Vējš burās. Ints Putniņš, Juris Bārzdiņš, Ēriks Čēms

Jūrasslimība uz mūžu

Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas kardioķirurgs INTS PUTNIŅŠ burā jau gandrīz piecpadsmit gadu. Viss sākās ar to, ka Inta kolēģis Jānis Volkolakovs, aizrautīgs burātājs, viņu uzaicināja "pārgājienā" Rīga-Kopenhāgena.

Pirmajai reizei tas izrādījās gana smags pārbaudījums, jo ieilga simt stundu garumā... Taču āķis bija lūpā un, kad pēc laiciņa organizējās garāks brauciens uz ziemeļiem cauri Lamanša jūras šaurumam, Ints nešaubīdamies piekrita. Brauca ar drauga koka jahtu "Polaris".

"Gan ceļojumos pa Vidusjūru, gan braucienā uz Roņu salu izmantojām viena cita Latvijas burātāja siltajās zemēs iegādātu plastikāta jahtu "Nirvāna". Ar to izbraukāta arī visa Turcijas piekraste, pabūts grieķu salās, šķērsots Gibraltārs un Pireneju pussalā sagaidīts Jāņu rīts." Par būtisku priekšnoteikumu, īpaši garākos "pārgājienos", Ints uzskata labu komandu. Tās sastāvs laika gaitā mainījies, bet svarīgi, lai tie būtu uzticami cilvēki ar līdzīgu skatu uz dzīvi. "Man tie ir ļaudis, kam burāšana jau kļuvusi par dzīvesveidu."

Katrs ceļojums nācis ar saviem piedzīvojumiem un grūtībām. Bijuši arī īpaši, adrenalīnu rosinoši brīži, piemēram, kad burātāji nakts vidū blakus jahtai pamanījuši izpeldam milzīgu vaļa muguru. "Dzīvnieks bija daudz jaudīgāks par mūsu jahtiņu. Par laimi, tas pazuda tikpat ātri, cik bija uzradies," piedzīvotā iespaidos dalās Ints.

"Adrenalīns, piedzīvojumi un lielā mērā arī cīņa pašam ar sevi, savu spēku pārbaude - tas viss rosina uz pārdomām, dvēseles pašattīrīšanos, kam vismaz man neizdodas izbrīvēt laiku, kamēr prāts nodarbināts ar ikdienas rūpēm. Visapkārt vienīgi jūras bezgalīgais plašumu, labs ceļavējš, blakus daži uzticami cilvēki - tā ir pavisam cita atslodze nekā, piemēram, atvaļinājumā dzīvoties pa māju. Manuprāt, tas ir veltīgi izniekots laiks, jo, atrodoties ierastajā vidē, vienalga kaut vai domās turpini risināt problēmas, ar kurām prāts nodarbināts ikdienā. Mūsu darbs ir intensīvs un spraigs (smagas operācijas, kas bieži ilgst trīs četras stundas), paņem ļoti daudz gan emocionāli, gan fiziski, tāpēc būtiski ir atrast veidu, kā relaksēties un sakārtot domas, lai atkal ar jauniem spēkiem varētu mesties darbos. Nav jau tā, ka burājot pilnībā aizmirstu par pacientiem, bet šajā laikā mans tālrunis ir izslēgts, sazinos vienīgi ar mājiniekiem. Tas ir brīdis, kad atļaujos nerisināt darba problēmas."

Dakterim Putniņam visvairāk izaicinājumu uz jūras sagādājuši mainīgie laikapstākļi. "Pirmoreiz piedzīvojot kārtīgu vētru, iebēgu kajītē un tajā stundā, kamēr jūra ārdījās un trakoja, pārdomāju visu dzīvi. Biju nobijies kā zaķis. Tagad, to atceroties, nāk smiekli. Šodien līdzīgā situācijā noteikti atrastos pie stūres un aktīvi darbotos."

Ints domā - galvenais, lai burātu, ir patikšana. "Neņemos apgalvot, ka periodiska atrašanās ekstremālos laikapstākļos kaut kādā veidā atvieglotu manu ārsta darbu vai attīstītu kādas mediķim nepieciešamas rakstura iezīmes. Burā jau daudzu profesiju pārstāvji, ne tikai ārsti. To, vai patikšana ir vai nav, ļaudis parasti saprot ļoti ātri. Un tiem, kas ar burāšanu "saslimuši", parasti tas ir uz mūžu. Jā, burājot nepieciešama izturība un spēks, taču šajā ziņā liels rūdījums ir mans ārsta darbs. Piecas sešas stundas ilga operācija reizēm prasa daudz lielāku mobilizēšanos nekā burāšana."

Dakterim uzturēt formu palīdz arī dažādas sportiskās aktivitātes. "Jau kopš bērnības spēlēju basketbolu. Rudens un ziemas mēnešos reizi nedēļā sanākam kopā kolēģi, kuri kādreiz nodarbojušies ar šo sporta veidu. Vēl ļoti labprāt uzspēlēju tenisu, kādreiz arī paskrienu, pabraucu ar velosipēdu."

Četrpadsmit burāšanas gados augstus rezultātus sacensībās dakteris Putniņš nekad nav izvirzījis par pašmērķi. Pirmā un līdz šim vienīgā piedalīšanās Baltic Open Regatta bijusi vairāk piedzīvojums, jo burājot dakterim Putniņam vienmēr par visu svarīgāk šķitis izbaudīt procesu un no tā gūt pozitīvas emocijas. "Katrs pārgājiens jau ir sava veida sacensības. Vispirms pašam ar sevi. Neizslēdzu iespēju, ka reiz piedalīšos vēl kādās sacensībās, bet šobrīd gan par to īpaši galvu nelauzu."

Nemiers, kas dīda un nepamet

Klīnikas Premium Medical vadītājs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes Veselības vadības un informātikas centra direktors un pasniedzējs JURIS BĀRZDIŅŠ ar burāšanu nodarbojas vairāk nekā desmit gadu. Interese radusies atvaļinājuma laikā ārzemēs, vērojot, kā citi tajā pašā skaistajā vietā, kur tobrīd atradies viņš, ierodas no jūras puses.

"Drīz pēc tam pavērās iespēja paburāt arī pašam. Laikam piederu tiem, kam gēnos ierakstīta nepieciešamība palaikam atrasties ārpus komforta zonas, vajadzība pēc zināmas adrenalīna devas un piedzīvojumiem. Katrā ziņā tādu brīvību kā uz jūras nav iespējams izjust nekur citur. Lai cik sarežģīti kādreiz burājot gājis, pēc kāda laika tā visa atkal pietrūkst."

Sākot interesēties par burāšanu vairāk, dakteris Bārzdiņš apmeklējis kursus, ticies ar pieredzējušiem burātājiem. Un jau sākumā zinājis, ka piederēs ļaudīm, kam burāšana vienmēr būs tikai vaļasprieks un zināmā mērā arī dzīvesveids. "Nekad neesmu izjutis īpašu aicinājumu piedalīties regatēs, vēlmi milzu ātrumā ar sporta jahtu aiztraukties garām kādam citam un iemantot čempiona titulu. Vienreiz gan pamēģināju piedalīties arī sacensībās, bet, tā kā nekādu mega gandarījumu neizjutu, daudz labprātāk burāju nelielā bariņā vai viens. Izbraucieni ar jahtu man noteikti nav veids, kā socializēties."

Burāšana Jurim Bārzdiņam nozīmē izraušanos no ikdienas un vienlaikus ekskluzīvu iespēju paskatīties uz dažādām vietām no jūras puses. "Uz jahtas visi ikdienas pienākumi pabīdās otrajā plānā, vairs nekur nav jāsteidzas. Tas ir laiks, kad, atrodoties tālu prom no krasta, viens pret vienu ar dabu, atceros par dzīves patiesajām vērtībām. Šis pamats, izpratne par to, kāpēc tu vispār dzīvo, ir tik svarīgs... Lielajā dzīves skrējienā šādām pārdomām vienkārši neatliek laika. No malas varbūt šķiet - jahta slīd pa jūru, nekas īpašs nenotiek, ja vien pēkšņi nemainās laikapstākļi, līdz ar to cilvēks daudzas stundas pavada pilnīgā bezdarbībā, taču vismaz man tas ir ļoti piepildīts laiks. Un, ja vēl izslēgts motors un sabiedrotais ir vienīgi vējš! Reizēm gan pēc ilgāka brauciena esmu tā piekusis, ka pirmajā brīdī šķiet - nu gan ilgi par ko līdzīgu pat dzirdēt negribēšu, taču paiet laiciņš un sirdī atkal parādās tāds dīvains nemiers..."

Par savu līdz šim lielāko piedzīvojumu Juris Bārzdiņš uzskata burāšanu līdz 80. paralēlei, kurp viņš devās kopā ar pasaules apceļotāju jahtas "Milda" komandas ārstu Kasparu Smilgu. "Kaspars meklēja sabiedroto un sagadījās, ka tā vasara bija brīva. No Trumses līdz Špicbergenai un pēc tam atpakaļ ceļojām gandrīz mēnesi. Gaidītos leduslāčus gan nesastapām, bet jūras lauvas un vaļus gan. Skarbie laikapstākļi, daudzas dienas visapkārt tikai jūra, nakts stundas, kas aiz polārā loka no dienas atšķiras tikai ar vēl zemāku gaisa temperatūru, miega trūkums, ik pēc pāris stundām vienam otru nomainot pie stūres... Apziņa, ka to visu izdevās pārvarēt, sniedz tādu baudu! Turklāt beigās vēl tiec atalgots, redzot ko tādu, ko daudzi citi skatījuši tikai filmās vai fotogrāfijās. Tas bija neaprakstāms piedzīvojums, kuru atcerēšos vēl ļoti, ļoti ilgi... "

Visvairāk dakteris Bārzdiņš burājis tepat pa Rīgas jūras līci un Baltijas jūru, būts Gotlandē, vairākkārt apciemotas Igaunijas salas. "Tikko atgriezos no Somijas arhipelāga. Esmu burājis arī pa Vidusjūru. Daba zināmā mērā apdalījusi Latvijas burātājus, jo mums nav nevienas salas. Igauņiem to ir daudz. Ja vēlas ar jahtiņu izbraukt vienas dienas pārgājienā, diezgan pagrūti izdomāt, kurp doties. Vaļaspriekam cenšos izbrīvēt vismaz vienu divas nedēļas gadā. Atpūsties jau var dažādi - vieni aizbrauc uz siltajām zemēm un dzīvo īrētā viesu namā, bet mēs par to pašu naudu nomājam jahtu. Labprātāk atrodos kustībā, nevis garlaikojos pludmalē. Un izskatās, ka pēdējā laikā līdzīgi domā daudzi. Skandināvijas valstīs sezonas laikā jūras krasts kā nosēts ar jahtiņām. Tas, protams, nav ļoti lēts vaļasprieks, bet, ja ar kādu apvienojas, nav tik traki. Sabiedriski aktīvs cilvēks nemaz nevar atļauties diendienā nodarboties ar burāšanu. Arī izbrīvēt pāris brīvas nedēļas reizēm nav tik vienkārši. Turklāt - vari visu sīki un smalki izplānot, bet mainās laikapstākļi un skaistās ieceres vējā. Tāpēc, manuprāt, daudz saprātīgāk atrast domubiedrus un iegādāties vienu kopīgu burāšanas līdzekli, nevis pirkt katram savu. Līdz ar to jahta vismaz sezonas laikā visu laiku nodarbināta un arī tās uzturēšana ir lētāka. Kad dzīvoju un strādāju Liepājā, vienu vasaras mēnesi jahta bija atvēlēta tikai man. Tiklīdz gadījās brīvs brīdis un piemēroti laikapstākļi, devos jūrā. Tajos gados pāris reižu viens aizburāju pat līdz Gotlandei. Mūsu tagadējā ikdienas braucieniem paredzētā jahta nav tā jaunākā, lielākā un šikākā. Īrējot kādreiz atļaujos arī ko labāku." Dakteris Bārzdiņš nevar nosaukt kādas īpaši mīļas burāšanas vietas. "Nevaru ieteikt, kurp vislabāk doties tiem, kas tikai nesen sākuši nodarboties ar burāšanu, vai minēt vietas, kur noteikti vajadzētu pabūt katram burātājam. Iesācējiem, manuprāt, vissvarīgākie ir labvēlīgi laikapstākļi. Taču burāšanu parasti izvēlas ļaudis, kam ik pa laikam dzīvē nepieciešams riska elements un kas vēlas redzēt un piedzīvot ko jaunu, līdz šim nebijušu. Ne jau velti ir cilvēki, kurus neparko nedabūsi uz jahtas. Ģimene vienmēr ļoti atbalstījusi manu vaļasprieku, taču, aicinot kaut kur izbraukt kopā, ne visi piekrīt. Uz tik mazas jahtiņas, kāda ir mūsējā, jārēķinās ar zināmām neērtībām. Iespējams, būtu citādi, ja varētu piedāvāt ko komfortablāku."

Vēro, kā raganiņas rāda vēja virzienu

Iepazīstoties ar nosvērto Ziemeļkurzemes reģionālās slimnīcas ķirurgu un endoskopistu ĒRIKU ČĒMU, grūti noticēt, ka viņa aizraušanās saistīta ar ekstrēmām lietām - buršanu, kalnu slēpošanu un medībām.

Dakteris Čēms atceras, kā savulaik viņa draugs Aivars, ar kuru kopā slēpots kalnos, stāstījis par savu burulaivu Usmas ezerā. "Man divreiz nebija jāsaka. Tā tajā tālajā 2000. gada vasarā sazvanījāmies un abi ar Gundaru braucām uz ezeru. Burājām ar drauga laivu vienreiz, otrreiz, līdz kļuva skaidrs, ka vajadzētu iemācīties un saprast, kā laivu var iekustināt ar buru un vēja palīdzību, it īpaši paradoksāli - pret vēju. Mani vienmēr vilinājušas nodarbības un izklaides uz ūdens. Tā ir mana stihija, peldu no agra pavasara līdz vēlam rudenim, jo šādas aktivitātes palīdz būt mundram un aizskalo spriedzi. Kad esmu nopeldējies, jūtos pozitīvi uzlādējies."

Ēriks burā kopš 2000. gada, bet atpūtas jahtu ar skaisto nosaukumu "Zilais putns" kopā ar diviem draugiem iegādājies pirms pieciem gadiem. Atpūtas un sporta braucieniem Usmā ārsts izmanto savu burulaivu, bet tālākos ceļojumos jahtu īrē. Tāljūru braucienos jahtas kapteinis parasti ir pieredzējušais burātājs un ārsts Kaspars Smilga, kas ar jahtu "Milda" apceļojis apkārt zemeslodei Māra Gaiļa vadītajā ekspedīcijā.

"Interesanti ir tuvāki braucieni Baltijas jūrā, kad mūsu mērķis ir Roņu sala, Zviedrija vai Somija, kur iespaidīgākie dabas skati bija Saimas ezerā ar daudziem tūkstošiem salu. Šajā ezerā nokļuvām caur cara laikos būvētu slūžu sistēmu, kurā pacēlāmies par 75 metriem virs jūras līmeņa. Aizraujoši ir arī tālāki maršruti, kad iepazīstam Atlantijas okeāna ūdeņus, apceļojot visas septiņas Kanāriju arhipelāga salas. Vairākos braucienos esam mēģinājuši apceļot kaut nelielu daļu no daudzajām Grieķijas salām Egejas jūrā. Vienā no šiem braucieniem uz jahtas borta bijām pieci ārsti - tāds mazs peldošs hospitālis," smejas Ēriks.

Tālajos braucienos burāšana parasti notiek pa dienu, tomēr reizēm tas tiek darīts arī naktī. Šādi nakts braucieni ceļojumam piešķir romantiskuma un arī ekstrēmisma devu. "Pagājušā gada rudenī, burājot Grieķijas salās, atpakaļceļā bija tik stiprs vējš (vairāk nekā 25 m/s), ka Latvijā šādos gadījumos ostas tiek slēgtas. Bet mums nebija variantu, jo bija jāpagūst uz lidmašīnu, uz mājām. Tad gan jutām vētru visā tās spēkā. Dažas vēja brāzmas lielo buru saplēsa strēmelēs, tomēr laivas motors mūs aizveda līdz ostai un ceļojums beidzās laimīgi. Vētrā var saprast, cik cilvēks ir niecīgs pret dabas spēku," teic dakteris Čēms. Usmas jahtklubu ārsts apmeklē gandrīz katru nedēļu - gan vienkārši paburāt, gan piedalīties sacensībās. Ēriks Čēms atzīst, ka mačos valda azarts. Ventspilnieks piedalījies arī Ventspils Brīvostas kausa izcīņā burāšanā Jūras svētkos. Sākotnēji to dēvēja par dakteru regati, pēc tam sacensību rīkotāji aicināja kausa izcīņā piedalīties arī citu profesiju pārstāvjus. Pirmos soļus burāšanā Ērikam Čēmam ierādīja Imants Cinis, kam tagad ir 85 gadi. "Imants vēl joprojām aktīvi burā un piedalās pat sacensībās. Viņš man lika aiz auss trīs punktus: jahtai bremžu nav; ja gribi braukt pa labi, stūre jāgriež pa kreisi; visu laiku jāskatās uz burām, kā "raganiņas" rāda vēja virzienu."

Ērika Čēma kompanjons, ar kuru viņš kopā burā ar "Zilo putnu", ir ārsts anesteziologs reanimatologs Gundars Daudze, kas veiksmīgi apvieno darbu Valsts prezidenta kancelejā vadītāja amatā ar dežūrām slimnīcā un burāšanu.

"Dažkārt vislabāk uz laivas būt vienam un mierīgi padomāt par dzīvi. Citreiz kopā ar Gundaru un domubiedriem burājam Usmā un pēc tam krastā pie ugunskura kavējamies atmiņās par piedzīvojumiem iepriekšējos braucienos un kaļam plānus turpmākajiem. Par pacientiem uz jahtas gan neprātoju. Tā ir vieta, kur atpūšos no medicīnas. 

Lai iegūtu burāšanai nepieciešamo fizisko izturību, ārsts labprāt skrien pa mežu vai gar jūru dodas garākās pastaigās. Vaicāts par to, kuras ķermeņa daļas attīsta burāšana, dakteris nosauc rokas, kam jāstūrē un jāvalda buras, un galvu, kam īsā brīdī jāspēj pieņemt vienīgais pareizais lēmums.

Pēdējais Ērika Čēma tālākais ceļojums bija šopavasar, kad viņš kopā ar draugiem burāja ar katamarānu Karību salās. "Atklājām, ka atpūtas braucienam katamarāns ir daudz ērtāks peldlīdzeklis."

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2014. gada augusta numurā       

                                                                                             Foto: no I. Putniņa, J. Bārzdiņa un Ē. Čēma arhīva