PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Bērniem, kas cietuši no ņirgāšanās, lielāks aptaukošanās un sirds slimību risks

Doctus
Pēc Lielbritānijas psihiatru pētījuma datiem, pieaugušie, kuri bērnībā ir piedzīvojuši ņirgāšanos, biežāk ir ar lieko svaru, aptaukošanos un šiem cilvēkiem ir augstāks sirds slimību, cukura diabēta un citu slimību attīstības risks.

Pētījumā tika iekļauti 7102 cilvēku dati, kuri dzimuši Anglijā, Skotijā un Velsā 1958. gadā. Pētījuma dalībnieku vecāki bija snieguši informāciju par ņirgāšanos skolā, kad dalībniekiem bija 7 un 11 gadi. 28% dalībnieku bērnībā tika apsmieti reizi pa reizei, 15% dalībnieku – bieži. Pēcāk, šie dati tika salīdzināti ar dalībnieku aptaukošanos un sirds veselības stāvokli 45 gadu vecumā.

Pētnieki konstatēja, ka 26% sieviešu, kuras bērnībā ir apsmietas un piedzīvojušas ņirgāšanos, 45 gadu vecumā ir liekais svars vai aptaukošanās. Salīdzinot ar 19% sieviešu, kuras nekad nav apsmietas.

Gan vīriešiem, gan sievietēm, kuri bērnībā bija piedzīvojuši ņirgāšanos, ir lielāks vidukļa apkārtmērs, kas ir zināms riska faktors sirds slimību attīstībā. Ja ņirgāšanās būtu novērsta, aptaukošanās īpatsvars dalībnieku vidū būtu par 12% zemāks.

Aptuveni 20% dalībnieku (bērnībā piedzīvojuši ņirgāšanos), tika konstatēts augsts C-reaktīvā olbaltuma (CRO) līmenis asinīs. Augsts CRO līmenis paaugstina sirds asinsvadu slimību, tai skaitā aterosklerozes, risku.

Ņirgāšanās ir pret citiem vērstas, atkārtotas, sāpes (fiziskas un mentālas) izraisošas darbības, pret kurām upurim ir grūti sevi aizstāvēt. Ņirgāšanās bērnu vidū ir sastopama arvien biežāk.

Ņemot vērā pētījuma rezultātus, pētnieki uzsver, ka būtiski ir izglītot skolotājus, vecākus un medicīnas pārstāvjus, lai uzsāktu agrīnu palīdzību bērniem, kuri cieš no ņirgāšanās, ne tikai domāt par to, kā apturēt tos, kuri ņirgājas par vienaudžiem.

Pirmavots: Arseneault, L et al. (2015) ‘Bullying victimization in childhood predicts inflammation and obesity at mid-life: a five-decade birth cohort study’ Psychological Medicine doi:10.1017/S0033291715000653