Kādas ir iespējas iegūt iekārojamu darbavietu, pakāpties pa karjeras kāpnēm? Vai augstskolā iegūtās zināšanas un prasmes ir labs starta kapitāls darba tirgū? Vai sapņi salāgojas ar iespējām? To vaicājām jaunajiem farmaceitiem.
Pieredze Rīgā
Vitālijam MItrohinam karjeras pakāpieni sekoja cits citam: vispirms viņš bija farmaceita palīgs, veica pavisam vienkāršus darbiņus, sākot ar telpu uzkopšanu un beidzot ar recepšu ievadīšanu datubāzē. Tad farmaceits, aptiekas vadītāja vietniek
VITĀLIJS MITROHINS, 58. Benu aptiekas vadītājs, ir komunikabls un atsaucīgs. Un vēl viņu raksturo vēlme izdarīt vairāk, nekā paredzēts obligātajā programmā.
Vecmāmiņas faktors
Iepazīt aptiekāra darbu un darba vidi Vitālijam bija lemts jau piecu sešu gadu vecumā, jo viņa vecmāmiņa bija aptiekas vadītāja. Milzīgi skapji ar plauktu plauktiem un lielām atvilktnēm, kas piepildīti ar zāļu pudelītēm un paciņām, telpa, kur ar maziem svariņiem precīzi sver dažādas vielas, lai sajaucot iegūtu pacientam izrakstītās zāles... Tā zēnam šķita īsta maģija un nesasniedzama pasaule! “Tie, protams, bija maza bērna iespaidi, tomēr aptiekas iepazīšana no otras puses ietekmēja profesijas izvēli. Kad, mācoties divpadsmitajā klasē, vajadzēja izlemt, ko darīt pēc skolas beigšanas, izšķīros studēt farmāciju. Šo lēmumu pieņēmu patstāvīgi, ģimenes neietekmēts, taču vecmāmiņas piemēram nenoliedzami bija pastarpināta ietekme. Viņa aptiekā nostrādāja pusgadsimtu — līdz septiņdesmit gadu vecumam. Lielisks piemērs, ka farmaceits var būt profesija visam mūžam!”
Vitālijs iestājās Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes farmācijas programmā. Mācoties pirmajā kursā, sāka strādāt par farmaceita palīgu Ģimenes aptiekā. “Paveicās, jo aptiekas vadītāja Rudīte Fomičeva ļoti daudz iemācīja, bija pacietīga un iecietīga. Mācīja radoši risināt sarežģītas lietas. Pateicoties viņai, man radās izpratne par farmaceita darbu un arī par to, ko vēl vajadzētu apgūt augstskolā. Es viņu uzskatu par savu farmācijas krustmāti. Rudīte Fomičeva joprojām strādā Benu aptieku tīklā, mums ir ļoti labas attiecības.”
Vai pēc studijām bija pārdomas palikt vai nepalikt Latvijā? “Šādu pārdomu man vispār nebija. Nezinu, vai tas ir patriotisms vai kas cits, bet absolūti nebija vēlmes pamest Latviju. Esmu šeit dzimis, mācījies, šeit ir mani draugi un radi. Viss notiek šeit.”
Arī lielākā daļa Vitālija kursabiedru palikuši Latvijā, vairāki līdzīgi viņam ir aptieku vadītāji. Tikai daži, kas nepabeidza augstskolu, esot devušies prom no valsts un strādā citās jomās, nevis farmācijā.
Ne katrs farmaceits var būt aptiekārs
Beidzas farmaceitam studijas, prakse un... Ko tālāk? Ko darba tirgus piedāvā jaunajam farmaceitam? Zināms, ka daudzi izvēlas zāļu ražošanu, darbu valsts institūcijās, nevis aptiekā. “Tas atkarīgs no vēlmēm un mērķiem, turklāt ne katrs farmaceits var būt aptiekārs,” uzskata Vitālijs. “Farmaceita sertifikātu ieguvušais var strādāt starptautisku zāļu kompāniju pārstāvniecībās, zāļu ražotnēs, valsts institūcijās, būt zāļu reģistrācijas speciālists. Izvēles iespējas plašas, arī darbinieku trūkst daudzviet, bet īpaši — aptiekās.”
Vitālija karjeras pakāpieni loģiski sekoja cits citam. Vispirms viņš bija farmaceita palīgs, veica pavisam vienkāršus darbiņus, sākot ar telpu uzkopšanu un beidzot ar recepšu ievadīšanu datubāzē. Tas bijis svētīgi, jo jau kā pirmā kursa studentam radusies izpratne, kas aptieka ir par “mehānismu”, kā tas darbojas. Pēc tam kļuva par farmaceitu, aptiekas vadītāja vietnieku un visbeidzot tika apstiprināts par aptiekas vadītāju. “Ja students izvēlas praksi strādāt aptiekā, viņam rodas pamatīgāka izpratne par šo jomu, tāpēc vieglāk izvērtēt, vai grib kļūt par aptiekas darbinieku, vai ir piemērots šai profesijai.”
Darba tirgus piedāvājums jaunajam farmaceitam ir diezgan bagātīgs, bet vai augstskolā iegūtās zināšanas ir pietiekamas? Kādas prasmes pietrūkst vai būtu gribējies, lai to ir vairāk, nonākot praktiskajā ikdienā? “Abas augstskolas — Latvijas Universitāte un Rīgas Stradiņa universitāte sagatavo speciālistus farmācijā, nevis aptiekārus. Piemēram, man sākumā pietrūka zināšanu par zāļu oriģinālajiem nosaukumiem. Universitātē māca vispārīgos nosaukumus, nestāsta, kā konkrētās zāles jālieto, kādās devās. To nezinot, aptiekā nevar strādāt.”
Vitālijs piemin, ka augstskolā lielāks uzsvars jāliek uz topošā farmaceita komunikācijas prasmju attīstīšanu, kas ir ļoti būtisks elements farmaceitiskajā aprūpē. Ja šo prasmju nav, grūti klientu profesionāli konsultēt. “Klienti kļūst arvien prasīgāki, taču nespēj noteikt robežu, kur vajadzētu beigt pašārstēšanos. Paši sev nosaka diagnozi, pērk zāles un lieto. Tas viss notiek bez ārsta uzraudzības, tāpēc farmaceits ir vienīgais speciālists, kas cilvēkam tajā brīdī var palīdzēt.”
Vitālijs uzsver, ka sarežģītas lietas farmaceitam jāprot paskaidrot klientam saprotamā valodā. Rūpīgi jāraksturo zāles, ko pārdod, un jāpārliecinās, vai klients sapratis pareizi. “Benu aptieka saviem farmaceitiem katru mēnesi piedāvā iespēju piedalīties izglītojošos semināros par dažādiem jaunumiem. Varam pilnveidot zināšanas, lai pilnvērtīgi veiktu farmācijas aprūpi.”
Informāciju par jaunumiem nozarē arī pats meklējot dažādos avotos. “Latviešu valodā tās ir maz, tāpēc jāmeklē tīmeklī. Bieži vien pietrūkst neatkarīgas informācijas, jo zāļu ražotājs ir ieinteresēts pārdot savu ražojumu.” Lai pilnvērtīgāk orientētos profesionālajā literatūrā, Vitālijs apņēmies uzlabot angļu valodas prasmi. Tas nodrošinās ne vien plašākas zināšanas par slimībām un medikamentiem, bet arī ļaus klientam aptiekā sniegt primāro aprūpi.
Pieredze Saldū
Līgai Bērziņai atspērienu deva mamma, Saldū daudziem labi pazīstamā Zaļās aptiekas īpašniece Anita Ozoliņa, taču klientu uzticēšanās jānopelna pašai — lēnām, ar darbu, pierādot sevi
Pašlaik jaunā farmaceite LĪGA BĒRZIŅA ir pilnas slodzes mamma. Kad dēliņš paaugsies, viņa atgriezīsies darbā. Pirms bērna kopšanas atvaļinājuma Līga pēc studijām pāris gadu strādāja Saldus Liepu aptiekā. To meitai atdeva mamma, Saldū daudziem labi pazīstamā Zaļās aptiekas īpašniece Anita Ozoliņa.
Drošais, neuzbāzīgais mammas plecs
To, ka vēlas kļūt par farmaceiti, Līga sapratusi diezgan agri. “Mamma strādāja aptiekā, un bērnībā es tur pavadīju diezgan daudz laika,” atceras jaunā farmaceite. “Spēlējos, varēju runāties ar mammas kolēģiem. Neko citu nemaz nevarēju iedomāties, ko darīt, mani nekas cits neinteresēja.”
Jautāta, ko no mammas iemācījusies, sākot darba gaitas, Līga saka: “Darba pieredze man neliela. Aptiekā esmu nostrādājusi divus gadus, taču pa šo laiku ļoti daudz iemācījos. Lielākoties visu, ko nezināju, centos atrisināt pati, bet, ja gadījās sarežģītāki jautājumi, konsultējos ar mammu. Viņa ieteica, tad mēģināju izdomāt, kā man pašai labāk. Bet mammas padoms ļoti noderējis, un tas ir mans lielais ieguvums, ka viņa ir pieredzējusi farmaceite. Zinu, ka vienmēr ieteiks labāko.
Nav tā, ka viņa mani kontrolētu vai strikti prasītu darīt tā un ne citādi. Ja vajag, pajautāju, bet viņa ļauj man darīt, kā pati uzskatu par labu. Neuzbāžas ar padomiem, ļauj strādāt patstāvīgi.”
Kā nopelnīt klientu uzticēšanos?
Sākot strādāt patstāvīgi, visgrūtāk šķitis tas, ka uzreiz aci pret aci jāsastopas ar aptiekas klientiem. Augstskolā mācītais, kādi medikamenti kādām slimībām domāti, kā tie palīdz, ko ar ko var kombinēt, tobrīd licies pilnīgi nevajadzīgs. “Kad sāc apkalpot un konsultēt klientus, šķiet, ka viss jāmācās no jauna. Darbs ar cilvēkiem — šo zināšanu man vēl nebija. Augstskolā var kārtīgi iemācīt teoriju, bet to, kā strādāt ar cilvēkiem, var iemācīties tikai praktiskā darbā, diendienā sastopoties ar dažādām situācijām,” uzskata Līga. “Kad sāku strādāt aptiekā, sarežģītās situācijās atbalstu guvu pie savām zinošajām kolēģēm. Lai gan sākumā bija bailīgi nonākt aci pret aci ar klientiem, tomēr tas man ātri iepatikās.”
Kuras ir Līgas stiprās puses? “Jāpadomā,” viņa atbild. “Kamēr vēl strādāju, mans darbs lielākoties bija aptiekas apmeklētājiem neredzams. Datorsistēmā kārtoju ar medikamentiem saistītus jautājumus, administratīvas lietas. Uzskatu, ka tas man padodas labi. Darbā ar klientiem labi var noderēt, ka esmu noturīga un savaldīga.”
Atmiņā palicis viens spilgts gadījums. Kādai jaunietei ļoti vajadzējis medikamentu, kura tobrīd aptiekā nebija. Līga apzvanījusi visas aptiekas Saldū un arī Kuldīgā. Vajadzīgās zāles dabūjusi Kuldīgā un vedusi uz Saldu. Jauniete bijusi ļoti priecīga un izbrīnīta, ka tā apkalpo. Citur ko tādu neesot piedzīvojusi. Arī ar šādu attieksmi var iegūt klientu uzticību, pārliecināta Līga.
Klienti dažkārt jautā arī par tādām lietām, kur farmaceits nevar palīdzēt. Pie ārstiem jāgaida rindā vai arī cilvēks nevar aizbraukt pie speciālista, palīdzību nāk lūgt uz aptieku. Izstāsta par savu kaiti un lūdz, lai farmaceits iedod zāles. Ne vienmēr tādos gadījumos var palīdzēt. Tad mēģina pārliecināt, ka jāaiziet pie ārsta un jāuzzina, kāds medikaments jālieto. Prieks, ja izdevies cilvēku pārliecināt un viņš sola klausīt. Bijuši arī klienti, kas internetā vai no paziņām uzzinājuši par konkrētiem medikamentiem un aptiekā prasa tieši tos. Ja tie ir bezrecepšu medikamenti, pārdod. Tomēr dažreiz prasītais jāatsaka, piemēram, kad pēc klienta iztaujāšanas noskaidrojas, ka izvēlētais preparāts nemaz nav nepieciešams. Arī tad, ja klients izdomājis, ka viņam vajag konkrētu recepšu medikamentu, bet receptes nav.
Foto: Jānis Brencis un no Līgas Bērziņas albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2017. gada jūnija numurā
