Jaunākā pētījuma rezultāti liecina, ka SGLT2 inhibitoru lietošana ir saistīta ar retākām podagras lēkmēm un samazinātu podagras medikamentu lietošanu pieaugušajiem, kuriem ir gan podagra, gan 2. tipa cukura diabēts (T2D).
2. tipa cukura diabēts ilgstoši tika uzskatīts par slimību, kas piemeklē tikai gados vecākus cilvēkus. Līdz pat 1980. gadiem par bērnu diabētu tika uzskatīts tikai un vienīgi 1. tipa jeb autoimūns, insulīna atkarīgs cukura diabēts. [1]
Semaglutīds ir pierādījis spēju samazināt progresēšanas risku uz 2. tipa cukura diabētu pacientiem pēc miokarda infarkta ar lieko svaru vai aptaukošanos bez cukura diabēta. Tomēr semaglutīda terapijas ieviešana ikdienas klīniskajā praksē ir sarežģīta augsto izmaksu un ierobežotās pieejamības dēļ.
Pēc Starptautiskās Diabēta Federācijas aplēstajiem datiem, 2024. gadā visā pasaulē bija 588,7 miljoni diabēta pacientu, no kuriem aptuveni 90 % ir pacienti ar 2. tipa cukura diabētu. [1] Pēc SPKC datiem, Latvijā 2024. gadā bija reģistrēti 103 477 cukura diabēta pacienti. [2] Šie skaitļi parāda, cik daudz pacientiem ir nepieciešama hipoglikemizējoša terapija. SGLT2 inhibitorus 2. tipa cukura diabēta ārstēšanai ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (FDA) un Eiropas Zāļu aģentūra apstiprināja 2013.—2017. gadā, bet pēc tam sekoja plaši pētījumi, kas norādīja uz SGLT2 inhibitoru kardioprotektīvajām un nefroprotektīvajām īpašībām.
Pētījuma dati liecina, ka statīni var nodrošināt aizsargājošu iedarbību pieaugušajiem ar 2. tipa cukura diabētu neatkarīgi no tā, cik zems šķiet prognozētais sirds un asinsvadu slimību risks. Plašā pētījumā Apvienotajā Karalistē statīnu lietošana bija saistīta ar mazāku mirstību un retākiem nozīmīgiem kardiovaskulāriem notikumiem visos riska līmeņos. Ieguvumu novēroja arī pacientiem, kas klasificēti kā “zema riska” grupa, apstrīdot ilgstošus pieņēmumus par to, kam būtu jāsaņem profilaktiska terapija. Blakusparādības bija retas un pārsvarā vieglas.
Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu hipertensija, kas sākas līdz 45 gadu vecumam, ir saistīta ar augstāku kardiovaskulāro un nieru komplikāciju risku nekā vēlīna hipertensija.
Katram piektajam bērnam un pusaudzim pasaulē ir aptaukošanās, kas paaugstina risku 2.tipa cukura diabēta attīstībai. GLP1 receptoru agonisti (RA) ir viena no farmakoterapijas iespējām šajā populācijā, kurai nepieciešama efektivitātes un drošuma izvērtēšana.
Otrā tipa cukura diabēts un diabētiska nefropātija ir galvenais hroniskas nieru slimības cēlonis pasaulē. Slikti kontrolēts cukura diabēts rezultējas ar neskaitāmām komplikācijām, kas lielākā vai mazākā mērā ietekmē visu iekšējo orgānu funkciju. Diabētiska nefropātija ir viena no diabēta komplikācijām — tā attīstās līdz 50 % diabēta slimnieku, ievērojami palielina pacientu invaliditātes risku un mirstību.
Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu (T2D) SGLT2 inhibitoru terapija bija saistīta ar zemāku dzelzs deficīta anēmijas sastopamību nekā pacientiem ar DPP-4 inhibitoru terapija. Šis ieguvums bija visizteiktākais vīriešiem, pacientiem vecumā no 61 gada un vairāk, kā arī pacientiem ar īsāku metformīna lietošanas ilgumu.
Glikozes līmeņa noteikšana un kontrole mājas apstākļos ir vitāli nepieciešama cilvēkiem ar zināmu cukura diabētu. Kādreiz vienīgā iespēja mājas apstākļos pārbaudīt glikēmijas līmeni bija iedurt ar lanceti pirkstā un iegūto asins pilienu uzklāt uz teststrēmeles, kas ievietota glikometrā. Glikēmijas paškontroles dēļ tika veikti daudzi dūrieni pirkstos.
Pacientiem ar 2. tipa cukura diabētu (T2CD) un perifēro artēriju slimību vai diabētiskām pēdas čūlām, kuri uzsāka ārstēšanu ar semaglutīdu, nevis citiem glikozes līmeni pazeminošiem medikamentiem, bija būtiski samazināts risks kombinētam iznākumam – perifērajai perkutānajai transluminālajai angioplastijai vai kritiskai ekstremitāšu išēmijai, kā arī mazāka iespēja nepieciešamībai pēc apakšējo ekstremitāšu amputācijas.
Ir zināmi pieci riska faktori, kas ir atbildīgi par apmēram 50 % kardiovaskulāro slimību slogu pasaulē. Līdz šim maz pētīts, kā šo klasisko riska faktoru esamība vai neesamība ietekmē cilvēka dzīvildzi un saslimstību ar kardiovaskulārām slimībām.
Dipeptidilpeptidāzes 4 (DPP4) inhibitori ir medikamentu grupa, ko izmantojam 2. tipa cukura diabēta (CD) ārstēšanā. Šī grupa zināma kā gliptīni, tajā iekļauti tādi medikamenti kā sitagliptīns, saksagliptīns, linagliptīns, alogliptīns un vildagliptīns. Blakus to antihiperglikēmiskajam efektam šai medikamentu grupai piemīt arī citi lietderīgi efekti: antihipertensīva iedarbība, imūnmodulējošs efekts uz nierēm, sirdi un asinsvadiem. [1]
SGLT2 inhibitori, GLP1 receptoru agonisti un DPP4 inhibitori iek izmantoti hiperglikēmijas mazināšanai 2.tipa cukura diabēta pacientiem. Pierādījumi vēsta, ka SGLT2 inhibitoriem un GLP1 receptoru agonistiem ir nozīmīga loma nopietnu kardiovaskulāru notikumu (MACE) riska mazināšanā. Nav skaidrs, vai efekts ir atkarīgs no pacienta dzimuma vai vecuma.
Hroniskas iesnas kā iemesls ārsta vizītei neatkarīgi no izcelsmes ir samērā bieži novērojamas. Svarīgākais ārsta uzdevums — precizēt diagnozi, diferencēt rinīta ierosinātāju, veicinātājus un riska faktorus, pēc tam attiecīgi izvēloties tādu ārstēšanas virzienu, kas uzlabo pacienta veselības un dzīves kvalitāti ilgtermiņā.
Agrāk tādus cilvēkus raksturoja ar vārdiem: plaša profila speciālists. Zināms arī jēdziens: šaura specializācija. Kur šo vērtību skalā atrodas ģimenes ārsts, nereti saukts par universālo kareivi? Pēc tikšanās ar valmierieti Dr. DACI VORSLAVU, kuras ģimenes ārsta prakse iekārtota daudzdzīvokļu mājas pirmajā stāvā, ar lielu ticamību atbildu: ģimenes ārsts dzīvo daudzdimensiju Telpā un notur ātri mainīgo Laiku vismaz kaut kādos rāmjos.
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas padome 2026. gada 9. aprīlī ievēlēja Inetu Derjabo par valdes locekli uz laiku. Viņa pildīs valdes locekļa pienākumus līdz brīdim, kad atklātā konkursā tiks ievēlēts pastāvīgs valdes loceklis.
Lai gan cilvēkiem šīs parādības nav tik izteiktas kā citām sugām, arī cilvēki piedzīvo sezonālas izmaiņas miega ilgumā un cirkadiānos procesos. Šīs izmaiņas, visticamāk, galvenokārt izraisa dienas gaišā laika ilguma svārstības. Daudzi cilvēki nereti stāsta par nogurumu un zemu enerģijas līmeni pavasarī. Šo parādību bieži dēvē par “pavasara nogurumu” (spring fatigue). Tomēr zinātniski pierādījumi šāda sezonāla sindroma pastāvēšanai līdz šim nav atrasti.
Ārsta sadarbībā ar pacientu bieži vien aisberga neredzamajā daļā paliek farmaceitu un farmaceitu asistentu loma aptiekās. Viņi ir tie speciālisti, kas redz ārstu izrakstītās receptes, skaidro zāļu lietošanas noteikumus, sniedz padomus bezrecepšu medikamentu un uztura bagātinātāju lietošanā. Tas bieži vien ir nenovērtēts darbs pacienta veselības un drošības jautājumos. Ja farmaceitam ir nepieciešamība vai vēlme uzdot kādu precizējošu jautājumu ārstam, tas ne vienmēr ir iespējams. Ar šīs rubrikas palīdzību celsim tiltu starp farmaceitu un ārstu.
