Psoriāze ir hroniska autoimūna ādas slimība, kas skar 1—4 % pasaules iedzīvotāju. Tā kā slimība ir hroniska un pacientu ietekmē visa mūža garumā, tā negatīvi iespaido dzīves kvalitāti kopumā, jo pasliktina gan fizisko veselību, gan psihisko labbūtību, gan sociālo dzīvi.
Psoriāze ir hroniska iekaisīga ādas slimība ar recidivējoši–remitējošu gaitu. Kā vieni no faktoriem, kas strādā kā slimības trigeri ir dažādi vides faktori – infekcijas, psihoemocionāli pārdzīvojumi un medikamenti. Kamēr datu par gaisa piesārņojuma nozīmi psoriāzes uzliesmojumu attīstībā līdz šim ir bijis maz.
Klīniskajā praksē botulīns, proti, Clostridium botulinum producēts neirotoksīns, kura darbību raksturo pārejoša šķērssvītrotās muskulatūras hemodenervācija jeb toksīna inducēta neirālās pārvades kavēšana, ir pazīstams jau vairāk nekā 30 gadu. [1]
Tas, cik izplatīta ir psoriāze jāzina, lai izprastu slimības radīto slogu, biežāk skartās populācijas grupas un kādu veselības aprūpes politiku jāorganizē šiem pacientiem.
Psoriāzes klīniskajām izpausmēm raksturīga sezonalitāte. Lielākā daļa psoriāzes pacientu labāk jūtas vasaras mēnešos un slimības uzliesmojumus pieredz rudens/ziemas mēnešos. Šī slimības forma tiek dēvēta par psoriāzes ziemas tipu (Typus hiemalis). Tomēr nelielai pacientu daļai (5—20 %) [5] uzliesmojumi ir tieši vasaras mēnešos, un to dēvē par psoriāzes vasaras tipu (Typus aestivalis) jeb fotosensitīvu psoriāzi.
Lai veiksmīgi ārstētu psoriāzi, nepieciešams rūpīgi uzraudzīt slimības gaitu un atbildreakciju uz ārstēšanu. Dermatologu ikdienas praksē lietotie slimības smaguma pakāpi novērtējošie rīki neuzrāda to, kā pacients uztver savu slimību. Veiktie pētījumi uzrāda, ka ir vērā ņemama atšķirība starp psoriāzes smaguma pakāpes novērtējumu pacienta un ārsta skatījumā. Izprotot faktorus, kas ietekmē pacienta pašnovērtējumu, ir iespējams uzlabot terapeitisko iznākumu un pacienta apmierinātību ar ārstēšanu.
Psoriāze jeb zvīņēde ir bieža, hroniska, neinfekcioza un imūnmediēta ādas slimība, kas var izraisīt ilgstošu darbnespēju un invaliditāti. Tās etioloģija un patoģenēze nav līdz galam izprasta, tomēr ir skaidrs, ka slimības attīstībā nozīme ir ģenētiskai predispozīcijai, kas tālāk neadekvāti aktivē imūnsistēmu.
Iepriekšējā Doctus numurā publicēts Dr. Karla un Dr. Mihailovas skatījums uz psoriāzi un psoriātisko artrītu, slimību ārstēšanas un diagnostikas pamatprincipiem. Šajā numurā caur klīniskā gadījuma prizmu lūkojamies uz psoriāzes saikni ar aptaukošanos un 2. tipa cukura diabētu.
Lai gan visbiežāk psoriāzes izpausmes ir ādā, tā asociēta arī ar sistēmisku iekaisumu un dažādām blakusslimībām (komorbiditātēm), kas saistītas ar autoimūniem procesiem. Viens no šiem procesiem ir psoriātiskais artrīts — iekaisīga, seronegatīva spondiloartropātija, kas kādā dzīves posmā attīstās 13—30 % psoriāzes pacientu.
Āda ir cilvēka orgāns, kas nepārtraukti pakļauts ārējās vides faktoru ietekmei. Mūsu āda darbojas kā biosensors, reaģējot uz izmaiņām apkārtējā vidē, ar mērķi uzturēt organisma homeostāzi. Vides apstākļi ādas stāvokli var iespaidot gan pozitīvā, gan negatīvā veidā: ietekmējot ādas integritāti un traucējot barjerfunkciju. Vesela epidermas barjera ir atslēga uz veselīgu ādu. [1—3]
Uztura izmaiņas kopā ar standarta terapiju var palīdzēt pacientiem ar psoriāzi vai psoriātisku artrītu mazināt slimības smaguma pakāpi, secināts sistemātiskā literatūras apskatā.
Arvien vairāk par psoriāzi runā kā par sistēmisku slimību, saucot to par “psoriātisku slimību”, jo procesā iesaistās ne tikai āda, bet arī locītavas un iekšējie orgāni. Un, iespējams, ka psoriāze ir neatkarīgs riska faktors blakusslimību attīstībai. [3]
Mančesteras universitātē veikts pētījums ar jaunu medikamentu psoriāzes ārstēšanai, un rezultāti ir pārsteidzoši – 40% pētījuma dalībniekiem pilnībā izzuda psoriāzes simptomi pēc 12 nedēļu ilgas terapijas, un vairāk kā 90% novēroja uzlabošanos.
Ik gadu oktobrī tiek atzīmēta Pasaules psoriāzes diena, kuras mērķis ir izglītot sabiedrību par slimības cēloņiem un tās sekām, kā arī pievērst uzmanību jaunu medikamentu nepieciešamībai un pacientu izglītošanai par medikamentu lietošanu. Arī šogad daļa Latvijas dermatologu piedalījās šajā akcijā, pieņemot pacientus bez maksas vai par diferencētu samaksu. Pacienti psoriāzes dēļ cieš gan fiziski, gan psiholoģiski, jo dzīves kvalitātes kritums ir tāds pats kā 2. tipa cukura diabēta pacientiem. Raksta pamatā ir 2012. gadā izdotās “Psoriāzes ārstēšanas vadlīnijas”.
Reimatoīdais artrīts (RA) ir biežākais autoimūnais artrīts, ko raksturo hronisks, simetrisks artrīts un dažādas ārpuslocītavu izpausmes. Aptuveni 75 % RA pacientu ir sievietes, dzīves laikā saslimst 1—3 % sieviešu. Slimība visbiežāk sākas vecumā no 30 līdz 50 gadiem, tomēr RA var sākties jebkurā vecumā. [1]
Regulāra, veselīga miega režīma uzturēšana var palīdzēt izvairīties no priekšlaicīgas nāves. Daudzveidīgā pieaugušo grupā tiem, kuriem bija regulārs un optimāls miegs, bija par aptuveni 40 % mazāks risks nomirt jebkāda iemesla dēļ novērošanas laikā nekā vienaudžiem, kuri gulēja neregulāri un nepietiekami.
Viņa prot iemācīt dermatoloģiju — tā par dermatoloģi, veneroloģi Dr. med. ILZI UPENIECI saka studenti. Forša daktere — teic pacienti. “Esmu mazliet stāstniece, mana stiprā puse ir komunikācija,” — saka pati Ilze Upeniece. Kārtību mīloša, ļoti disciplinēta — iespējams, tāpēc, ka augusi piecu bērnu ģimenē un savulaik apguvusi karatē. Ar viesmīlīgo latgaliešu saknēm, kam ģimene ir viena no lielajām dzīves vērtībām.
Ultrasonogrāfija bieži ir pirmā izmeklēšana dažādu slimību gadījumos un reizēm tiek lietota kā vienīgā metode, piemēram, grūtniecēm un bērniem, taču Latvijā ultrasonogrāfijas speciālistu skaits ilgstoši ir nepietiekams - norāda asociētā profesore, radioloģe Maija Radziņa.
Gan dažādi miega traucējumi, gan hronisks nogurums ir bieži sastopamas problēmas medmāsu vidū. Maz zināms par maiņās strādājošo medicīnas māsu miega–nomoda cikla atšķirībām un ietekmi uz darba spējām.