Parasti hepatoprotektoriem tiek izvirzītas vairākas prasības: maksimāla absorbcija, spēja saistīt aknu šūnas bojājošus savienojumus vai novērst to veidošanos, iekaisuma procesu mazināšana, fibroģenēzes nomākšana, reģenerācijas stimulēšana, aknu metabolisma uzlabošana, turklāt tas nedrīkst būt toksisks.
Ne vienmēr ārstam ienāk prātā, ka populārais vārds “hepatoprotektors” nav viennozīmīgs — šim vārdam ir divi krasi atšķirīgi skaidrojumi, divas atšķirīgas nozīmes. Visbiežāk to uztver kā vielu, kas spēj stiprināt hepatocītus, spēj padarīt tos “veselīgus un izturīgus”, ļauj hepatocītiem palikt nebojātiem arī tad, ja aknas pakļautas dažādu kaitīgu faktoru ietekmei: tās bojā, piemēram, alkohols, hepatotoksiskas sadzīves ķīmiskās vielas, hepatotoksiski medikamenti.
Sieviešu dzimums ir saistīts ar līdz pat 44 % paaugstinātām izredzēm attīstīties hroniskam rinosinusītam bez deguna polipiem (CRSsNP), bet ar 37 % samazinātām izredzēm attīstīties hroniskam rinosinusītam ar deguna polipiem (CRSwNP), kā arī ar zemākiem 2. tipa iekaisuma marķieru līmeņiem.
Noslēdzies līdz šim vērienīgākais pētījums par pēcdzemdību depresijas atpazīšanu, aprūpes un ārstēšanas uzlabošanu Latvijā. Pētījumā noskaidrots, cik izplatīta ir pēcdzemdību depresija Latvijā, noteikti tās riska faktori, pielāgoti divi skrīninga instrumenti, kā arī noskaidrots sieviešu viedoklis par piedāvāto jauno aprūpes modeli. Pētījumu veica Rīgas Stradiņa universitātes Psihiatrijas un narkoloģijas katedra sadarbībā ar Rīgas Dzemdību namu.
Kardiometaboliskie traucējumi ir galvenais nāves un invaliditātes cēlonis visā pasaulē, un vēdera aptaukošanās ir viens no būtiskākajiem šo slimību riska faktoriem. Datu par normālsvara indivīdiem ar vēdera aptaukošanos un tā saistība ar kardiometaboliskajiem iznākumiem līdz šim ir bijuši ierobežoti.
Pacienti ar iekaisīgu zarnu slimību (IZS) ziņoja par sliktāku ar veselību saistīto dzīves kvalitāti (HRQOL) nekā veseli cilvēki, neskatoties uz augstiem remisijas rādītājiem, un zarnu mikrobiotas izmaiņas bija ciešāk saistītas ar HRQOL nekā slimības aktivitāte.
Testosterona aizstājterapija (TAT) tika saistīta ar zemāku prostatas vēža risku un nedaudz augstāku labdabīgas prostatas hiperplāzijas risku vīriešiem vecumā no 65 gadiem ar hipogonādismu. Saistības stiprums atšķīrās atkarībā no ārstēšanas ilguma, ievadīšanas veida un no tā, vai vienlaikus tika lietots aromatāzes inhibitors.
