Onihomikozes bija, ir un būs nozīmīga infekcija, ar kuru jātiek galā iedzīvotājiem un veselības aprūpes speciālistiem, lai gan nemainīgi tiek uzsvērts progress sabiedrības zināšanās higiēnas jautājumos, mūsdienu diagnostikas metožu, antimikotisko medikamentu un podologu pakalpojumu pieejamība mūsu valstī. Dermatologa ikdienas praksē nereti jāuzklausa citu specialitāšu ārstu uzskati, farmaceitu viedokļi par antimikotisko medikamentu šķietamo bīstamību.
Pacientiem ar onihodistrofiju, kuriem anamnēzē ir tinea pedis, hroniska nieru slimība, perifēro asinsvadu slimība vai 2. tipa cukura diabēts, ir palielināts onihikomikozes risks.
Sēnīšinfekcijas cilvēkam sastopamas dažādās formās — sākot ar relatīvi vieglu virspusēju ādas infekciju un beidzot ar invazīvām un hroniskām iekšējo orgānu infekcijām ar augstiem mirstības rādītājiem. Tāda virspusējā sēnīšinfekcija kā “atlēta pēda” ir būtisks sabiedrības veselības slogs — dažās sabiedrības grupās to sastopamības rādītājs ir pat 70 %. Publikācijā [1] apskatīta būtiskākā informācija par tinea pedis un šobrīd zināmo — etioloģija, epidemioloģija, diagnostika un terapija.
Onihomikoze klīnicistu praksē ir starp biežākajām naga infekcijām un var būt iemesls pacienta psihosociālām problēmām un diskomfortam, sāpēm naga apvidū. Zināmi vairāki riska faktori — hiperhidroze, tinea pedis, psoriāze, kā arī tādi eksogēni faktori kā ciešu apavu nēsāšana, nagu traumatisms, higiēnas un aprūpes pārkāpumi. Risku palielina blakusslimības: cukura diabēts, imūnsupresija, vēnu nepietiekamība, perifēro artēriju slimība un citas.
Onihomikoze ir nagu sēnīšinfekcija, kas deformē naga struktūru, rada sāpes, diskomfortu, turklāt cilvēkiem ar imūnsistēmas darbības traucējumiem palielina risku mīksto audu infekciju attīstībai. Visbiežāk onihomikozi izraisa dermatofīti, taču mēdz būt arī rauga sēnīšu un nedermatofītu sēnīšu bojāti nagi.
Pacienti vizītē pie ārsta visbiežāk dodas ar sūdzībām, kas ietekmē ikdienas pašsajūtu, retāk uzmanību pievēršot it kā tikai vizuāliem defektiem. Taču zem tiem var slēpties nozīmīgi klīniskie riski.
Onihomikoze ir sēnīšu izraisīta nagu infekcija, kas var skart vienu vai vairākus kāju un/vai roku nagus. Infekcija var attīstīties jebkurā naga vienībā — naga matricē, gultnē vai plātnītē. Biežākie izraisītāji ir dermatofīti, raugveida un pelējuma sēnītes.
Astma ir hroniska heterogēna elpceļu slimība, kas skar vairāk nekā 260—300 miljonus cilvēku visā pasaulē, radot būtisku slogu veselības aprūpei visā pasaulē. [1] Aptuveni ceturtajai daļai astmas pacientu, lai nodrošinātu slimības kontroli, nepieciešama ārstēšana ar Globālās Astmas iniciatīvas (Global Initiative for Asthma jeb GINA) 4. vai 5. soli, kas pēc šobrīd spēkā esošajiem noteikumiem tiek klasificēta kā smaga astma. [2]
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Rīgas Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā (Austrumu slimnīca) 11. septembrī notika profesionālās pieredzes apmaiņas pasākums, lai Ukrainā gūtās praktiskās atziņas par medicīnas darbu kara apstākļos nodotu tālāk citām ārstniecības iestādēm Latvijā un stiprinātu kopējo gatavību krīzes un kara apstākļiem.
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Pirmie trīs mēneši pēc vēža diagnozes noteikšanas ir kritisks periods insulta riska ziņā. Visaugstākais risks šajā laikā ir pacientiem ar plaušu vai aizkuņģa dziedzera vēzi, liecina Izraēlā veikts valsts mēroga pētījums.
