Skriešana ir saistīta ar zemāku agrīnas nāves risku
Jebkāds skriešanas daudzums ir saistīts ar ievērojami zemāku agrīnas nāves risku jebkāda cēloņa dēļ, secināts pieejamo pētījumu pārskatā.
Jebkāds skriešanas daudzums ir saistīts ar ievērojami zemāku agrīnas nāves risku jebkāda cēloņa dēļ, secināts pieejamo pētījumu pārskatā.
Nebūs viegli atrast cilvēku, kas pilnībā noliegtu aktīva dzīvesveida un sportošanas pozitīvo nozīmi. Vieniem sports ir neatņemama dzīves sastāvdaļa, toties citiem fiziskās aktivitātes ir neregulāri periodiskas, nereti sezonālas. Bet kurš gan no mums nav sācis “jaunu un skaistu dzīvi” no 1. janvāra, pirmdienas vai “tad, kad nokusīs sniegs”?
Jau kopš senseniem laikiem zināmi ieguvumi no fiziskas aktivitātes. Mūsu priekšgājēji pat nenojauta, ka nodarbojas ar sportu, lai iegūtu balvu (medījumu) — viņiem tās bija izdzīvošanai nepieciešamas prasmes, citiem vārdiem sakot: neesi fiziski attīstīts — nebūs ēdiena; nebūs ēdiena — gaidāma nāve.
Skriešana ir populāra un ērta brīvā laika fiziskā aktivitāte, kurai ir nozīmīga ietekme uz ilgdzīvošanu. Kopumā skrējējiem ir par 25 – 40 % zemāks priekšlaicīgas nāves risks un vidējais dzīves ilgums ir vidēji par 3 gadiem garāks nekā tiem, kuri neskrien.
Maratona skriešanas izraisītais fiziskais stress var rezultēties īstermiņa nieru bojājumos. Lai gan nieres skrējējiem pilnībā atjaunojās 2 dienu laikā pēc maratona, tomēr pētniekiem rodas jautājums par iespējamo ilgtermiņa ietekmi uz nieru veselību.
Visiem ir labi zināms, ka skriešana izraisa nelielu iekaisumu un sāpīgumu, tā ir cena, kas jāmaksā par sirds un asinsvadu sistēmas veselību. Ir zināms: nav sāpju, nav ieguvumu. Jaunā pētījumā pierādīts, ka pro iekaisuma molekulas pēc skriešanas nonāk ceļa locītavā, tādejādi samazinot iekaisumu locītavā.
Prieks rodas skrienot. Prieks būt, brīvības sajūta, papildus enerģija, ko jūt skrējēji, kā izrādās nav tikai endorfīnu darbības rezultāts. Monreālā (Kanādā) veikts pētījums skriešanas prieku izskaidro ar dopamīna līmeņa izmaiņām.
Skriešana ir viena no populārākajām fiziskajām aktivitātēm pasaulē. Amerikas Savienotajās Valstīs ar skriešanu nodarbojas 50 miljoni iedzīvotāju. Diemžēl konstatēta varbūtība, ka 70% skrējēju ik gadu gūs traumas. Ne mazāk nozīmīgs ir fakts, ka tieši iesācējiem ir augstāks traumatisma riska līmenis nekā profesionāliem skrējējiem vai maratonistiem.
Skriešana pat dažas minūtes katru dienu nelielā tempā statistiski ticami samazina personas risku nomirt no sirds un asinsvadu slimībām, salīdzinot ar tiem, kuri neskrien nemaz, secināts pētījumā, kura rezultāti publicēti žurnālā "Journal of the American College of Cardiology".
Skriešanas popularitāte arvien pieaug. Londonas maratonā, kas ir viens no lielākajiem Eiropā, 1981. gadā distanci beidza 6500, 2013. gadā — vairāk nekā 34 tūkstoši. Pašmāju Nordea Rīgas maratons visās distancēs (5 km, 10 km, pusmaratonā un maratonā) pērngad kopā bija pulcējis rekordlielu skrējēju skaitu — 22 tūkstošus. Kur slēpjas skriešanas prieks?
Homo sapiens ir radība, kas atsvabinājusi kāju darbību no elpošanas kustībām, tā ir radība ar atsperīgām kājām, tievu, vertikāli orientētu rumpi bez apmatojuma, ar efektīvu atdzesēšanas aparātu - sviedru dziedzeriem. Daba ir izveidojusi ideālu maratonskrējēju. Dabas mātes rīcība nav nesaprātīga.
Etiopijas skrējējs Abebe Bikila, iegāja vēsturē ar to, ka 1960. gada Olimpiskajās spēlēs Romā ieguva zelta medaļu. Viņa ātrums un veiklība palīdzēja iegūt zelta medaļu, bet tas, ka viņš to izdarīja ar basām kājām, ļāva viņam kļūt par leģendu.
Regulāra skriešana pagarina dzīves ilgumu par 6,2 gadiem vīriešiem un par 5,6 gadiem sievietēm, ziņo Kopenhāgenā veikta pētījuma rezultāti.
Nespēja reaģēt uz mērķtiecīgiem slimību modificējošiem pretreimatisma līdzekļiem (tsDMARD) psoriātiskā artrīta gadījumā notiek aptuveni 0,35 gadījumos uz vienu cilvēku gadā.
Terminu “ateroskleroze” pazīst ne tikai medicīnas darbinieki, bet arī daudzi ar medicīnu nesaistīti cilvēki — ir samērā laba izpratne, ka ateroskleroze negatīvi ietekmē asinsvadus, jo ģimenē un paziņu vidū nereti ir cilvēki ar aterosklerozi un tās izraisītām slimībām. Diemžēl dažādu maldīgu pārliecību un viltus informācijas dēļ pacienti nereti atsakās no zinātniski pierādītas medikācijas. Jāatzīmē, ka arī ārstiem ne vienmēr ir skaidra pārliecība par statīnu lietošanas riska un ieguvuma līdzsvaru, ārstējot pacientus ar dislipidēmiju. Sevišķi bieži to var novērot aterosklerozes primārajā profilaksē.
Reibonis ir subjektīva, nepatīkama, traucējoša iluzora apkārtnes un/vai paša ķermeņa kustības izjūta. Reibonis nav diagnoze, tas ir biežs simptoms, par ko pacienti sūdzas ārstam gan ambulatorajās praksēs, gan stacionāros, un tam var būt daudz dažādu iemeslu.
Gastroezofageālā atviļņa slimība (GEAS) jeb gastroezofageālā refluksa slimība (GERS) ir kuņģa satura regurgitācija barības vadā. Par GEAS diagnozi var domāt, ja simptomi izpaužas vairāk nekā trīs reizes nedēļā un ievērojami ietekmē dzīves kvalitāti. To var uzskatīt par barības vada un proksimālās gremošanas un elpošanas sistēmas kairinājumu.
Sāpes gūžas locītavā ir sūdzība, kas var izraisīt diskomfortu, ierobežot kustības un aktivitāti kopumā. Tomēr dažkārt var izrādīties, ka šīs sāpes grūti diferencējamas no atstarotām muguras sāpēm.