Ājurvēdas terapija cukura diabēta pacientiem

Šādu tendenci Pasaules Veselības organizācija (PVO) skaidro ar neveselīgu dzīvesveidu, pieaugošu ogļhidrātu un piesātināto taukskābju lietošanu uzturā, ar urbanizāciju un populācijas novecošanos. [1; 2] PVO ģenerālsekretāre Mārgareta Čana izteikusies, ka ājurvēda ir nozīmīga cukura diabēta profilaksē un pacientu aprūpē. [3]

Ājurvēdas definīcija un pamatpostulāti

Ājurvēda ir ārkārtīgi sena ārstniecības sistēma, kurā vēl joprojām pamatā lieto sanskritu, kas ir viena no senākajām kultūras valodām. Sanskritā ājur nozīmē dzīvība, vēda - zināšanas ("zināšanas par dzīvību"). [4] Tā ir viena no holistiskās medicīnas sistēmām, kas izveidojusies Indijas subkontinentā un pastāv līdztekus tradicionālajai (Rietumu) medicīnai, tai ir sava īpašā teorētiskā bāze un ārstēšanas principi. Senos laikos ājurvēdas zināšanas tika nododas no skolotāja māceklim mutiski, tāpēc liela daļa ājurvēdas tekstu ir dzejas formā. Pirmie teksti tika pierakstīti uz Himalaju bērzu mizas, vara un akmens plāksnītēm. Ājurvēdas pirmsākumi tiek saistīti ar Atharvavēdu, kas ir viena no četrām galvenajām vēdām jeb svētajiem rakstiem. Jau tolaik ājurvēdā tika izdalītas astoņas nozares: internā medicīna, ķirurģija, otorinolaringoloģija, toksikoloģija, psihiatrija, bērna un mātes medicīna, geriatrija, kā arī reproduktīvā medicīna. [5]

Divi senākie darbi, kas pieder ājurvēdas klasiskajiem tekstiem, ir Čarakas samhita (rakstu kopa), kas galvenokārt veltīta internajai medicīnai, taču ietver arī aprakstus par anatomiju, fizioloģiju, patoloģiju un ārsta ētiku. Interesanti atzīmēt, ka Čaraka detalizēti un diezgan precīzi aprakstījis sešus slāņus ādā, lai gan tolaik nebija mikroskopu. Slavenākais Čarakas izteiciens, kas iegājis vēsturē: "Nav nevienas izejvielas Visumā - augu, dzīvnieku vai minerālu izcelsmes, ko nevarētu izmantot medicīnā terapeitiskiem mērķiem, bet viss ir atkarīgs no ārsta saprāta, zināšanām un atjautības." Čaraka formulējis divus galvenos ājurvēdas mērķus: saglabāt veselību veselajiem (preventīvā medicīna) un izārstēt slimos - fiziski, emocionāli, mentāli un garīgi. [6] Otrs ājurvēdas klasikas šedevrs ir Sušrutas samhita, kas lielākoties veltīta ķirurģijai. Sevišķi slaveni ir apraksti par Sušrutas veiktajām rinoplastijas operācijām. Līdz mūsdienām saglabājušies 121 ķirurģiska instrumenta attēli un lietošanas apraksti. [7]

Organisma struktūras un funkciju izpratni ājurvēdā veido koncepcija par trīs došām, dhatu un malām. Ājurvēdas fizioloģija, diagnostika un terapijas izvēle, dzīvesveida un diētas ieteikumi sakņojas individualizētā izpratnē par katra pacienta organismā notiekošo trīs došu jeb fizioloģisko pamatprocesu mijiedarbību, kas nosaka homeostāzi organismā. Vatas disbalanss būtiski skar neirālo, kardiovaskulāro un respiratoro sistēmu, Pittas disbalanss saistīts ar endokrīniem, vielmaiņas, termoregulācijas un imunoloģiskiem (alerģiskiem un iekaisuma regulācijas) traucējumiem, bet Kaphas disbalanss izraisa audu struktūras izmaiņas (skat. 1. attēlu).

Visi organisma audi tiek klasificēti septiņās grupās jeb dhatu. Piemēram, ir muskuļaudu grupa (sanskritā: mamsa), kaulaudu grupa (asthi), šķidro audu grupa (rasa - plazma, limfa, šūnu citosols). Mala ir metabolisma gala produkti, trīs galvenie ir urīns (mutra), fēces (pureesha) un sviedri (sweda).

Sušrutas samhitā minēts, ka tikai tas, "kuram visi procesi organismā noris pilnvērtīgi, kura došas ir līdzsvarā, agni (vielu maiņa un gremošana) darbojas nevainojami, kuram pareizi veidojas visi dhatu (audi), regulāri un pilnīgi izdalās malas (metabolisma gala produkti), kura maņu orgāni, prāts un dvēsele ir apmierināti, ir vesels cilvēks". Tāpēc ājurvēdas terapijas galvenais mērķis ir došu līdzsvara atjaunošana. Izmanto kā medikamentozu terapiju, tā arī dažādas procedūras, dzīvesveida un diētas ieteikumus. Veiksmīgai izārstēšanai minēti četri stūrakmeņi: zinošs un pieredzējis ārsts, kvalificēta medmāsa vai ārsta palīgs, līdzestīgs, disciplinēts pacients un kvalitatīvi, pareizi izvēlēti medikamenti.

Ājurvēdas klasiskajos tekstos aprakstīts piecpakāpju analīzes process (pancha nidana), ar kura palīdzību, analizējot dažādus slimības aspektus, ārsts nonāk pie pareizas diagnozes. Tiek noskaidrota slimības etioloģija (nidana), nespecifiskie pirmie simptomi (purva roopa), tipiskie simptomi (roopa), tad analizēta došu disbalansa patoģenēze organismā un dažkārt izmantota empīriska terapija diagnozes apstiprināšanai (upashaya).

Katras došas disbalansam ir savi etioloģiskie faktori, kas stimulē došas pieaugumu. Piemēram, Vatas traucējumus rada pārslodze, ceļošana, miega trūkums, caurvējš, Pittas pieaugums var veidoties no pārkaršanas, asa ēdiena, spēcīgiem emocionāliem pārdzīvojumiem, bet Kaphas disbalass rodas no pārēšanās, mazkustības vai gļotu hipersekrēcijas (skat. tabulu). Došu līdzsvara traucējumiem ir vairākas stadijas: inkubācija (samchaya), uzliesmojums (prakopa), izplatīšanās pa organismu (prasara), lokalizēšanās (vyakta), kad sākas slimībai raksturīgie simptomi, un komplikāciju stadija (upadrava).

Pacienta izmeklēšanā ir trīs posmi (trividhya pariksha): apskate (darshana), palpācija (sparshana), anamnēzes ievākšana (prasna). Paralēli tiek izmantota arī astoņu faktoru analīze, piemēram, pulsa, urīna, fēču, mēles, acu diagnostiskās metodes. Sevišķa vērība pievērsta pulsa diagnostikai (nadi pariksha), ko apgūst vairākus gadus. Citi aspekti, ko ārsts ņem vērā došu disbalansa izvērtēšanā, ir gadalaiks, pacienta konstitucionālā uzbūve, vecums, diēta un citi paradumi, prāta stāvoklis.

Ājurvēda un cukura diabēts

Jau Čarakas un Sušrutas samhitās aprakstīta īpaša vielmaiņas slimību grupa, kas nodēvēta par prameha, kurai raksturīga polifāgija, polidipsija un poliūrija. Viena ir madhu-meha jeb "medus saldā urīna" slimība, kurai izšķir iedzimtas (sahaja) un iegūtas (apathyanimittaja) formas. Ājurvēdā cukura diabēta aprakstiem var atrast korelāciju ar pirmā un otrā tipa cukura diabētu (CD2). Interesanti atzīmēt, ka jau senajos aprakstos pie CD2 etioloģijas minēti tādi cēloņi kā diētas faktori: pārmērīga saldumu, treknu ēdienu lietošana uzturā, pārēšanās; dzīvesveida faktori: mazkustīgums, pārāk ilga gulēšana; psiholoģiski faktori: stress, satraukums. Šīs slimības Kaphas stadijai ir līdzība ar prediabēta posmu cukurslimības attīstībā. Savukārt Pittas stadijai ir līdzība ar klīniski izpaudušos un nesen diagnosticētu diabētu, bet Vatas stadijai raksturīga neatgriezenisku komplikāciju parādīšanās, kad ārstēšana kļūst sarežģītāka (skat. 2. attēlu).

Medikamentu un to formu izvēle atkarīga no dominējošā došu disbalansa. Individualizētā ājurvēdas terapijā katram pacientam izvēlas nedaudz atšķirīgu medikamentu kombināciju. Izvēli pamato blakusslimību esība, pacienta vecums, dzimums, gremošanas sistēmas stāvoklis u.c. faktori. Piemēram, Kaphas stadijā diabēta pacients saņem medikamentus, kuru aktīvās vielas ir sausinošas (ruksha), dziļi penetrējošas (tikshna), rūgtas (tikta), savelkošas (kashaya). Tā kā lielākā daļa pacientu Kaphas fāzē ir adipozi, tad medikamentiem ir taukaudus samazinoša iedarbība (medhohara), lietojot augu novārījuma (kashayam), pulvera (choornam) un tablešu (vati) zāļu formas. Pittas fāzē jau minētajām tiek pievienotas arī liposomālas formas (ghee) preparāti, bet Vatas stadijā priekšroka tiek dota eļļas formai (thailam), kā arī fermentētiem alkoholiskiem preparātiem (arishtam). Individualizētā terapijā katrs diabēta pacients vidēji saņem ap pieciem preparātiem, katrā no tiem var būt no vienas līdz 20 sastāvdaļām. Izpētīts, ka atsevišķi diabēta ārstēšanā lietotie ājurvēdas medicīnas preparāti var darboties uz dažādiem ogļhidrātu vielmaiņas posmiem, proti, kavējot ogļhidrātu uzsūkšanos zarnās, mazinot glikoneoģenēzi, samazinot insulīna rezistenci un stimulējot insulīna sekrēciju. [8] Taču šie pētījumi parasti veikti ar kādu standartizētu ājurvēdas pretdiabēta medikamentu un vēl arvien trūkst klīnisko pētījumu datu par personalizētas medikamentozās terapijas ietekmi uz glikozes regulāciju reālās prakses apstākļos. Tāpēc sadarbībā ar Arya Vaidya Ājurvēdas pētniecības institūtu (AVP) Koimbatorā mēs veicām retrospektīvu pacientu datubāzes analīzi, objektīvi izvērtējot 2. tipa cukura diabēta ārstēšanas klīnisko efektivitāti dažādās pacientu apakšgrupās.

Pētījums

Pētījuma pacienti un metodes

Pētījums tika saskaņots ar Arya Vaidya Ājurvēdas pētniecības institūta (AVP) ētikas komiteju. Saskaņā ar pētījuma protokolu no AVP pacientu slimības vēsturu digitalizētās datubāzes izveidojām datu kohortu ar 82 diagnosticētiem 2. tipa cukura diabēta pacientiem, kuri kopš 2013. gada sākuma līdztekus konvencionālajai diabēta terapijai bija ārstēti arī ar ājurvēdiskiem medikamentiem un diētu. Konvencionālā pretdiabēta terapija pētījuma laikā netika mainīta. Primārais pētījuma mērķis bija izpētīt terapijas efektivitāti 82 pacientu kopā, sekundārie mērķi - izvērtēt ārstēšanas rezultātus dažādās ājurvēdas došu disbalansa grupās un analizēt terapijas efektivitāti konkrētam ājurvēdas vai kombinētās terapijas veidam. Datu statistiskā apstrāde notika ar standarta biomedicīnas datu apstrādes programmas SPSS 17 palīdzību, statistiskās ticamības pārbaudei tika lietots t-tests.

Rezultāti

Vairākums no ārstētajiem diabēta pacientiem bija vīrieši (62,5%; n = 51), pacientu vidējais vecums 55,2 ± 12,1 gadi vīriešiem un 51,5 ± 11,7 gadi sievietēm (skat. 3. attēlu). Tikai ājurvēdas metodes lietoja 34% pacientu (n = 28, vidējais vecums 49 gadi), pārējie - kombinētus pretdiabēta terapijas līdzekļus. Ājurvēdas terapijas grupas pacientiem diabēta ilgums bija visīsākais, viņi bija gados nedaudz jaunāki, salīdzinot ar kombinētās terapijas līdzekļu saņēmējiem. Vairākumu pacientu ārstēja kombinēti ar ājurvēdiskās un konvencionālās orālās pretdiabēta terapijas līdzekļiem (40%; n = 33; 56 gadi) vai ājurvēdiskās un konvencionālās orālās pretdiabēta terapijas līdzekļiem un insulīnu (17%; n = 14; 56 gadi), vai ar ājurvēdiskās terapijas līdzekļiem un insulīnu (9%; n = 7; 57 gadi) (skat. 4. attēlu).

Kopējā pētījuma kohortā pēc ārstēšanas trīs mēnešos statistiski ticami samazinājās vidējā glikēmija tukšā dūšā (no 9,55 līdz 7,49 mmol/l, p < 0,015) un vidējā glikēmija pēc ēšanas (no 14,83 līdz 10,52 mmol/l, p < 0,001), turklāt vidējā glikēmija pēc ēšanas vēl arvien bija statistiski ticami zemāka arī tiem pacientiem, par kuriem bija septiņu mēnešu terapijas dati (no 12,31 līdz 9,89 mmol/l, p < 0,043) (skat. 5. attēlu). Ārstēšanas rezultātu izvērtēšana dažādās ājurvēdas došu disbalansa grupās parādīja, ka statistiski ticama glikozes tukšā dūšā uzlabošanās pēc 7 mēnešu ārstēšanas kursa notika vienīgi Pittas disbalansa grupā (n = 7; p < 0,009). Arī pēcēšanas glikēmijas samazināšanās trīs mēnešos tika konstatēta vienīgi Pittas disbalansa gadījumā (n = 8; p < 0,03).

Terapijas efektivitātes analīze pēc ājurvēdas vai kombinētās terapijas veida parādīja, ka statistiski ticama glikēmijas tukšā dūšā samazināšanās trīs mēnešos (n = 19; p < 0,03) un septiņos mēnešos (n = 28; p < 0,013) notika vienīgi ājurvēdiskās ārstēšanas grupā, turklāt šajā grupā pacientiem bija īsāka diabēta anamnēze un mazāks vidējais vecums. Pārējās pētījuma apakšgrupās glikozes koncentrācijai bija tendence vājināties, bet statistisku ticamību iegūt neizdevās.

Veicām arī blakusslimību analīzi dažādās pacientu grupās, kas parādīja, ka Vatas disbalansa grupā diabēta pacientiem pārsvarā bija kardiovaskulāras un balsta sistēmas patoloģijas, bet Pittas disbalansa grupā - iekaisīgas gremošanas trakta patoloģijas.

Diskusija

AVP datubāzes analīzes rezultāti liecina, ka ājurvēdiskā individualizētā medikamentozā un diētas terapija kopējā pacientu grupā efektīvi samazināja gan vidējo glikēmiju tukšā dūšā apsekojumā pēc trīs mēnešiem, gan arī vidējo pēcēšanas (postprandiālo) glikēmiju apsekojumā pēc trīs un septiņiem mēnešiem. Jāņem vērā, ka lielākā daļa pacientu (66%) līdztekus ājurvēdas klīnikā saņemtajiem preparātiem turpināja iepriekšējās devās lietot arī iepriekš ordinētos orālos pretdiabēta (jeb hipoglikēmiskos) preparātus vai insulīnu. Tātad glikēmijas mazināšanās daļēji jāuztver kā rezultāts specifiskās ājurvēdas metodes pievienošanai agrākajai konvencionālajai terapijai.

Analizējot pacientu apakšgrupas pēc ājurvēdas mācības par došu disbalansu, konstatējām statistiski ticamu vidējās glikēmijas samazināšanos Pittas disbalansa gadījumā. Atbilstīgi ājurvēdas koncepcijai tieši Pittas fāzei raksturīgs hronisks iekaisuma stāvoklis, uz ko varētu iedarboties specifiskie ājurvēdas preparāti. Ir publicēti pētījumi, kas apstiprina, ka diabēta ārstēšanā lietotajiem ājurvēdas medikamentiem, kas satur alkaloīdus, flavonīdus, kvinonu, polifenolus un citus bioloģiski aktīvus savienojumus, ir spēcīgas pretiekaisuma īpašības. Zināms, ka ājurvēdā izmantotie augi spēj ietekmēt iekaisuma reakcijās iesaistīto COX 2, NF-κB, iNOS, IL-6, IL-8, IL-10, Stat-3, TNF-α un citu molekulāro mērķu aktivitāti. [9]

Jāatzīst, ka mūsu kohortas pētījuma rezultātus varēja ietekmēt arī zināmais fakts, ka diabēta ārstēšana ir efektīvāka pacientiem ar mazāku slimības stāžu un vidējo vecumu, jo ar vecumu samazinās glikozes absorbcija perifērijā, glikozes stimulētā insulīna sekrēcija pavājinās, bēta šūnu jutība pret inkretīna hormoniem arī pavājinās. [10] Tāpat rezultātus varēja ietekmēt blakusslimību skaita un svara pieaugums, diabētam progresējot no Pittas līdz Vatas stadijai.

Lai pārbaudītu retrospektīvajā pētījumā iegūtos datus, sākām perspektīvu nejaušināta iedalījuma ar placebo kontrolētu salīdzinošo grupu pētījumu, kurā kā primārais mērķis ir glikētā hemoglobīna (HbA1c) samazināšanās.

Rekomendācija

Ājurvēdiskā individualizētā ārstēšana palīdz uzlabot glikēmijas rādītājus 2. tipa cukura diabēta pacientiem, īpaši tiem, kam slimība vēl nav progresējusi līdz nopietnām komplikācijām. Lai šo rekomendāciju ieviestu klīniskajā praksē arī mūsu diabēta slimniekiem, nepieciešams ar placebo kontrolēts salīdzinošo grupu klīniskais pētījums par Latvijas pacientiem.

Secinājumi

• Kopējā pētījuma kohortā ājurvēdiskās individualizētās ārstēšanas pievienošana 2. tipa cukura diabēta pacientiem statistiski ticami samazināja tukšās dūšas glikēmiju trīs mēnešos un pēcēšanas glikēmiju trīs un septiņos mēnešos.
• Diabēta pacientiem ar Vatas disbalansu bija visgarākais diabēta stāžs, viņi pārsvarā cieta no kardiovaskulārām un balsta sistēmas slimībām, bet diabēta pacienti ar Pittas disbalansu pārsvarā cieta no iekaisīgām gremošanas trakta slimībām. Statistiski ticama glikēmijas uzlabošanās tika konstatēta vienīgi pētījuma grupā ar Pittas disbalansu un ājurvēdisko terapijas līdzekļu saņēmēju grupā.
• Individualizētā ājurvēdas medikamentozā terapija bija efektīvāka jaunākiem cukura diabēta pacientiem ar īsāku slimības laiku.