Hroniskas iegurņa sāpes

Hroniskas sāpes tiek definētas kā sāpes, kas ilgst trīs mēnešus vai ilgāk, anatomiski lokalizējas iegurnī un ir pietiekami spēcīgas, lai radītu funkcionālu nespēju un būtu nepieciešama medikamentoza vai ķirurģiska ārstēšana. Hroniskas iegurņa sāpes visbiežāk ir izplatītas reproduktīvā vecuma sieviešu populācijā, vīriešiem biežākais hronisku iegurņa sāpju iemesls ir hronisks (nebakteriāls) prostatīts, hroniska orhalģija un prostatodīnija.

Hroniskas iegurņa sāpes ir liels izaicinājums veselības aprūpes speciālistiem, neskaidrās etioloģijas, kompleksās dabas un terapijas nepanesības dēļ. Vislabāk šo stāvokli ārstēt multidisciplinārā komandā, tāpēc lūdzām trīs speciālistu viedokli.

Urologa viedoklis

Dr. Ainārs Treilons

Šis ir viens no sindromiem, ar kuru urologam ikdienas praksē jāsastopas ļoti bieži. Katrs ārsts šo sindromu bieži vien ārstē pēc personiskās pieredzes, kas vairākumā gadījumu arī palīdz. No tālāk teiktā būs skaidrs, ka reizēm izmeklēšanas un ārstēšanas process ir ļoti ilgstošs un darbietilpīgs, un tas ne vienmēr apmierina pacientu, tāpēc ļoti svarīgs ir psiholoģiskais kontakts un uzticēšanās, pacietība. No pieredzes varu teikt, ka tieši šie pacienti veido vislielāko t.s. staigātāju kategoriju, kuri bieži vien ir apmeklējuši visus vai gandrīz visus attiecīgā reģiona attiecīgos speciālistus.

Pamatā hroniskas iegurņa sāpes ir saistītas ar izmaiņām centrālajā nervu sistēmā (CNS), kas var uzturēt sāpes, kaut tieša bojājuma vairs nav. Šīs izmaiņas var pastiprināt uztveri tādējādi, ka nesāpju stimuli tiek pieņemti kā sāpes (allodīnija), bet paši sāpju stimuli kļūst vēl spēcīgāki (hiperalgēzija).

Iegurņa muskuļi var kļūt hiperalgēziski no vairākiem sāpju izraisītājiem. Arī citi orgāni var kļūt hiperalgēziski, piemēram, dzemde, urīnpūslis, taisnā zarna.

Tiek veikti fundamentāli pētījumi, lai izslēgtu kādu noteiktu patoloģiju, tomēr pētījumu negatīvie rezultāti rāda, ka konkrēta orgāna saslimšana ir maz ticama. Jebkuri citi tālāki izmeklējumi tiek veikti tikai tādēļ, lai noteiktu kādu no iegurņa sāpju sindroma apakštipiem.

Eiropas Urologu asociācija ļoti piesardzīgi izturas pret dažādām diagnozēm, kas var būt saistītas ar nekvalitatīvu izmeklēšanu, terapijas metodikām, pacienta cerībām uz lielāku efektu un diemžēl arī sliktu prognozi.

Mazā iegurņa uroloģiskie sāpju sindromi

Mazā iegurņa uroloģiskie sāpju sindromi:

  •  pēc mērķa orgāna:
    • urīnpūšļa sāpju sindroms – sāpes virs simfīzes, kas saistītas ar urīnpūšļa pildīšanos, palielināts urinēšanas skaits dienā un naktī, nav datu par urīnceļu infekciju (UCI) vai citu redzamu patoloģiju;
    • uretras sāpju sindroms – atkārtojošas epizodiskas sāpes uretrā, parasti pie urinēšanas, ar biežu urinēšanu dienā un naktī. Nav datu par infekciju vai citu patoloģiju;
    • dzimumlocekļa sāpju sindroms – sāpes loceklī, bet ne uretrā. Nav datu par infekciju vai citu patoloģiju;
    • prostatas sāpju sindroms – pastāvīgas vai epizodiskas atkārtojošās sāpes prostatā, bieži kopā ar seksuālu disfunkciju un/vai urīnceļu disfunkciju. Nav datu par infekciju vai citu patoloģiju. A tips – ar iekaisumu (ir paaugstināts leikocītu skaits prostatas sulā/spermā/urīnā pēc prostatas masāžas. B tips – bez iekaisuma (nav palielināts leikocītu skaits prostatas sulā/spermā/urīnā pēc prostatas masāžas);
    • skrotālais (sēklinieku maisiņa) sāpju sindroms – pastāvīgas vai epizodiskas atkārtojošās sāpes sēklinieku maisiņā, bieži kopā ar seksuālu disfunkciju un/vai urīnceļu disfunkciju. Nav datu par orhoepididimītu vai citu redzamu patoloģiju. Te var pieskaitīt arī pēcvazektomijas sāpju sindromu;
  • pēc ķermeņa rajona:
    • virs simfīzes,
    • o cirksnis,
    • uretra,
    • o dzimumloceklis,
    • o klitors,
    • o starpene,
    • o ānuss,
    • o mugura,
    • o krustu daļa;
  • pēc laika:
    • akūtas vai hroniskas,
    • sporādiskas, cikliskas, pastāvīgas,
    • o urīnpūšļa pildīšanās, tukšošanās laikā, tūlīt vai ilgāku laiku pēc mikcijas,
    • ar provocējošo faktoru;
  • pēc rakstura – dedzinošas, trulas, šaujošas, durošas u.c.;
  • pēc pavadošiem simptomiem:
    •   urīns (urinēšanas biežums, niktūrija, grūtības urinējot, vāja strūkla, strūklas dalīšanās, imperatīva vai cita veida nesaturēšana u.c.),
    • ginekoloģiskie, seksuālie,
    • gremošanas trakta,
    • muskuļu (hiperalgēzija),
    • ādas (allodīnija);
  • pēc psiholoģiskiem simptomiem (uztraukums, depresija, kauns, vainas izjūta u.c.).

 Urīnpūšļa sāpju sindroms/intersticiāls cistīts (IC)

To raksturo sāpes urīnpūšļa rajonā, bieža urinēšana, kas mazina sāpes, un obligāta niktūrija. Urīna uzsējums ir negatīvs. Intersticiāla cistīta diagnoze bieži vien tiek noteikta ar izslēgšanas metodēm.

Etioloģiskie faktori un patoģenēze nav precīzi zināmi, ir tikai vairākas hipotēzes:

  • ·infekciozie (Helicobacter pylori);
  •  mastocītu aktivācija (multifunkcionālas imūnās šūnas);
  •  uroteliāla disfunkcija/glikozamīnglikona plēvītes vai slāņa defekts;
  • autoimūns mehānisms;
  • hormonālais faktors (samazināts b estrogēnu receptoru skaits, kas rezultējas ar urotēlija destrukciju);
  • nitric oxide metabolisma traucējumi;
  • hipoksija;
  • toksiskie aģenti;
  • multiplu faktoru ietekme.

Galvenie diagnostiskie kritēriji:

  • ·klasiskas sūdzības;
  • cistoskopiski difūzi zemgļotādas asinsizplūdumi vismaz trijos urīnpūšļa kvadrantos un ne mazāk kā 10 asinizplūdumi rajonos, kas nesaskaras ar cistoskopu (neulcerozā forma);
  • klasiskā Hunnera čūla (ulcerozā forma);
  • urīnpūšļa tilpums mazāks par 200 ml;
  • urīnpūšļa sienas biopsija.

Ārstēšana (pēc efektivitātes un rekomendēšanas biežuma):

  •  medikamentoza terapija:
    • analgētiķi (nozīmē tik ilgi, kamēr tiek meklēts galvenās ārstēšanas algoritms),
    • hidroksizīns,
    • pentozāna polisulfāts (PPS),
    • amitriptilīns,
    • antibiotiķi (maza loma),
    • ciklosporīns A,
    • kortikosteroīdi (nerekomendē ilgstoši),
    • cimetidīns, L arginīns, prostaglandīni, oksibutinīns, habapeptīns u.c.;
  • intravezikāla terapija:
    •  PPS,
    • dimetilsulfoksīds/dimeksīds,
    • hialuronskābe,
    • hondroitīna sulfāts,
    • urīnpūšļa distenzija,
    • medikamentu ievade urīnpūslī elektroforēzes ceļā;
  • cita terapija:
    • operācijas – Tur-U, lāzers (ja ir čūla),
    • diēta,
    • urīnpūšļa treniņš,
    • manuālā terapija,
    • akupunktūra,
    • iegurņa neiromodulācija,
    • epidurāla anestēzija,
    • psihoterapija.

 Prostatas sāpju sindroms

Prostatas sāpju sindroms – diskomforts vai sāpes iegurnī vismaz 3 mēnešus ar sterilām uzsējuma kultūrām (ja tās pozitīvas, jārunā jau par bakteriālu prostatītu: akūtu vai hronisku) un ar lielu leikocītu skaitu (A tips) vai nelielu leikocītu skaitu (B tips) prostatai specifiskās provēs (prostatas sulā/spermā/urīnā pēc prostatas masāžas).

Diagnostika balstās klīniskajā ainā un sūdzībās, izslēdzot citu apakšējo urīnceļu patoloģiju. Saprātīgi būtu veikt 2 glāžu provi vai pirms- un pēcmasāžas testu, kas ir precīzs līdz 96% gadījumu.

Neskaidrās etioloģijas dēļ prostatas sāpju sindroms bieži tiek ārstēts empīriski. Vairākumam pacientu galvenajiem simptomiem un blakus saslimšanām nepieciešama multimodāla terapija:

  • nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (jāņem vērā blakusparādības);
  • antimikrobā terapija (hinoloni 4–6 ned., efektu vērtē pēc 2–3 ned.);
  • 5 alfa reduktāzes inhibitori (ja ir LPH);
  • fitoterapija;
  • biofeedback, relaksācijas vingrinājumi;
  • masāža, meditācija, dzīvesveida maiņa, akupunktūra;
  • transrektāla vai transuretrāla termoterapija;
  •  opiāti;
  • allopurinols (saista ar urīna refluksu prostatas audos);
  • alfa blokatori (pēdējā laikā vairs nerekomendē, jo nav iedarbības uz sāpēm);
  • transuretrāls prostatas iegriezums (TUIP), transuretrāla prostatas rezekcija (TURP), radikāla prostatektomija;
  •  muskuļu relaksanti u.c.

 Hronisku iegurņa sāpju diagnostika un ārstēšana

Diagnostikas un ārstēšanas algoritmi:

  • skaidra uroloģiska diagnoze – cistīts, prostatīts, uretrīts, orhoepididimīts – ārstēt pēc vadlīnijām vai instrukcijām;
  • diagnoze nav skaidra vai terapija nedod efektu – vadīties pēc sāpju lokalizācijas:
  •  
    •  urīnpūslis – cistoskopija/biopsija, urodinamika,
    • prostata – tansrektāla USG/PSA, urofloumetrija (urodinamika ?), cistoskopija, visu urīnceļu USG,
    • uretra – uretroskopija,
    • skrotums – USG/ehogrāfija,
    • visi gadījumi – iegurņa pamatnes muskuļu palpācija.

Ja atrod patoloģiju, to ārstē! Ja atrastai patoloģijai ārstēšana nedod efektu vai nekāda patoloģija nav atrodama, jāsūta pie speciālistiem vai brigādēm, kas nodarbojas ar sāpju problēmām (algologiem).

Mazā iegurņa sāpju sindroms ir kā mežs: jo dziļāk ejam, jo vairāk nesaprotamā un nezināmā. Droši vien tuvākā vai tālākā nākotnē parādīsies atkal kas jauns gan teorijās, gan ār­stēšanas iespējās. Ne velti 2009. gada ESU kursos Stokholmā mazā iegurņa sāpju sindromu salīdzināja ar sniegpārslām, kuru, kā saka, pilnīgi vienādu dabā nav. Tāpat ir ar pacientiem, kas cieš no šā sindroma. Katram savs, nezini, no kura gala sākt.

Domāju, ka šie pacienti jāārstē multidisiplinārai ārstu komandai un galvenais diagnostikas princips – izslēgšanas metode. Protams, urologam nevajadzētu domāt tikai par savām slimībām, teiksim, ja ir aizdomas par resnās zarnas patoloģiju, varbūt uzreiz nosūtīt uz rektoskopiju vai fibrokolonoskopiju un tikai tad pie proktologa.

 Noslēguma vietā: urologu anekdote

Lūk, anekdote, ko pirms gadiem 20 manu urologa gaitu sākumā man pastāstīja vecākie kolēģi.

Pie urologa atnāk vecāks vīrs un stāsta, ka viņam sāpot oliņas, spiežot urīnpūšļa apvidū un laužot mugurā. Urologs viņu cītīgi izmeklē, neko konkrētu neatrod, bet iesaka nogriezt oliņas, jo tas noteikti palīdzēšot. Vīrs nav mierā, iet pie cita ārsta – tas pats. Beidzot nokļūst pie profesora, vadošās uroloģijas klīnikas vadītāja, – arī viņš iesaka to pašu. Vīram nav kur dēties, piekrīt operācijai. Jau nākamajā dienā visi simptomi kā ar roku atņemti, vīrs priecīgs, saka lielu paldies visiem ārstiem. Pēc kāda laika vīrs nolemj uzšūt sev jaunu uzvalku, iet pie drēbnieka. Tas noņem visus mērus un beigās noprasa: “Sakiet, lūdzu, kurā bikšu starā jūs nēsājat savas oliņas?” Vai tas svarīgi? – jautā vīrs. “Bet, protams!” saka drēbnieks. “Ja tās nebūs pareizajā starā, jums visu laiku sāpēs oliņās, spiedīs urīnpūslī un lauzīs mugurā.”

 Ķirurga viedoklis

Dr. Sergejs Ļebedjkovs, dr. Oļegs Krivovs

Jēdziens “hroniskas iegurņa sāpes” aptver slimību grupas, kur lielākā daļa no ārstiem var atrast savu lauciņu. Tāpēc neatkarīgi no specialitātes jābūt zināšanām arī citās medicīnas sfērās, lai pareizi veiktu diagnostiku un ārstēšanu. Pat lielās klīnikās, kur diennakts laikā ir pieejami ginekologs, urologs, terapeits, neirologs un citu specialitāšu pārstāvji, bieži ķirurgs vai ginekologs ir tas, kurš veic pacienta primāro apskati un nosaka tālāko izmeklēšanas plānu. Tātad ķirurgam ir būtiska nozīme diagnozes noteikšanā pacientam ar hroniskām iegurņa sāpēm.Hronisko iegurņa sāpju  vērtēšanas tabula

 Hronisku iegurņa sāpju sastopamības biežums

Pēc diagnostikas nākamais jautājums – pie kuras specialitātes ārsta tālāk novērosies un ārstēsies pacients? Vispārējā ķirurģija šajā jautājumā pārsvarā pārstāvēta ar hroniskām anorektālās sistēmas problēmām: hemoroidāla slimība, anālas plaisas (fisūras), dažādas etioloģijas proktīti u.c. Apmēram trešdaļa no 10 milj. ASV iedzīvotāju meklē medicīnisku palīdzību hemoroidālas slimības dēļ, bet 1,5 milj. no tiem saņem terapiju

Hronisku iegurņa sāpju diferenciāldiagnostika

Bieži vien hronisku iegurņa sāpju diferenciāldiagnostika attiecas uz piecu medicīnisku specialitāšu grupām (skat. tematisko pielikumu): ginekoloģija, uroloģija, dermatoveneroloģija, neiroloģija un ķirurģija. Pēdējā specialitāte pārsvarā nodarbojas ar anorektālo sistēmu un ar to saistītam problēmām, bet ir arī citi hronisko sāpju iemesli, piemēram, saauguma slimība.

Pēc The American College of Obstetricians and Gynecologists (ACOG) datiem visbiežākā diferenciāldiagnostika ir starp šādiem stāvokļiem:

  • fiziska un seksuāla pārslodze;
  • iekaisīgas iegurņa slimības;
  • endometrioze;
  • intersticiāls cistīts;
  • iekaisīgas zarnu slimības;
  • dzemdības anamnēzē;
  • operatīva ārstēšana anamnēzē;
  • balsta un kustību orgānu disfunkcija.

Hronisku iegurņa sāpju ārstēšanas taktikas

Ārstēšanas taktika ir atkarīga no diagnozes, tāpēc svarīgi precīzi zināt sāpju iemeslu. Jebkura ķirurģiska iejaukšanā pati par sevi ir trauma, kuras dēļ var rasties jaunas hroniskas sāpes, tāpēc katrā atsevišķā gadījumā pirmām kārtām jāizdomā, vai jūsu palīdzība ir lietderīga. Tad atbilstīgi izvēlētajai ārstēšanas metodei jāsniedz palīdzība. Katrā valstī ik patoloģijai ir savi rīcības algoritmi/vadlīnijas. Ja operatīva vai specifiska medikamentoza ārstēšana nav iespējama, izvēlas simptomātisku terapiju atbilstīgi sāpju intensitātei un tās ietekmei uz pacienta dzīves kvalitāti.

 Anālas plaisas (fisūras) un čūlas

Vēdera izejas atmiekšķēšana, caurejas līdzekļi un sēdvannas, spriežot pēc literatūras datiem, dod izveseļošanās rezultātu gandrīz 90% anālas plaisas gadījumu. Atkārtotām epizodēm ir sliktāka prognoze. Sēdvannas noņem anālā sfinktera spazmu, līdz ar to uzlabo reģionālo apasiņošanu. Tā rezultātā uzlabojas gļotādas defekta dzīšana. Vēdera izejas atmiekšķēšana un caureju izraisoši līdzekļi mazina traumu pie katras zarnu kustības. Pasaulē izmanto arī botulotoksīna injekcijas iekšējā anālajā sfinkterī un nitroglicerīna (0,2%) ziedi. Ķirurģiskā ārstēšana ir laterāla anāla sfinkterotomija, kur tiek pārdalīti iekšējie anālā sfinktera audi. Metode 90% gadījumu dod pozitīvu rezultātu, bet 10% būs fēces un gāzu nesaturēšanas pazīmes.

 Hemoroidāla slimība

Medikamentoza terapija tiek indicēta visiem hemoroidālas slimības pacientiem. Ār­stēšanas pamatā ir diēta: izslēgt aizcietējumus provocējošus ēdienus (piemēram, sieru, banānus), uzturā palielināt vēdera izejas atmiekšķēšanas aģentus (šķiedrvielas, caurejas līdzekļus un daudz šķidruma). Rekomendē arī mazāk laika pavadīt sēdus. Esiet aktīvi! Atbilstīgi slimības pakāpei un ķirurga pieredzei izmanto dažādas ķirurģiskas ārstēšanas metodes, piemēram, injekcijas skleroterapiju, cirkulāro hemoroidektomiju, konvencionālo hemoroidektomiju un citas.

 Simptomātiska terapija

Šajā gadījumā runa ir par pacienta dzīves kvalitātes uzlabošanu, bet ne par pilnīgu izārstēšanu. Lai precīzi novērtētu sāpes un tām piemērotu terapiju, IASP (Association for the Study of Pain) izstrādāja sāpju vērtēšanas tabulu (skat. tabulu). Pēc iegūtajiem datiem iespējams adekvāti ordinēt pretsāpju ārstēšanu.

Literatūra

  1. John F. Steege, MD, Professor of Obstetrics and Gynecology, Director, Division of Advanced Laparoscopy and Pelvic Pain, University of North Carolina, Chapel Hill. The Journal of family practice, April 2007, Vol. 19, No. 04.
  2. General treatment of chronic pelvic pain. // Fall M, Baranowski AP, Elneil S, Engeler D, Hughes J, Messelink EJ, Oberpenning F, Williams AC. Guidelines on chronic pelvic pain. Arnhem, The Netherlands: European Association of Urology (EAU); 2008 Mar: 84-97.
  3. Current Diagnosis & Treatment: Surgery, 13th edition. Gerard M. Doherty, MD. Anorectum, 2010: 698-720.
  4. Principles and Practice of Surgery for the Colon, Rectum and Anus, 3rd Edition. Philip H. Gordon, Professor of Surgery and Oncology, McGill University, Director of Colon and Rectal Surgery; Sir Mortimer B. Davis, Jewish General Hospital and McGill University, Montreal, Quebec, Canada, 2007: 144-187.

Ginekologa viedoklis

Dr. Zane Krastiņa

Liela daļa sieviešu ginekologu apmeklē tāpēc, ka viņām ir hroniskas sāpes mazajā iegurnī. Piemēram, ginekologa apmeklējumiem ASV šāds iemesls ir līdz pat 25% gadījumu, bet kopumā 14,7% sieviešu ASV vecumā no 18 līdz 50 gadiem sastapušās ar hronisku mazā iegurņa sāpju problēmu. [1; 2] 2304 sieviešu (18–49 g.v.) aptaujā 24% ir hroniskas sāpes mazajā iegurnī, no viņām 1/3 ilgāk par 5 gadiem. 31% aptaujāto bija sūdzības par nemieru. Sievietēm bieži vien trūkst informācijas par hronisku iegurņa sāpju iespējamajiem iemesliem un to precizēšanas veidiem.

Hroniskas sāpes mazajā iegurnī ir pastāvīgas sāpes vēdera lejasdaļā, kas ilgst 6 mēnešus un ilgāk, tās var izteikti mazināt sievietes fizisko aktivitāti, darbspējas, reakciju, traucēt dzimumdzīvi un pasliktināt garastāvokli.

Spriežot pēc dažādu pētījumu datiem, no 8% līdz pat 18% gadījumu laparoskopiski patoloģiju diagnosticēt neizdodas. Hronisko sāpju problēma biežāk skar vientuļas sievietes.

 Anamnēze

Lai novērtētu pacientes stāvokli, rūpīgi jāievāc anamnēze:

  • pacientes emocionālais stāvoklis, sāpju ietekme uz dzīvesveidu, cik izteikti sāpes traucē ikdienas dzīves ritmam;
  • sāpju saistība ar menstruālo ciklu, dzimumdzīvi, vēdera izeju;
  • pacientes sociālā/sadzīves situācija – attiecības ar draugiem, ģimeni, darbs;
  • seksuālā vardarbība (šis aspekts īpaši būtisks
  •  fiziskas un emocionālas traumas – nesen vai pirms kāda laika.

 Objektīvā izmeklēšana

  • Ginekoloģiska izmeklēšana (arī rektovagināla).
  • TV ultrasonogrāfija.
  • MRI, DT – ja TV ultrasonogrāfijā informācija nepārliecinoša/šaubīga, diferencēt no ekstraģenitālām patoloģijām.
  • Laboratorie izmeklējumi – asinsaina, leikocītu formula CRO vai citi izmeklējumi atbilstīgi aizdomām par diagnozi.
  • Ja patoloģijas nav, bet sāpes joprojām ir (ir gadījumi, kad sāpes izzūd, tiklīdz paciente pārliecinās, ka patoloģija nav atrasta) ® 3 mēnešu kombinētas orālās kontracepcijas kurss kopā ar nesteroīdajiem pretiekaisuma līdzekļiem; ja nav efekta, tad jāveic laparoskopija (+ filmēšana):
  •  
    • diagnosticēt iespējamo patoloģiju,
    • ārstēt,
    • pārliecināt pacienti, ka viss ir kārtībā (ja sāpju iemeslu neatrod, 30–50% gadījumu sāpes neatkārtojas, jo sieviete ir pārliecināta par to, ka nav organiskas patoloģijas).

Organiska patoloģija pusaudzēm atrodama līdz 80%, bet vecuma grupā virs 25 gadiem – 60% gadījumu.

 Biežākā atrade laparoskopijas laikā

  • Saaugumi mazajā iegurnī (ko radījusi iegurņa iekaisuma slimība, endometrioze, mazā iegurņa operācijas anamnēzē). Saaugumu pārdalīšana bieži vien ir grūta un nedod vēlamo efektu.
  • Endometrioze 20–80% (ieskaitot arī “nepigmentēto endometriozi”, dziļus endometriozes perēkļus).

Endometriozes gadījumos:

  • sāpes ir saistītas ar menstruālo ciklu – sāpju maksimums pirms menstruācijām un to sākumā,
  • ķirurģiski (histoloģiski) parasti izdodas pierādīt diagnozi,
  • sāpes mazinās pēc ķirurģiskas un/vai medikamentozas ārstēšanas.

Ārstēšana, ja nav organiskas patoloģijas

Ja pacientei ar hronisku iegurņa slimību netiek diagnosticēta endometrioze, iegurņa iekaisuma slimība vai primāra dismenoreja, tad jādomā par vispiemērotāko terapiju. [5] Visbiežāk izplatītā taktika:

  • psihoterapeita konsultācija + atkārtota US;
  • progestogēni (MPA);
  • neirektomija;
  • saaugumu pārdalīšana – neefektīva.
  • Psihoterapeitiskās ārstēšanas efektivitāte: [6]
  • sāpju ilgums no 6 mēnešiem līdz 22 gadiem (vidēji 5 gadi un 9 mēneši);
  • 2,5 stundas nedēļā – 10 nedēļas;
  • kontrole 15 mēnešus pēc ārstēšanas beigām;
  • 39% – sāpes neatkārtojas;
  • sāpju intensitāte mazinās no 2,8 uz 0,9 (pVisual Analog Scale);
  • prestsāpju medikamentu lietošana samazinās no 8,5 uz 0,9 reizēm nedēļā (p

Pacientei nepieciešams ārsts, kas uzklausa un mēģina rast risinājumu problēmai, – “dzirdīgas ausis”. Tāpēc gadījumos, kad netiek atrasta organiska ginekoloģiska patoloģija, ginekologa pienākums būtu parādīt ceļu, pa kuru varētu virzīties pretī problēmas risinājumam.Diferenciālā diagnostika hronisku iegurņa sāpju gadījumā

Literatūra

  1. Mathias SD, et al; 1996.
  2. Br J Gen Pract, 2001 Jul; 51(468): 541-547.
  3. Obstetrics, Gynecology and Infertility, Scrub HIll Press, 2007.
  4. Obstet Gynecol, 2000 Dec; 96(6): 929-933.
  5. Cochrane Database Syst Rev, 2000 (2): CD000387.
  6. J Psychosom Obstet Gynaecol, 1999 Dec; 20(4): 216-225.
Uz augšu ↑
Chain

Saistītie raksti

  • Hroniskas iegurņa sāpes. Diferenciāldiagnostika un ārstēšanas iespējas

    Hroniskas iegurņa sāpes (HIS) ir pastāvīgas vai intermitējošas sāpes mazajā iegurnī vai vēdera lejasdaļā, kuras ilgst 3—6 mēnešus. HIS novēro kā sievietēm, tā vīriešiem, sievietēm sāpes nav saistītas ar dismenoreju. [1] Hroniskas iegurņa sāpes rada funkcionālu nespēju un jāārstē ilgstoši — medikamentozi, invazīvi. Pat pacienta rūpīgā izmeklēšanā dažreiz ir grūti atrast sāpju cēloni. Lasīt visu

  • Iegurņa iekaisuma slimība

    Iegurņa iekaisuma slimība ir biežs simptomu komplekss ginekologa praksē. Latvijas iedzīvotāju aptaujas dati liecina, ka 27,5 % reproduktīvā vecuma sieviešu ir slimojušas ar iegurņa iekaisuma slimību. Iegurņa iekaisuma slimību (IIS) raksturo iekaisīgas pārmaiņām sievietes iekšējos dzimumorgānos, tās var būt cēlonis neauglībai, ārpusdzemdes grūtniecībai un hroniskām iegurņa sāpēm. Lasīt visu

  • Komplicēta un jatrogēna urīnceļu infekcija

    Urīnceļu infekcija ir viena no biežāk sastopamajām infekcijām cilvēka organismā. Literatūrā nav apkopojošu datu par saslimstību Eiropā, bet Amerikas Savienotajās Valstīs tie ir līdz 7 miljoniem apmeklējumu gadā saistībā ar urīnceļu infekciju un līdz 2 miljoniem vizīšu pie ārsta, kas saistītas ar cistītu. Aptuveni 15% no visām gada laikā izrakstītajām antibiotikām tiek lietotas saistībā ar urīnceļu infekciju. Līdz 40% urīnceļu infekciju ir iegūtas medicīnas iestādēs, tātad jatrogēnas vai nozokomiālas, un lielākā daļa no tām ir saistītas ar urīnpūšļa katetriem. Savukārt intrahospitālās multirezistentās urīnceļu infekcijas sastāda lielāko daļu no visām nozokomiālajām infekcijām. Lasīt visu