Kā hipotireozi nosaka analīzēs un kādi papildu izmeklējumi šajā gadījumā jāveic? Kā notiek levotiroksīna titrēšana hipotireozes gadījumā? Uz šiem un citiem jautājumiem atbild endokrinoloģe dr. DACE SEISUMA.
1. Kā hipotireozi nosaka analīzēs un kādi papildu izmeklējumi šajā gadījumā jāveic? Cik bieži rekomendē izvērtēt TSH pacientiem bez sūdzībām un riska anamnēzes?
Hipotireoze ir nepietiekama vairogdziedzera hormonu sintēze, kas tiek regulēta caur hipotalāma — hipofīzes — vairogdziedzera asi, tāpēc būtiski vienmēr noteikt ne tikai TSH, bet arī FT4 (brīvais tiroksīns). Šīs izmaiņas palīdzēs noteikt un diferencēt primāru (paaugstināts TSH un samazināts vai zemi normāls FT4) un sekundāru hipotireozi (samazināts vai zemi normāls TSH un samazināts vai zemi normāls FT4). Primāras hipotireozes gadījumā analīzēs papildus vēl būtu jānosaka antivielas pret tireoperoksidāzi (AvTPO) un antivielas pret tireoglobulīnu (AvTg), kā arī brīvais trijodtironīns (FT3).
Pacientiem bez sūdzībām un riska anamnēzes būtu jānosaka tikai TSH, veicot check-up analīzes vienu reizi gadā vai divos gados.
2. Klīniskajā praksē novērots, ka vairogdziedzera hormonu analīžu rezultātus ietekmē dažādi notikumi — vīrusinfekcijas, pastiprināta fiziskā un emocionālā slodze un citi. Atkārtojot TSH, FT4 analīzes, šādiem pacientiem (bez iepriekš zināmas vairogdziedzera slimības) bieži vien iepriekš novēroto izmaiņu rādītājos vairs nav. Ar ko tas skaidrojams, un vai šiem pacientiem ir nepieciešams vairogdziedzera hormonu līmeni tomēr uzraudzīt biežāk nekā pārējiem?
Vairogdziedzeris, salīdzinot ar citiem orgāniem, ir tā dēvētais tērētājorgāns, tāpēc akūtu notikumu laikā, kad organismam jāmobilizē visi spēki izdzīvošanai, vairogdziedzeris var tikt izslēgts no aprites un analīzēs var parādīties izmaiņas, kas līdzīgas sekundārai hipotireozei ar samazinātu TSH, FT3 un zemi normālu FT4. Būtiski arī atcerēties, ka pacientiem ar ģenētisku predispozīciju (ģimenes anamnēzē zināms autoimūns tireoidīts) jebkura akūta infekcija, smaga fiziska un emocionāla ilgstoša pārslodze var aktivēt imūno sistēmu ar attiecīgu pirmreizēju slimības simptomu — gan klīnisku, gan laboratorisku parādīšanos, kas iniciāli var būt pārejoša, kad beidzas provocējošais faktors. Šādos gadījumos būtu rekomendējama atkārtota analīžu kontrole dinamikā ar 1—2 mēnešu intervālu.
3. Kā notiek levotiroksīna titrēšana hipotireozes gadījumā, un cik bieži jāveic analīžu kontrole sākumā un pēc tam dinamikā? Kādi ir ieteikumi pareizai medikamenta uzņemšanai? Vai analīžu nodošanas rītā jālieto levotiroksīns?
Levotiroksīna titrēšana atkarīga no pacienta vecuma, blakusslimībām un hipotireozes smaguma pakāpes. Būtiski ir zināt, ka gados veciem cilvēkiem (seniori) ar kardiovaskulārām slimībām un hronisku sirds mazspēju levotiroksīna sākuma deva var būt 12,5—25 µg un mērķa TSH var būt nedaudz augstāks par laboratorijas noteikto augšējo normas robežu. Tai pašā laikā gados jauniem pacientiem sākuma deva var būt 50 µg un vairāk, sasniedzot TSH līmeni, kas būtu tuvāk vidējai references intervāla normai. Levotiroksīns obligāti jālieto no rīta, tukšā dūšā vismaz 45 minūtes pirms brokastīm, un to nedrīkst lietot kopā ar citiem medikamentiem vai uztura bagātinātājiem; intervālam jābūt vismaz 60 minūtes. Analīžu nodošanas rītā levotiroksīnu var gan lietot, gan nelietot. Ārstam, izvērtējot FT4 (brīvais tiroksīns) līmeni, šis fakts būtu jānoskaidro, jo tas var ietekmēt lēmumu par tiroksīna substitūcijas pietiekamību, izvērtējot gan TSH, gan vairogdziedzera brīvo hormonu līmeni.
4. Kādi ir neārstētas hipotireozes riski īstermiņā un ilgtermiņā?
Hipotireozes riski ir saistīti ar tās klīniskajām izpausmēm: patoloģisku nogurumu, miegainību, grūtībām koncentrēties, svara pieaugumu, tūskainību, aizcietējumiem, sausu ādu, balss tembra izmaiņām (zema, aizsmakusi balss), aukstuma nepanesību, sievietēm ar menstruālā cikla traucējumiem un neauglību.
Ilgstoši neārstēta hipotireoze noved pie bradikardijas, anasarkas un smagas sirds mazspējas, kas beidzas ar miksedēmas komu un nāvi.
5. Kāda ir selēna un citu minerālvielu nozīme hipotireozes prevencijā un ārstēšanā?
Hipotireozes prevencijā liela nozīme ir jodam, dzelzim, selēnam, cinkam un arī D vitamīnam. Jods nepieciešams vairogdziedzera hormonu sintēzē, un tā diennakts deva būtu 100—150 µg. Arī dzelzs palīdz vairogdziedzera hormonu sintēzē, to uzglabāšanā un sekrēcijā, un tā diennakts deva būtu 10—15 mg. Selēns un cinks darbojas kā antioksidanti un nodrošina trijodtironīna (T3) konversiju no tiroksīna (T4), bet D vitamīns nodrošina imūnās sistēmas regulāciju, kas ir ļoti būtiski, ja hipotireozes cēlonis ir hronisks autoimūns tireoidīts.
