Ultra garu distanču skriešana var radīt vairāk nekā tikai muskuļu nogurumu. Pētījumā, kas publicēts Amerikas Hematoloģijas biedrības žurnālā Blood Red Cells & Iron, ziņots, ka ultragarās distances sacensības var bojāt sarkanās asins šūnas tādā veidā, kas var ietekmēt to funkcionēšanu.
Jebkāds skriešanas daudzums ir saistīts ar ievērojami zemāku agrīnas nāves risku jebkāda cēloņa dēļ, secināts pieejamo pētījumu pārskatā.
Nebūs viegli atrast cilvēku, kas pilnībā noliegtu aktīva dzīvesveida un sportošanas pozitīvo nozīmi. Vieniem sports ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, toties citiem fiziskās aktivitātes ir neregulāri periodiskas, nereti sezonālas. Bet kurš gan no mums nav sācis “jaunu un skaistu dzīvi” no 1. janvāra, pirmdienas vai “tad, kad nokusīs sniegs”?
Jau kopš senseniem laikiem zināmi ieguvumi no fiziskas aktivitātes. Mūsu priekšgājēji pat nenojauta, ka nodarbojas ar sportu, lai iegūtu balvu (medījumu) — viņiem tās bija izdzīvošanai nepieciešamas prasmes, citiem vārdiem sakot: neesi fiziski attīstīts — nebūs ēdiena; nebūs ēdiena — gaidāma nāve.
Skriešana ir populāra un ērta brīvā laika fiziskā aktivitāte, kurai ir nozīmīga ietekme uz ilgdzīvošanu. Kopumā skrējējiem ir par 25 – 40 % zemāks priekšlaicīgas nāves risks un vidējais dzīves ilgums ir vidēji par 3 gadiem garāks nekā tiem, kuri neskrien.
Maratona skriešanas izraisītais fiziskais stress var rezultēties īstermiņa nieru bojājumos. Lai gan nieres skrējējiem pilnībā atjaunojās 2 dienu laikā pēc maratona, tomēr pētniekiem rodas jautājums par iespējamo ilgtermiņa ietekmi uz nieru veselību.
Visiem ir labi zināms, ka skriešana izraisa nelielu iekaisumu un sāpīgumu, tā ir cena, kas jāmaksā par sirds un asinsvadu sistēmas veselību. Ir zināms: nav sāpju, nav ieguvumu. Jaunā pētījumā pierādīts, ka pro iekaisuma molekulas pēc skriešanas nonāk ceļa locītavā, tādejādi samazinot iekaisumu locītavā.
Prieks rodas skrienot. Prieks būt, brīvības sajūta, papildus enerģija, ko jūt skrējēji, kā izrādās nav tikai endorfīnu darbības rezultāts. Monreālā (Kanādā) veikts pētījums skriešanas prieku izskaidro ar dopamīna līmeņa izmaiņām.
Skriešana ir viena no populārākajām fiziskajām aktivitātēm pasaulē. Amerikas Savienotajās Valstīs ar skriešanu nodarbojas 50 miljoni iedzīvotāju. Diemžēl konstatēta varbūtība, ka 70% skrējēju ik gadu gūs traumas. Ne mazāk nozīmīgs ir fakts, ka tieši iesācējiem ir augstāks traumatisma riska līmenis nekā profesionāliem skrējējiem vai maratonistiem.
Skriešana pat dažas minūtes katru dienu nelielā tempā statistiski ticami samazina personas risku nomirt no sirds un asinsvadu slimībām, salīdzinot ar tiem, kuri neskrien nemaz, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā "Journal of the American College of Cardiology".
Skriešanas popularitāte arvien pieaug. Londonas maratonā, kas ir viens no lielākajiem Eiropā, 1981. gadā distanci beidza 6500, 2013. gadā — vairāk nekā 34 tūkstoši. Pašmāju Nordea Rīgas maratons visās distancēs (5 km, 10 km, pusmaratonā un maratonā) pērngad kopā bija pulcējis rekordlielu skrējēju skaitu — 22 tūkstošus. Kur slēpjas skriešanas prieks?
Homo sapiens ir radība, kas atsvabinājusi kāju darbību no elpošanas kustībām, tā ir radība ar atsperīgām kājām, tievu, vertikāli orientētu rumpi bez apmatojuma, ar efektīvu atdzesēšanas aparātu - sviedru dziedzeriem. Daba ir izveidojusi ideālu maratonskrējēju. Dabas mātes rīcība nav nesaprātīga.
Etiopijas skrējējs Abebe Bikila, iegāja vēsturē ar to, ka 1960. gada Olimpiskajās spēlēs Romā ieguva zelta medaļu. Viņa ātrums un veiklība palīdzēja iegūt zelta medaļu, bet tas, ka viņš to izdarīja ar basām kājām, ļāva viņam kļūt par leģendu.
Regulāra skriešana pagarina dzīves ilgumu par 6,2 gadiem vīriešiem un par 5,6 gadiem sievietēm, ziņo Kopenhāgenā veikta pētījuma rezultāti.
Hiperglikēmija pēc definīcijas ir glikozes līmeņa paaugstināšanās plazmā tukšā dūšā ≥ 6,1 mmol/l. Visbiežākie hiperglikēmijas iemesli pieaugušajiem ir 2. tipa cukura diabēts, glikozes tolerances traucējumi jeb prediabēts un tukšas dūšas hiperglikēmija. Šajā rakstā tiks apskatīti cukura diabēta diagnostiskie kritēriji, riska faktori un taktika, kā arī preventīvie pasākumi (piem., skrīnings). [1; 15]
Agrīna klīniskā pasliktināšanās, kuras dēļ nepieciešama ārstēšanas intensificēšana, tika novērota 3,6 % pacientu neatliekamās palīdzības nodaļā (NPN), un gandrīz puse šo gadījumu notika, pacientiem vēl atrodoties NPN. Katrs papildu uzturēšanās stundas ilgums bija saistīts ar paaugstinātu pasliktināšanās risku, un 28 dienu mirstība pacientiem ar pasliktināšanos bija vairāk nekā trīs reizes augstāka.
Agrīna augšanas aizture augumā un svarā bieži novērota zīdaiņiem ar izpausmēm no kuņģa zarnu-trakta govs piena alerģijas dēļ. Šis novērots retrospektīvā gadījumu kontroles pētījumā 60 zīdaiņiem ar govs piena alerģiju, kas simptomu dēļ novērojas specializētā pediatriskā klīnikā.
Agrāk tādus cilvēkus raksturoja ar vārdiem: plaša profila speciālists. Zināms arī jēdziens: šaura specializācija. Kur šo vērtību skalā atrodas ģimenes ārsts, nereti saukts par universālo kareivi? Pēc tikšanās ar valmierieti Dr. DACI VORSLAVU, kuras ģimenes ārsta prakse iekārtota daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā, ar lielu ticamību atbildu: ģimenes ārsts dzīvo daudzdimensiju Telpā un notur ātri mainīgo Laiku vismaz kaut kādos rāmjos.
Pēc kādiem principiem jāvadās, izvēloties konkrēto bisfosfonātu osteoporozes pacientam? Kādos gadījumos jāpāriet uz terapiju ar denosumabu? Kādos gadījumos lemj par teriparatīda nozīmēšanu pacientam ar osteoporozi? Lasiet Dr. MAIJAS GUREVIČAS atbildes.
