Pārskats par aknu imūno sistēmu var lieti noderēt ne vien imunologiem, bet arī plaša profila speciālistiem, jo mūsu dienās vairs nav šaubu, ka aknu imūnās šūnas aktīvi iesaistās ne vien autoimūnu aknu slimību (autoimūnā hepatīta, primārās biliārās cirozes, primārā sklerotizējošā holangīta) gadījumos, bet arī tad, ja aknu bojāšanu aizsāk tālu no imūnsistēmas stāvošs ierosinātājs. Apbrīnojami, ka alkohols, vīrusi, medikamenti, taukskābes (kas aknās nokļūst centrālās aptaukošanās gadījumos) var satracināt šos kaušļus, un aknu bojājums tad vairs nav tikai toksīna radīts, bet savu postošo spēku parādījusi arī aknu imūnā sistēma. Piemēram, hroniska vīrusu hepatīta gadījumā aknu ciroze rodas ne tik daudz vīrusa postošās ietekmes dēļ, bet agresīvu spēku ieguvušās aknu imūnās sistēmas pastrādāto nedarbu rezultātā utt.
Klīniski izšķir sekojošas autoimūnas aknu slimības: autoimūnu hepatītu, primāru biliāru cirozi un primāru sklerozējošu holangītu, kuras savstarpēji atšķiras ar diagnostisko un terapeitisko stratēģiju, prognozi (remisijas iespējamību) un asociāciju ar citām – autoimūnām un ļaundabīgām – slimībām. Primāra sklerozējoša holangīta vēlīnās stadijās izvēles ārstēšanas metode ir aknu transplantācija.
C hepatīta vīrusa transmisijas riska faktoru pārzināšana ir ikvienas specialitātes ārsta ikdiena un nepieciešamība. Labi zināms, ka pie plašāk pārstāvētajām riska grupām pieder intravenozi ievadāmu narkotiku lietotāji, pirms 1990.gada hemotransfūziju pārcietušas personas, gadījuma seksuālie partneri, ilgstoši apcietinātas personas ieslodzījuma vietās u.c. Šī literatūras apskata ietvaros pieskarsimies mazāk aplūkotām riska grupām un faktoriem.
Hipotireoze pasaulē skar aptuveni 10 miljonus cilvēku, palēninot pacienta kognitīvos un metaboliskos procesus. Visbiežākie hipotireozes iemesli ir autoimūns tireoidīts, veikta tireoīdektomija, saņemta radioaktīva joda terapija. Šiem pacientiem lielākoties mūža garumā nepieciešama ilgtermiņa uzraudzība gan klīnisko simptomu, gan laboratorisko rādītāju izvērtēšanā.
Ātriju fibrilācija (ĀF) ir viena no visbiežāk sastopamajām sirds ritma traucējumu formām, kas būtiski ietekmē veselības aprūpes sistēmu gan primārās, gan sekundārās aprūpes līmenī. Ātriju fibrilācija ir biežākā persistējošā sirds aritmija pasaulē. Saskaņā ar 2024. gada EKB vadlīnijām 2019. gadā pasaulē bija aptuveni 59,7 miljoni cilvēku ar ĀF. Vispārējā populācijā tās prevalence ir aptuveni 2—4 %, bet personām pēc 65 gadu vecuma tā pieaug līdz 5—10 % un pēc 80 gadu vecuma var pārsniegt 10 %.
Pacients sūdzas par sāpēm, nogurumu, elpas trūkumu vai citiem fiziskiem simptomiem, taču izmeklējumi nesniedz skaidru atbildi — iespējams, jādomā par somatoformiem traucējumiem. Vai cita situācija — līdzās hroniskai, somatiskai slimībai parādās psihiski simptomi. Abos gadījumos mijiedarbojas ķermenis un psihe. Kā izvairīties no pacientu futbolēšanas, hiperdiagnostikas, bet, strādājot kā komandai, atvieglot pacienta ciešanas un uzlabot viņa dzīves kvalitāti?
Koronāri notikumi neskatoties uz statīnu terapiju norāda uz reziduāliem riska mehānismiem ārpus zema blīvuma holesterīna (ZBLH), un lielu lomu šajā mehānismā spēlē lipoproteīns (a). Izteikta hipotēze, ka statīnu terapija var būt saistīta ar plazmas Lp(a) līmeni, tomēr klīniskais nozīmīgums šai atradnei nav skaidrs. Šajā pētījumā, kuru prezentēja Eiropas Kardiologu asociācijas 2026.gada kongresā augusta nogalē Minhenē, veikta Lp(a) līmeņa saistības analīze ar statīnu terapiju līdz pacienta hospitalizācijai akūta koronāra sindroma dēļ (AKS).
Pacientiem ar vēzi obstruktīva miega apnoja (OMA) bija saistīta ar paaugstinātu sirds un asinsvadu slimību (SAS) risku, īpaši ar sirds mazspējas risku. Sievietēm ar OMA sirds mazspējas risks bija gandrīz divas reizes lielāks.
