Pneimonoloģijā liela daļa hronisko pacientu ir bronhiālas astmas (BA) un hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) pacienti. Abu šo slimību terapijā pamata medikaments tiek ievadīts inhalāciju veidā. Viens no elementiem sekmīgā BA un HOPS terapijā ir tehniski pareiza inhalatoru lietošana, jo inhalējamos medikamentus pacients vienmēr saņem “iepakotus” inhalācijas ierīcē.
GLP–1 receptoru agonisti, DPP–4 inhibitori un SGLT–2 inhibitori tiek bieži parakstīti glikēmijas kontrolei cukura diabēta pacientiem. Neskatoties uz jau pierādītajiem pozitīvajiem ieguvumiem arī kardiovaskulārās sistēmas veselībā, jaunas ziņas ienāk par to potenciālo ieguvumu plaušu funkcijas uzlabošanā.
Pēc smēķētāju īpatsvara Eiropas valstīs Latvija ierindojas ceturtajā vietā, mūsu valstī smēķē 32 % no iedzīvotāju kopskaita. Salīdzinot ar 2014. gadu, novērots pieaugums par 2 %, (1. attēls). [1] Smēķēšana ir viens no galvenajiem novēršamajiem nāves cēloņiem, jo tas ir iemesls virknei dažādu slimību, arī hroniskai obstruktīvai plaušu slimībai jeb HOPS.
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir novēršama un ārstējama plaušu slimība. HOPS biežākie simptomi ir elpas trūkums, slodzes nepanesība un produktīvs klepus. Šobrīd HOPS ir trešais biežākais nāves cēlonis pasaulē. [1; 2]
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir kompleksa, progresējoša slimība ar izteiktām plaušu un ārpusplaušu izpausmēm, un tā ir nozīmīgs saslimstības un mirstības cēlonis pasaulē. Mūsdienās arvien vairāk uzmanības tiek pievērsts hronisku plaušu slimnieku dzīves kvalitātei un veselības stāvoklim, kas ir svarīgi mērķi slimības pārvaldībā, tāpēc noteikti jāpievēršas to uzlabošanai.
Astma un HOPS ir obstruktīvas elpceļu slimības ar augstu izplatības rādītāju. Tiek lēsts, ka Latvijā ar astmu slimo 2—5 % iedzīvotāju, [1] ar noteiktu HOPS diagnozi mūsu valstī 2017. gadā bijuši aptuveni 25 000 pacientu, tomēr, tā kā Latvijā smēķē gandrīz katrs trešais pieaugušais, bet HOPS attīstās līdz 50 % smēķētāju, ir pamats uzskatīt, ka patiesais HOPS pacientu skaits ir ievērojami lielāks. [2]
Slikta miega kvalitāte pacientiem ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību (HOPS) ir saistīta ar sliktāku veselības stāvokli. Tomēr trūkst pētījumu par faktoriem, kas saistīti ar miega traucējumiem pacientiem ar HOPS.
Jauns plaušu anatomijas pētījums varētu izskaidrot faktu, kāpēc vienā gadījumā no četriem hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) rodas cilvēkiem, kas nekad nav smēķējuši. Par šo pētnieki diskutējuši ilgstoši.
Elpas trūkums (dispnoe) ir biežs simptoms — 50 % pacientu terciārās aprūpes iestādēs [1] un apmēram 25 % pacientu ambulatorajā sektorā. [2] Hronisks elpas trūkums ir 50 % pacientu kardiologu praksē, bet pneimonologu — pat 60 %. [3]
Labs kardiorespiratorais fitnesa līmenis pusmūžā ir saistīts ar zemāku hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) risku, secināts Dānijā veiktā pētījumā.
Pacientiem ar hronisku obstruktīvu plaušu slimību (HOPS), ja viņi saslimst ar gripu, ir paaugstināts mirstības, smagu komplikāciju un hospitalizācijas risks. Bet, ja šie pacienti ir vakcinēti pret gripu, šis risks ir ievērojami mazāks.
Hroniska obstruktīva plaušu slimība (HOPS) ir ceturtais nozīmīgākais mirstības cēlonis pasaulē: aptuveni 80 miljoni cilvēku slimo ar HOPS. Eiropas HOPS koalīcijas dati rāda — katru gadu no šīs slimības mirst trīs miljoni cilvēku.
Izpētes līderis no vitamīniem neapšaubāmi ir D vitamīns, kurš ietekmē vairākus organisma fizioloģiskos procesus vai ir tajos iesaistīts. Ja sistēmiskos datubāzes MedLine pārskatos ievada atslēgvārdu “vitamin D”, par 2018. gadu parādās 252 dažādi pētījumi un pārskati!
Alerģisko slimību izmeklēšanas un ārstēšanas centra vadītājs Dr. med., doc., alergologs VERNERS LOZOVSKIS medicīnai veltījis vairāk nekā pusgadsimtu. Interese par alergoloģiju viņam bijusi jau kopš studiju gadiem, un viņš ir viens no alergologiem Latvijā, kas strādāja pirmajā alerģisko slimību kabinetā, ko izveidoja 1969. gadā.
Onihomikoze klīnicistu praksē ir starp biežākajām naga infekcijām un var būt iemesls pacienta psihosociālām problēmām un diskomfortam, sāpēm naga apvidū. Zināmi vairāki riska faktori — hiperhidroze, tinea pedis, psoriāze, kā arī tādi eksogēni faktori kā ciešu apavu nēsāšana, nagu traumatisms, higiēnas un aprūpes pārkāpumi. Risku palielina blakusslimības: cukura diabēts, imūnsupresija, vēnu nepietiekamība, perifēro artēriju slimība un citas.
Esenciālas jeb primāras arteriālas hipertensijas (AH) sastopamības rādītājs ir ļoti augsts, turklāt tā izraisa nopietnas kardiovaskulāras komplikācijas, palielina mirstību un ir cēlonis pārejošai un pastāvīgai invaliditātei. [1] Rakstā sniegtas atziņas no pētījuma par asinsspiediena farmakoloģisko ārstēšanu Latvijā: ar pacientu saistīto rezultātu novērtējums.
Cukura diabēts (CD) ir endokrīna slimība, kuras ārstēšanas centrā jābūt diabēta pacientam. Terapijas izvēli nosaka glikēmijas pakāpe, blakusslimības, sociālie faktori un citi iemesli, kas var ietekmēt ārstēšanu.
Multiplā skleroze (MS) ir hroniski progresējoša centrālās nervu sistēmas slimība, kas skar jaunus pieaugušos un ir iemesls agrīnai invaliditātei šajā vecumgrupā. Precīzs MS cēlonis nav zināms, to izraisa vairāku līdztekus faktoru kopums. Iespējamie multiplās sklerozes simptomi ir ļoti dažādi, to izpausmes nosaka perēkļa lokalizācija galvas vai muguras smadzenēs, arī prognoze katra pacienta gadījumā atšķiras.
Hroniska venoza mazspēja ir termins, ko plaši lieto fleboloģijā, tomēr praksē to nereti lieto nevietā, runājot, piemēram, par varikozām kāju vēnām vai vēnu mazspēju. Rakstā vienkāršotā veidā sniegts skaidrojums, kāda ir atšķirība un ko tas nozīmē.
