PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Arteriālā hipertensija gados vecākiem cilvēkiem

A. Ērglis, J. Romanova
Paaugstināts arteriālais asinsspiediens ir nozīmīgs kardiovaskulāro slimību riska faktors gan jauniem, gan gados vecākiem pacientiem. Kāda vecuma pacienti būtu uzskatāmi par vecākā gadagājuma cilvēkiem? Būtībā nav vienota vecuma, kurā pacients kļūst par gados vecāku, kaut gan 60 gadu vecums ir vadlīnijās biežāk lietotais vidēja un lielāka vecuma pacientu diferencēšanai. Global Risk Assessment Scoring Chart (balstotoies uz Framingham pētījuma datiem) parāda, ka vecumam kā koronārās sirds slimības riska faktoram ir nozīme ik pēc katriem pieciem dzīves gadiem [1]. Arteriālā hipertensija ir galvenais nāves cēlonis cilvēkiem vecumā virs 75 gadiem [2].

Balstoties uz Pasaules Veselības organizācijas (WHO/ISH - the World Health Organization/International Society of Hypertension Committee) rekomendācijām, arteriālo hipertensiju iedala vairākās pakāpēs pēc arteriālā spiediena (AT - arterial tension) lieluma (1. tabula). Turklāt, ja pacientam sistoliskā un diastoliskā asinsspiediena rādītāji iekrīt dažādās kategorijās, tad pacientu pieskaita augstākai (smagākai) kategorijai. Izolēta sistoliskā hipertensija arī var tikt iedalīta pakāpēs (pirmā, otrā, trešā), vadoties pēc sistoliskā AT lielumiem, kā ir norādīts atsevišķās grupās, ņemot vērā, ka diastoliskā AT rādītāji ir zem 90 mmHg. [3]

Arteriālā asinsspiediena klasifikācija  pēc lieluma (mmHg) Arteriālā asinsspiediena klasifikācija  pēc lieluma (mmHg)
1. tabula
Arteriālā asinsspiediena klasifikācija pēc lieluma (mmHg)

Gados vecākiem pacientiem bieži tiek konstatēta izolēta sistoliskā hipertensija. Systolic Hypertension in the Elderly Program (SHEP) pētījuma dati parādījuši, ka 8% gadījumu iekļauto pacientu vecumā no 60-69 gadiem, 11% gadījumu vecumā no 70-79 gadiem un 22 % gadījumu vecumā virs  80 gadiem konstatēta izolēta sistoliskā hipertensija. [4; 5] Vecāka gadagājuma cilvēkiem sistoliskais AT ir daudz nozīmīgāks visu kardiovaskulāro notikumu (KSS, kardiovaskulāras slimības, sirds mazspējas, insulta, nieru slimības beigu stadijas un visu cēloņu nāves) prediktors nekā diastoliskais AT. [6]

Arī tādam rādītājam kā pulsa spiediens (starpība starp sistoliskā un diastoliskā AT lielumiem) ir pievērsta daudz lielāka uzmanība kā neatkarīgam riska rādītājam nekā līdz šim. [7] Pulsa spiedienu nosaka divi komponenti - tieša ietekme uz kambaru izsviedi kopā ar lielo artēriju viskoelastiskajām īpašībām un netieša (wave reflection) iedarbība. [8]

Dati no Framingham Heart Study parāda, ka līdz 50 gadu vecumam sistoliskā un diastoliskā AT paaugstināšanās notiek paralēli, bet pēc 60 gadu vecuma, sistoliskais AT turpina paaugstināties, kamēr diastoliskais AT samazinās, tādējādi palielinot pulsa spiedienu. Pēc Framinghamas pētījuma datiem, KSS risks pieauga pie zemākā diastoliskā AT ar sistoliskā AT lielumiem virs 120 mmHg, tādējādi secinot, ka lielāks pulsa spiediens ir nozīmīgs riska komponents un pulsa spiedienam riska noteikšanā ir nozīme līdztekus ar sistoliskā AT rādītājiem. [9]

 Arteriālās hipertensijas mehānismi

Ir skaidri zināms, ka paaugstināts arteriālais asinsspiediens, jo īpaši sistoliskais, atspoguļo traucētu kardiovaskulārās sistēmas fizioloģiju un struktūru kā tādu, rezultātā manifestējoties ar paaugstinātu kardiovaskulāro slimību izplatību (miokarda infarkts, insults) un augstākiem kopējās kardiovaskulārās mirstības rādītājiem.

Ar vecumu strukturālo un funkcionālo pārmaiņu rezultātā samazinās artēriju sieniņu elastība, primāri ietekmējot lielo elastīgo artēriju intīmas un vidējo sieniņas slāni. Kolagēns kļūst aizvien rigīdāks, izraisot dažādu audu, tajā skaitā arī asinsvadu, sklerozi un fibrozi. Vidējā sieniņas slāņa elastīgās šķiedras sakarā ar kolagēna matrices sabiezēšanu pakāpeniski samazinās skaita ziņā, tādējādi reducējot lielo artēriju elasticitāti. Paaugstinās relatīvā sienas sabiezēšanas un asinsvada lūmena attiecība, vienlaicīgi samazinoties šķērsgriezuma laukumam. Renīna-angiotensīna-aldosterona sistēma ar vecumu kļūst mazāk aktīva (samazinās tās atbildes reakcija - daļēji simpātiskās nervu sistēmas aktivitātes samazināšanās rezultātā), samazinās renīna aktivitāte, kā arī angiotensīna II un aldosterona līmeņi. [8] Kaut gan plazmas noradrenalīna līmenis līdz ar vecumu paaugstinās, beta receptoru jutība samazinās, tāpat kā receptoru atbildes reakcija. Novērojama arī miokarda kateholamīnu koncentrācijas krišanās, kas izskaidro samazinātu miokarda kontraktilitāti lielākā vecumā. [8; 10]

Geriatriskai hipertensijai piemīt sāļu jutīga daba ar neproporcionālu izolētās sistoliskās hipertensijas biežumu. Sāļu uzņemšanas samazināšana ar uzturu ir nozīmīga un efektīva gados vecākiem cilvēkiem, un tā būtu jāuzsāk pirms vai vienlaikus ar medikamentozu terapiju. Ar vecumu saistītā paaugstinātā sāļu jutība ir daļēji samazinātās sāļu izvades spējas rezultāts, kas savukārt attīstās, samazinoties nieru funkcijām un tādu vielu produkcijai kā prostaglandīns E2 un dopamīns. Ar vecumu saistītā samazinātā membrānas nātrija-kālija-adenozīntrifosfatāzes darbība arī var veicināt geriatriskās hipertensijas attīstību, jo rezultātā palielinās intracelulārā nātrija līmenis, kas var reducēt nātrija-kālija apmaiņu, tādējādi paaugstinot intracelulārā kalcija līmeni un vaskulāro pretestību. Līdzīgi palielinātu intracelulārā kalcija līmeni un tādējādi arī asinsvadu pretestību var izraisīt samazināta Ca2+-ATF-āzes darbība. [8]

Īpaši apsvērumi asinsspiediena monitorēšanā

Lielāks vecums bieži ir saistīts ar traucētu baroreflektoro funkciju, respektīvi, cilvēkam, pieceļoties kājās, reflektora sirdsdarbības frekvences palielināšanās var būt neadekvāta, lai kompensētu venozo asiņu sakopojumu (pieplūdumu) ekstremitātēs, kā rezultātā samazinās sirds izviede un attīstītās ortostatiskā (posturālā) hipotensija. Tādējādi asinsspiedienu un sirdsdarbības frekvencei jāmonitorē gan sēdus, gan stāvus stāvoklī. [11] Posturālā hipotensija (definēta kā sistoliskā AT kritums ≥20 mmHg) SHEP pētījumā tika novērota 10,4% gadījumu vienu minūti pēc kājās piecelšanās brīža un 12,0% gadījumu - pēc trim minūtēm. Nozīmīgi, ka ne visiem dalībniekiem novēroja posturālu asinsspiediena krišanos abos minētajos laika intervālos: to novēroja tikai 5,3% gadījumu; 17,3% gadījumu novēroja spiediena krišanos tikai vienā no šiem intervāliem. Augstāki sistoliskā AT lielumi un lielāks ķermeņa masas indekss asociējās ar posturālu hipotensiju. [8]

Vēl viena potenciāla kļūda AT mērīšanā var rasties gadījumā, kad pastāv asinsvadu obliterējoša ateroskleroze proksimāli no brahiālajām artērijām - tas atspoguļojas kā neadekvāti un dažādi AT mērījumi abās rokās. Jāatceras, ka katram pacientam arteriālais asinsspiediens būtu jāmēra uz abām tokām un, ja konstatēta neatbilstī­ba starp mērījumiem, jāņem vērā augstākie rādītāji kā daudz ticamāki patiesā AT atspoguļotāji. [8]

Pseidohipertensija

Pseidohipertensija ir fenomens, kas raksturo artēriju saspiežamības samazināšanos sakarā ar asinsvadu sieniņu sabiezēšanu, un, ja pseidohipertensija netiek atklāta, augsti AT lielumi var būt nepatiesi, pielietojot netiešās noteikšanas metodes. [8] Diferencēšnas veids ir sekojošs - kad tonometra manšete piepūsta, jātausta radiālā artērija, lai pārliecinātos, ka pulsa vilnis izsīkst (Oslera manevrs).

Turklāt vecāka gadagājuma pacientiem var novērot izteikti nepastāvīgu sistolisko AT, kas atspoguļo neelastīgo artēriju nespēju kompensēt īslaicīgi paaugstinātu sirds izsviedi nelielas piepūles vai emociju rezultātā - iespējams, to varētu attiecināt uz baltā halāta hipertensiju. [12]

Arteriālā hipertensija un blakusslimības

Vecāka gadagājuma pacientiem, īpaši ar izolētu sistolisku arteriālu hipertensiju, vienlaikus novēro arī blakusslimības, kuras raksturojas ar traucētu mērķa orgānu funkciju, t.i., samazinātu sirds izsviedi, traucētu nieru un aknu funkciju. Rezumējot - jo lielāks kardiovaskulārais risks, jo labāks terapeitiskais efekts būtu sagaidāms arteriālā asinsspiediena korekcijā. Diemžēl klīniskajos pētījumos tas netiek bieži atspoguļots, jo iekļaušanas kritēriji lielākoties izslēdz iespēju iekļaut tos pacientus, kuriem ir smaga koronārā sirds slimība, nozīmīga kreisā kambara disfunkcija vai izteikti samazināta renālā funkcija. SHEP pētījuma rezultāti parādījuši, ka pacientiem ar pārciestu miokarda infarktu un arteriālo hipertensiju novēro ievērojamāku sirds mazspējas riska samazināšanos, pielietojot antihipertensīvo terapiju. [8]

Randomizētā Syst-Eur pētījumā iekļautajiem pacientiem ar arteriālo hipertensiju 10,5% gadījumu bija arī cukura diabēta diagnoze; šī pacientu apakšgrupa tika analizēta atsevišķi. [13] Rezultāti parāda, ka ār­stēšanas pielietošana samazināja sistolisko AT un diastolisko AT attiecīgi par par 8,6 un 3,9 mmHg, salīdzinot ar placebo grupas pacientiem, kuri slimo ar cukura diabētu. Rezultātā novēroja mirstības samazināšanos par 55%, kardiovaskulārās mirstības samazināšanos par 76%, insulta biežuma samazināšanos par 73% un kardiovaskulāro notikumu biežuma mazināšanos par 63%. Turklāt pētījuma rezultāti parāda, ka visu cēloņu nāves, koronārās nāves un kardiovaskulāro notikumu biežuma samazināšanās lielākā mērā novērota diabēta grupas pacientiem nekā pacientiem, kuriem šī blakusslimība diagnozē nefigurēja. Līdzīgi arī SHEP pētījuma piecu gadu rezultātu analīze apakšgrupās parādīja, ka, salīdzinot ar placebo grupas pacientiem, absolūta riska redukcija aktīvas hipertensijas ārstēšanas rezultātā 2.tipa cukura diabēta pacientiem bija divas reizes augstāka nekā nediabēta grupas pacientiem, tādējādi atspoguļojot augstāku ar cukura diabētu slimo pacientu risku. [8]

Izvēloties antihipertensīvo terapiju un apsverot mērķa AT, nepieciešams pievērst uzmanību blakusslimībām. Zemāki mērķa AT lielumi būtu ieteicami pacientiem ar cukura diabētu un kreisā ventrikula sistolisko disfunkciju. Mērķa AT pacientiem ar cukura diabētu būtu 130/85 mmHg rādītāji (pēc JNC VI kritērijiem), bet, vadoties pēc Hypertension Optimal Tratment (HOT) pētījuma datiem un National Kidney Foundation ieteikumiem, diastoliskā asinsspiediena lielumi rekomendēti zem 80 mmHg. [8; 14] Savukārt, pacientiem ar hipertensijas provocētu nieru slimību un proteīnūriju lielāku par vienu gramu diennaktī, optimāliem AT lielumiem būtu jābūt 130/85 mmHg (pēc iespējas 125/75 mmHg). [15] Pacientiem ar kreisā kambara sistolisko disfunkciju AT ir jāsamazina līdz 120 mmHg un mazāk, tādējādi samazinot kreisā kamabara pārslodzi un optimizējot sirds izsviedi. Taču ir jāuzmanās no straujas un pārmērīgas AT mazināšanas, jo rezultātā var samazināties arī miokarda perfūzija. [8]

Terapija

Nefarmakoloģiskā pieeja

Jebkuras antihipertensīvās terapijas uzsākšanas posmā būtu jāapsver nefarmako­loģiskās pieejas efektivitāte. TONE pētīju­ma rezultāti parādījuši, ka samazināta sāls uzņemšana un svara samazināšana savā ziņā ir ticama un efektīva stratēģija vecākiem pacientiem. [8] Dzīvesstila pārmaiņas ir rekomendētas pacientiem ar sistolisko AT >120 mmHg vai diastolisko AT >80 mmHg. Šīs dzīvesstila modifikācijas ietver smēķēšanas pārtraukšanu, diētas izmaiņas - tādas kā DASH (Dietary approaches to Stop Hypertension) ieteiktais ēšanas režīms (iekļaujot diētā vairāk augļu un dārzeņu un zemāka tauku satura produktus), kā arī fiziskā aktivitāte (t.i., aerobā aktivitāte vismaz 30 minūtes dienā vairākas dienas nedēļā), lai uzturētu ķermeņa masas indeksu (ĶMI)  robežās no 18,5 līdz 24,9 kg/m2. Nātrija uzņemšanai jābūt zem 2,4 g/dienā un alkohola uzņemšanai jābūt ierobežotai līdz 30 ml etanola ekvivalenta dienā vīriešiem un 15 ml sievietēm. [22]

Farmakoloģiskā pieeja

Pētījumu dati viennozīmīgi atbalsta agresīvu antihipertensīvo terapiju gados vecākiem pacientiem. Medikamentu efektivitāte jaunākiem pacientiem ir līdzīga kā lietojot tos gados vecākiem pacientiem: tādas medikamentu grupas kā tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi, beta adrenoblokatori, kalcija antagonisti - dihidropiridīni, angiotensīnkonvertējošā enzīma (AKE) inhibitori un angiotensīna receptoru blokatori (ARB), lietoti nelielās devās, ir pierādījuši savu efektivitāti. [8] Taču vairākas hipertensijas ārstēšanas vadlīnijas rekomendē, ka ārstēšanai ir jābūt individualizētai. 2.tabulā vadlīnijas atspoguļo iespējamo hipertensijas ārstēšanu gados vecākiem pacientiem. Jāsecina, ka, izvēloties arteriālās hipertensijas ārstēšanas shēmu, arteriālā asinsspiediena līmenis un ar to saistītie kardiovaskulārie riska faktori ir jāņem vērā lielākā mērā nekā pacienta vecums. [16]

Hipertensijas ārstēšanas vadlīnijas gados vecākiem pacientiem Hipertensijas ārstēšanas vadlīnijas gados vecākiem pacientiem
2. tabula
Hipertensijas ārstēšanas vadlīnijas gados vecākiem pacientiem

Analizējot JNC un WHO/ISH vadlīnijas, ir vērojams, ka vairāki ieteikumi ir līdzīgi, tomēr farmakoloģiskās indikācijas paaugstinātā asinsspiediena ārstēšanā dažos punktos atšķiras:

  • JNC rekomendācijās, kas ­balstītas uz vairāku pētījumu rezultātiem, ­pirmkārt, tiek rekomendēti diurētiskie līdzekļi vai beta adrenoblokatori vecākiem pacientiem ar sistoliski-diastolisko hipertensiju un diurētiskie līdzekļi vai dihidropiridīnu grupas kalcija antagonisti vecākiem pacientiem ar izolētu sistolisko hipertensiju.
  • WHO/ISH vadlīnijas norāda, ka tradicionālie antihipertensīvie līdzekļi (diurētiskie līdzekļi, beta adrenoblokatori, kalcija antagonisti, AKE inhibitori, alfa 1 inhibitori un angiotensīna II antagonisti) var būt kā pirmās izvēles medikamenti visu hipertensīvo pacientu grupu ārstēšanā, ieskaitot gados vecākus pacientus, neizslēdzot specifiskās indikācijas vai kontrindikācijas šīs grupas pacientiem. [23]

Efektīvākās antihipertensīvo medikamentu grupas vecāka gadagājuma pacientiem parādītas 3.tabulā. [8]

Rekomendētās medikamentu grupas arteriālās hipertensijas ārstēšanā  gados vecākiem  pacientiem Rekomendētās medikamentu grupas arteriālās hipertensijas ārstēšanā  gados vecākiem  pacientiem
3. tabula
Rekomendētās medikamentu grupas arteriālās hipertensijas ārstēšanā gados vecākiem pacientiem

Tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi

Apkopojot vairāku klīnisko pētījumu rezultātus, var secināt, ka tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi nelielās devās (monoterapijā vai kombinācijā ar kāliju aizturošiem aģentiem) nozīmīgi samazina kardiovaskulāro notikumu biežumu gados vecāku pacientu populācijā. Šāda terapeitiskā pieeja ir efektīva gan pacientiem ar paaugstinātu diastolisko asinsspiedienu, gan ar izolētu sistolisko hipertensiju. Riska redukcija ir proporcionāli lielāka pacientiem ar cukura diabētu vai samazinātu renālo funkciju. Salīdzinoši riska redukcija ir nozīmīgāka insulta un sirds mazspējas gadījumā nekā KSS gadījumā, taču KSS risks ir mazāk saistīts ar paaugstinātu AT nekā insulta vai sirds mazspējas risks. Ir dati, ka tiazīdu grupas diurētiskie līdzekļi vecākiem pacientiem būtiski neietekmē kaulu blīvuma parametrus. [8]

Kalcija kanālu antagonisti

Dihidropiridīnu grupas kalcija kanālu antagonisti arī ir efektīvi izolētās sistoliskās hipertensijas ārstēšanā. Savukārt, beta adrenoblokatori samazina cerebrovaskulāro notikumu biežumu, taču ir mazāk efektīvi tieši arteriālā asinsspiediena samazināšanā. [8]

AKE inhibitori

AKE inhibitori tiek rekomendēti vairāku kardiovaskulāro patoloģiju ārstēšanā, ieskaitot sirds mazspēju un pēc-miokarda infarkta stāvokli. Tas ir skaidrojams ar AKE inhibitoru spēju inhibēt renīna-angiotensīna-aldosterona sistēmu (RAAS). Pirms vairākiem gadiem publicētie HOPE (The Heart Outcomes Prevention Evaluation) pētījuma rezultāti parādīja, ka antihipertensīvie līdzekļi var nodrošināt kardiovaskulāro aizsardzību, samazinot arteriālo asinsspiedienu. [19] HOPE pētījumā tika randomizēti iesaistīti 9 297 pacienti vecumā ≥55 gadiem ar augstu kardiovaskulāro notikumu risku, kuri saņēma ramiprilu vai placebo kopā ar tradicionālu antihipertensīvo terapiju. Apmēram 50% gadījumu no pacientu populācijas tika diagnosticēta hipertensija pamatraksturojumā, kuras ārstēšanai viņi jau bija saņēmuši antihipertensīvos līdzekļus iepriekš, tādējādi šo pacientu AT bija adekvāti kontrolēts jau pirms iekļaušanas pētījumā. Sakarā ar ko, iespējams, HOPE pētījumā novēroja sistoliskā AT mazināšanos vidēji par 3-4 mmHg un diastoliskā AT mazināšanos par 1-2 mmHg, lietojot ramiprilu. Taču, neskatoties uz šo nelielo arteriālā asinsspiediena redukciju, aktīvajā grupā iekļautiem pacientiem insulta redukcijas rādītāji bija  32%, miokarda infarkta biežuma redukcija - 20% un kardiovaskulārās nāves redukcija - 26%. [16]

Angiotensīna II receptoru blokatori

Arī šai antihipertensīvo medikamentu grupai piemīt spēja pat lielākā mērā nekā AKE inhibitoriem inhibēt RAAS. Angiotensīna II receptoru blokatori, selektīvi bloķējot angiotensīna II pirmā tipa receptorus, novērš tādus patofizioloģiskos efektus (kuri attīstās, angiotensīnam II saistoties ar šiem receptoriem) kā vazokonstrikcija, nātrija absorbcija, aldosterona atbrīvošanās un asinsvadu gludās muskulatūras remodelēšana. Angiotensīns II ir galvenā efektorā molekula RAAS un papildus tā tilpuma regulējošiem efektiem stimulē arī kolagēna sintēzi asinsvadu gludās muskulatūras šūnās, tādējādi iesaistot RAAS izolētās sistoliskās hipertensijas patofizioloģiskajos mehānismos. [16]

ARB efektivitāte gados vecākiem pacientiem tika pētīta vairākos pētījumos, kuros tie izrādījušies pietiekami efektīvi un labi tolerējami. [16] Piemēram, Val-Syst (the Valsartan and Amlodipine for the Treatment of Isolated Systolic Hypertension in the Elderly) pētījumā tika salīdzināta ārstēšana ar valsartānu un ārstēšana ar amlodipīnu 60-80 gadus veciem pacientiem ar izolētu sistolisku hipertensiju (n=421). [25] Tas bija multicentrisks, dubultakls, randomizēts, paralēlu grupu pētījums ar iespējamu devu titrēšanu abās medikamentu grupās, kā arī hidrohlortiazīda pievienošanu. Līdzīgi efektīvi gan valsartāns, gan amlodipīns samazināja sistoliskā asinsspiediena rādītājus attiecīgi par 33,4 mmHg un 33,5 mmHg. Abas ārstēšanas shēmas parādīja labus rezultātus AT kontrolē - ar valsartānu ārstētiem pacientiem 74,7% gadījumu un ar amlodipīnu ārstētiem pacientiem 73,0% gadījumu sistoliskā AT kontrole Val-Syst pētījums parādīja, ka amlodipīns un valsartāns ir līdzīgi efektīvi arteriālā asinsspiediena mazināšanā, taču amlodipīna lietošana ir saistīta ar no devas atkarīgām blakusparādībām. [25]

Izolēta sistoliskā hipertensija

Runājot par izolētu sistolisku hipertensiju, jāatzīmē, ka tā daudz grūtāk padodas medikamentozai korekcijai nekā esenciālā hipertensija, ko apstiprina HOT (Hypertension Optimal Treatment) pētījuma dati, kurā veiksmīgi sasniegtais diastoliskais asinsspiediens tika kontrolēts definēto mērķa lielumu robežās sekojošās grupās: ≤90 mmHg, ≤85 mmHg un ≤80 mmHg. Gala­mērķa sasniegtais sistoliskais asinsspiediens katrā diastoliskā asinsspiediena mērķa grupā bija 143,7 mmHg, 141,4 mmHg un 139,7 mmHg attiecīgi, neskatoties uz kombinētu terapiju ar kalcija kanālu antagonistiem, AKE inhibitoriem un beta adrenoblokatoriem. [14]

SHEP pētījums bija pirmais placebo kon­trolētais hipertensijas pētījums vecākā gadagājuma populācijā, kurā tika randomizēti iesaistīti vīrieši un sievietes vecumā virs 60 gadiem ar izolētu sistolisko hipertensiju, pielietojot ārstēšanā diurētisko līdzekli un papildinot terapiju ar beta blokatora lietošanu. Pētījuma rezultāti parādījuši, ka aktīvās izolētās sistoliskās hipertensijas ārstēšanas rezultātā novēroja kopējā insulta riska mazināšanos par 36% (4.tabula). [4]

Arteriālā asinsspiediena korekcija un insulta biežums Arteriālā asinsspiediena korekcija un insulta biežums
4. tabula
Arteriālā asinsspiediena korekcija un insulta biežums

Medikamenti, kurus izmanto blakusslimību ārstēšanā - NSPL

Nepārprotami, tāpat kā blakusslimībām, uzmanība būtu jāpievērš arī šo slimību ārstēšanā izmantotajiem medikamentiem. Ir zināms, ka vismaz 12 miljoni ASV iedzīvotāju, no kuriem liela daļa ir gados vecāki, vienlaicīgi saņem terapiju artrīta un hipertensijas ārstēšanai. [8] Jāatceras, ka nesteroīdie pretiekaisuma līdzekļi (NSPL) izraisa tūsku un hipertensiju - darbības mehānisms saistāms ar vazodilatējošu prostaglandīnu sintēzes nomākšanu. [8] Vairākos klīniskajos pētījumos NSPL veicinājuši statistiski ticamu arteriālā asinsspiediena pieaugumu par 3-6 mmHg, kas savukārt bija saistīts ar kardiovaskulāro notikumu biežuma palielināšanos [8; 26]. NSPL nomāc daudzu antihipertensīvo līdzekļu, īpaši AKE inhibitoru un beta blokatoru, efektu. Centrālie alfa2-agonisti un kalcija kanālu blokatori ir relatīvi rezistenti pret NSPL izraisītiem efektiem. Arī selektīviem COX-2 inhibitoriem piemīt sāļu un ūdens aiztures īpašība līdzīgā mērā kā tradicionāliem NSPL, kaut gan nieru hemodinamiskā funkcija, lietojot COX-2 inhibitorus, tiek ietekmēta mazāk [8]. Pacientiem, kuri bija saņēmuši COX-2 inhibējošo līdzekli celekoksibu sešu mēnešu garumā supraterapeitiskajā devā (800 mg dienā), mazākā mērā novēroja hipertensiju un tūsku, salīdzinot ar pacientiem, kuri bija saņēmuši tradicionālos NSPL - diklofenaku vai ibuprofēnu. [8] Renālās funkcijas pasliktināšanās, kas tiek bieži novērota pacientiem ar arteriālo hipertensiju, var vēl lielākā mērā veicināt tūskas attīstību, lietojot NSPL; nozīmīgi, ka tūskas attīstība korelē ar hipertensijas kontroles destabilizāciju. [27] Tādējādi NSPL, tradicionālie vai COX-2 inhibitori, ir nozīmīgi ar savu spēju paaugstināt AT, kā arī pasliktināt paaugstinātā spiediena kontroli, iepriekš optimāli ārstētas arteriālās hipertensijas gadījumā.

Secinājumi

Vecākā gadagājuma pacientiem arteriālās hipertensijas ārstēšanā būtu jāpanāk līdzīgi asinsspiediena mērķa lielumi kā jaunākiem pacientiem, respektīvi, 140/90 mmHg, taču būtu vēlams arteriālo spiedienu mazināt vairāk pakāpeniski, vismaz ar mērķa sistoliskā asinsspiediena rādītājiem

Literatūra

  1. Grundy S.M. et al. Assessment of cardiovascular risk by use of multiple-risk-factor assessment equations: a statement for healthcare professionals from the American Heart Association and the American College of Cardiology//Circulation, 1999; 100: 1481-92.
  2. American Heart Association. Heart disease and stroke statistics -- 2004 update. Available at: www.americanheart.org.
  3. Guidelines Committee. 2003 European Society of Hypertension - European Society of Cardiology duidelines for the management of arterial hypertension//Journal of Hypertension, 2003; 21: 1011-53.
  4. SHEP Cooperative Research Group. Prevention of stroke by antihypertensive drug treatment in older persons with isolated systolic hypertension. Final results of the Systolic Hypertension in the Elderly Program (SHEP)//JAMA, 1991; 265: 3255-64.
  5. Systolic Hypertension in the Elderly Program Cooperative Research Group. Implications of the systolic hypertension in the elderly program//Hypertension, 1993; 21: 335-43.
  6. National High Blood Pressure Education Program Working Group. National High Blood Pressure Education Program Working Group report on hypertension in the elderly//Hypertension, 1994; 23: 275-85.
  7. Franklin S.S. et al. Is pulse pressure useful in predicting risk for coronary heart disease? The Framingham Heart Study//Circulation, 1999: 100: 354-60.
  8. Sander G.E. High Blood Pressure in the Geriatric Population: Treatment Considerations//Am J Geriatr Cardiol, 11(3): 223-32, 2002.
  9. Franklin S.S. et al. Hemodynamic patterns of age-related changes in blood pressure: the Framingham Heart Study//Circulation, 1997: 96: 308-15.
  10. Abraham K., Lowenthal D.T. Hypertension in the elderly. In: Oparil S, Weber MA, eds. Hypertension: A Companion to Brenner and Rector's The Kidney. Philadelphia, PA: W.B. Saunders; 2000: 551-8.
  11. Oui W.L. et al. Patterns of orthostatic blood pressure change and their clinical correlates in a frail, elderly population//JAMA, 1997; 277; 1299-304.
  12. Wiinberg N. et al. 24-H ambulatory blood pressure in 352 normal Danish subjects, related to age and gender//Am J Hypertens, 1995; 8: 978-86.
  13. Tuomilehto J. et al. Effects of calcium-channel blockade in older patients with diabetes and systolic hypertension. Systolic Hypertension in Europe Trial Investigators//N Engl J Med, 1999; 340: 677-84.
  14. Hansson L. et al. Effects of intensive blood-pressure lowering and low-dose aspirin in patients with hypertension: principal results of the Hypertension Optimal Treatment (HOT) randomised trial. HOT Study Group//Lancet, 1998; 351: 1755-62.
  15. Chobanian A.V. et al. The Seventh Report of the Joint National Committee on Prevention, Detection, Evaluation, and Treatment of High Blood Pressure: the JNC 7 report//JAMA, 2003; 289: 2560-71.
  16. Lawrence Baruch. Hypertension and the Elderly: More Than Just Blood Pressure Control Clin Hypertens 6(5): 249-55, 2004.
  17. 2003 European Society of Hypertension-European Society of Cardiology guidelines for the management of arterial hypertension//J Hypertens, 2003; 21: 1011-53.
  18. 1999 World Heath Organization-International Society of Hypertension guidelines for the management of hypertension. Guidelines Subcommittee//J Hypertens, 1999; 17: 151-83.
  19. McAlister F.A. et al. The 2000 Canadian recommendations for the management of hypertension: part one-therapy//Can J Cardiol, 2001; 17: 543-59.
  20. Scottish Intercollegiate Guidelines Network. Hypertension in older people. Available at: www.sign.ac.uk/guidelines/ fulltext/49/index.html. Accessed February 13, 2004.
  21. Feldman R.D. et al. 1999 Canadian recommendations for the management of hypertension. Task Force for the Development of the 1999 Canadian Recommendations for the Management of Hypertension//CMAJ, 1999; 161(suppl 12): 1S-17S.
  22. The Merck Manual of Geriatrics. Section 11. Cardiovascular Disorders. Chapter 85. Hypertension. www.merck.com/mrkshared/mmg/sec11/ch85/ch85a.jsp
  23. Leonetti G., Zanchetti A. Results of Antihypertensive Treatment Trials in the Elderly//Am J Geriatr Cardiol 11(1): 41-7, 57, 2002.
  24. Dagenais G.R. et al. Effects of ramipril on coronary events in high-risk persons: results of the Heart Outcomes Prevention Evaluation study// Circulation, 2001; 104: 522-6.
  25. Malacco E. et al. Valsartan and amlodipine for the treatment of isolated systolic hypertension in the elderly: the Val-Syst Study//Clin Ther. 2003; 25: 2765-80.
  26. Ruoff G.E. The impact of nonsteroidal anti-inflammatory drugs on hypertension: alternative analgesics for patients at risk//Clin Ther. 1998; 20: 376-87.
  27. Whelton A. et al. for the SUCCESS VI Study Group. Cyclooxygenase-2-specific inhibitors and cardiorenal function: a randomized, controlled trial of celecoxib and rofecoxib in older hypertensive osteoarthritis patients//Am J Ther. 2001; 8: 85-95.
Lasītākais Doctus.lv
Ārsts ar... sievietes seju

Ārsta seja mainās. Tā kļūst vecāka — teju katrs trešais ārsts Eiropas reģionā ir vecāks par 55 gadiem. Šī seja kļūst arī sievišķīgāka. Sievietes veido 52 % no ārstu skaita, pēdējos desmit gados sieviešu īpatsvars palielinājies par 4 %. [1]

D. Ričika
Psihiskās veselības ietekme uz psoriāzes pacienta izpratni par slimības smaguma pakāpi

Lai veiksmīgi ārstētu psoriāzi, nepieciešams rūpīgi uzraudzīt slimības gaitu un atbildreakciju uz ārstēšanu. Dermatologu ikdienas praksē lietotie slimības smaguma pakāpi novērtējošie rīki neuzrāda to, kā pacients uztver savu slimību. Veiktie pētījumi uzrāda, ka ir vērā ņemama atšķirība starp psoriāzes smaguma pakāpes novērtējumu pacienta un ārsta skatījumā. Izprotot faktorus, kas ietekmē pacienta pašnovērtējumu, ir iespējams uzlabot terapeitisko iznākumu un pacienta apmierinātību ar ārstēšanu.

Doctus
Xerosis cutis jeb sausa āda Gandrīz 100 % astoņdesmitgadnieku

Sausums, zvīņošanās, plaisas, raupja tekstūra un nieze — tā ir daļa no tipiskajiem xerosis cutis jeb sausas ādas simptomiem. Tās iemesli ir traucēta ādas aizsargbarjeras funkcija un nepietiekams mitruma līmenis ādā. Biežāk kserozi novērojam senioriem, bet tā var būt pavadonis daudzām blakusslimībām un izpausties arī jauniem cilvēkiem, ja netiek ievēroti standarta profilaktiskie pasākumi ādas veselības uzturēšanai.

S. Paudere–Logina, A. Zavorins
Izgulējumi. Profilakses nozīme

Izgulējumi jeb spiediena čūlas rodas, ja ilgstoši ir traucēta mobilitāte un asins piegāde ādai un zemādas audiem lokālās apasiņošanas mehāniskas saspiešanas dēļ, kam seko hipoksija un audu nekroze. Izgulējumu risks ir pacientiem, kam traucēta mobilitāte.

A. Kušpelo
Ārsts ar cīnītāja garu. Ģimenes ārsts ANDRIS BAUMANIS

Ģimenes ārsts ANDRIS BAUMANIS viens no pirmajiem Latvijā izveidoja savu ārsta praksi. Dr. Baumanis ne vien rūpējas par savu pacientu veselību, bet arī aktīvi iestājas par to, lai valstī būtu sakārtota veselības aprūpes sistēma. Vēršoties pret dažādām birokrātijas nejēdzībām, cenšas sakārtot darba vidi sev un kolēģiem, nebaidoties izsaukt uguni uz sevi.

M. Lapsa
Rekurenta nekomplicēta urīnceļu infekcija multidisciplināras komandas skatījumā

Rekurenta nekomplicēta urīnceļu infekcija (UCI) visbiežāk ir jaunām, seksuāli aktīvām sievietēm, un lielāko šo infekciju daļu pārstāv cistīts. Pētījumi Eiropā un ASV liecina, ka viena no piecām pieaugušām sievietēm kādā savas dzīves posmā piedzīvo vismaz vienu UCI epizodi, kas pierāda, ka tā ir bieža slimība visā pasaulē. [1]

V. Plūme, H. Čerņevskis, E. Brūklene, I. Tikmere