PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Paceles cīpslu traumas

J. Kangars
Paceles cīpslu traumas
Paceles cīpslu traumu izplatība dažādos sporta veidos svārstās 8—25 % robežās. Atlabšana var ilgt apmēram divas nedēļas, bet var gadīties, ka sportists vairs nespēj atgriezties sportā. Tas ir atkarīgs no traumas smaguma un attiecīgā sporta veida. [1]

Paceles cīpslu traumas retāk konstatētas gados jauniem sportistiem. [2] Paceles cīpsla ir muskuļu grupa, ko veido msemimembranosus, msemitendinosus, mbiceps femoris augšstilba aizmugurē.

Lielākā daļā pētījumu norāda, ka mbiceps femoris ir visbiežāk traumētais paceles cīpslas muskulis. [3] Apmēram ⅔ traumu saistītas ar mbiceps femoris, ⅓ — ar msemitendinosus. Aptuveni 30 % gadījumu tiek traumēti vairāki paceles cīpslas muskuļi. [4]

Biežāk nekā distālās traumas tiek gūtas proksimālās, piemēram, proksimālo cīpslu avulsijas.

Traumu raksturojums

Klasifikācija

I pakāpe: sastiepums, ko raksturo neliels muskuļu un muskuļaudu struktūras bojājums ar nelielu pietūkumu un sāpēm, kā arī saglabāts vai minimāli zaudēts muskuļu spēks.

II pakāpe: daļējs plīsums, ko raksturo sāpes un ievērojams muskuļu spēka zudums.

III pakāpe: pilns plīsums, ko raksturo muskuļu funkcijas zudums, parasti reizē ar lielu hematomu.

Riska faktori

Iespēju gūt traumu veicina plašs spektrs potenciālu modificējamo un nemodificējamo riska faktoru. [5]

Pie modificējamiem riska faktoriem pieder:

  • nepietiekama iesildīšanās,
  • palielināts treniņu apjoms,
  • muskuļu nogurums,
  • saīsinātas paceles cīpslas,
  • palielināta jostas daļas lordoze ar iegurņa tilta anterior stāvokli,
  • nepareiza skriešanas tehnika (pēdas piezemēšanās priekšā ķermeņa smaguma centram: šāda skriešanas tehnika stiepj šo muskuļu grupu un novieto tos aktīvas nepietiekamības stāvoklī).

Nemodificējami riska faktori:

  • iepriekšēja šo muskuļu trauma,
  • iepriekšējs potītes sastiepums, [6]
  • vecums.

Visbiežākais riska faktors ir iepriekšēja trauma: sportistiem, kam bijusi paceles cīpslas trauma, ir 2—6 reizes lielāka iespēja gūt atkārtotu traumu. [7]

Saīsinātu (neelastīgu) muskuļu gadījumā muskuļa ierobežotā elastība var palielināt risku gūt traumu. Tomēr ir publicēti pētījumi, kas gan apstiprina, gan ir pretrunā ar šo apgalvojumu. [8] Saīsināti gūžas locītavas fleksori (mquadriceps) var predisponēt paceles cīpslas traumai, jo ir augstāka potenciālā enerģija, ko rada šie saīsinātie muskuļi, kad gūžas locītava ir izstiepta un ceļa locītava ir saliekta pirms vēziena fāzes skriešanas laikā. [9]

Traumu risku palielina būtisks paceles cīpslas spēka vājums attiecībā pret tās pašas kājas mquadriceps spēku, kā arī pret pretējās kājas paceles cīpslu. [10] Būtiski ir tas, lai abu kāju paceles cīpslas muskuļi spēj attīstīt vienādu spēku.

Sportistiem, kas vecāki par 23 gadiem, paceles cīpslas trauma sastopama 1,3—3,9 reizes biežāk nekā jaunākiem sportistiem, [9] bet sportistiem, kas vecāki par 25 gadiem, šī trauma sastopama 2,8—4,4 reizes biežāk. [11] Tātad līdz ar sportista vecumu palielinās risks gūt šo traumu. Tāpat paceles cīpslu savainojumi raksturīgi sporta veidiem, kas saistīti ar skriešanu lielā ātrumā. Sportisti, kas sacensību laikā apvieno spēcīgu gūžas locītavas saliekšanu ar pilnu ceļa locītavas izstiepšanu, ir pakļauti riskam gūt paceles cīpslas traumu. [12]

Klīniskā aina un izmeklēšana

Parasti ir sūdzības par sāpēm augšstilba mugurpusē, kas var būt uzreiz pēc traumas vai parādīties pēc pāris dienām. Sāpes var būt mērenas vai stipras. Sāpes parasti pastiprina pasīvas vai aktīvas kustības ceļa un gūžas locītavās. Sūdzības rada sēdēšana, iešana slīpumā un kāpšana pa kāpnēm uz augšu. Bieži pacienti min to, ka traumas brīdī bijis tāds kā “klikšķis”, pēc kura parādījušās sāpes.

Klasiski paceles cīpslas sastiepumi rodas ātras skriešanas laikā (piemēram, sprintā). Notiek muskuļa ekscentriska kontrakcija, lai skrējiena vēziena fāzes beigās palēninātu kāju (kad apakšējā ekstremitāte ir pilnībā izstiepta skrējēja ķermeņa priekšpusē). Traumas rodas, ja spēcīga ekscentriska paceles cīpslas kontrakcija pēkšņi notiek pret pretestību (piemēram, pie koncentriskas mquadriceps kontrakcijas), pārslogojot muskuļus. [13]

Traumu var gūt, stiepjot muskuļus, ja gūžas un ceļa locītavas ir pie galējām kustību robežām. [14]

Objektīvā atrade

Pārbaude notiek pēc standarta pieejas, ko izmanto visām balsta—kustību aparāta traumām: apskate, palpācija, kustību apjoma izvērtēšana, muskuļu spēka pārbaude, gaitas pārbaude un specifiskie testi. Jāatzīmē gaitas novirzes. Skartajā ekstremitātē var būt samazināts gūžas locītavas saliekšanas diapazons, gūžas locītava var neizstiepties, vērojama antalģiska gaita. Vizuāli var būt redzama tūska, hematoma. Paceles cīpslas jāpalpē, pacientam guļot uz vēdera ar 90° leņķī saliektu ceļa locītavu, uzmanību pievēršot muskuļu piestiprinājuma vietām.

Aktīvo un pasīvo kustību apjomu mēra ar goniometru. Aktīvais kustību apjoms ceļa locītavā būs mazāks par pasīvo, jo to limitēs sāpes. Jānosaka ekscentriskais un koncentriskais muskuļu spēks. Koncentrisko muskuļu spēku nosaka, pacientam guļot uz vēdera ar 90° leņķī saliektu ceļa locītavu, bet ekscentrisko muskuļu spēku nosaka ar 15—30° leņķī saliektu ceļa locītavu.

Mbiceps femoris testē ar ārēji rotētu augšstilbu, bet msemimembranosus un msemitendinosus — ar iekšēji rotētu augšstilbu.

Laboratoriskie izmeklējumi

Parasti nav nepieciešami, lai diagnosticētu paceles cīpslas traumu. Visbiežāk diagnozi var noteikt tikai ar anamnēzi un fizikālo izmeklēšanu.

Attēldiagnostika

Balsta—kustību aparāta ultrasonogrāfija un magnētiskā rezonanse ir labākās metodes traumu novērtēšanai. Abas sniedz detalizētu informāciju par ievainojuma vietu un apmēru. Šos izmeklējumus var veikt 2—3 dienas pēc traumas, lai izslēgtu pilnu muskuļu plīsumu vai intramuskulāru hematomu, ja joprojām saglabājas ievērojams muskuļu vājums. [15]

Ārstēšana

Pirmā palīdzība

Pirmās 24—48 stundas visu pakāpju sastiepumiem terapijā tiek lietota atpūta, ledus/aukstums, kompresija un ekstremitātes pacelšana. [16; 17] Sāpju mazināšanai aukstumu/ledu uz skartās vietas var likt apmēram 15 minūtes katras divas stundas, kamēr pacients ir nomodā. Aukstumu/ledu nelikt tieši uz ādas, starp ādu un ledu novietot dvieli, lai neradītu aukstuma inducētu ādas bojājumu.

Ekstremitātei jābūt paceltai augstāk par sirds līmeni, tādā veidā mazinot tūsku. Kruķi vai citas pārvietošanās palīgierīces lieto tad, ja slogot kāju nav iespējams sāpju dēļ. Pasīvais kustību apjoms ceļa un gūžu locītavās būtu jāizstrādā 2—6 dienas pēc traumas gūšanas brīža (to nosaka traumas smagums), akcentējot ceļa locītavas izstiepšanu un gūžas locītavas saliekšanu. [18] Der viegla paceles cīpslu stiepšana līdz diskomfortam, ko sportists spēj paciest. Rezultātā sāpes samazināsies, kustību apjoms uzlabosies. Muskuļu spēka atjaunošana jāsāk ar izometriskiem vingrinājumiem, lai novērstu muskuļu atrofiju.

NSPL var lietot 5—7 dienas, lai mazinātu sāpes un iekaisumu. [19] Sāpju samazināšanai var lietot arī acetaminofēnu.

Turpmākā ārstēšana

Terapijas taktika atkarīga no traumas smaguma pakāpes. Pirmās pakāpes sastiepumu rehabilitācija parasti ir ātra. Smagākas pakāpes sastiepumu rehabilitācija notiek vairākās fāzēs.

  • Pirmā fāze: viegla pasīvu kustību apjoma izstrāde.
  • Otrā fāze: mērķis ir pilns kustības apjoms, kas nerada sāpes. Kustību apjomu uzlabojoši vingrinājumi. Spēka vingrinājumi ar izometrisku muskuļu kontrakciju.
  • Trešā fāze: var sākt tad, kad pacients spēj pilnīgi noslogot kāju un bez sāpēm uzrāda pilnu kustību apjomu ceļa un gūžas locītavā. Šajā posmā sākas paceles cīpslu ekscentriska stiprināšana; vingrinājumu atkārtojumi, pakāpeniski palielinot ātrumu un pretestību. Jāizmanto velotrenažieris, bet sākotnēji tikai ar nelielu pretestību, lai uzlabotu asins plūsmu ievainotajās struktūrās. Laika gaitā ilgumu un pretestību pakāpeniski palielina.
  • Ceturtā fāze: mērķis ir atgūt spēju veikt sportam specifiskas kustības. Posms ir pabeigts, kad sportists var veikt visas funkcijas, kas vajadzīgas, lai sportotu, ar minimāliem simptomiem vai bez tiem.

Literatūra

  1.  Askling C, Karlsson J, Thorstensson A. Hamstring injury occurrence in elite soccer players after preseason strength training with eccentric overload. Scand J Med Sci Sports, 2003; 13: 244.
  2. Valle X, Malliaropoulos N, et al. Hamstring and other thigh injuries in children and young athletes. Scand J Med Sci Sports, 2018; 28: 2630.
  3. Askling CM, Tengvar M, Saartok T, Thorstensson A. Acute first-time hamstring strains during high-speed running: a longitudinal study including clinical and magnetic resonance imaging findings. Am J Sports Med, 2007; 35: 197.
  4. De Smet AA, Best TM. MR imaging of the distribution and location of acute hamstring injuries in athletes. AJR Am J Roentgenol, 2000; 174: 393.
  5. Brooks JH, Fuller CW, et al. Incidence, risk, and prevention of hamstring muscle injuries in professional rugby union. Am J Sports Med, 2006; 34: 1297.
  6. Malliaropoulos N, Bikos G, Meke M, et al. Higher frequency of hamstring injuries in elite track and field athletes who had a previous injury to the ankle - a 17 years observational cohort study. J Foot Ankle Res, 2018; 11: 7.
  7. Orchard JW. Intrinsic and extrinsic risk factors for muscle strains in Australian football. Am J Sports Med, 2001; 29: 300.
  8. Prior M, Guerin M, Grimmer K. An evidence-based approach to hamstring strain injury: A systematic review of the literature. Sports Health: A Multidisciplinary Approach, 2009; 1: 154.
  9. Gabbe BJ, Finch CF, Bennell KL, Wajswelner H. Risk factors for hamstring injuries in community level Australian football. Br J Sports Med, 2005; 39: 106.
  10. Freckleton G, Pizzari T. Risk factors for hamstring muscle strain injury in sport: a systematic review and meta-analysis. Br J Sports Med, 2013; 47: 351.
  11. Gabbe BJ, Bennell KL, Finch CF. Why are older Australian football players at greater risk of hamstring injury? J Sci Med Sport, 2006; 9: 327.
  12. Yamamoto T. Relationship between hamstring strains and leg muscle strength. A follow-up study of collegiate track and field athletes. J Sports Med Phys Fitness, 1993; 33: 194.
  13. Lempainen L, Sarimo J, Heikkilä J, et al. Surgical treatment of partial tears of the proximal origin of the muscles. Br J Sports Med, 2006; 40: 688.
  14. Askling CM, Tengvar M, Saartok T, Thorstensson A. Proximal hamstring strains of stretching type in different sports: injury situations, clinical and magnetic resonance imaging characteristics, and return to sport. Am J Sports Med, 2008; 36: 1799.
  15. Heer ST, Callander JW, Kraeutler MJ, et al. Hamstring Injuries: Risk Factors, Treatment, and Rehabilitation. J Bone Joint Surg Am, 2019; 101: 843.
  16. Järvinen TA, Järvinen TL, Kääriäinen M, et al. Muscle injuries: biology and treatment. Am J Sports Med, 2005; 33: 745.
  17. Drezner JA. Practical management: hamstring muscle injuries. Clin J Sport Med, 2003; 13: 48.
  18. Mason DL, Dickens V, Vail A. Rehabilitation for hamstring injuries. Cochrane Database Syst Rev, 2007: CD004575.
  19. Smith C, Kruger MJ, Smith RM, Myburgh KH. The inflammatory response to skeletal muscle injury: illuminating complexities. Sports Med, 2008; 38: 947.