabainām, irdenām zvīņām (1. attēls). Psoriāzes attīstībā nozīme ir ģenētiskai predispozīcijai un provocējošiem ārvides faktoriem, bet galveno lomu psoriāzes patoģenēzē spēlē iekaisuma citokīni IL17 un IL23. [3]
Psoriāze ir hroniska autoimūna ādas slimība, kas skar 1—4 % pasaules iedzīvotāju. Tā kā slimība ir hroniska un pacientu ietekmē visa mūža garumā, tā negatīvi iespaido dzīves kvalitāti kopumā, jo pasliktina gan fizisko veselību, gan psihisko labbūtību, gan sociālo dzīvi.
Psoriāze ir hroniska iekaisīga ādas slimība ar recidivējoši–remitējošu gaitu. Kā vieni no faktoriem, kas strādā kā slimības trigeri ir dažādi vides faktori – infekcijas, psihoemocionāli pārdzīvojumi un medikamenti. Kamēr datu par gaisa piesārņojuma nozīmi psoriāzes uzliesmojumu attīstībā līdz šim ir bijis maz.
Klīniskajā praksē botulīns, proti, Clostridium botulinum producēts neirotoksīns, kura darbību raksturo pārejoša šķērssvītrotās muskulatūras hemodenervācija jeb toksīna inducēta neirālās pārvades kavēšana, ir pazīstams jau vairāk nekā 30 gadu. [1]
Tas, cik izplatīta ir psoriāze jāzina, lai izprastu slimības radīto slogu, biežāk skartās populācijas grupas un kādu veselības aprūpes politiku jāorganizē šiem pacientiem.
Psoriāzes klīniskajām izpausmēm raksturīga sezonalitāte. Lielākā daļa psoriāzes pacientu labāk jūtas vasaras mēnešos un slimības uzliesmojumus pieredz rudens/ziemas mēnešos. Šī slimības forma tiek dēvēta par psoriāzes ziemas tipu (Typus hiemalis). Tomēr nelielai pacientu daļai (5—20 %) [5] uzliesmojumi ir tieši vasaras mēnešos, un to dēvē par psoriāzes vasaras tipu (Typus aestivalis) jeb fotosensitīvu psoriāzi.
Lai veiksmīgi ārstētu psoriāzi, nepieciešams rūpīgi uzraudzīt slimības gaitu un atbildreakciju uz ārstēšanu. Dermatologu ikdienas praksē lietotie slimības smaguma pakāpi novērtējošie rīki neuzrāda to, kā pacients uztver savu slimību. Veiktie pētījumi uzrāda, ka ir vērā ņemama atšķirība starp psoriāzes smaguma pakāpes novērtējumu pacienta un ārsta skatījumā. Izprotot faktorus, kas ietekmē pacienta pašnovērtējumu, ir iespējams uzlabot terapeitisko iznākumu un pacienta apmierinātību ar ārstēšanu.
Psoriāze jeb zvīņēde ir bieža, hroniska, neinfekcioza un imūnmediēta ādas slimība, kas var izraisīt ilgstošu darbnespēju un invaliditāti. Tās etioloģija un patoģenēze nav līdz galam izprasta, tomēr ir skaidrs, ka slimības attīstībā nozīme ir ģenētiskai predispozīcijai, kas tālāk neadekvāti aktivē imūnsistēmu.
Iepriekšējā Doctus numurā publicēts Dr. Karla un Dr. Mihailovas skatījums uz psoriāzi un psoriātisko artrītu, slimību ārstēšanas un diagnostikas pamatprincipiem. Šajā numurā caur klīniskā gadījuma prizmu lūkojamies uz psoriāzes saikni ar aptaukošanos un 2. tipa cukura diabētu.
Lai gan visbiežāk psoriāzes izpausmes ir ādā, tā asociēta arī ar sistēmisku iekaisumu un dažādām blakusslimībām (komorbiditātēm), kas saistītas ar autoimūniem procesiem. Viens no šiem procesiem ir psoriātiskais artrīts — iekaisīga, seronegatīva spondiloartropātija, kas kādā dzīves posmā attīstās 13—30 % psoriāzes pacientu.
Āda ir cilvēka orgāns, kas nepārtraukti pakļauts ārējās vides faktoru ietekmei. Mūsu āda darbojas kā biosensors, reaģējot uz izmaiņām apkārtējā vidē, ar mērķi uzturēt organisma homeostāzi. Vides apstākļi ādas stāvokli var iespaidot gan pozitīvā, gan negatīvā veidā: ietekmējot ādas integritāti un traucējot barjerfunkciju. Vesela epidermas barjera ir atslēga uz veselīgu ādu. [1—3]
Uztura izmaiņas kopā ar standarta terapiju var palīdzēt pacientiem ar psoriāzi vai psoriātisku artrītu mazināt slimības smaguma pakāpi, secināts sistemātiskā literatūras apskatā.
Arvien vairāk par psoriāzi runā kā par sistēmisku slimību, saucot to par “psoriātisku slimību”, jo procesā iesaistās ne tikai āda, bet arī locītavas un iekšējie orgāni. Un, iespējams, ka psoriāze ir neatkarīgs riska faktors blakusslimību attīstībai. [3]
Mančesteras universitātē veikts pētījums ar jaunu medikamentu psoriāzes ārstēšanai, un rezultāti ir pārsteidzoši – 40% pētījuma dalībniekiem pilnībā izzuda psoriāzes simptomi pēc 12 nedēļu ilgas terapijas, un vairāk kā 90% novēroja uzlabošanos.
Dzemdes mioma ir biežākais sieviešu dzimumorgānu labdabīgais audzējs — to diagnosticē ~ 50 % sieviešu reproduktīvajā vecumā visā pasaulē. Precīza tās sastopamība nav zināma, jo miomas visbiežāk ir asimptomātiskas un pieejamie dati var neatspoguļot slimības patieso sastopamību. Biežāk to atklāj sievietēm pēc 40 gadu vecuma, tomēr aizvien vairāk konstatē jaunākām sievietēm (tabula). [1]
D vitamīna deficīts ir neatkarīgi saistīts ar diabētiskās perifērās neiropātijas (DPN) risku, potenciāli ietekmējot lielas nervu šķiedras gados vecākiem pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu.
Ir maz zināms par ieguvumiem no statīnu terapijas gados vecākiem pieaugušajiem ar demenci. Pētījuma mērķis bija novērtēt statīnu lietošanas nozīmi visu cēloņu mirstībā pansionāta iemītniekiem ar un bez demences.
Mikroķirurgs un augstas sarežģītības rekonstruktīvo operāciju meistars Dr. med. JĀNIS ZARIŅŠ savu dzīvi pakārtojis starp trīs galvenajām vērtībām — ģimeni, darbu un draugiem. Intervija notiek Latvijas Plastiskās, rekonstruktīvās un mikroķirurģijas centrā, kad novakarē pēc pacientu pieņemšanas viņam darbs nebūt nebeidzas — pēc mūsu sarunas dakteris vēl dodas apraudzīt pacientus RAKUS Onkoloģijas centrā.
Bronhiālā astma ir hroniska elpceļu slimība, ar ko dažādās pasaules valstīs sirgst 1—29 % cilvēku. Dažādu riska faktoru novērtēšana ir svarīga sadaļa klīnicista ikdienas darbā ar astmas pacientu. Kāda ir simptomu kontrole, medikamentu lietošanas paradumi, prasmes un grūtības, vai ir blakusslimības, kāds ir sociālais fons — tā ir tika daļa no jautājumiem, uz kuriem ārstam jābūt atbildēm, lai veiksmīgi piemeklētu labāko ārstēšanas taktiku pacientam.