Dr. Mārtiņš Ennītis: Izdzīvot mūzikā fantāziju

Grupas kodolā viņi ir četri, uz interviju ierodas divatā — Mārtiņš Ennītis un Linards Kalniņš. Mārtiņš Ennītis ir narkologs un rezidents psihoterapijā, pašlaik strādā RSU Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas klīnikā un Bērnu klīniskajā universitātes slimnīcā. Linards teic, ka Mārtiņš viņu uzaicinājis līdzi, lai provocētu un izsistu no mediķa lomas. Jo Doctus lasītājam centrālais tēls ir kolēģis. Linards Kalniņš: “Mārtiņu pazīstu no pirmās klases, kā koncertējošu cilvēku ar ģitāru uz skatuves — no vidusskolas pasākumiem, kad bija jānodrošina muzikālais noformējums, savukārt kā ārstu daudz īsāku periodu. Mēs nodibinājām DJ Krankenwagen, kad Mārtiņš vēl nebija ārsts, bet tikai sāka savu ceļu, strādāja par sanitāru.” 

Linardam Kalniņam ir izglītība audioloģijā, kas ir diezgan tuva medicīnai, maģistra grāds matemātiskajā modelēšanā — ar fokusu signālu apstrādē. Pašlaik viņš ir pedagogs — Mūzikas akadēmijā skaņu režisoriem pasniedz dzirdes uztveri, akustiku un digitālos signālus, vada Rīgas 85. pamatskolas bērnu kori, gatavo Dziesmu svētkiem. Māca privāti sintezatora spēli un dziedāt Ernesta Lībieša Rokmūzikas skolā, kā arī vada radio NABA raidījumu “Dziesmusvētku tīklos”. 

Ja runā par lomām grupā, tad Mārtiņš Ennītis sevi sauc par grupas iekšlietu ministru un atbild par saturu, Linards Kalniņš ir ārlietu ministrs — uzrunā sadarbības partnerus, festivālu organizatorus, sarunājas ar žurnālistiem un atbild par vīziju — tēmēt pāri savai galvai. Vēl grupā muzicē Linarda māsa Renāte Kalniņa, kas arī ir no grupas pirmsākuma, pabeigusi filozofus, strādājusi grāmatu izdevniecībā, bet tagad studē psiholoģiju. Grupā viņa atbild par sociālajiem tīkliem un dara to ar estētisku šarmu. Ceturtais grupas dalībnieks ir Toms Gaļinauskis, ikdienā IT speciālists, veido banku drošības sistēmas. Viņam piemīt prasme sistematizēt struktūras. Linards Kalniņš un Toms Gaļinauskis radījuši tīmekļvietni “Grupu saites” — te apkopota informācija par latviešu mūzikas grupām un to, kā tās pārklājas, mijiedarbojas, ir saistītas. Apjomīgs projekts, kurā patlaban ir vairāk nekā pusotrs tūkstotis.

Ar DJ Krankenwagen saistīti vairāki ārsti — grupā spēlējis staru terapeits Gints Rausis (viņu var dzirdēt grupas otrajā albumā “Lēnā palīdzība”), narkologs un bērnu psihiatrs Artjoms Baharevs, bet 2021. gadā, Covid pandēmijas laikā, grupa radīja projektu, koncertu mentālai veselībai “Paliec vesels” ar viesmāksliniekiem ārstiem Ņikitu Bezborodovu, Aiju Vildi, Jāni Vētru, Linardu Levitu.

Kas vēl jāzina par DJ Krankenwagen? Grupai ir divi albumi. Pirmais iznāca pirms desmit gadiem — “Albums”, kas pieejā līdzinās reanimācijas, ķirurģijas un detoksikācijas procesiem: strauji, tieši, ātri un bieži bez pacienta piekrišanas. “Lēnā palīdzība” iznāca pagājušajā gadā un pievēršas veselībai un tās aprūpei kā ilgam, mērķtiecīgam un apzinātam darbam, kas raksturīgs rehabilitācijai, fizioterapijai vai psihoterapijai. Šogad “Lēnā palīdzība” saņēma Zelta mikrofonu nominācijā “Labākais albuma dizains” (māksliniece Patrīcija Krūmiņa) un bija nominanti kategorijā “Labākais alternatīvās, indie vai eksperimentālās mūzikas albums”.
Bet tālāk lai runā grupas dalībnieki Mārtiņš Ennītis un Linards Kalniņš. Fonā vēlams uzlikt albumu “Lēnā palīdzība” un klausīties to no sākuma līdz beigām — kā teatrālu uzvedumu.

Kā darbošanās grupā uzlabo jūsu dzīvi, kāpēc svarīga?

Linards Kalniņš: Man DJ Krankenwagen ir gan par mūziku, gan par fantāziju piepildīšanu. Ir daži koncerti — Rammstein vai Muse, kas tīņa gados uz mani atstājuši spilgtu iespaidu. Vai kādas teātra izrādes. Un man ir vēlme pašam piedzīvot ko līdzīgu. Muzicēt man ir iespējas vēl citās vietās, taču DJ Krankenwagen ļauj translēt svarīgas un interesantas idejas. Svarīga ne tikai muzikālā daļa, tikpat daudz uzmanības pievēršam, kā tas izskatās uz skatuves — dziesmu laikā un starp dziesmām. 
Mārtiņš Ennītis: DJ Krankenwagen ir par grandiozitāti. Kad pirms desmit gadiem ierakstījām pirmo albumu, es biju sanitārs, uz ārstniecību skatījos idealizēti. Man bija ļoti interesanti klausīties, kā nemediķi redz medicīnu. Tik skaists skatījums, tās idejas par ārsta dzīvi — kā teātrī, filmās.

DJ Krankenwagen ļauj izdzīvot fantāziju, ka ārstniecība var visu, ir grandioza, tai nav ierobežojumu, nav trūkumu. Reālajā dzīvē redzu ko citu — cik ārsti reizēm ir noguruši, izdeguši.

Viens no lielākajiem izaicinājumiem ārsta darbā ir saprast: esmu daudz mācījies, esmu izdarījis visu iespējamo, bet nevaru palīdzēt un esmu bezspēcīgs. 

Parasti par medicīnu es nerakstu. Ja to daru, tad ļoti tēlaini, abstrakti. Par medicīnu raksta mani grupas biedri. 

Linards Kalniņš: Mārtiņš ir ētikas komisijā.
Mārtiņš Ennītis: Esmu cenzors, cik tālu drīkst kariķēt un kad teksti jau ir devalvējoši. 

Ko mūzika man dod? Rotaļāšanās ir ļoti svarīga cilvēka dzīves kvalitātes sastāvdaļa, un grupā es varu rotaļāties. Mūzikas radīšana arī ir terapeitisks process. Ja atskatos uz dziesmām, ko rakstīju pirmajā albumā, tobrīd tie bija smieklīgi vārdi, jociņš, pat nepamanīju, ka tie atspoguļo manu iekšējo stāvokli. Bet, pag, tur ir arī manas dusmas, neapmierinātība. Tas ir izaicinoši: rakstot mūziku, cenšos sabiedrībai neparādīt visas savas emocijas, bet man tas nesanāk, mūzikā mēs esam kaili.

Prezidents Edgars Rinkēvičs gadumijas uzrunā teica: “Lai pagātnē paliek — ja nu nesanāks. Bet ja nu sanāks?” Principā sasaucas ar jūsu dziesmas vārdiem “Tevi nesabradās, tevi izārstēs, tevi nepiečakarēs, tev izdosies!”

Mārtiņš Ennītis: Jā, tas ir mūsu mūzikas vēstījums: viss izdosies.
Linards Kalniņš: Man ļoti patika Valsts prezidenta runa. Nezinu, kurš rakstīja, bet trāpīga. 

Jūsu mūzikai arī piemīt trāpīga ironija un humors.

Mārtiņš Ennītis: Tas ir konfrontējošs humors. Ar savām dziesmām gribam izprovocēt emocijas. Vai nu patīk, vai riebjas, vai arī biedē. Kāds teiks, ka par tiešu, kāds — par abstraktu. Reti kurš paliks vienaldzīgs.
Linards Kalniņš: Humors ir tikai palīglīdzeklis, lai izraisītu emociju. Mans iedomu klausītājs sakrusto rokas un uzmanīgi vērtē. Un tajā brīdī, kad viņš nopietni klausās un vērtē, par viņu arī pasmaida, viņš dabū iekšā. Viņam nākas savas rokas nolaist, pag, ja esmu tas nopietnais, vai es esmu apsmaidīšanas objekts?! Tā mēs noņemam barjeru starp mūziķi un klausītāju. 
Mārtiņš Ennītis: Mēs it kā jokojam, ākstāmies, bet iekšējās prasības mums ir diezgan skarbas. Pirmajā albumā idejas bija labas, bet man tas likās izpildīts pavirši. Panka attieksme, ka jebkurš var ierakstīt ātri, kvalitāte nav priekšplānā, ķērāmies pie instrumentiem, kurus iepriekš nebijām spēlējuši. Ar otro albumu ieslīdējām otrā grāvī: strādājām ļoti skrupulozi, tīrījām detaļas, dažas dziesmas gan atstājām panciskas. Mans mērķis bija — lai nav vilšanās. Un mērķis ir sasniegts. 

Jūs paši sakāt, ka zogat idejas no citiem, citējat, aizņematies tekstus, mūzikas motīvus. Ko tas īsti nozīmē? Samiksējat un uzbūvējat kaut ko pavisam jaunu? Sintezatori, kas taisa trauksmainas skaņas, ģitāras, kas rada dziļas, instinktīvas emocijas, teatralitāte. Pankroks. Vecmodīgo miksējat ar jaunu formu, stilu? 

Linards Kalniņš: (Šajā vietā Linards izstāsta nepiedienīgo versiju par zagšanu, ko Mārtiņš nosauc par racionalizāciju. Ja medicīniskā valodā, tad te iederētos termins “vomitus”. — Aut.). Pilnīgi visi mūziķi ietekmējas no kāda, lai radītu ko jaunu. Apstrādes process iziet cauri barošanas traktam. Mēs mazliet ātrāk un apzinātāk atzīmējam ietekmes, tās ir pamanāmākas. 
Mārtiņš Ennītis: Vai pareizi sapratu — visi zog, bet mēs zogam atklāti?
Linards Kalniņš: Mēs nozogam, bet izdarām mazliet mazāk darba, nenoslēpjam tik dziļi. 
Mārtiņš Ennītis: Mēs esam gatavi uzupurēties un riskēt — atklāti parādīt, ka aizņemamies. (Smejas.) Tie citātu gabaliņi vajadzīgi, lai pastāstītu stāstu, tie nav bez iemesla. Šķiet, ka populārais labāk rezonē, to vieglāk sagremot. Kad lasīju sarakstu, ko no kā esam aizņēmušies, par visiem nemaz nezināju. Tik tiešas jau arī nav visas mūsu zādzības. Bet, ja runājam praktiski, tad esam nodrošinājušies pret autortiesību problēmām. 
Linards Kalniņš: Kā mēs nodrošināmies?
Mārtiņš Ennītis: Mēs uzrakstām, uz ko esam atsaukušies. Kā atsauces zinātniskā rakstā.

Citēt var citēšanai atļautajā apjomā.

Linards Kalniņš: Mēs esam pirmā paaudze, kas jau tīņa gados uzauga ar internetu, mums ir pieejama visa mūzikas, filmu vēsture, mēs domājam ar gataviem gabaliņiem — ar vienu īsu audio vai vizuālu gabaliņu var atsaukt atmiņā veselu pasauli. Mums vajadzētu minūti savas mūzikas, lai cilvēku novestu līdz konkrētai sajūtai, bet, ieliekot vienu bungu pildījumu, uzreiz tiekam pie tās sajūtas. 
Te man asociācija ar Tarantīno filmām. Tās ir kā citu labu filmu labāko epizožu savirknējums. Neviens neteiks, ka tas nav jaundarbs. 
Mārtiņš Ennītis: Vai cits piemērs — animācijas filma Dienvidparks un metāla grupa Excrementory Grindfuckers. Man viņi ļoti patīk. Dienvidparks savās sērijās izmanto citu filmu struktūru un politiskās satīras manierē ciniski runā par sarežģītiem politiskiem jautājumiem. Grupa Excrementory Grindfuckers spēlē populāro mūziku, bet ļoti smaga metāla novirzienā — grindcore versijā. Smieklīgi, izaicinoši, pamaina vārdus, lai izklausītos brutālāk, neglītāk. 

Izstāstiet leģendu, kā radās DJ Krankenwagen! 

Linards Kalniņš: Mēs visi četri esam no vienas skolas — Rīgas Valsts vācu ģimnāzijas.
 

Mārtiņš Ennītis: Kā radās? Uzspēlējam Prodigy dziesmu ar Raiņa vārdiem vai tautasdziesmas vārdiem! Tā bija sākuma filozofija, no kuras dažreiz attālināmies, dažreiz pietuvināmies. 

Linards Kalniņš: Manai māsai Renātei, tagad grupas solistei un sintezatoristei, bija izlaidums, un Mārtiņš pienāca klāt: taisām grupu, spēlējam Prodigy ar Raiņa vārdiem. Tas bija pirmais impulss, pēc pusgada bija radio NABA konkurss Hadrons, un manai otrajai grupai, kurā spēlēju, vaicāja — vai nezinām kādus mūziķus, kas gribētu piedalīties.
Mārtiņš Ennītis: Lielā mērā Hadrona dēļ aizsākās grupa DJ Krankenwagen, jo mēs tajā konkursā uzvarējām. Konkursā bija nosacījums, ka vajadzīgs kāds no Latvijas Universitātes studentiem — tā uzaicinājām Renāti. Ar Staņislavu Kuļikovu (viņš bija mūsu grupas bundzinieks) uztaisījām muzikālu kolāžu, kas beigās pārtapa par dziesmām. Varētu teikt: ha–ha, ātri sastiķējām, uzvarējām, visiem sadevām. Tāda toreiz bija tā sajūta. Bet patiesībā muzikālie aizmetņi mums bija jau sen skolā.
Linards Kalniņš: Literatūras stundā ar Mārtiņu bijām prezentējuši priekšnesumu ar Raiņa dzeju un ģitāru un sintezatoru. Radio NABA vēl nebija izdevis albumu Strāvoklis, kurā dažādi latviešu alternatīvie mūziķi iedzied dziesmas ar Raiņa tekstiem.
Mārtiņš Ennītis: Par grupas nosaukumu — Linards ar Staņislavu Kuļikovu savā starpā runāja par Staņislava ideju solo DJ projektam. Tas bija mans pārpratums. Es teicu — ā, mūsu grupu sauc DJ Krankenwagen. Un jūs teicāt — jāaa?!
Linards Kalniņš: Šo es dzirdu pirmo reizi. Tas stāsts ir plūstošs. (Smejas.)
Mārtiņš Ennītis: Krankenwagen ir ātrās palīdzības mašīna, ideja par sirēnu tipa skaņām, ļoti smagu, agresīvu deju mūziku.
Linards Kalniņš: DJ tā arī pielipa un nenokrita. Interesanti, ka reizēm festivālos uz plakātiem, kur norādītas grupas un dīdžeji, kāds maketētājs ieliek mūs pie dīdžejiem. 
Mārtiņš Ennītis: Nosaukumā dīdžejs simbolizē miksēšanu, griež plati, uzliek nākamo skaņdarbu: sākas Imants Kalniņš, uzliek nākamo — sākas Kraftwerk. 

Esat mācījušies mūziku?

Mārtiņš Ennītis: Neesmu gājis mūzikas skolā, visu apguvis pašmācības ceļā.
Linards Kalniņš: Renāte astoņus gadus mācījās klavieres, es — kora klasē Jāzepa Mediņa mūzikas skolā. Mūzikas akadēmijā gadu biju arī students. Toms pašmācības ceļā jau no skolas laikiem apguvis ģitāru, bungas. Kā pasniedzējs Mūzikas akadēmijā redzu, ka akadēmiskā vide māca strukturētu pieeju, bet grupas dinamika ļoti atšķiras no klasiskās mūzikas. Visi esam komponisti, izmainām dziesmu tiktāl, ka visi parakstāmies kā autori. 

Ir ļoti labi, ka mums katram ir sava profesija, jo mūziķiem agrāk vai vēlāk jāpieņem kompromisi — nospēlēt neinteresantu koncertu, uzrakstīt kādu albumu par godu Ziemassvētkiem. DJ Krankenwagen ir vieta, kur varam realizēt bezkompromisu idejas.

Kāpēc vizuālais tēls ar baltiem ķiteļiem un melno kleitu? Dzīves glābšana visos tās veidos un neizbēgamais, dramatiskais liktenis?

Linards Kalniņš: Jā, Renātes melnā kleita ir nāve vai liktenis, baltie ķiteļi pilda glābšanas funkciju. Neizbēgami starp baltajiem ir viens melnais. 
Tēls veidojies lēnām. Sākumā Mārtiņš, kamēr nebija ārsts, bija vienīgais ar balto ķiteli. Agrāk spēlēju metāla grupā, un tajā arī esmu vilcis balto ķiteli — kā trakais zinātnieks. Māksliniece Patrīcija Krūmiņa mums ir palīdzējusi izveidot tēlu: Tomam sarkani zābaki, man sarkans krekls, Mārtiņam sarkanas bikses, bundzinieks paņem sarkanas vālītes. 
Mārtiņš Ennītis: Kopš kļuvu par ārstu, man ļoti sāk nepatikt uz skatuves būt ar balto halātu. 
Linards Kalniņš: Viņš dažreiz saģērbjas par sanitāru. Redzu, ka viņš daudz drošāk jūtas, ja ir sanitārs. 

Kāpēc tā?

Mārtiņš Ennītis: Būt par sanitāru ir krietni emocionāli drošāks darbs nekā ārstniecība. Nogurdinošs gan. Paralēli studijām savulaik strādāju kardioreanimācijā un ātrajā palīdzībā, tomēr, lai cik bija grūti, manī ir siltums par to laiku. Sanitārs ārstniecības atbildības un varas hierarhijā ir zemākais līmenis, un viņam ir tāda loma, ka drīkst būt mazliet neapmierināts, tādējādi viņš ir brīvāks, var sevi parādīt ekspresīvāk. Sanitāri mēdz būt dzēlīgāki — tas atsvaidzina.

Jūsu dziesmās ir diezgan daudz teksta par medicīnu. Ko saka grupas biedri nemediķi — nav par daudz?

Linards Kalniņš: Mārtiņš varētu būts tas, kurš saka: nu ir par daudz. Man mediķis ir eksotisks tēls, caur kuru izstāstīt savas grūtības, trauksmi, emocijas. Idealizēts tēls, kuram viss izdodas. Kad strādāju Vācijā, mans dzīvokļa biedrs ārsts Linards Levits reizēm stāstīja, kā viņam jārunā ar onkoloģijas pacientiem, jāstāsta negatīvas ziņas. Tad domāju: kur tad manas grūtības?! Saprotu, kāpēc Mārtiņš uz skatuves negrib būt ārsts, mēs varam transformēties, izdauzīties, bet viņam jābūt savā lomā.

Mārtiņš Ennītis: Es arī gribu dauzīties. Uldis Rudaks, mūzikas kritiķis un žurnālists, vienā no mūsu pirmajām intervijām prasīja: cik tad var par to medicīnu rakstīt? Viens albums jau ir. Izrādās, ka var vēl.

Pilna raksta versija - Doctus APRĪĻA numurā