B grupas vitamīni ietekmē nervu sistēmas darbību, asinsradi, imunitāti, kognitīvās funkcijas un dažādu vielmaiņas procesu norisi, tie piedalās arī RNS un DNS biosintēzē. To kompleksu veido astoņi ūdenī šķīstoši vitamīni, kas tiek izvadīti caur nierēm un nespēj ilgstoši veidot rezerves organismā, tāpēc ikdienā ir ļoti nozīmīgi šīs grupas vitamīnus uzņemt ar sabalansētu uzturu. Jāpiebilst, ka B12 un folāts (B9) ir vienīgie, kas organismā var veidot nelielas rezerves. B grupas vitamīnus, īpaši B12, spēj ražot arī zarnu mikrobioms.
Viens no vienkāršākajiem veidiem, kā saņemt sabalansētu uzturu, ir katru dienu uzņemt ēdienu no piecām (vismaz trīs) uzturproduktu grupām — augļi, dārzeņi, graudaugi (arī kartupeļi), dzīvnieku un augu valsts olbaltumvielas, piena produkti. Ja šie produkti tiek izkārtoti pēc šķīvja principa — ½ dārzeņu, ¼ graudaugu (½ pilngraudu) un ¼ olbaltumvielu —, uzturvielu trūkums nedraud pat pastiprinātas fiziskas slodzes apstākļos.
Tomēr B grupas vitamīnus bieži lieto profesionālie un amatieru sportisti. B1, B2 un B3 vitamīns piedalās ogļhidrātu, tauku un olbaltumvielu metabolismā, kas ir svarīgi, lai ražotu enerģiju un uzrādītu labu sniegumu. B grupas vitamīni — īpaši B6 un B12 — ir iesaistīti muskuļu atjaunošanā un “audu remontā”.
Tā kā B grupas vitamīni ir nepieciešami normālai nervu sistēmas darbībai un muskuļu koordinācijai, to deficīts tiek uzskatīts par vienu no grēkāžiem dažādu neiroloģisku traucējumu un plaša spektra patoloģisku stāvokļu rašanās procesā. Samazināta pārtikas uzņemšana vai malabsorbcija dažādās vecumgrupās, bet jo īpaši gados vecākiem cilvēkiem liek pievērst uzmanību B vitamīna līmenim organismā.
B12 vitamīna līmeņa uzsūkšanās var tikt kavēta, lietojot protonsūkņu inhibitorus un metformīnu. Arī dažas antibiotikas var ietekmēt B grupas vitamīnu absorbciju — doksiciklīns, sulfametaksozola un trimetoprima kombinācija, fluorhinoloni, ampicilīns. Lietojot metotreksātu, tiek novērots folskābes deficīts, tāpēc vairākumā gadījumā pēc tā lietošanas nākamajā dienā nozīmē 5 mg folskābes.
![Ieteicamā B grupas vitamīnu dienas deva pieaugušajiem [7]](https://cdn.doctus.lv/media/2024/05/2/original/4fa7f27b4165.jpg)
1. tabula
Ieteicamā B grupas vitamīnu dienas deva pieaugušajiem [7]
Novecojot asinīs pieaug homocisteīna līmenis. Folskābe, B12 un B6 vitamīns ietilpst fermentos, kas homocisteīnu pārvērš metionīnā. Paaugstināts homocisteīna līmenis asinīs saistīts ar lielāku sirds infarkta risku.
Optimālo B grupas vitamīnu dienas devu pieaugušajiem skat. 1. tabulā.
B1 vitamīns (tiamīns)
Avoti
Nozīmīgi tiamīna avoti ir rupjmaize, citi pilngraudu produkti, klijas, kā arī gaļa, īpaši cūkgaļa, orgānu gaļa (aknas, nieres), zivis, pākšaugi.
Ļoti mazs tā saturs ir baltajos “pulētajos” rīsos vai maltos graudaugos, kviešu miltos, jo apstrādes rezultātā tiek noņemts tiamīnu saturošais graudu apvalks. Tiamīna molekula neizdzīvo arī pārtikas produktu termiskas un ķīmiskas apstrādes laikā, tāpēc iepriekšminētos produktus uzturā ieteicams uzņemt svaigā veidā. [1]
Loma organismā. Ogļhidrātu un sazaroto aminoskābju metabolisms
B1 vitamīns ir ūdenī šķīstošs vitamīns, kas uzsūcas divpadsmitpirkstu zarnā un, izmantojot magniju kā kofaktoru, pārvēršas aktīvajā formā — tiamīna pirofosfātā (TPP), kurš piedalās glikozes aerobajā metabolismā un acetilholīna, arī mielīna ražošanā.
TPP ir svarīgs glutamāta, aspartāta un GASS līmeņa uzturēšanā. Tiamīna aktīvā forma spēj uztvert brīvos radikāļus, piedalās enerģijas ražošanā, nodrošina neironu funkcionēšanu. [2]
Deficīts
B1 avitaminoze ir beriberi slimība un Vernikes encefalopātija. Ar beriberi slimību sirgst Austrumāzijā, kur galvenais uzturprodukts ir pulētie rīsi. Eiropā ar šo slimību praktiski neslimo. B1 avitaminoze mūsu apstākļos varētu būt hroniskiem alkoholiķiem, anorexia nervosa slimniekiem, kuņģa—zarnu trakta slimniekiem, nieru slimniekiem ar dialīzi un cilvēkiem, kas inficēti ar HIV.
Smaga tiamīna deficīta gadījumā beriberi ir divi klīniskie fenotipi, kas aprakstīti kā “sauss” vai “slapjš”. Slapjajam fenotipam raksturīga kardiomiopātija, sirds mazspēja, pleiras izsvīdums un plaušu tūska, sausajam — parestēzijas, atipiska gaita, muskuļu vājums, potītes refleksu trūkums. [3]
Vernikes encefalopātija attīstās deficīta sākumā un izpaužas kā simptomu tirāde: nistagms, ataksija un oftalmoplēģija. Ja to neārstē, var attīstīties Korsakova psihoze, ko raksturo delīrijs un neatgriezenisks atmiņas zudums.
B2 vitamīns (riboflavīns)
Avoti
B2 vitamīns jeb riboflavīns ir pārstāvis dabā sastopamiem savienojumiem, kas pazīstami kā flavīni. Riboflavīns atrodams olās, piena produktos, zaļajos dārzeņos, liesā gaļā, orgānu gaļā (aknās, nierēs), sēnēs un mandelēs, to mēdz papildus pievienot kā pārtikas piedevu arī graudaugu produktiem, piemēram, maizei vai brokastu pārslām. Pārtikas piedeva E101.
Piena produktu pakļaušana saules gaismai var iznīcināt riboflavīnu, tāpēc vitamīna aizsardzībai tie tiek uzglabāti necaurspīdīgos iepakojumos. [1]
Loma organismā
- Koenzīmi oksidēšanās un reducēšanās reakcijās.
- Galvenā loma enerģijas producēšanā.
- Nodrošina normālu homocisteīna līmeni.
- Ūdenī šķīstošs vitamīns, kas uzsūcas galvenokārt tievajā zarnā. Nelielā daudzumā var uzkrāties aknās, bet tā rezervju organismā ir maz.
Riboflavīna aktīvās formas ir būtiskas niacīna, folijskābes, B6 vitamīna un visu hēma proteīnu sintezēšanā. Tas nepieciešams arī ogļhidrātu, olbaltumvielu un tauku metabolismam. Tā antioksidanta iedarbība ir nozīmīga šūnu elpošanai un imūnsistēmas darbībai. [4; 5]
Deficīts
B2 vitamīna deficītu jeb ariboflavinozi var novērot aknu slimību, hroniska alkoholisma un arī hemodialīzes gadījumā. Taču jāpiebilst, ka izolēts riboflavīna deficīts novērojams reti, biežāk to konstatē kopā ar citu B grupas vitamīnu deficītu, īpaši malabsorbcijas un malnutrīcijas dēļ.
B2 vitamīna deficīta simptomi ir nespecifiski: rīkles gļotādas hiperēmija, gļotādu tūska, heilīts, stomatīts, atrofisks glosīts, normocītiski normohroma anēmija, seborejiskais dermatīts, depresija, migrēna un nogurums. [1; 6]
B3 vitamīns (PP vitamīns, niacīns, nikotīnskābe, nikotīnamīds)
Avoti
Augu un dzīvnieku valsts produktos niacīna ir visai daudz. Augu produktos ir nikotīnskābe, bet dzīvnieku produktos — nikotīnamīds. To satur tuncis, lasis, zobenzivs, gaļa (īpaši liellopa aknas un nieres), graudaugi, pākšaugi, ar sārmu apstrādāta kukurūza un sēklas. [7]
B3 vitamīns tiek uzņemts no uztura, bet vajadzības gadījumā liela daļa B3 vitamīna var rasties no uztura olbaltumvielu aminoskābes triptofāna. Pietiekamu B3 vitamīna līmeni organismā var uzturēt, dienā uzņemot vismaz 100 g olbaltumvielu. [8] Izvērtējot kopējo B3 vitamīna daudzumu uzturā, lieto jēdzienu “niacīnekvivalents”, proti, tīrais B3 vitamīns + B3 vitamīns, kas radies no triptofāna.
B3 tiek lietots arī kā pārtikas piedeva — antioksidants un krāsas stabilizators: E375.
Loma organismā
Ūdenī šķīstošs vitamīns, kas uzsūcas tievajā zarnā.
Niacīns ir nozīmīgs prekursors koenzīmiem, kas piedalās DNS veidošanā un holesterīna sintēzē. Lai gan pierādīts, ka niacīns pazemina zema blīvuma lipoproteīnu un triglicerīdu līmeni un palielina augsta blīvuma lipoproteīnu līmeni, pašreizējie pierādījumi liecina, ka, hiperlipidēmijas terapijā pievienojot niacīnu, mirstība no sirds—asinsvadu sistēmas slimībām vai kardiovaskulāri notikumi ievērojami nav mazinājušies. [9; 10]
Deficīts
Niacīna deficīts izraisa pelagru, kas attīstītajās valstīs sastopama reti. Pelagru raksturo “trīs D”: demence, diareja un dermatīts. Citas saistītas izpausmes ir atmiņas zudums, depresija, galvassāpes, dezorientācija, apātija, vemšana. Pelagra ir letāla, ja to neārstē. [11]
Ar pelagru slimo Dienvidamerikā, Dienvidaustrumāzijā, Āfrikā, t.i., zemēs, kur ēd galvenokārt kukurūzu. Pelagras cēlonis ir mazais aminoskābes triptofāna daudzums kukurūzā un attiecīgi nepietiekamais B3 vitamīna daudzums. Turklāt B3 vitamīns kukurūzā ir tādos savienojumos, kas zarnās nešķeļas un vienveidīgā uzturā arī paša B3 vitamīna ir par maz. Tomēr Eiropā sastopama līdzīga kaite — pelagroīds, kas izpaužas ar pelagrai raksturīgām ādas pārmaiņām: ādas apsārtumu, pietūkumu, lobīšanos gaismas apspīdētās ķermeņa vietās.
B5 vitamīns (pantotēnskābe)
Avoti
Pantotēnskābi satur gandrīz visi augu un dzīvnieku produkti. Vairāk tās ir olas dzeltenumā, aknās, nierēs, brokoļos un pienā. Lielā koncentrācijā tā ir arī vistas un liellopa gaļā, kartupeļos, pilngraudos. B5 vitamīnu ražo arī baktērijas resnajā zarnā. [12]
Loma organismā
Ūdenī šķīstošs vitamīns, kas uzsūcas tievajā zarnā.
Bioloģiski aktīvā pantotēnskābes forma ir koenzīms A (CoA), kas piedalās A, D vitamīna, holesterīna, steroīdo hormonu, hēma A, taukskābju, ogļhidrātu, aminoskābju un olbaltumvielu sintēzes un noārdīšanas procesā. [13]
Deficīts
Pantotēnskābes deficīts ir salīdzinoši reti, to novēro smagas malnutrīcijas gadījumā. Galvenie simptomi ir parestēzijas, ko dēvē par “degošo pēdu sindromu”. [1]
B6 vitamīns (piridoksīns, piridoksamīns, piridoksāls)
Avoti
Piridoksīns un piridoksamīns pārsvarā atrodami augos un dārzeņos, bet piridoksālu visbiežāk iegūst no dzīvnieku izcelsmes pārtikas. Gaļa, pilngraudu produkti, cieti saturoši dārzeņi un rieksti ir labākie avoti. Ēdiena termiska vai ķīmiska apstrāde, pārtikas pārstrāde un uzglabāšana B6 vitamīna biopieejamību var samazināt par 10—50 %. [14; 15]
Loma organismā
B6 vitamīna aktīvā forma ir piridoksāla 5′–fosfāts — koenzīms, kas atbalsta dažādas enzimātiskas reakcijas daudzu funkciju veikšanā, normāla homocisteīna līmeņa uzturēšanā, serotonīna un dopamīna, hēma sintēzē, imūnās funkcijas un smadzeņu veselības atbalstīšanā, kā arī ogļhidrātu, olbaltumvielu un tauku metabolismā. [7]
Deficīts
Izolēts piridoksīna deficīts nav bieža parādība, nereti tas saistīts ar B9 un B12 vitamīna deficītu. Nepietiekamība saistīta ar mikrocitāru anēmiju, dermatītu, heilozi, glosītu, depresiju, apjukumu un novājinātu imūnsistēmu. [16; 17]
Ģenētiski sindromi, kas ietekmē no piridoksāla 5′–fosfāta atkarīgo enzīmu funkciju, piemēram, homocisteīnūrija, arī ir saistīta ar B6 vitamīna deficītu. Iedzimta piridoksīna metabolisma kļūda izraisa no piridoksīna atkarīgo epilepsiju, kas izpaužas ar refraktāriem jaundzimušo krampjiem. [18]
B7 vitamīns (H vitamīns, biotīns)
Avoti
Biotīns atrodams dažādos augos, taču visbagātīgāk to var uzņemt ar aknām, sojas pupiņu produktiem, raugu un olas dzeltenumu. Tomēr jāpiemin, ka jēlu olu baltums satur avidīnu, kas saistās ar biotīnu un kavē uzsūkšanos organismā. Pārtikas produktos biotīns saistās ar olbaltumvielām un organismā kļūst biopieejams enzīma biotinidāzes ietekmē. [19] Vairākas zarnu baktērijas sintezē biotīnu kā proteolītiskās darbības blakusproduktu. [20]
Loma organismā
Biotīns ir būtisks gēnu regulēšanā, šūnu signalizācijā un replikācijā. Tas katalizē taukskābju, glikozes un aminoskābju metabolismu. [21]
Deficīts
Biotīna deficīts pirmoreiz tika konstatēts pacientiem, kurus ilgstoši baroja parenterāli. Izolēts deficīts ir rets, bet to var iegūt, uzturā lietojot daudz jēlu olu baltuma. Sekundārs deficīts rodas biotinidāzes trūkuma dēļ — biotīns nav biopieejams un organisms to nevar izmantot saviem mērķiem. [22]
Deficīta gadījumā novēro matu izkrišanu, zvīņainus izsitumus ap acīm, degunu, muti un starpeni, trauslus nagus, ādas infekcijas, smaga trūkuma gadījumā arī neiroloģiskus simptomus, piemēram, ataksiju, krampjus, depresiju, letarģiju un parestēziju. [7; 21]
B9 vitamīns (folāts)
Avoti
Termini folāts un folskābe lielākoties tiek lietoti kā sinonīmi. B9 vitamīns dabā atrodams kā folāts, savukārt folskābe ir oksidēta sintētiska forma, ko izmanto terapeitiskos nolūkos. [23] Folāts ir daudzos pārtikas produktos, vislielākajā koncentrācijā — tumši zaļās salātu lapās, riekstos, pupās, piena produktos, gaļā, mājputnu gaļā, graudos un Briseles kāpostos. [24]
Loma organismā
Folāts ir ļoti nozīmīgs nukleīnskābju sintēzei un sarkano asins šūnu ražošanai. Tas iesaistīts aminoskābes homocisteīna pārvēršanā par metionīnu, kas ir būtiski hematopoēzei un megaloblastiskās anēmijas profilaksei. [23; 23] Gan folāts, gan B12 vitamīns ir izšķirīgs DNS un RNS sintēzē. Embrioģenēzes laikā folāts nodrošina augļa nervu caurulītes pareizu attīstību. [2]
Deficīts
Folātu deficītu izraisa dažādi faktori. B9 trūkums var izraisīt megaloblastisku anēmiju, čūlas mutes gļotādā un izmaiņas ādā, matos un nagos. [24] Zems līmenis grūtniecības laikā palielina iedzimtu defektu, augļa nervu caurulītes un sirds defektu iespējamību bērniem, kas dzimuši priekšlaicīgās dzemdībās ar mazu dzimšanas svaru. [25]
Deficīts var veicināt kanceroģenēzi, samazinot metionīna pieejamību un traucējot normālu DNS metilēšanu. Ir novērots, ka pietiekama folātu uzņemšana uzturā var būt saistīta ar vēža profilaksi dažās grupās ar paaugstinātu risku, taču nejaušinātos pētījumos nav apstiprināta folskābes nozīme vēža profilaksē. [28]
Kaut visus vitamīnus vēlams uzņemt ar pilnvērtīgu uzturu, šobrīd ir pierādīti pamatota rekomendācija trīs mēnešus pirms un trīs mēnešus pēc grūtniecības iestāšanās papildus lietot folskābi 0,4 mg 1 × dienā vai 4 mg dienā gadījumos, ja anamnēzē bērnam jau ir konstatēti nervu caurulītes defekti.
B12 vitamīns (ciānkobalamīns)
Avoti
Ciānkobalamīns sastopams gaļā, zivīs, olās, pienā, diemžēl augu valsts produkti to satur ļoti niecīgā devā, [7] tāpēc cilvēkiem, kas uzturā nelieto produktus ar pietiekamu B12 koncentrāciju, piemēram, vegāniem, būtu ieteicams to papildus uzņemt ar uztura bagātinātājiem.
Loma organismā
Kuņģa sālsskābe palīdz kobalamīnu atbrīvot no dzīvnieku olbaltumvielām. Kobalamīns tiek absorbēts tievās zarnas distālajā daļā. Lai tas notiktu, tam jāsavienojas ar kuņģa iekšējo faktoru. Šā procesa pārtraukšana (piemēram, pēc bariatriskas operācijas) vai pazemināts sālsskābes līmenis kuņģī var kavēt tā uzsūkšanos.
B12 nepieciešams asinsrades procesam, īpaši sarkano asins šūnu ražošanai, neiroloģiskām funkcijām un mielīna sintēzei un arī kalpo kā kofaktors DNS un RNS sintēzē, kā arī hormonu, olbaltumvielu un lipīdu sintēzē un metabolismā. [7; 31]
Deficīts
B12 vitamīna deficīta sekas ir megaloblastiska anēmija. Par B12 nepietiekamību var liecināt tādi simptomi kā glosīts, nogurums, sirdsklauves, svara zudums, neiroloģiskas izmaiņas — parestēzijas rokās, kājās, depresija un demence. [31]
Gan folāta, gan B12 vitamīna deficīts izraisa homocisteīna uzkrāšanos, savukārt tas saistīts ar palielinātu kardiovaskulāru risku, tiek asociēts arī ar demenci un osteoporozi. Folskābes, B6 un B12 lietošana var pazemināt homocisteīna līmeni, taču nav nepārprotamu pētījumu, kas apliecinātu, ka vitamīnu substitūciju pievienošana terapijā mazinātu kardiovaskulāro notikumu risku. [29; 30]
Kad jāuzņem papildus, kādās devās?
![B grupas vitamīnu lietošana deficīta un dažādu stāvokļu terapijā [6]](https://cdn.doctus.lv/media/2024/05/2/original/b860fdb15282.jpg)
2. tabula
B grupas vitamīnu lietošana deficīta un dažādu stāvokļu terapijā [6]
B grupas vitamīni jālieto, ja ir diagnosticētas šo vitamīnu deficīta izraisītas slimības (2. tabula): beriberi (tiamīns), pelagra (niacīns) vai, piemēram, ārstējot ne ar uzturu saistītus traucējumus — Vernikes—Korsakova sindromu (tiamīns) un hiperlipidēmiju (niacīns).
B grupas vitamīnus lieto arī nolūkā samazināt citu zāļu radītas blaknes, piemēram, lietojot 300 mg vai vairāk izoniazīda. Šajos gadījumos nozīmē 10 mg B6 (piridoksīna), lai pacientus pasargātu no perifēras neiropātijas attīstības. Lai samazinātu cikloserīna neiroloģiskās blakusparādības, dienā nozīmē 100—150 mg piridoksīna.
B grupas vitamīnu trūkums mūsu iedzīvotājiem tiek novērots reti. Biežāk šie vitamīni tiek rekomendēti, ārstējot pacientus, kas cieš no polineiropātijas, ko izraisījis cukura diabēts vai alkoholisms. Tomēr šobrīd nav pārliecinošu pierādījumu, ka tam būtu jelkāds efekts.
Folskābe, B12 un B6 vitamīns ietilpst fermentos, kas homocisteīnu pārvērš metionīnā. Paaugstināts homocisteīna līmenis asinīs saistīts ar lielāku sirds infarkta risku. Dienā dodot papildu 0,5—5 mg folskābes preparāta vai B12 vitamīna preparātus (0,5 mg), iespējama homocisteīna samazināšanās asinīs, bet nav pierādījumu, ka tas samazinātu infarktu biežumu.
Kad ieteicams nozīmēt asins analīzes?
Par B grupas vitamīnu noteikšanu asinsainā vērts aizdomāties konkrētā pacienta veselības stāvokļa, simptomu un deficīta riska faktoru dēļ. Biežāk tiek nozīmēta B9 un B12 pārbaude, jo šo vitamīnu deficīts mūsdienās sastopams biežāk, kā arī izraisa nopietnus veselības traucējumus.
Pacientu grupas, kam ieteicams pārbaudīt B12 un folskābes līmeni, ir grūtnieces un gados veci cilvēki ar aizdomām par nepietiekamu uzturu, pacienti pēc bariatriskas operācijas, sportisti, pacienti, kuri ilgstoši lieto protonsūkņu inhibitorus. Pacientiem, kuri lieto metformīnu vai kuriem plānota terapija ar metformīnu, īpaši tiem, kam no anamnēzes zināms, ka paralēli ir arī problēmas ar alkohola lietošanu.
Kas jāzina par drošu lietošanu?
![B grupas vitamīnu mijiedarbība ar medikamentiem un deficīta riska faktori [6]](https://cdn.doctus.lv/media/2024/05/2/original/bb778ae7b9b3.jpg)
3. tabula
B grupas vitamīnu mijiedarbība ar medikamentiem un deficīta riska faktori [6]
Dažiem B grupas vitamīniem toksicitāte novērota devās, kas desmitiem reižu pārsniedz ieteicamo dienas uztura devu. Niacīna toksicitāte var rasties, ja uzņemtās devas pārsniedz 3 g dienā, un izraisa sejas apsārtumu, makulas tūsku, hiperglikēmiju, hiperurikēmiju un smagos gadījumos arī aknu toksicitāti. Ar uzturu uzņemtā maksimālā robeža nedrīkst pārsniegt 35 mg dienā. [7]
Toties B6 toksicitāte var izraisīt perifēru neiropātiju, dermatozes un fotosensibilitāti, tāpēc rekomendētā deva nedrīkst pārsniegt 100 mg dienā. [1] Lielākā daļa B grupas vitamīnu ir droši lietošanai uzturā pat tad, ja ar pārtiku vai uztura bagātinātājiem uzņemti salīdzinoši lielās devās, jo pārpalikumi no organisma tiek eliminēti. Mijiedarbība ar zālēm apkopota 3. tabulā.
