PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Anatolijs Danilāns: Cilvēki radīti skriešanai

A. Danilāns
Anatolijs Danilāns: Cilvēki radīti skriešanai
Pixabay.com
Homo sapiens ir radība, kas atsvabinājusi kāju darbību no elpošanas kustībām, tā ir radība ar atsperīgām kājām, tievu, vertikāli orientētu rumpi bez apmatojuma, ar efektīvu atdzesēšanas aparātu - sviedru dziedzeriem. Daba ir izveidojusi ideālu maratonskrējēju. Dabas mātes rīcība nav nesaprātīga.

Daba izcilu maratonistu nav radījusi vienkārši tāpat, joka pēc, t.i., vadoties pēc principa, kas jaušams dziesmā ar Imanta Ziedoņa vārdiem: "Tas nekas, ak, tas tik tā..." Dabas radītais vai - pareizāk sacīt - nežēlīgajās dzīves dzirnās noslīpētais cilvēks ir skriešanai paredzēta mašīna. Šī mašīna jādarbina. Ja tas netiks darīts, mašīna ierūsēs.

Cilvēka attīstība

Pirms diviem miljoniem gadu  mūsu sencis norāpās no koka  un apņēmās virzīties pa zemi  vertikālā stāvoklī Pirms diviem miljoniem gadu  mūsu sencis norāpās no koka  un apņēmās virzīties pa zemi  vertikālā stāvoklī
1. attēls
Pirms diviem miljoniem gadu mūsu sencis norāpās no koka un apņēmās virzīties pa zemi vertikālā stāvoklī
Pētot cilvēku fosilijas, arheologi uzdūrās kam stipri dīvainam. Bija paskrējuši divi miljoni gadu kopš brīža, kad pirmatnējais homo sapiens norāpās no koka un apņēmās turpmāk pa zemeslodi pārvietoties vertikālā stāvoklī (skat. 1. attēlu). Tad tas arī sākās. Proti, pirms aptuveni divsimt tūkstošiem gadu cilvēkam sāka strauji augt smadzenes! Protams, nenotika tā, ka nelaimīgais pēkšņi pamanīja - kaut kas traks, manas smadzenes sākušas makten palielināties (skat. 2. attēlu). Smadzenes palielinājās palēnām - katrai nākamās paaudzes atvasei smadzenes kļuva lielākas, smagākas, un tā šis process turpinājās līdz brīdim, kad smadzeņu parametri kļuva tik lieli, ka pat mūsu dienās veselam prātam grūti aptverami. Jocīgi, ka galvaskausā iežņaugtais mīkstais orgāns spēja izspīlēt galvaskausa kaulus, izplest galvaskausa dobumu, pārmainīt galvaskausa formu. Smadzenes kļuva septiņas reizes lielākas nekā jebkuram citam uz pasaules mītošajam zīdītājam. Protams, šis rādītājs ir pareizs tad, ja smadzeņu masu attiecina pret ķermeņa kopējo masu, jo, piemēram, valim smadzenes ir lielākas nekā cilvēkam. Milzīgā smadzeņu masa bez kavēšanās uzkundzējās cilvēka organismam, sāka tērēt ellišķīgi daudz enerģijas. Lai gan smadzenes aizņem tikai divus procentus no kopējā svara, savām vajadzībām tās pievāc piektdaļu (!) uzņemtās enerģijas.
Nu gan ir ķeza – man sākušas augt smadzenes! Nu gan ir ķeza – man sākušas augt smadzenes!
2. attēls
Nu gan ir ķeza – man sākušas augt smadzenes!

Visēdāji - barības sagādāšana

Trakā smadzeņu palielināšanās sāga nav īsti izprasta vēl šobaltdien. Tiesa, viena lieta ir gana skaidra. Proti, smadzeņu masas palielināšanās nav iedomājama bez bagātīgas uztura olbaltumvielu uzņemšanas. Tas nozīmē, ka pirms divsimt tūkstošiem gadu mūsu divkājainie senči krasi mainīja ēdienkarti. No lielākoties lapu, saknīšu, kukainīšu un tārpiņu grauzējiem (pārsvarā zālēdājiem) viņi kļuva par visēdājiem. Homo sapiens nolēma ēdienkartē ieslēgt labi daudz gaļas. Nolemt vēl nenozīmē izdarīt, jo kārotā gaļa jāsagādā. Lūk, tieši tas, kā īsti šie tizlie radījumi, kādi mēs tolaik bijām, prata pievārēt daudz spēcīgākos dzīvniekus, lai pamielotos ar gaļu, joprojām paliek neatrisināta mīkla. Jā gan, salīdzinot ar citiem gaļēdājiem, mūsu priekšteči bija stipri vārgi plēsoņas.

Cilvēka muskuļi, ragi, nagi, zobi nebija piemēroti citu dzīvnieku nobeigšanai. Kā miesās vārgulīgie senči tika pie lieliem gaļas krājumiem, pie tik lieliem, ka varēja mieloties uz nebēdu? Šķēpa, loka un bultu vai kādu citu šā mērķa īstenošanai noderīgu lietu homo sapiens rīcībā tolaik nebija. Izgatavot šos ieročus viņi iemācījās stipri vēlāk - tikai pirms divdesmit tūkstošiem gadu, t.i., tad, kad liela izmēra smadzenes jau bija izpletušas viņu galvaskausu. Manā rīcībā ir dati, ka viņiem nebija nedz šauteņu, nedz apvidus mašīnu. Mūsu pirmatnējie senči bija bešā. Šie divkājainie diegabikses nespēja pat konkurēt ar maitu ēdājiem, piemēram, hiēnām, lai pamielotos ar bojā gājušu dzīvnieku atliekām. Apsverot sanāk, ka senais cilvēks nevarēja tikt pie gaļas un nevarēja savas smadzenes palielināt. Bet tika gan un palielināja! Kā?

Homo sapiens savus upurus nogalināja ar kājām

Nesen izvirzīta neparasta versija, kas, rādās, sniedz ticamu šā fenomena skaidrojumu. Proti, homo sapiens savus upurus nogalināja ar kājām. Nepilnos divos miljonos gadu šo nogalināšanas paņēmienu viņš apguva tik labi, ka pirms divsimt tūkstošiem gadu jau spēja sagādāt pietiekamu olbaltumvielu daudzumu, lai varētu palielināt savu smadzeņu masu. Protams, cilvēks nav zirgs, lai ar pakaļkājas spērienu apdullinātu tuvu klāt pienākušu dzīvnieku. Karatē un kikboksa paņēmieni mūsu senčiem bija sveši, turklāt medīšanai šie paņēmieni ir pavisam nederīgi. Kurš var mēnešiem un gadiem ilgi gaidīt, līdz stulba stirna pienāks klāt un ļaus sevi piebeigt?

Kājas senie cilvēki izmantoja citādi. Vispirms viņi acīgi pamanīja, ka daudzi miesās stipri brangi dzīvnieki no cilvēkiem mūk. Ar to pietika, lai homo sapiens pulcētos baros un joztu pakaļ dzīvniekam, piemēram, stirnai. Un joztu tik ilgi, kamēr nelaimīgā radība bezspēkā saļimst un nobeidzas. Kārotajam dzīvniekam pakaļ joza visi - joza jauni, joza veci, joza vīrieši, sievietes un bērni. Jo visi labi zināja - skrējiens beigsies ar dzīrēm. Nebūs pat jāpūlas, lai beigto dzīvnieku atstieptu mājvietā. Jo daudz ērtāk to līdz kauliem noskrubināt uz vietas. Pirmatnējā cilvēka zobi šim darbam bija gana labi. No kriminālistikas viedokļa tas ir neparasti veikli maskēts slepkavošanas paņēmiens - nav ieroču, upurim nav sistu vai durtu brūču. Upuris, tā teikt, ir nobeidzies pats, stirna izdarījusi pašnāvību. Izrādās, ka cilvēka kājas ir bīstams slepkavības ierocis.

Cilvēks ir garo distanču skrējējs

Bet vai tad cilvēks spēj līdz nāvei nokausēt briedi, stirnu, savvaļas zirgu? Cilvēks gan sensenajos laikos, gan mūsu dienās ir stipri lēnāks skrējējs nekā daudzi citi zīdītāji. Stop! Šis teiciens neatbilst īstenībai. Cilvēks patiešām ir vājš sprinteris, bet ļoti spēcīgs maratonists. Pirmajā acumirklī šķiet neticami, ka garo distanču skriešanā cilvēks spēj uzvarēt citus dzīvniekus. Un tomēr - cilvēks ir pasaules izcilākais maratonskrējējs. Tas nav tukšs, no gaisa grābts apgalvojums, to pierāda fakti.

Cilvēks neaulekšo

Pirmkārt, šo trako tēzi apstiprina salīdzinošās anatomijas dati. Kļūt par nepārspējamu maratonistu cilvēkam palīdz tas, ka viņš neaulekšo. Kā?! Bet aulekšos palaists zirgs nav panākams! Ir gan. Jāskrien zirgam pakaļ ilgāku laika sprīdi. Un tas nekas, ka sacīkšu sākumā zirgs būs krietnu gabalu priekšā. Vēlāk sekos neizbēgamais - zirgu cilvēks panāks. Tas tāpēc, ka, salīdzinot ar skriešanu, aulekšošanai ir būtisks trūkums. Aulekšojošajam dzīvniekam, lai arī kādas sugas tas būtu - tīģeris, zirgs, pantera -, elpošanas biežums ir sakabināts ar aulekšu biežumu. Proti, brīdī, kad aulekšojošais dzīvnieks ir izstiepies, vēdera dobuma orgāni viņam ir pabīdījušies atpakaļ, krūškurvis izpleties un plaušās tiek ierauts gaiss (notiek sparīga ieelpa), savukārt nākamajā mirklī - kad dzīvnieks pakaļkājas satuvinājis ar priekškājām - krūškurvis ir saspiests un seko izelpa (skat. 3. attēlu). Un tā visu aulekšošanas laiku - viena pilna auļošanas kustība, viens pilns ieelpas-izelpas cikls. Citādi izdarīties auļojošais dzīvnieks nevar. Divkājainajam cilvēkam kāju vēzēšana nav sakabināta ar elpošanu. Brīdī, kad homo sapiens norāpās no koka, viņš elpošanas kustības atkabināja no kāju kustībām. Tas bija varens ieguvums, jo šī spēja lieti noder, ja joņojams garš gabals. Par šā ieguvuma noderīgumu varat pārliecināties pats! Jau drīz vien skriešana izraisīs neizturamas mokas, ja uz vienas kājas vēzienu izdarīsit ieelpu, bet uz otras kājas vēzienu - izelpu.

Auļojošam dzīvniekam elpošana ir sakabināta ar kāju kustībām Auļojošam dzīvniekam elpošana ir sakabināta ar kāju kustībām
3. attēls
Auļojošam dzīvniekam elpošana ir sakabināta ar kāju kustībām

Cilvēks svīst

Otrkārt, cilvēka organisms ir labi piemērots skriešanai siltā vai karstā laikā. Protams, arī cilvēkam ir grūtāk skriet, ja spīd saule. Taču vēl grūtāk tas ir dzīvniekiem. Tas tāpēc, ka cilvēks svīst. Daba cilvēkam ir piešķīrusi sviedru dziedzerus un līdz ar to piešķīrusi pasaulē vislabāko ķermeņa atdzesēšanas sistēmu. Kāda laime, ka cilvēks svīst! Jo dzīvniekiem šādas laimes nav. Tāpēc, ja ilgu laiku intensīvi jāaulekšo, dzīvnieka organisms pārkarst un neglābjami pienāk brīdis, kad tam jāapstājas, vai, ja tas turpina skriet, - jāmirst. Sunīši un citi dzīvnieki organisma atdzesēšanai izmanto mēli un plaušas, bet tas ir vārgs dzesēšanas paņēmiens, it īpaši vārgs, ja to salīdzina ar efektīvo sviedru dziedzeru darbību. Rādās, ka ķermeņa dzesēšanas sistēmu mēs sākam darbināt pat pirms skriešanas. Uztraukuma brīžos mēs svīstam - uztraukums mūsu senčiem vēstīja, ka būs jāskrien, ka organisms būs jāatvēsina.

Niecīgs ādas apmatojums

Treškārt, homo sapiens citu zīdītāju vidū izceļas ar niecīgu ādas apmatojumu. Mēs nudien esam pliki, jo kas tad mums ir - mati uz galvas, vēl nelieli kušķi dažās citās vietās. Jā, vīriešiem vēl ir bārda un ūsas. Bet vai šos surogātus var salīdzināt ar citu dzīvnieku krāšņo kažoku? Var šķist, ka evolūcija ar cilvēku izdarījusi ko aplamu, proti, liegusi iespēju ievīstīties siltā vilnas sedzenē.

Jā, kažoka mums nav, tomēr evolūcijas gaitā kļūda nav pieļauta, jo šo zaudējumu ar uzviju aizstāj gūtais labums, t.i., spēja vajadzības gadījumā atdzesēt organismu.

Skrejošs cilvēks dara visu, lai samazinātu sildošās saules ietekmi uz organismu. Cilvēks skrien stāvus - atgādina zīmuli, jo ir pavērsis pret sauli tikai vienu, turklāt apmatoto ķermeņa galu. Dzīvnieks skriešanas laikā ķermeni orientē horizontāli un stipri lielu virsmu pakļauj silto saules staru ietekmei.

Lēkāšana no vienas kājas uz otru

Zīdītājus iedala staigātājos un skrējējos Zīdītājus iedala staigātājos un skrējējos
4. attēls
Zīdītājus iedala staigātājos un skrējējos
Ceturtkārt, skriešana (bet ne aulekšošana!) ir atkārtota lēkāšana no vienas kājas uz otru. Lēciena būtiskas sastāvdaļas ir atspēriens un piezemēšanās. Cilvēka kājas šai lietai ir kā radītas. Pēdas aizmuguri ar apakšstilba muskuļiem savieno stingra, bet elastīga Ahileja cīpsla, kas lieliski amortizē triecienu piezemēšanās brīdī. Staipīgā cīpsla līdzīgi elastīgai gumijas saitei būtiski uzlabo skriešanas efektivitāti un pastiprina atspēriena spēku. Skriet ar koka kājām ir grūti - tāda klabināšana vien sanāk, jo jēdzīgi lēkt un viegli piezemēties, t.i., skriet nav iespējams. Ak, jā, zīdītājus var iedalīt staigātājos un skrējējos (skat. 4. attēlu). Tipisks staigātājs ir šimpanze, kam Ahileja cīpslas nav, kāju pirksti izvērsti vēdekļa veidā, pēdas plakanas. Plakanas pēdas īpašniekam soļot ir ērti - pavirzi vienu plakano pēdu uz priekšu, stabili novieto uz tās savu ķermeni, pēc tam pavirzi uz priekšu otru plakano pēdu. Ahileja cīpsla šādai "čap-čap" kustībai nav vajadzīga - un staigātājiem tādas cīpslas nemaz nav. Šimpanzes ir nevarīgi skrējēji. Un vēl - homo sapiens nav cēlies no šimpanzes. Šimpanze un cilvēks ir dažādi dzīvo radību ciltskoka atzari.

Kopsavilkums

Liela smadzeņu masa ir priekšnosacījums tam, lai cilvēks kļūtu par visattīstītāko zemeslodes radību. Bet liela smadzeņu masa vēl nenozīmē, ka radība ir gudra. Ar lielām smadzenēm jāmāk apieties, lielas smadzenes jāiemāca darboties. Jāpanāk, lai smadzenes prastu lieti kalpot cilvēkam, lai smadzenes tiktu galā ar tādiem trikiem, kādus citu radību smadzenes nespēj veikt. Piemēram, smadzenēm jāiemāca paredzēšanas spēja. Paredzēšana ir slidena lieta - un jo īpaši grūti ir paredzēt nākotni. Skrejošais mednieks ne vien attīstīja savu kustību aparātu, bet arī smadzenes. Noskriet dzīvnieku līdz nāvei neizdosies, ja mednieks iepriekš neizplānos bēgļa iespējamās darbības. Mūkošais dzīvnieks cenšas iejukt pārējo dzīvnieku barā un līdz ar to kļūt medniekam nepieejams. Pirmatnējais homo sapiens to labi zināja un pirms medībām plānoja, kā to nepieļaut. Viņš domāja... Viņa smadzenes apspēlēja darbības, kas vēl nebija notikušas. Tik tiešām - pirmatnējais maratonists skriešanas laikā trenēja, attīstīja un uzlaboja smadzenes. Skriešana bija pirmsākums garam attīstības ceļam, kura iznākums ir mūsdienu cilvēks - visattīstītākā būtne uz zemeslodes.

Skriešana ir bēgšana no kaut kā, ilgas pēc kaut kā, skriešana reizē ir izmisums un vēlme izdzīvot.

Noslēpumainajos Meksikas apvidos arī mūsdienās vēl mīt taraumaras cilts ļaudis - cilvēki, kas spēj veikt saprātam grūti aptveramas lietas. Piemēram, pēc divu dienu ilgas alkohola (alus) lietošanas taraumaras spēj rīta agrumā doties kalnainās takās un no vietas pievarēt četrus simtus, pat vairāk kilometru. Šāda dzīve (alus dzeršana un nežēlīga sevis mocīšana) ir viņu dzīves vadzvaigzne, viņu dzīves stūrakmens. Skrien taraumaru bērni, skrien pieaugušie, skrien seniori, skrien vīri, skrien sievas. Lai skrietu ašāk, viņi sacenšas. Ciltī notiek gan komandu, gan individuālās skriešanas sacīkstes. Silti kļūst, ja uzzina, ka sacīkstēs zaudējumu piemeklējušos skrējējus nemāc skaudība, viņi nepeļ uzvarētāju, nekļūst nikni, nekļūst ļauni. Par panākumu priecājas visi - gan vinnētāji, gan atpalikušie. Jo arī atpalikušie skrienot ir guvuši baudījumu, kļuvuši veselāki, piedzīvojuši pilnvērtīgas dzīves mirkļus.

Šīs cilts mūsdienās reti sastopamās paražas lieliski aprakstījis ASV žurnālists Kristofers Magdugals grāmatā "Dzimuši, lai skrietu". To lasot, negaidītā kārtā mani pārņēma taraumarām neraksturīga īpašība, proti, skaudība. Kāpēc Latvijas cilvēki aizgājuši tālu prom no taraumaru un no mūsu senču dzīvesveida? Mēs esam pilnīgi novirzījušies no homo sapiens miljoniem gadu piekoptajiem dzīves pamata postulātiem. Daudzi no mums zaudējuši kustību prieku. Lai paliek malā maratons, lai paliek malā iedoma nodzīt līdz nāvei kādu dzīvnieku. Mūsu dienās liela daļa cilvēku šādas spējas ir zaudējuši. Lai noskrietu maratonu, ir regulāri un ilgi jātrenējas. Taču spēju kustēties mēs neesam zaudējuši! Svēti ielāgosim, ka cilvēka organisms ir kustību veikšanai radīts agregāts. Kustības atbaida slimības, novecošanu, asina domāšanu, pasargā no garīgām vainām. Nobeigumam noderēs ziņģes vārdi: "Vēl jau viss nav pagalam, vēl jau dzīvē var daudz..."