PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Vai aug citāda ārstu un farmaceitu paaudze?

D. Ričika
Vai aug citāda ārstu un farmaceitu paaudze?
Jaunie un topošie ārsti un farmaceiti – pēc 10–30 gadiem viņi būs paaudze, kas veidos veselības aprūpes pamata kapitālu. Paaudze, kas noteiks toni, attīstības gaitu un iespējas Latvijas medicīnā. Vai viņi patlaban ir gatavi spēlēt pēc Latvijas veselības aprūpes noteikumiem: “lāpīt bedres”, ko nemitīgi rada naudas trūkums, neefektivitāte, necaurspīdīgums? Varbūt viņi redz iespēju šos noteikumus mainīt? Vai tomēr drošāk ir doties prom pasaulē? Ko viņi domā par savu vietu un konkurenci ar vecākiem kolēģiem?

Diskusijā piedalās

  • DACE SPILNERE-PŪCIŅA, ģimenes ārste no Rīgas, prakse Alma
  • KONRĀDS FUNKA, internists un RSU 2. gada rezidents gastroenteroloģijā
  • EVA ŠTEINA, RSU 2. gada rezidente anestezioloģijā, Latvijas Jauno ārstu asociācijas pārstāve
  • KLĀVS TRUŠEVSKIS, RSU Medicīnas fakultātes 3. kurss, RSU Studējošo pašpārvaldes priekšsēdētājs
  • ZANE RĒVALDE, RSU Medicīnas fakultātes 5. kurss, LVSADA Studentu arodorganizācijas vadītāja
  • JĀNIS KURLOVIČS, LU Farmācijas fakultātes 3. kurss, Latvijas Farmācijas studentu asociācijas priekšsēdētājs
  • ALEKSEJS PROTASS, SIA Hansa Pharma Ģimenes aptiekas-36 farmaceits
  • ANETE LAIZĀNE, Dzirciema aptiekas farmaceite

Efektivitāte un modes specialitātes

Vai, jūsuprāt, veselības aprūpes sistēma, laikā, kad trūkst naudas, var strādāt efektīvāk?

D. Spilnere-Pūciņa: Visu laiku jau griež... Ģimenes ārsti taupa uz visu - īres maksu, reģistratoru, citam māsiņa nāk ik pa divām trim dienām.

K. Funka: Valsts sistēmā nauda ir, bet valsts tiek uztverta kā slaucamā govs, un tas deformē veselīgu attieksmi pret medicīnu vispār. Ārsta lēmumu kaut ko darīt vai nedarīt ietekmē nevis viņa spējas, bet valsts iespēja apmaksāt konkrēto manipulāciju.

K. Truševskis: Brīvā tirgus neesamība ir radījusi situāciju, kad pēc būtības viena un tā pati procedūra, piemēram, kardioloģijā maksā dārgāk nekā citā medicīnas nozarē.

Konrāds Funka Konrāds Funka
Konrāds Funka

K. Funka: Tu tagad riskē nedabūt rezidentūras vietu kardioloģijā... Populāra atbilde būtu, ka veselības aprūpei jāpalielina daļa no IKP. Tas visiem patiks, bet nepatiks sacītais par kardioloģiju. Latvijā ir modes un ne-modes specialitātes, ir prioritārās specializācijas, ķirurģiskās disciplīnas, kur ir augsts risks un lielas pacientu bailes. Tas "rullē". Vai kaut kas modīgs, piemēram, stents, kur ir izlobētas samaksas. Arī tas strādā. Taču paskatīsimies proporcionāli - cik izmaksā izārstēt vienu akūtu koronāru sindromu un cik samaksā par vienu metabolā sindroma ārstēšanu, diētas konsultāciju? Te "augšas" (nav runa par vienu cilvēku, ministram vispār nav teikšanas!) ļoti grēko ar neproporcionālu finansiālo segumu dažādām nozarēm.

Nevajadzētu nogriezt finansējumu tiem, kas normāli sev lietas sakārtojuši. Nu, for ši, kā kardioloģija tiek menedžēta vai kā strādā Infektoloģijas centrs - tādas iespējas, finansējums, pacientu līdzmaksājumi mazi! Pārējiem jāskatās uz tiem kā uz labākajiem piemēriem, no kā mācīties, nevis sliktajiem, kas apēd naudu.

Mērķim jābūt pakalpojumu atmaksai pēc diagnozēm, proti, konkrēta summa par konkrētu diagnozi plus koeficenti attiecībā no detaļām. Tās ir pasaulē gadiem atstrādātas aprēķinu sistēmas, kas stāv pāri modei, emocijām, bailēm un nodrošina specialitāšu vienlīdzību. Problēma - ieviešot šādu sistēmu ar esošo veselības finansējumu, Latvijas medicīnas "Porche lietas", iespējams, tiktu iznīcinātas. Bet varbūt, naudu sadalot proporcionāli, visiem sanāks nevis drusciņa, bet gan tā, lai normāli strādātu?! Vai kāds ir rēķinājis?

Kas jāņem vērā sistēmas reformētājiem, kuri nākotnē meklēs iespējas taupīt?

K. Funka: Valsts lielā mērā medicīnas pakalpojumus pērk par sviestmaizi. Un sviestmaizes režīmā medicīnas sistēma spējusi funkcionēt, to galvenokārt balsta entuziasti - cilvēki, kas, uzvilkuši balto halātu, strādā, palīdz, mācās, ēd pacientu pusdienas un pārnakšņo savā darbavietā. Bet, kad pienāk vakars, ir dziļš tukšums un bailes, nav ne statusa, ne pārliecināts skats - tikai saņurcīts Rimi maisiņš ar netīro halātu un tramvaja biļete. Pirms ko griezt, sistēmas reformētājiem jāatceras tieši šie cilvēki! Skaidrs, ka vieglāk ir apdalīt tūkstoš ģimenes ārstus nekā likt kādam vienam putnam ietaupīt uz lētākiem stentiem...

Noziegums ir arī valsts impotence attiecībā uz farmācijas biznesa kontroli. Cilvēki un valsts pārmaksā par zālēm, nespēj izvēlēties piemērotāko medikamentu par saprātīgu cenu. Zāļu tirdzniecības starpnieks - astoņkājis - ir tā iepinies valsts, slimnīcu, poliklīniku un citās lēmējvaras struktūrās, ka izredzes kaut ko mainīt ir tuvu nullei. Tas ir noziegums, ka medicīnas mikrooligarhi ar likumīgām metodēm un slēptu lobiju šādi apšķēpelē jau tā mazo veselības budžetu. Ja kāds ministrs spētu šo problēmu atrisināt, viņš noteikti būtu nopelnījis pensiju sagaidīt valsts prezidenta krēslā.

Par aploksnēm - vai jaunā paaudze būs morāli augstvērtīgāka?

Varbūt jums ir svaigas idejas, kā izskaust daudz aprunātās aploksnes? Vai izaugs jauna paaudze - un aploksnes pazudīs?

K. Truševskis: Aploksnes ir vienīgais veids, kā šī sistēma pašregulējas. Izglītība un medicīna ir palikusi zemākajā algu postenī, absurds, ka medicīnu joprojām balsta entuziasms.

D. Spilnere-Pūciņa: Vai universitātē ētikas lekcijās kāds runā, ka ir slikti ņemt aploksnes? Vai prof. Sīle stāsta, cik tas ir neētiski?

Z. Rēvalde: Mums ir ētika, bet par aploksnēm nerunā.

Zane Rēvalde Zane Rēvalde
Zane Rēvalde

K. Funka: Aploksnes nekur nepazudīs, tās ir maznozīmīgs simptoms. Kāds vispār ir Latvijas pacients? - pārsvarā viņš nemaksā nodokļus, norēķinās skaidrā naudā, jo Latvijā maksāt nodokļus nav modē, cilvēki netic, ka, tos maksājot, viņiem būs iespēja saņemt veselības aprūpes pakalpojumu. Pacienti baidās, ka nebūs pietiekami laba veselības aprūpe, un sistēma ļaunprātīgi manipulē šīs bailes - šur tur atklāti proklamē, ka cilvēkam jāmaksā, šur tur tās ir vienkārši cilvēka bailes.

Vai tas nav morāles jautājums katram ārstam: paņemt vai nepaņemt aploksni? Ir ārsti, kas izbraukuši no Latvijas, jo aplok­snes viņus pazemo.

K. Funka: Aiziešana no problēmas neatrisina problēmu. Individuāli - jā, bet ne sistēmiski.

D. Spilnere-Pūciņa: Es tomēr ceru, ka nāks jaunā paaudze un vide mainīsies. Kāpēc mēs vispār pieļaujam varbūtību, ka varētu ņemt aploksnes?! Es ar aploksnēm saskaros brīdī, kad pacients man vaicā, cik jādod anesteziologam, cik - ķirurgam. Es saku: necik! Un nedomājiet kaut ko ārstiem nest, izņemot puķes. Piedodiet, kolēģi!

K. Funka: Ņemot vērā dzīves dārdzību, būsim reāli - ja ķirurgam, kura ienākumi ir no 500 līdz 1000 latiem, bez prasīšanas nāks viens piecdesmitnieks, tad viņš domās - nu, kāpēc nepieliet atkal pilnu bāku bembim...

Arī jaunais dakteris domās: kāpēc nepieliet?

K. Funka: Protams, jaunā paaudze nebūs morāli augstvērtīgāka. Ārsti ir tikai sabiedrības spogulis.

K. Truševskis: Ārstu vidē var just attieksmi, ka te nebūs neviens, kurš sitīs pa pirkstiem un teiks

Klāvs Truševskis Klāvs Truševskis
Klāvs Truševskis
: aploksnes ņemt ir slikti! Tomēr vai aplokšņu algas nenorāda uz to, ka pacienti ir spējīgi maksāt par medicīnu?

D. Spilnere-Pūciņa: Tu maldies. Tas ir baiļu līmenis. Tiek pārdota pēdējā cūka un aita, lai dabūtu 50-150 latus un ārstam samaksātu!

K. Truševskis: Līdz kam mēs esam nonākuši?!...

Par ministru un burkāniem

K. Funka: Un ejam vēl dziļāk... Tas, ka nekas nemainīsies tuvākajos gados, liecina ministra aktivitātes par burkāniem. Par dārzeņiem vien runā, zaļos tirdziņus atver. Protams, nav slikti, ka viņš reklamē veselīgu dzīvesveidu, un man nav nekas pret veselības ministru, taču tas rāda, ka viņam nav nekādas teikšanas. Tik vien kā izprast to, kā lielais sistēmas klucis strādā, un izbīdīt savām interesēm "taisnāko" finansējuma ceļu.

Kas ir ietekmes pedāļi, ko var mīt Konrāds, Eva, Dace, Jānis..., lai šo kluci izkustinātu?

D. Spilnere-Pūciņa:

Dace Spilnere-Pūciņa Dace Spilnere-Pūciņa
Dace Spilnere-Pūciņa
Jauniem cilvēkiem ir jābūt asociācijās, jāpiedalās darba grupās ministrijā. Galvenais - nebūt pasīviem: ai, man vienalga, labi tāpat. Es Latvijas Ģimenes ārstu asociācijā protokolēju sēdes un redzu, ka tas nav viena cilvēka, bet komandas darbs - vai vari uzticēt kolēģiem uzrakstīt rakstu, atbildēt uz jautājumiem utt. Domāju, mēs varam ietekmēt procesus. Taču - vai gribam? Viss atkarīgs no tā, cik varam nopelnīt, cik esam fiziski noguruši, cik laika varam veltīt ģimenei. Esmu domājusi par prombraukšanu, taču ir kādas dziļākas saites, kas notur Latvijā. Var jau teikt, ka mums valsts tāda un šitāda, bet, manuprāt, lai tā teiktu, vispirms atbildi: ko tu pats šai valstij esi iedevis?

K. Funka: Man ir priekšlikums, kā to "kluci" izkustināt. Esam laimīgi, ka mēs, mazie punduri, esam lielajā Eiropā. Mums ir iespēja šodien būt te, rīt jau Berlīnē vai Londonā. Mums ir iespējas "atsvaidzināties". Mediķu migrācija ir viena no labākajām lietām, kas Latvijas medicīnā pēdējos gados notikusi. Taču vai studenti, rezidenti un jaunie ārsti, kas "atsvaidzināsies" pasaules klīnikās īsu laiku, atbrauks atpakaļ? Tas ir jautājums ne ministrijas, bet slimnīcas direktoru, nodaļu vadītāju līmenī. Vai slimnīca cilvēkam, kurš pusgadu pastrādās Anglijā, teiks: klau, nāc atpakaļ, tev ir laba pieredze, taisi nodaļu vai strādā tā, kā esi iemācījies pasaulē. Ko tas dod? Pietiek ārstam vienu līdz trīs mēnešus gadā pastrādāt ārzemēs, lai Latvijā viņš (ja vien nav liels kampējs) būtu brīvs no izdzīvošanas kukuļa. Lūk, risinājums pacientu "reketēšanai"!

Paskatīsimies, cik šādu cilvēku atbrauks atpakaļ! Tas būs viens no indikatoriem, kas parādīs, vai sistēma atveseļojas. Pašreizējās tendences ir bēdīgas: veidojas "ventiļa fenomens", cilvēks, kas aizbrauc, ir svešais, savādais, tu nemaz nedomā nākt atpakaļ! Bet atgriezties gribētāju ir daudz, jo šī zeme daudziem ir ļoti mīļa!

Kas farmācijā ir "krutie" zēni?

Vai lielāku pienesumu varētu dot farmaceiti?

J. Kurlovičs: Ieguvums varētu būt, ja līdzīgi kā ārzemēs arī mūsu aptiekās tiktu veidota pastāvīgo klientu datubāze, kas uzkrāj informāciju par klienta asinsspiedienu, glikozes mērījumiem, medikamentozo terapiju, tādējādi farmaceiti varētu novērst zāļu nesaderību. Vēl aptiekai varētu būt lielāka nozīme slimību primārajā skrīningā, proti, profilakses iespējas vairāk pārcelt no ārstiem uz aptieku.

D. Spilnere-Pūciņa: Labi, ja ar bezmaksas akcijām var noķert pacientu, kas gadiem nav bijis pie ģimenes ārsta. Esmu par inovatīvām idejām, bet būtiski, no kādas naudas tas tiks finansēts? Ja no ģimenes ārstiem, būs daudz ko teikt...

Kas farmaceitam ir prestižāk - strādāt par klīnisko farmaceitu vai stāvēt aptiekā aiz letes?

A. Protass: Tas ir individuāli.

K. Funka: Bet kas ir "krutie" zēni? Kas brauc ar BMW?

J. Kurlovičs: Darbs pie kases aptiekā ir labs un atbildīgs, bet man gribētos vairāk laika veltīt pacientam, iepazīties ar viņa datiem, apzināt, kādas zāles lietojis, darboties kā pēdējam atskaites punktam, kurš pārzina zāles un nodrošina, ka terapija ir adekvāta, pārbaudīt, konstatēt varbūt kādas nejaušas kļūmes, ko ārsts pārguruma dēļ

Jānis Kurlovičs un Anete Laizāne Jānis Kurlovičs un Anete Laizāne
Jānis Kurlovičs un Anete Laizāne
palaidis garām, sazināties ar ārstu. Ja tirgū parādās jauns, efektīvs medikaments, ko apstiprina klīniskie pētījumi, bet es redzu, ka ārsts pacientam izraksta no modes izgājušas zāles, es par to varētu ziņot ārstam.

D. Spilnere-Pūciņa: Ideāla vīzija! Tā laikam var domāt tikai jaunie kolēģi, kas vēl nestrādā.

A. Protass: Es savu darbu aptiekā uzskatu par prestižu, protams, dažreiz cilvēki farmaceitu nosauc par pārdevēju, taču lielākā daļa no mums tā nejūtas.

A. Laizāne: Ja neiejaucas tīklu aptieku "augšas", kas koriģē, kādas akciju preces jāpārdod, ja cilvēka intereses farmaceits liek visaugstāk un izmanto savas zināšanas, lai ieteiktu efektīvākās zāles, tad tas ir prestižs darbs, ko es vēlos darīt.

Daudz runāts par ķēžu aptiekām un to ietekmi uz farmaceita profesijas prestižu un  ne vienmēr ētisko mārketingu...

J. Kurlovičs: Neuzskatu, ka tīkli ir tik liela problēma! Ir lietas, ko vajag savest kārtībā gan tīklu, gan neatkarīgajās aptiekās. Manuprāt, dalījums tīklu un ne-tīklu farmaceitos ir mākslīgi radīts. Tīkla farmaceiti jau nav vainīgi, ka tur strādā. Zinu gadījumu, kad aptiekas vadītājs juku laikos nespēja savilkt galus, tāpēc aptieku pārdeva, bet tagad apmierināts (un ar peļņu!) strādā tīkla aptiekā.

A. Laizāne: Vienīgi parādās negodīga konkurence ar akciju precēm.

A. Protass: Tā ikdienā ir šaura taciņa - starp biznesu un farmaceitisko aprūpi.

Aleksejs Protass Aleksejs Protass
Aleksejs Protass

K. Funka: Vai farmācijas monopolizācija - lielās bāzes ar tīkliem nav tās, kas traucē atvērt savu aptieku? Tu vari uztaisīt savu Alekseja aptieku un forši strādāt?

A. Protass: Laukos varbūt varētu, ne Rīgā.

A. Laizāne: Laukos atkal apgrozījums nav pievilcīgs...

Vai jūsu sapnis vispār ir sava aptieka?

A. Laizāne: Jā, protams!

J. Kurlovičs: Es vairāk vēlētos, lai man ir sakārtota vide, kur varu kvalitatīvi veikt farmaceitisko aprūpi. Būtu ļoti jauki, ja man būtu iespēja būt īpašniekam, bet mēs runājam par situāciju, kas ir izlemta.

A. Protass: Tīklos arī ir iespēja attīstīties - tevi pamana, pavirza. Ir dažādi kursi. Mana karjera sākās kā asistentam, tagad esmu farmaceits. Kad pabeidzu studijas, darba netrūka. Studentiem bija atsūtīts arī darba piedāvājums no liela aptieku tīkla Anglijā. Tagad jaunajiem kolēģiem ir grūtāk. Arī tāpēc, ka jaunie grib palikt Rīgā, bet farmaceiti reāli vajadzīgi laukos.

Ja pie tevis nāk pārstāvis - smaržīgs un ar labu galdu?

Pirms dažiem mēnešiem bija diskusija par starptautiskā nepatentētā zāļu nosaukuma rakstīšanu receptē. Jūsuprāt, pareizi, ka farmaceits kopā ar pacientu ir gala noteicējs konkrēta medikamenta izvēlē?

A. Protass: Man šķiet, ka farmaceiti ir pietiekami zinīgi, lai piedāvātu ģenēriķus, citādi jau mēs ārsta kompetencē neiejaucamies.

A. Laizāne: Cenšos piedāvāt cilvēkam pamēģināt lētāku analogu. Lielā mērā tas ir jautājums, vai ārsts pirms tam kabinetā ir paskaidrojis, ka aptiekā var piedāvāt analogas zāles. Arī par to, vai mums visiem ir vienāda izpratne, kas ir ģenēriskās zāles. Pacients pērk zāles - un izrādās, ka pirms tam lietojis medikamentu ar tādu pašu sastāvu. Es saku: šīs ir tādas pašas! Man atbild: nē, dakteris teica, ka šīs ir citas!

D. Spilnere-Pūciņa: Ideāli, ja ārsts pārzina Latvijā pieejamos ģenēriķus, var pacientam izstāstīt, kurš ir lētākais, kurš dārgākais, kurš indiešu, bet kurš slovaku ražojums. Labi, ja zina izstāstīt par niansēm zāļu piemaisījumā. Vēl svarīgi, ka ārsts var piezvanīt uz aptieku un pajautāt, vai konkrētās zāles pieejamas, varbūt ir kāds lētāks analogs. Ja pacients dzird, ka ārsts komunicē ar farmaceitu, arī viņam rodas uzticamība farmaceitam. Bet laika trūkuma dēļ poliklīnikās diez vai būs šādas apspriedes ar pacientu.

K. Funka: Tā kauja ir izcīnīta. Bez šaubām, lai farmaceits izvēlas pacientam piemērotāko ģenēriķi! Taču mēs Latvijā dzīvojam modes pavadā. Farmaceitam būtu jāizvēlas starp protona pumpja inhibitoriem, jāpiemeklē labākais ģenēriķis, jāpajautā, kādas zāles vēl lieto, lai nebūtu blaknes, tas ir viņa darbs. Tā tam vajadzētu būt, nevis iet pavadiņā tiem, kas tikko bijuši, kas lietussargus atstājuši...

Jums ir priekšstats, cik lielā mērā farmācijas industrija ietekmē veselības aprūpi, ārstus, farmaceitus?

D. Spilnere-Pūciņa: Tai ir milzīgs iespaids! Vārdi, ka nav ētiski apdāvināt ārstus, situāciju nemaina.

Kurš ir ietekmējamāks - vecais dakteris, kas jau gadiem ticies ar firmu pārstāvjiem, vai jaunais ārsts?

K. Funka: Abi ir līdzīgi vāji. Ja pie tevis nāk pārstāvis - skaists, smaržīgs un ar labu galdu -, parastie mārketinga principi strādā neatkarīgi no profesijas. Būs uz vienas rokas pirkstiem saskaitāmi ārsti - recepšu rakstītāji, kuriem šie triki ir kā pīlei ūdens.

Kāpēc palikt Latvijā - ķeksīšu zemē?

Vai vispār gribat palikt un spēlēt pēc Latvijas veselības aprūpes noteikumiem?

K. Truševskis: Es izmantošu visas iespējas, lai bagātinātu zināšanas, it īpaši, ja to būs iespējams izdarīt ārzemēs, taču vēlos palikt Latvijā. Varbūt tas ir uz patriotisma, mazliet uz spītības - "es negribu padoties" - nots. Tas, ka esam tik nesakārtoti, dod lielas iespējas tiem, kas vēlas kaut ko sakārtot. Esmu optimisma pilns cīnīties.

J. Kurlovičs: Varu piekrist, ka nostrādā patriotiskās jūtas, farmācijas nozarē Latvijā redzu lielu darbalauku.

Z. Rēvalde: Arī es savu nākotni nemālēju melnās krāsās, ne reizi neesmu domājusi, ka pametīšu Latviju, redzu te savu perspektīvu.

Pievilcīgāks šķiet privātais vai valsts sektors?

K. Truševskis: Hm, nesen pārdomāju - kāpēc ārsti strādā piecās darbavietās? Nu, labi, pārspīlēju, divās - tā ir norma. Vai tas ir ērtāk pacientiem?

Z. Rēvalde: Domāju, slimnīcā ārsti veic tādu kā misijas darbu, bet, strādājot privātajā sektorā, galu galā vēlas nopelnīt.

K. Funka: Ja pēdējos kursos šķiet, ka misija tev būs slimnīcā un peļņa - privātajā praksē, tad darba gaitu sākumā saproti, ka slimnīca ir tā valsts govs, kas par visu maksā, bet privātā prakse - vieta, kur diezgan sūri jāstrādā.

Un pastāvīgs darbs kādā Latvijas nostūrī?

K. Truševskis: Es nebūtu gatavs braukt prom no Rīgas. Ir ļoti daudz studentu no reģioniem, taču nav izveidota sistēma, kā viņus piesaistīt mājvietām. Studenti no reģioniem sešos studiju gados jau ir konvertējušies rīdzinieki. Diezgan smieklīgi, ka 5. kursa students nevar būt ārsta palīgs, tikai māsu palīgs.

E. Šteina: Jūs neizvēlētos rezidentūru reģionālā slimnīcā pat tad, ja slimnīca piedāvātu piemaksu?

K. Truševskis: Viņi jau to dara! Reģioni ir atsaucīgi, studentus gaida atplestām rokām!

Z. Rēvalde: Es praksi ar lielāko prieku izietu reģionā, jo zinu, ka Stradiņa slimnīcā man neļaus neko darīt, teiks stāvēt, "līmēties" gar sienām, esmu to pieredzējusi.

Vai iegūtās zināšanas, prasmes ir labs starta kapitāls?

E. Šteina: Rezidentūras process ļoti atkarīgs no katra paša aktivitātes, ieinteresētības, komunikācijas spējām. Tāpēc jau arī mūs ārzemēs ņem pretī. Man ir paveicies, ka anesteziologiem rezidentūras programma saskaņota ar Eiropas standartiem...

K. Funka: Nebūšu tik pozitīvs. Manuprāt, lielākā daļā rezidentūras programmu ir vājas. Daudzas lietas notiek ķeksīša dēļ. Ja Anglijā ģimenes ārsts ir viens no vislabāk apmaksātajiem ārstiem un viņš tiešām kārtīgi "rukā" - punktē, darbojas arī ginekologa lauciņā, tad mums rezidentūrā terapijas bloks ir vājš. Jā, viss ir saskaņots, akceptē sertifikātus, bet Latvija ir ķeksīšu zeme: rezidenti priecīgi, ka ātrāk tiek mājās, pasniedzēji - ka mazāk laiks jātērē. Beigās kaut kas no te vis rodas, sertifikāts iedots, kaut kādu darbu dabū, un dzīve tevi māca. Protams, vienmēr paliek paša iniciatīva. Nav jau tā, ka aizbrauc uz ārzemēm un neko neproti, izej cauri elles ugunīm, daudz ko apgūsti un esi gatavs darbam.

Par konkurenci - profesors nogriež garāko vārpu

Bet tie, kas jau zina, ko medicīna "ziemā ēd", arī ir ar mieru palikt un strādāt trīs darbavietās?

Eva Šteina Eva Šteina
Eva Šteina
E. Šteina: Kad pirms diviem gadiem pretendēju uz rezidentūras vietu, mēs vēl augustā nezinājām, vai tādu dabūsim, līdz ar to daudziem bija "spalva gaisā", visi meklējām vietu ārzemēs. Tagad aizbraukšana vairāk tiek skatīta kā opcija, kas ļauj ārzemēs nostrādāt nedēļu un tad braukt atpakaļ, lai trīs nedēļas pilnvērtīgi veltītu laiku rezidentūrai. Diemžēl - lai izdzīvotu, būs jāstrādā trīs darbavietās.

D. Spilnere-Pūciņa: Esmu izmēģinājusi darboties, gan slēdzot līgumu ar Veselības norēķinu centru, gan trīs gadus jau strādāju kā privātais ģimenes ārsts. Varu salīdzināt - ja poliklīnikā strādāju vienā kabinetā un man bija jāsūta pacients vakcinēties uz vienu kabinetu, pārsiet uz citu un diegus izņemt vēl uz citu, tagad to visu daru pati. Strādājot privāti, izbaudu, ko nozīmē medicīna, kvalitāte ir nesalīdzināma aug­ stāka! Esam maza jauno ģimenes ārstu iniciatīvas grupiņa, taču ļoti gribam, lai mainās priekšstats, kā jāstrādā ģimenes ārstam. Mēs neesam ar mieru sēdēt poliklīnikā šaurā kabinetā, kur vienā pusē māsiņa, kartītes pa vidu un knapi iestūķēta kušete, varbūt kādam pat tā nav vajadzīga...

K. Funka: Es nevēlos strādāt trīs darbavietās. Pašlaik esmu izvēlējies palikt Latvijā, bet tas nav akmenī cirsts. Ja varēšu izveidot tādu darba vidi, kādu vēlos, palikšu. Man vienalga, kaut vai būšu pirmais zēns laukos.

K. Truševskis: Man nav nekas pret laukiem...

K. Funka: Tas ir jaunībā, kad visi grib uz centru. Kad sapratīsi, ka centrā esi nulle un tava intuīcija un spēja pieņemt lēmumus neattīstās, jo stāvi blakus viedokļa līderim, tad ātri vien to centru aizmirsīsi.

E. Šteina: Mums kādreiz bija tāds teiciens: ārsti vienā slimnīcā ir kā rudzu lauks, katrā rudzu laukā paaugas garākas vārpiņas, un tad atnāk profesors un tās garākās vārpiņas nocērp... (Visi piekrītoši smejas - red.)

Vai lielākā daļa vecāko kolēģu ir skolotāji ar lielo burtu vai tomēr sargā savas pozīcijas?

Z. Rēvalde: Ļoti atkarīgs no specialitātes. Ir jomas, kur valda ļoti sīva konkurence, piemēram, dermatoloģijā. Tajā strādā jauni speciālisti, un viņi savus knifus nevēlas atklāt. Tas notiek jau studiju procesā - ir pasniedzēji, kas izliek sevi visu, lai tu kļūtu pēc iespējas labāks ārsts, bet ir tādi, kas saprot, ka tu ar viņu konkurēsi, tāpēc - es tev neteikšu, gaidi, kad dzīve pati izmācīs!

E. Šteina: Personīgi nevaru sūdzēties, bet, parunājot ar kolēģiem no citām programmām, izjūta, ka rezidents ir konkurents sertificētam ārstam, ir visās ķirurģijas specialitātēs. Gribi operēt - meklē savus pacientus, turi āķus, bet knifus nemāca. Te iederas stāsts par rudzu lauku un garākajām vārpām...

Un tas, cik profesionāli tālu tiec, vairāk atkarīgs no tā, vai esi īstajā vietā īstajā brīdī ar īstajiem cilvēkiem, nevis no profesionālās varēšanas?

K. Funka: Tieši tā. Tas ir pundurvalstu fenomens. Kamēr studiju laikos ej pie apmācīttiesīgā ārsta un piedāvā viņam saskaitīt vēstures vai uzrakstīt kaut ko žurnālam Doctus, tad - o, jā, nāc! Līdzko ej tuvāk sertifikātam, tā izjūti viņa patiesās vēlmes tevi apmācīt. Ir arī labi piemēri Latvijā, piemēram, plastiskajā ķirurģijā, kur konkurence ir liela, tirgus piesātināts, bet rezidentūra ir ļoti intensīva, konkurence - veselīga.

Latvijā kopumā ir šaurās telpas sindroms, kad šķiet - otram blakus nav vietas. Visur, kur nav neatliekamā medicīna, izjūt reālu pacientu plūsmas mazināšanos. Maksātnespēja, samazinātais valsts pasūtījums, iedzīvotāju skaita samazināšanās uz pundurzemes fona ir kārtīgi paasinājuši šo izjūtu. Ja mums blakus ir atvērts (abos virzienos!) Rietumeiropas tirgus, tad šis sindroms faktiski var izzust. Aicinu bubuli "Ārsti aizbrauc" mainīt uz lozungu "Ārsti brauc", jo Latvijas medicīna ir iestāvējies dīķis, kam nepieciešama ūdens apmaiņa. Esmu pārliecināts, ka tuvākajā nākotnē viens no kvalitātes rādītājiem universitātes slimnīcās būs procentuāls ārstu skaits, kas sertificēti un reāli strādā citā ES valsti, kā arī ieguvuši doktora grādu ārpus Latvijas.

Bet vai arvien paliekat pie pārliecības, ka ārsta/farmaceita profesija ir bijusi pareizā izvēle?

K. Funka: Ir bijuši daudzi citi piedāvājumi, arī naudīgi. Bet katram ir savs.

Z. Rēvalde: Ārste gribēju būt no pieciem gadiem, un nekad neesmu mainījusi domas. Mēs dzīvojām lauku ambulances otrajā stāvā, tētis strādāja pirmajā stāvā, viņš bija ārsts. Nevaru iedomāties sevi citā vietā, jo ārsts ir cilvēks ar plašu skatu uz dzīvi.

K. Truševskis: Es neaizgāju uz medicīnu tāpēc, ka justos kā glābējs. Man ļoti patika dabaszinātnes, piesaiste īstenībai.

A. Laizāne: Farmaceita darba gandarījumu ne pret ko nemainītu! Kad redzu pozitīvu attieksmi, ka esmu cilvēkam palīdzējusi un viņš ir apmierināts, jūtos, ka esmu savā vietā.

E. Šteina: Tas paldies no pacienta ir... - eh, laba diena sanāca!

Foto: Inese Austruma