PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Plaušu funkcijas pārmaiņas dzīves laikā un nāves risks

M. Bukovskis
Plaušu funkcijas pārmaiņas dzīves laikā  un nāves risks
Pēdējos gados lielu interesi izraisa dažādu kopsakarību meklēšana starp atšķirīgām internās medicīnas nozarēm. Šajā rakstā aplūkotas plaušu funkcijas pārmaiņu likumsakarības dzīves laikā no agras bērnības līdz sirmam vecumam, smēķēšanas un slimību ietekme uz plaušu funkcijas raksturlielumiem, elpceļu funkcijas un sistēmiskā iekaisuma ietekme uz sirds-asinsvadu slimību un nāves risku, kā arī pievērsta uzmanība iespējām attiecībā uz šobrīd pieejamiem līdzekļiem risku samazināt.

Plaušu funkcijas pārmaiņas dzīves laikā, smēķēšanas un plaušu slimību ietekme

Atbilstīgi pētījumu rezultātiem vīrieši maksimālo plaušu funkciju sasniedz 23 gadu vecumā, bet sievietēm plaušas attīstās ievērojami agrāk. Turpmākās dzīves laikā arī veseliem indivīdiem novēro pakāpenisku plaušu funkcijas mazināšanos.

Plaušu funkcijas raksturlielumu samazināšanos ietekmē vairāki faktori:

  • dzimums,
  • smēķēšana un vecums, kad pacients sācis smēķēt,
  • esošās plaušu slimības un plaušu kaites dzīves anamnēzē,
  • hroniskas plaušu slimības uzliesmojumi.

Veseliem vīriešiem nesmēķētājiem plaušu funkcijas samazināšanos novēro no 25 gadu vecuma. Vidēji gada laikā vīriešiem FEV1 samazinās par 19,6 ml/gadā, bet sievietēm - par 17,6 ml/gadā. Sievietēm plaušu funkcija samazinās lēnāk, īpaši vecumā līdz 40 gadiem novēro zināmu plato fāzi. Smēķēšana paātrina plaušu funkcijas mazināšanos gan vīriešiem, gan sievietēm. [1] Pretēji iepriekš pieņemtiem uzskatiem smēķējošiem vīriešiem FEV1 krītas straujāk nekā sievietēm, attiecīgi vidēji par 38,2 ml un 23,9 ml gada laikā. [2]

Būtiski elpošanas funkcijas dinamiku ietekmē vecums, kad sākta smēķēšana. Spriežot pēc The Coronary Artery Risk Developement in Young Adults (CARDIA) pētījuma rezultātiem, pacientiem, kas smēķēšanu sākuši vai pakļauti pasīvai smēķēšanai bērnībā, FEV1 samazinās straujāk nekā nesmēķētājiem vai tiem, kas smēķēt sākuši pieaugušo vecumā. [3]

Ne tikai smēķēšana, bet arī plaušu slimība pacienta anamnēzē (pneimonija, garais klepus, bronhiolīts) saistīta ar negatīvu ietekmi uz elpceļu funkcijas rādītājiem. Smēķēšanas un plaušu slimības kombinācija vecina lielāku plaušu funkcijas zudumu, salīdzinot ar veseliem smēķētājiem un nesmēķētājiem. [2] Kopenhāgenas sirdsslimību pētījumā pacientiem ar astmu FEV1 samazināšanās gan smēķētāju, gan nesmēķētāju populācijā bija ievērojami straujāka nekā kontroles grupā. Izsakot skaitļos, vidējais FEV1 kritums bija 38 ml/gadā astmas slimnieku grupā un 22 ml/gadā kontroles grupā. [4]

Gan pieminētajā CARDIA, gan Framingemas kohortas pētījumā, kur tika novēroti pacienti pēc 18 gadu vecuma, plaušu funkcijas atšķirības astmas un kontroles grupā bija redzamas jau pašā sākumā, t. i., FEV1 bija par 100-150 ml zemāks astmas pacientu grupā. Šiem pacientiem novēroja arī straujāku FEV1 samazināšanos turpmākās dzīves laikā. [2]

Pat pētījumos, kur tika iekļauti bērni 7-9 gadu vecumā, jau pētījuma sākumā novēroja atšķirīgu FEV1% vai FEV1/FVC%, salīdzinot pacientus ar persistējošu astmu un pacientus ar intermitējošiem simptomiem vai kontroles grupu. Šajos pētījumos pacientiem ar persistējošu vai smagu astmu plaušu funkcijas rādītāji bija caurmērā par 10-20% zemāki nekā kontroles grupā, pacientiem ar intermitējošu vai vieglu astmu. [5]

Slimības vai kaitīgas apkārtējās vides ietekme uz plaušu attīstību, visticamāk, izpaužas jau pirmajos dzīves mēnešos vai intrauterīnās attīstības periodā. Smēķēšanas ietekme grūtniecības laikā un/vai dziļo elpceļu infekcijas (bronhiolīts, pneimonija, garais klepus) pirmajos dzīves mēnešos jeb periodā, kad notiek ļoti strauja plaušu un elpceļu attīstība, izraisa plaušu attīstības aizkavēšanos. Piemēram, zīdaiņiem vai maziem bērniem ar tranzitoro bronhu obstrukciju pirmo trīs dzīves gadu laikā sākotnējie plaušu funkcijas raksturlielumi ir daudz zemāki nekā veseliem zīdaiņiem. Turpmāk, iestājoties slimības remisijai, tie pakāpeniski palielinās, bet sešu gadu vecumā joprojām nesasniedz veselu bērnu rādītājus. [7] Šie rezultāti liecina, ka plaušu slimības un cigarešu dūmu ietekmes gadījumā novēro to attīstības aizkavēšanos agrīnā astmas stadijā, un augot tās nesasniedz maksimāli iespējamo tilpumu.

Turpmāko plaušu attīstību un funkcijas pārmaiņas ietekmē arī slimības gaita. Bieži astmas vai hroniskas obstruktīvas plaušu slimības (HOPS) uzliesmojumi negatīvi ietekmē plaušu raksturlielumus. Piemēram, pētījumā, kur 11 gadus novēroja 281 pacientu, indivīdiem ar biežiem smagiem astmas uzliesmojumiem (hospitalizācija vai ārstēšanas kurss ar orāliem glikokortikoīdiem) FEV1 mazinās divas reizes straujāk nekā situācijā, ja uzliesmojumus novēro reti. [8]

Taksonas bērnu respiratorajā pētījumā bērniem ar persistējošu astmu novēroja pastāvīgu plaušu funkcijas samazināšanos, salīdzinot ar tranzitoro bronhu obstrukciju. [7] Arī CARDIA pētījums netieši apstiprina šos rezultātus, jo pacientiem ar retām astmas epizodēm sākotnējie rādītāji bija augstāki un funkcijas mazināšanās lēnāka nekā pacientiem ar persistējošu astmu. [3]

Līdzīgi HOPS pacientiem bieži uzliesmojumi izraisa FEV1 samazināšanos par 32 ml/gadā, salīdzinot ar 20 ml pacientu grupā, kur uzliesmojumus novēro reti. Tādu pašu ietekmi novēro arī uz izelpas maksimuma plūsmas (PEF) rādītājiem, un šo raksturlielumu samazināšanās ātrums atšķiras vairāk nekā četras reizes. [9]

Elpceļu pārstrukturēšanās un vispārēja iekaisuma saistība ar plaušu funkcijas pārmaiņām

Kas nosaka zemāku plaušu funkciju bērnībā, plaušu attīstības aizkavēšanos pusaudžu vecumā un straujāku samazināšanos pieaugušiem?

Pirmkārt, plaušu funkcijas samazināšanās cēlonis varētu būt elpceļu remodulācija jeb pārstrukturēšanās: subepiteliāla fibroze, gludo muskuļu, kausveida šūnu un gļotu dziedzeru hiperplāzija. Pārstrukturēšanās process norisinās agrīni slimības pirmajās nedēļās. Pētījumi liecina, ka ģenētiskas predispozīcijas gadījumā alergēnu ietekmē dažu nedēļu laikā attīstās iekaisuma un remodulācijas pazīmes. Pēc alergēna ekspozīcijas pārtraukšanas iekaisums mēneša laikā izzūd, turpretī gludo muskuļu hiperplāzija un elpceļu fibroze saglabājas. Arī dažas nedēļas pēc slimības sākuma sākta ārstēšana ar inhalējamiem glikokortikoīdiem nenodrošina pārstrukturēšanās regresiju. Fibrozes un hiperplāzijas attīstību izdodas novērst tikai gadījumā, ja alergēna ekspozīcija sākas vienlaikus ar inhalējamo glikokortikoīdu kursu. [10]

Otrs faktors ir vispārēja un lokāla persistējoša iekaisuma attīstība. Par to liecina vairāki pētījumi. Pacientiem ar augstu CRP aktivitāti, kas liecina par vispārēju (sistēmisku) iekaisumu, novēro dramatiskas FEV1 samazināšanās atšķirības. Vīriešiem ar augstu CRP plaušu funkcijas samazinājums sasniedza 23 ml/gadā, salīdzinot ar 1,6 ml/gadā vīriešu grupā ar zemu CRP aktivitāti. Iekaisums ietekmē plaušu funkciju neatkarīgi no smēķēšanas, adipozitātes un blakusslimībām. [11] CARDIA pētījuma rezultātu analīze liecina par saistību starp FVC pazemināšanos un fibrinogēna aktivitāti asinīs, ko uzskata par vienu no vispārējā iekaisuma aktivitātes marķieriem. [13]

Ulrik u. c. apraksta iespējamu apgrieztu saistību starp eozinofiliju perifērajās asinīs bērnībā un FEV1% pieaugušo vecumā. Jo lielāks eozinofilo leikocītu skaits asinīs bērnībā, jo zemāki plaušu funkcijas rādītāji turpmākās dzīves laikā. [14]

Plaušu funkcijas un vispārējā iekaisuma ietekme uz mirstību

Subjektīvi pacients īpaši nejūt nelielas plaušu funkcijas atšķirības. Piemēram, HOPS pacienta pašsajūtu un dzīves kvalitāti daudz vairāk ietekmē simptomu intensitāte, vispārējās veselības stāvoklis vai fiziskās slodzes izturība, nevis elpošanas funkcijas raksturlielumi. Pētījumi liecina, ka pacientiem ar HOPS vispārējā pašsajūta un dzīves kvalitāte nav cieši saistīta ar elpošanas funkciju. Vai zemākiem plaušu funkcijas rādītājiem ir tikai teorētiska nozīme?

Fakti liecina, ka plaušu funkcijai ir nozīmīga ietekme uz vissvarīgāko rādītāju - mirstību. Plaušu funkcijas samazināšanās paaugstina nāves risku neatkarīgi no slimības un citiem faktoriem. Turklāt nāves risks paaugstinās ne tikai no plaušu, bet arī no sirds-asinsvadu slimībām.

FEV1 samazināšanās par 10% paaugstina sirds-asinsvadu slimību risku par 30%. Tieši tāpēc mirstība pacientiem, kam FEV1 pārsniedz 112%, ir būtiski zemāka nekā pacientiem, kam FEV1 £ 89%. Taču paradoksāli, ka novērojamas atšķirības arī pacientiem, kam FEV1 ir 100%, kas formāli ir absolūti normāli rādītāji. [15] Par to liecina arī vairāku citu pētījumu meta-analīze, kur pēc datu apkopošanas konstatēts, ka vidējais risks mirt no kardiovaskulāras slimības pacientiem ar zemu plaušu funkciju palielinās 1,75 reizes. [16]

Nāves risku ietekmē ne tikai plaušu funkcija, bet arī tās mijiedarbība ar plaušu slimību, piemēram, astmu. The Pollution Atmosphérique et Affections Respiratoires Chroniques (PAARC) pētījumā, kas ilga 25 gadus un kur tika iekļauti 14 286 pacienti vecumā no 25 līdz 29 gadiem, astmas pacientu grupā nāves risks bija statistiski ticami augtāks, attiecīgi 23,8% pret kontroles grupas 16,3% (p

Elpceļu obstrukcija kombinācijā ar palielinātu iekaisuma marķieru aktivitāti (neitrofilija, trombocitoze, augsta fibrinogēna un CRP koncentrācija) nozīmīgi paaugstina miokarda infarkta risku. Piemēram, pēc Third National Health and Nutrition Examination Study (NHANES III) rezultātiem augsta CRP aktivitāte kombinācijā ar smagu obstrukciju piecas reizes paaugstina akūta koronāra sindroma risku. [19]

Līdzīgi kā ar iekaisumu un plaušu funkciju, mainās arī nāves risks: tas atkarīgs no mijiedarbības starp FEV1 pazemināšanos un smēķēšanas intensitāti. Piemēram, Hole u. c. novērojuši, ka 15 gadu ilga pētījuma laikā miruši 15% nesmēķētāju, 28% smēķētāju, kas izsmēķē vismaz 20 cigaretes dienā, un 48% smēķētāju ar pazeminātu FEV1. [20]

Spilgts piemērs varētu būt tieši pacienti ar HOPS, kam raksturīga FEV1 samazināšanās. Šiem pacientiem 40-50% hospitalizācijas gadījumu un 30-50% nāves gadījumu saistīti tieši ar koronāro sirds slimību. [16]

Nāves risku izteikti palielina HOPS uzliesmojumi. Katrs uzliesmojums būtiski pazemina plaušu funkciju, pazemina dzīves kvalitāti un pacienta vispārējo veselības stāvokli, kā arī paaugstina nākamā slimības uzliesmojuma risku. Vairāki atkārtoti HOPS paasinājumi saistīti ar neatgriezenisku pacienta veselības stāvokļa pasliktināšanos, veicinot sistēmiskā iekaisuma pastiprināšanos (pieaug TNF-a, IL-6, CRP aktivitāte) un sekojošu skeleta muskuļu atrofiju, osteoporozes attīstību un sirds-asinsvadu sistēmas bojājumu. [21] Piemēram, varbūtība nomirt divu mēnešu laikā pēc viena vienīga HOPS uzliesmojuma ir 20%, toties divu gadu laikā tā sasniedz 50%. [22]

Apkopojot jāsecina, ka svarīgi nāves riska faktori, tostarp no koronārās sirds slimības un citām sirds-asinsvadu slimībām, ir ne tikai dzimums, vecums, dislipidēmija, cukura diabēts, liekais ķermeņa svars vai smēķēšana, bet arī plaušu funkcija un vispārējā iekaisuma aktivitāte, kas tieši ietekmē sirds-asinsvadu sistēmu.

Kā novērst plaušu funkcijas samazināšanos un mazināt nāves risku

Teorētiski varam definēt vairākus mērķus, ko nepieciešams sasniegt:

  • plaušu funkcijas uzlabošana,
  • plaušu funkcijas samazināšanās aizkavēšana,
  • astmas vai HOPS uzliesmojumu skaita samazināšana,
  • sistēmiskā iekaisuma nomākšana.

Inhalējamie glikokortikoīdi un astma

Nav zināms, kā aizkavēt plaušu funkcijas samazināšanos agrā bērnībā. Klīniskajā praksē ārstēšana ar inhalējamajiem glikokortikoīdiem parasti tiek sākta par vēlu, lai novērstu organisko pārmaiņu attīstību pacienta elpceļos. Pacientiem ar atopisku astmu vai intermitējošu bronhu obstrukciju vīrusu infekciju laikā ar inhalējamiem kortikosteroīdiem (IKS) un leikotriēnu antagonistu palīdzību vecumā no viena līdz četriem gadiem iespējama efektīva iekaisuma kontrole. Iespējama arī daļēja remodulācijas regresija, tomēr pilnībā novērst subepiteliālās fibrozes un gludo muskuļu hiperplāziju parasti neizdodas.

Pārliecinoši pierādījumi liecina, ka inhalējamie glikokortikoīdi uzlabo plaušu funkciju un aizkavē tās samazināšanos pieaugušiem pacientiem ar astmu. [23] Inhalējami glikokortikoīdi, novēršot smagus astmas uzliesmojumus, mazina to kaitīgo ietekmi uz elpošanas funkcijas raksturlielumiem. [24] Pozitīvi, ka ārstēšana ar IKS ir efektīva un aizkavē plaušu funkcijas samazināšanos arī smēķētājiem. [1]

Inhalējamie glikokortikoīdi, novēršot smagus astmas uzliesmojumus un uzlabojot plaušu funkciju, pārliecinoši samazina mirstību pacientiem ar bronhiālo astmu. Katrs iepriekšējā gada laikā izlietotais inhalators mazina nāves risku par 21%, toskait arī no miokarda infarkta. [25; 26]

Inhalējamie glikokortikoīdi un HOPS

Pacientiem ar HOPS inhalējamie glikokortikoīdi nodrošina sākotnēji nelielu plaušu funkcijas uzlabošanos. [27]

Turpretī pētījumu rezultāti par plaušu funkcijas samazināšanos ir pretrunīgi. Apkopojot vairāku lielu pētījumu (Lung Health Study, Copenhagen City Lung Study, Inhaled Steroids in Obstructive Lung Disease in Europe, ERS Study on COPD un vairāku citu HOPS pētījumu) rezultātus, kur kopā tika analizēti 3911 pacienti un salīdzināta IKS un placebo ietekme uz FEV1 trīs gadu laikā, novēroja nelielu sākotnēju FEV1 uzlabošanos aktīvās ārstēšanas grupā, bet turpinājumā plaušu funkcijas rādītāji samazinājās tikpat strauji kā placebo grupā. [28] Izrietošie secinājumi: inhalējamie glikokortikoīdi plaušu funkcijas samazināšanos neaizkavē. Turpretī Towards Revolution on COPD Health (TORCH) pētījumā, kas ilga četrus gadus, novēroja statistiski ticamu plaušu funkcijas ātruma samazināšanās aizkavēšanos par 13 ml/gadā (-42 ml/gadā IKS grupā un -55 ml/gadā placebo grupā; p£0,003). Interesanti, ka mirstības rādītāji pacientiem, kas TORCH pētījumā tika ārstēti ar 1000 μg flutikazona propionāta monoterapijā, bija pat augstāki nekā placebo grupā, lai gan atšķirība nebija statistiski ticama. [29]

Retrospektīvi analizējot mirstības rādītājus divos HOPS pētījumos, kur tika salīdzināta ārstēšana ar budezonīdu (ar vai bez formoterola) vai kādu no bronhodilatatoriem un placebo, pacientiem, kam ārstēšanā ietilpa budezonīds, viena gada laikā nāves risks bija par 44% zemāks (HR = 0,564; p=0,039) nekā pacientu grupā, kas tika ārstēti ar formoterolu vai īsas darbības b2-agonistu. [30]

Iespējams, tieši relatīvi neliela IKS deva atšķirībā no lielas mazina sistēmiskā iekaisuma komponenti, kas būtiski ietekmē prognozi pacientiem ar HOPS un koronāro sirds slimību. [33] IKS pretiekaisuma efekts lielajos HOPS pētījumos acīmredzot neizpaužas tik pārliecinoši, jo pētījuma iekļaušanas un izslēgšanas kritērijos ir punkti, kas izslēdz pacientus ar smagām blakusslimībām, proti, pacientus, kam, iespējams, varētu palīdzēt vislabāk.

Šobrīd pētījumu rezultāti un pasaules vadošo ekspertu viedoklis sakrīt jautājumā, ka ārstēšana ar IKS nepieciešama tiem HOPS pacientiem, kam:

  • ir tendence uz augstāku FEV1 reversibilitāti bronhodilatācijas testa laikā,
  • raksturīga augstāka eozinofilā iekaisuma aktivitāte,
  • augstāka FeNO koncentrācija izelpas gaisā (eozinofilā iekaisuma marķieris).

Inhalējamie glikokortikoīdi un koronārā sirds slimība

Uzmanību piesaista pētījumu rezultāti, kas liek paraudzīties uz nāves risku citā griezumā.

Interesanti novērojumi izdarīti lielā pētījumā, kur tika iesaistīti 30 569 pacienti, toskait 105 pacienti ar miokarda infarktu, laika posmā no 1975. līdz 1995. gadam. Pacientiem, kas saņēma ārstēšanu ar IKS, miokarda infarkta risks viena gada laikā pirms pētījuma beigām bija RR 0,56 (95% CI 0,32-0,99). Miokarda infarkta risks samazinājās par 12% (95% CI 0-23%; p

Pacientiem ar HOPS, kam nozīmēta ārstēšana ar nelielu IKS devu, kas ekvipotenta 50-200 μg beklometazona di­propionāta diennaktī un kas izrakstījušies no slimnīcas pēc slimības uzliesmojuma, turpmākā gada laikā novēroja miokarda riska pazemināšanos par 32% (RR 0,68; 95% CI 0,47-0,99). Ārstējot ar mazāku vai lielāku devu, šādu ietekmi uz miokarda infarkta risku nenovēroja. [34]

Ilgstošas darbības bronhodilatatori un HOPS

Klīniskajā praksē pieejami ilgstošas darbības b2-agonisti (salmeterols, formoterols) un holinolītiķi (tiotropija bromīds), kas ieteikti HOPS ārstēšanas vadlīnijās pacientiem ar vidēji smagu un smagu slimības pakāpi.

Monoterapija HOPS pacientiem ar ilgstošas darbības bronhodilatatoriem uzlabo daudzus slimības raksturlielumus, tostarp dzīves kvalitāti un plaušu funkciju. Ilgstošas darbības bronhodilatatori, salīdzinot ar placebo, nodrošina sākotnēju FEV1 uzlabošanos ar sekojošu pakāpenisku samazināšanos.

Jaunākie publicētie pētījumi liecina, ka svarīgi agrīni sākt ārstēšanu ar ilgstošas darbības bronhodilatatoriem. Understanding Potential Long-Term Improvements in Function with Tiotropium (UPLIFT) pētījumā, analizējot visus pacientus kopumā, nenovēroja tiotropija bromīda ietekmi uz plaušu funkcijas samazināšanās ātrumu un mirstību.

Tiotropija bromīds nodrošināja sākotnēju FEV1 uzlabošanos ar sekojošu pakāpenisku samazināšanos. Bet sākotnējo plaušu funkcijas līmeni kā pētījuma sākumā aktīvās terapijas grupā pacienti sasniedza tikai ceturtajā pētījuma gadā. [35]

FEV1 samazināšanās aizkavēšanos novēroja tikai pacientu grupā, kam ārstēšana ar tiotropiju tika sākta slimības II stadijā. FEV1 pacientiem, kas tika ārstēti ar tiotropija bromīdu samazinājās vidēji par 6 ml/gadā lēnāk nekā placebo grupā.

Lai gan pētījuma laikā paralēli bija atļauta ārstēšana ar citiem HOPS ārstēšanai izmantojamiem medikamentiem (inhalējamiem glikokortikoīdiem, ilgstošas darbības b2-agonistiem, kombinētiem inhalatoriem vai teofilīnu) pētījuma laikā novēroja nelielu, bet būtisku, pozitīvu ietekmi uz nāves risku (HR 0,87; 95% CI 0,76 - 0,99) visiem HOPS pacientiem, kas tika ārstēti ar tiotropiju. [36]

Inhalējamo glikokortikoīdu un ilgstošas darbības b2-agonistu kombinācija

Kombinētā terapija ar IKS un ilgstošas darbības b2-agonistiem aizkavē plaušu funkcijas samazināšanos. TORCH pētījumā četru gadu laikā novēroja FEV1 pazemināšanās ātruma samazināšanos par 16 ml/gadā, salīdzinot placebo grupu un kombinētās terapijas grupu (p£0,0003). [29]

Turpretī ietekme uz mirstības rādītājiem pacientiem ar HOPS nav tik pārliecinoša. TORCH pētījumā kombinētā terapija, salīdzinot ar placebo grupu, samazināja nāves relatīvo risku par 17,5%, bet absolūto risku tikai par 2,6% (p=0,052). [37]

Statīni un HOPS

Pieminēšanas vērti ir statīnu terapijas pētījumu rezultāti HOPS. [38] Ārstēšana ar statīniem nodrošina visu iespējamo cēloņu izraisītas nāves risku pazemināšanos par 30-50%. [33; 39; 40]

Statīni divos publicētos pētījumos samazina ar HOPS saistīto nāves risku par 71-81% (OR 0,29; 95% CI 0,16-0,52 un OR 0,19; 95% CI 0,08-0,47). [41] Gan grupā ar augstu, gan ar zemu sirds-asinsvadu slimību risku ārstēšana ar statīniem mazina miokarda infarkta attīstības varbūtību. [39]

Ārstēšana ar statīniem saistīta ar hospitalizācijas riska pazemināšanos HOPS uzliesmojumu dēļ par 26-28% (OR 0,72; 95% CI 0,56-0,92 un OR 0,74; 95% CI 0,67-0,82) un HOPS uzliesmojumu skaita samazināšanos par 57% (OR 0,43; 95% CI 0,18-0,99). [39]

Šos rezultātus netieši apstiprina arī plaušu funkcijas krituma aizkavēšanās ar statīniem ārstēto HOPS pacientu grupā. Turklāt pozitīvo statīnu ietekmi novēroja gan pacientiem, kas bija pārtraukuši smēķēšanu, gan tiem, kas turpināja smēķēt. [42] Tātad HOPS uzliesmojumu novēršana un plaušu funkcijas saglabāšana ir ārkārtīgi svarīgi faktori, lai mazinātu pacientu nāves risku.

Iespējams, kombinēta pretiekaisuma terapija ar statīniem un IKS pacientiem ar obstruktīvu plaušu slimību vēl vairāk uzlabo prognozi, par ko liecina nāves riska pazemināšanās (OR 0,39; 95% CI 0,22-0,67) pēc izrakstīšanās no slimnīcas. [33]

Jāpiebilst, ka visi šie pētījumi ir retrospektīvi un tāpēc to rezultāti var būt kļūdaini, jo nav iespējams izslēgt kāda modificējoša faktora ietekmi.

Kopsavilkums

  • Plaušu funkcijas palielināšanos bērnībā un samazināšanās ātrumu mūža otrajā pusē nosaka smēķēšana un plaušu slimības: bronhiolīts, pneimonija, garais klepus, astma un HOPS.
  • Plaušu funkcija ir svarīgs un neatkarīgs nāves riska faktors, kas kombinācijā ar vispārējo (sistēmisko) iekaisumu (augsts CRP, eozinofilija) pasliktina pacientu prognozi un paaugstina nāves risku no plaušu un sirds-asinsvadu slimībām.
  • Inhalējamie glikokortikoīdi aizkavē plaušu funkcijas samazināšanās ātrumu un mazina mirstību no astmas.
  • Inhalējamie glikokortikoīdi neaizkavē plaušu funkcijas samazināšanās ātrumu un nemazina mirstību pacientiem ar HOPS, bet pastāv iespēja pazemināt nāves risku no sirds-asinsvadu slimībām.
  • Ilgstošas darbības bronhodilatatori (ipratropija bromīds) var aizkavēt plaušu funkcijas samazināšanos, ja HOPS pacientu ārstēšanu sāk slimības agrīnā stadijā.
  • Inhalējamo glikokortikoīdu un ilgstošas darbības b2-agonistu kombinācija var pagarināt pacienta mūžu.
  • Nepieciešami placebo kontrolēti prospektīvi pētījumi statīnu terapijas efektivitātes precizēšanai pacientiem ar HOPS.

Literatūra

  1. O'Byrne PM, Lamm CJ, Busse WW et al. The effects of inhaled budesonide on lung function in smokers and nonsmokers with mild persistent asthma. Chest 2009; 136(6); 1514-1520.
  2. Kohansal R, Martinez-Camblor P, Agusti A et al. The natural history of chronic airflow obstruction revisited: an analysis of the Framingham offspring cohort. Am J Respir Crit Care Med 2009; 180(1): 3-10.
  3. Apostol GG, Jacobs DR, Tsai AW et al. Early life factors contribute to the decrease in lung function between ages 18 and 40: the Coronary Artery Risk Development in Young Adults study. Am J Respir Crit Care Med 2002; 166(2): 166-172.
  4. Lange P, Parner J, Vestbo J et al. A 15-year follow-up study of ventilatory function in adults with asthma. New Engl J Med 1998; 339(17): 1194-1200.
  5. Sears MR, Greene JM, Willan AR et al. A longitudinal, population-based, cohort study of childhood asthma followed to adulthood. New Engl J Med 2003; 349(15): 1414-1422.
  6. Phelan PD, Robertson CF, Olynski A. The Melbourne Asthma Study: 1964-1999. J Allergy Clin Immunol 2002; 109(2): 189-194.
  7. Taussig LM, Wright AL, Holberg CJ et al. Tucson children's respiratory study: 1980 to present. J Allergol Clin Immunol 2003; 111(4): 661-675.
  8. Bai TR, Vonk JM, Postma DS, Boezen TM. Severe exacerbations predict excess lung function decline in asthma. Eur Respir J 2007; 30(3): 452-456.
  9. Donaldson GS, Seemungal TA, Bhowmik A, Wedzicha JA. Relationship between exacerbation frequency and lung function decline in chronic obstructive pulmonary disease. Thorax 2002; 57(10): 847-852.
  10. Bentley JK, Hershenson MB. Inverse association between pulmonary function and C-reactive protein in apparently healthy subjects. Proc Amer Thoracic Soc 2008; 5(1): 89-96.
  11. Rasmussen F, Mikkelsen D, Hancox RJ et al. High-sensitive C-reactive protein is associated with reduced lung function in young adults. Eur Respir J 2009; 33(2): 382-388.
  12. Aaronson D, Roterman I, Yigla M et al. Inverse association between pulmonary function and C-reactive protein in apparently healthy subjects. Am J Respir Crit Care Med 2006; 174(6): 626-632.
  13. Thyagarajan B, Jacobs DR, Apostol GG et al. Plasma fibrinogen and lung function: the CARDIA study. Int J Epidemiol 2006; 34(5): 1001-1008.
  14. Ulrik CS. Outcome of asthma: longitudinal changes in lung function. Eur Respir J 1999; 13(4): 904-918.
  15. Stavem K, Aaser E, Sandvik L et al. Inverse association between pulmonary function and C-reactive protein in apparently healthy subjects. Eur Respir J 2005; 25(4): 618-625.
  16. Sin DD, Wu L, Man SF. The relationship between reduced lung function and cardiovascular mortality: a population-based study and a systematic review of the literature. Chest 2005; 127(6): 1952-1959.
  17. Vandentorren S, Baldi I, Annesi Maesano I et al. Long term mortality among adults with or without asthma in the PAARC study. Eur Respir J 2003; 21: 462-467.
  18. Bellia V, Pedone C, Catalano f et al. Asthma in the elderly: mortality rate and associated risk factors for mortality. Chest 2007; 132(4): 1175-1182.
  19. Sin DD, Man SF. Why are patients with chronic obstructive pulmonary disease at increased risk of cardiovascular diseases? The potential role of systemic inflammation in chronic obstructive pulmonary disease. Circulation 2003; 107(11): 1514-1519.
  20. Hole DJ, Watt GC, Davey-Smith G et al. Impaired lung function and mortality risk in men and women: findings from the Renfrew and Paisley prospective population study. BMJ 1996; 313(7059): 711-715.
  21. Fabbri LM, Luppi F, Beghe B, Rabe KF. Complex chronic comorbidities of COPD. Eur Respir J 2008; 31(1): 204-212.
  22. Connors AF Jr, Dawson NW, Thomas C et al. Outcomes following acute exacerbation of severe chronic obstructive lung disease. The SUPPORT investigators (Study to Understand Prognoses and Preferences for Outcomes and Risks of Treatments) Am J Respir Crit Care Med 1996; 154 (4 Pt 1): 959-67
  23. Grol MH, Gerritsen J, Vonk JM et al.Risk factors for growth and decline of lung function in asthmatic individuals up to agre 42 years. Am J Respir Crit Care Med 1999; 160: 1830-1837.
  24. O'Byrne PM, Pedersen S, Lamm CJ et al. Severe exacerbations and decline in lung function in asthma. Am J Respir Crit Care Med 2009; 179(1): 19-24.
  25. Suissa S, Ernst P, Benayon S et al. Low-dose inhaled corticosteroids and prevention of death from asthma. New Engl J Med 2000; 343(5): 332-336.
  26. Suissa S, Assimes T, Brassard P, Ernst P. Inhaled corticosteroid use in asthma and the prevention of myocardial infarction. Am J Med 2003; 115(5): 377-381.
  27. Burge PS, Calverley PMA, Jones PW et al. Randomised, placebo controlled, study of fluticasone propionate in patients with moderate to severe chronic obstructive pulmonary disease: the ISOLDE trial. BMJ 2000; 320: 1297-1303.
  28. Soriano JB, Sin DD, Zhang X et al. A pooled analysis of FEV1 decline in COPD patients randomized to inhaled corticosteroids or placebo. Chest 2007; 131(3): 682-689.
  29. Celli BR, Thomas NE, Anderson JA et al. Effect of pharmacotherapy on rate of decline of lung function in chronic obstructive pulmonary disease: results from the TORCH study. Am Respir Crit Care Med 2008; 178(4): 332-338.
  30. Szafranski W, Cukier A, Ramirez A et al. Efficacy and safety of budesonide/formoterol in the management of chronic obstructive pulmonary disease. Eur Respir J 2003; 21(1): 74-81.
  31. Calverley PM, Boonsawat W, Cseke Z et al. Maintenance therapy with budesonide and formoterol in chronic obstructive pulmonary disease. Eur Respir J 2003; 22(6); 912-919.
  32. Calverley PM, Scott S. Is airway inflammation in chronic obstructive pulmonary disease (COPD) a risk factor for cardiovascular events? COPD 2006; 3(4); 233-242.
  33. Soyseth V, Brekke PH, Smith P, Omland T. Statin use is associated with reduced mortality in COPD. Eur Respir J2007; 29(2): 279-283.
  34. Huiart L, Ernst P, Ranouil X, Suissa S. Low-dose inhaled corticosteroids and the risk of acute myocardial infarction in COPD. Eur Respir J 2005; 25(4): 634-639.
  35. Tashkin DP, Celli B, Senn S et al. A 4-year trial of tiotropium in chronic obstructive pulmonary disease. New Engl J Med 2008; 358(15): 1543-1554.
  36. Decramer M, Celli B, Kesten S et al. Effect of tiotropium on outcomes in patients with moderate chronic obstructive pulmonary disease (UPLIFT): a prespecified subgroup analysis of a randomised controlled trial. Lancet 2009; 374(9696):1171-1178.
  37. Calverley PM, Anderson JK, Celli B et al. Salmeterol and fluticasone propionate and survival in chronic obstructive pulmonary disease. New Engl J Med 2007; 356(8): 775-789.
  38. Dobler CC, Wong KK, Mrks GB. Associations between statins and COPD: a systematic review. BMC Pulmon Med 2009; 9: 32.
  39. Mancini GB, Etminan M, Zhang B et al. Reduction of morbidity and mortality by statins, angiotensin-converting enzyme inhibitors, and angiotensin receptor blockers in patients with chronic obstructive pulmonary disease. J Am Coll Cardiol 2006; 47(12): 2554-2560.
  40. van Gestel YR, Hoeks SE, Sin DD et al. Effect of statin therapy on mortality in patients with peripheral arterial disease and comparison of those with versus without associated chronic obstructive pulmonary disease. Am J Cardiol 2008; 102(2): 192-196.
  41. Frost FJ, Petersen H, Tollestrup K et al. Influenza and COPD mortality protection as pleiotropic, dose-dependent effects of statins. Chest 2007; 131(4): 1006-1012.
  42. Keddisi JI, Younis WGChbeir EA et al. The use of statins and lung function in current and former smokers. Chest 2007; 132(6): 1764-1771.