Būt vairāk kopā un sarunāties

Ričika D. | 2014. gada 3. aprīlis

Vecāku sapulce. 9. klases audzinātāja stāsta, ka audzināšanas stundā ar jauniešiem runājusi par "Spice" maisījumiem. Sākumā visi mulsi klusējuši - neko daudz it kā nezinot, bet vārds pa vārdam: jā, gandrīz katrs zina kādu draugu, paziņu vai paziņas paziņu, kas pamēģinājis spaisiņu... 

  • Dati ir kā auksta ūdens duša: Slimību profilakses un kontroles centra 2012. gada pētījums par narkotiku lietošanu izklaides vietās liecina, ka jaunās psihoaktīvās vielas no apreibinošiem augu maisījumiem ("Spice" un citus sintētiskos kanabionīdus) pusaudžu vidū pamēģinājuši 23% puišu un 13% meiteņu. Vēl pirms 10 gadiem jaunieši vairāk izvēlējās lietot alkoholu un tabaku. Presē lasām, ka legālo apreibinošo vielu lietošanas biežuma ziņā Latvija ierindojas otrajā vietā Eiropā.
  • Šobrīd uzbangojusi diskusija par "legālo narkotiku" sērgu, jo katru dienu slimnīcā nonāk bērni un jaunieši, kas pamēģinājuši augu valsts un ķīmiski sintezētas psihoaktīvās vielas. Kamēr dažādu ministriju atbildīgās institūcijas mēģina nonākt līdz konsensusam, kā juridiski korektā veidā uzrakstīt likumu sērgas apkarošanai, ārsti redz sakropļotas jauniešu dzīves un vecāki domā, kā pasargāt savus bērnus.
  • Man ir divi bērni. Blakus pagalmā ielas stūra namā tirgo "Spice". Pusaugu meita tur redzējusi pie lodziņa drūzmējamies dienišķās devas kārotājus. Un šajā situācijā es kā mamma jūtos bezspēcīga. Kad domāju, ko varu darīt, atceros docenta Štifta reiz intervijā sacīto, ka bērniem jau mēs neko lāgā iemācīt nevaram, drīzāk mums jārūpējas par "netveramo mantojumu" - tas ir daudz, ja viņi kaut ko piesavinās no novērotā. Bet, ja vecāki - dzīves steigas diktēti - joņo, bērniem jau nav daudz ko novērot... Tāpēc būt kopā (mazliet vairāk!) ir tik svarīgi - kopā ciemoties, kopā sportot, kopā atpūsties, kopā vakariņot.
  • Vēl man patīk asociētās profesores Gropes (šajā Doctus aprīļa numurā lasiet jauko interviju ar bērnu infektoloģi!) doma, ka bērni piedzimst gudri, pasaulē nāk ar to prātu, kāds viņiem būs, kad izaugs. Dzīves laikā mēs savācam tikai pieredzi, nevis saprašanu. Un, jā tā, tad ar bērniem vairāk jāsarunājas. Esiet blakus, sarunājieties un sargiet savējos!

 

Uz augšu ↑
  • Tas ritenis ir iegriezts

    Tolaik, pirms astoņiem gadiem, pārcelšanās pabalsts kādam varbūt tikai sapņos rādījās. Piemaksa par darbu reģionā? Kas tā tāda?! Bet divi daudzsološi jaunie dakteri Mareks Vējiņš un Dainis Vorps, iedzimtie smiltenieši, pabeiguši rezidentūru, ieguvuši ārsta urologa sertifikātu un atsacījuši visai vilinošus darba piedāvājumus Rīgas klīnikās, risināja sarunas par karjeras iespējām Vidzemes slimnīcā Valmierā. Sarunāja un septembrī sāka darbu. Lasīt visu

  • Skābekļa masku vispirms uzlikt sev

    Ārstu emocionālā izsīkuma, cinisma un noguruma epidēmiju sauc dažādi: par “izdegšanas sindromu” (H. Freudenberger), “morālo traumu” (Simon G. Talbot & W. Dean, 2018), “cilvēka tiesību pārkāpumu” (P. L. Wible). Fakts, ka pētnieki nevar vienoties par terminoloģiju, norāda uz problēmas sarežģītību, neviennozīmīgumu un daudzfaktoru dabu. Bet pirmais solis ceļā uz atveseļošanos — apzināties, ka problēma ir. Ar kādu “slimību” sirgstam un ko varam darīt jau tagad, lai situāciju labotu? Lasīt visu

  • Mācīties no pagātnes. RITA GRĀVERE, vēstures doktore, antropoloģe

    Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai. Lasīt visu