PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Uzskati, pētījumi un pretrunas par aspartāmu

I. Rasa, Z. Svikle, L. Stirāne
Uzskati, pētījumi un pretrunas par aspartāmu
Aspartāms jeb pārtikas piedeva E951 ir mākslīgais saldinātājs, ko lieto kā cukura aizvietotāju dažādos pārtikas produktos un dzērienos. Aspartāmu atzīst kā drošu pārtikas piedevu [3] vairāk nekā deviņdesmit valstīs. [1; 2] ASV Pārtikas un zāļu pārvalde (U.S. Food and Drug Administration — FDA) aspartāmu raksturo kā vienu no visrūpīgāk pārbaudītajām un pētītajām pārvaldes apstiprinātajām pārtikas piedevām.

Publikācijas dažādos preses izdevumos liecina, ka daļa zinātnieku joprojām apstrīd aspartāma drošas lietošanas praksi cilvēkam.

Vēsture

Aspartāmu 1965. gadā atklāja ķīmiķis James M. Schlatter. Viņš sintezēja aspartāmu kā starpposmu, radot gastrīna tetrapeptīdu, ko varētu lietot gremošanas orgānu čūlu ārstēšanā. [4] Schlatter nejauši atklāja tā saldo garšu, nolaizot ar aspartāmu klāto pirkstu, kad mēģināja pacelt papīra lapu. [5]

FDA aspartāmu apstiprināja 1974. gadā, tomēr vēlāk tika atklātas problēmas tā lietošanas drošumā. Apstiprinājums aspartāma lietošanai tika atcelts nākamajā gadā, bet pēc papildu pārbaudēm un problemātisko testu vērtējumiem galīgais apstiprinājums tika atjaunots 1981. gadā. [6]

ASV Slimību kontroles centrs 1984. gadā veica atkārtotu izmeklēšanu, tomēr neatrada nozīmīgu epidemioloģisko saistību ar nopietnu risku vai kaitējumu veselībai no aspartāma lietošanas. [39] Tomēr 1998. gada decembrī interneta vietnēs sāka izplatīties informācija, ka aspartāms ir riska faktors daudzu slimību attīstībai. [7]

20. gs. 80. gados aspartāmu apstiprināja vairākās ES valstīs, 1994. gadā visā ES to apstiprināja Eiropas Pārtikas nekaitīguma iestāde (European Food Safety Authority — EFSA). Zinātniskā komiteja pārskatīja pētījumus par aspartāma drošumu un ietekmi uz cilvēka organismu un vēlreiz tā lietošanas drošumu apstiprināja 2002. gadā. EFSA pēc citu pētījumu izvērtēšanas 2006. gadā paziņoja, ka pieļaujamā dienas deva ir 40 mg/kg. [8] FDA par pieļaujamo aspartāma dienas devu noteikusi 50 mg/kg. [9]

Ķīmiskais sastāvs, īpašības un lietošana

Aspartāms sastāv no divām aminoskābēm — fenilalanīna un asparagīnskābes, kas savienotas ar metanolu (skat. attēlu).

Aspartāma ķīmiskā uzbūve Aspartāma ķīmiskā uzbūve
Attēls
Aspartāma ķīmiskā uzbūve

Aspartāms — atšķirībā no citiem mākslīgajiem saldinātājiem — metabolizējas, tādējādi tas nav pilnīgi bezkaloriju (4 kcal/g). Aspartāms ir aptuveni 200 reižu saldāks nekā saharoze. Nelielā daudzuma dēļ, ko uzņem vienā produkta lietošanas reizē, tā kaloritāte ir niecīga. [10] Aspartāms ir šobrīd pasaulē visbiežāk lietotais mākslīgais saldinātājs un garšas pastiprinātājs. [11] Tā lietošana aizliegta pacientiem ar fenilketonūriju. Aspartāms ir mazāk piemērots cepšanai nekā citi saldinātāji, jo augstas temperatūras (180°C) ietekmē tas sadalās un zaudē saldo garšu.

Ar dažādiem tirdzniecības nosaukumiem aspartāmu var konstatēt aptuveni 6000 patēriņa pārtikas produktu un dzērienu sastāvā, tas ļoti plaši tiek pārdots visā pasaulē, piemēram, diētiskās sodas un citu bezalkoholisko dzērienu, ātro brokastu dzērienu sastāvā, elpas atsvaidzinātājos, brokastu pārslās, košļājamajās gumijās, kas nesatur cukuru, kakao maisījumos, saldētos un želatīna desertos, sulās, caurejas līdzekļos, košļājamās vitamīnu piedevās, piena dzērienos, farmaceitiskās zālēs un preparātos, kokteiļu maisījumos, tējās, šķīstošajā kafijā, garšvielu maisījumos, jogurtos, kā arī daudzu citu produktu sastāvā. Dažviet kafejnīcās tas ir uz galda kā cukura aizstājējs, ko var pievienot ēdienam vai dzērienam.

ASV aspartāms visbiežāk pievienots diētiskajiem bezalkoholiskajiem dzērieniem, tas var būt arī farmaceitiskos preparātos. [5] 355 ml diētiskā sodas dzēriena ir 180 mg aspartāma, tātad pieaugušam cilvēkam, kas sver 75 kg, dienā jāizdzer aptuveni 21 iesaiņojums ar diētisko sodu, lai uzņemtu 3,75 mg aspartāma, kas pārsniegtu FDA noteikto pieļaujamo dienas devu 50 mg/kg. [9]

Daudzi autori norāda, ka aspartāma sadalīšanās produkti ir arī ikdienā lietojamos produktos. Vienā litrā ar aspartāmu saldināta dzēriena ir apmēram 400 mg fenilalanīna. Tikpat lielā daudzumā fenilalanīns konstatējams vienā olā, 28 g Čedaras siera vai 170 g ceptu pupiņu. [12] Lai sasniegtu ES pieļaujamo dienas devu 40 mg/kg, pieaugušajiem jāizdzer vismaz 10 iesaiņojumi dzērienu, kas saldināti ar aspartāmu. [13] Pierādīts, ka pieļaujamā dienas deva gados vecākiem cilvēkiem nav jāmaina. [14]

Aspartāma drošums un ietekme uz veselību

Aspartāma drošums gan klīniskos, gan epidemioloģiskos pētījumos, kuros iesaistīti dzīvnieki, gan arī pēcreģistrācijas uzraudzības pētījumos plaši pētīts jau kopš tā atklāšanas. [15] Līdz šim aspartāms ir viena no visvairāk un rūpīgāk pētītajām pārtikas produktu sastāvdaļām. [16]

Pētījumu pārskatos un neatkarīgos viedokļos, ko izteikuši dažādu valstu regulējošo iestāžu speciālisti, analizēti ar aspartāmu veiktie pētījumi. [5; 15; 16] Aspartāms kā drošs lietošanai pārtikā atzīts vairāk nekā 100 regulējošās aģentūrās [16]: Lielbritānijas Pārtikas standartu aģentūrā (UK Food Standards Agency) [17], EFSA [18], Kanādas Federālajā nodaļā Health Canada [21] u.c.

Aspartāma sadalīšanās produkti

Aspartāms strauji tiek hidrolizēts tievajās zarnās. Uzņemot aspartāmu pat ļoti lielās devās (piemēram, vairāk nekā 200 mg/kg svara), straujās sadalīšanās dēļ tas netiek atrasts asinīs. [5] Šie metabolīti pētīti dažādos populācijas segmentos: veseliem zīdaiņiem, bērniem, pusaudžiem, pieaugušajiem.

EFSA publicējusi informāciju par sadalīšanās produktu drošumu. Fenilalanīns ir aminoskābe, ko satur daudzi ēdieni. Tas var būt toksisks, uzņemot ļoti lielās devās, it īpaši tiem, kas cieš no fenilketonūrijas. [18]

Fenilketonūrija ir reta iedzimta slimība, kad fenilalanīns netiek pilnībā metabolizēts. Tā kā pacientiem ar fenilketonūriju aspartāms ir papildu fenilalanīna avots, uz pārtikas produktiem jābūt norādei, ka tie satur aspartāmu. [19]

Metanols var atbrīvoties no augļiem un dārzeņiem, bet organismā tas rodas ķīmiskās reakcijās. Ja tā ietekme ir ļoti izteikta, tas kļūst toksisks. Asparagīnskābe organismā pārvēršas par glutamātu, kas kaitīgi ietekmē nervu sistēmu, ja tā koncentrācijas līmenis ir ļoti augsts. [18]

Aspartāma ietekme uz ķermeņa masu un apetīti

Pēdējos gados aizvien lielāku popularitāti iegūst veselīgs dzīvesveids un fitness. Cilvēki izvēlas ierobežot enerģijas uzņemšanu, cukuru vai kukurūzas sīrupu aizvietojot ar citiem saldinātājiem, kam ir maza enerģētiskā vērtība vai pat tādas nav vispār. Tas ļauj šiem cilvēkiem ēst tos pašus ēdienus, ko parasti, un paralēli ļauj samazināt ķermeņa masu, kā arī izvairīties no citām veselības problēmām, kas saistītas ar pārmērīgu kaloriju uzņemšanu. [20]

Taču par vispārzināmajiem un nesen atklātajiem faktiem par aspartāmu izteikti arī pretrunīgi viedokļi. Vairākos pētījumos pierādīts, ka aspartāms nevis veicina ķermeņa masas samazināšanu, bet pretēji — palielina to un veicina aptaukošanos. [22] Vairākos liela mēroga prospektīvos kohortu pētījumos pierādīta pozitīva korelācija starp mākslīgā saldinātāja lietošanu un ķermeņa masas pieaugumu. Pētījumos secināts, ka salda garša apetīti pastiprina neatkarīgi no tā, vai tas notiek ar cukuru vai mākslīgajiem saldinātājiem.

Ar aspartāmu saldināts ūdens, bet ne paša aspartāma lietošana palielina subjektīvo apetīti pieaugušiem vīriešiem ar normālu ķermeņa masu. Salīdzinot, kā apetīti ietekmē aspartāms un kā ūdens ar glikozi, aspartāms palielina apetīti, bet ūdens lietošana kopā ar glikozi — nepalielina. Citā pētījumā aspartāma lietošana saistīta ar palielinātu ēstgribu. [23] Zinātnieki norāda, ka cilvēki uzturā aspartāmu lieto vairāk nekā 20 gadu, tomēr nav publicēts neviens ar placebo kontrolēts pētījums, kas pierādītu aspartāma lietošanas saistību ar ķermeņa masu samazinošu efektu. [24]

Aspartāms un cukura diabēts

Pacientiem ar cukura diabētu (CD) aktuāla ir CD kompensācija un svarīgs ir optimāls un veselīgs uzturs. Ierobežojot cukura un citu ogļhidrātu uzņemšanu, aizvietojot to ar mākslīgajiem saldinātājiem, CD pacienti var izbaudīt daudzveidīgāku diētu. [25]

Tomēr ir arī tādi pētījumi, kas apstrīd aspartāma lietošanu CD pacientiem. [26] Piemēram, pētījumā ar pelēm konstatēja, ka aspartāms pasliktina insulīna jutību, kas ir pretēji vēlamajam CD pacientiem. [26]

Aspartāms medikamentos

Medikamenti šķidrā formā īpaši piemēroti bērniem, taču daudzi no tiem satur saharozi, kas veicina zobu bojāšanos. Cukura lietošana veicina zobu aplikuma veidošanos, bet mākslīgie saldinātāji — neveicina. Šā iemesla dēļ ārsti rekomendē medikamentus, kas satur cukura aizvietotājus, piemēram, aspartāmu. [27]

Pretdrudža, pretsāpju un pretiekaisuma efekts

Pētījumi ar dzīvniekiem liecina, ka aspartāms rosina pretdrudža, pretsāpju un pretiekaisuma efektu. [28]

Tiek uzskatīts, ka aspartāms ietekmē reimatoīdā faktora rādītāju, atvieglo sāpes un nekustīgumu locītavās, ja tajās ir hronisks iekaisums. [29] Kādā pētījumā pierādīts, ka pretiekaisuma efekts pēc 4 un 8 mg/kg aspartāma devas lietošanas ir statistiski nozīmīgs (p < 0,01; inhibīcija attiecīgi 24,4% un 31%). Šie rezultāti pielīdzināmi diklofenaka — standarta pretiekaisuma līdzekļa — efektam (inhibīcija 36,9%). [30]

Citā pētījumā secināts: lai gan aspartāma deva 50 mg/kg mazināja sāpes, tomēr neuzrādīja ievērojamu pretiekaisuma efektu. Šie rezultāti ir pretrunā ar iepriekšminēto pētījumu. Viens no skaidrojumiem šiem rezultātiem varētu būt atšķirīgie iekaisuma patofizioloģiskie mehānismi.

Iespējams, ka aspartāms ir cerīgs terapeitiskais līdzeklis, kas jāpēta gan farmakoloģiski, gan klīniski, lai izvērtētu pilnu tā terapeitisko potenciālu. [31]

Aspartāma lietošana un audzēji

Kādā pētījumā secināts, ka 20. gs. 80. gados smadzeņu audzēju biežums pieaudzis par 10%, un tas tika saistīts ar aspartāma lietošanas sākšanu. [32] Kādā citā pētījumā pierādīts būtisks, no devas atkarīgs leikožu pieaugums žurkām neatkarīgi no dzimuma. Autori bija pārliecināti, ka aspartāms ir multipotenciāls kancerogēns maisījums, kura kancerogēnais efekts pierādīts jau ar devu 20 mg/kg, kas ir uz pusi mazāk nekā pieļaujamā dienas deva Eiropas Savienībā. [33]  Citā pētījumā ar žurkām secināts, ka aspartāms izraisa leikozi un krūts vēzi. [34]

Citi pētnieki atklājuši, ka pastiprināta diētiskās sodas lietošana (≥ 1 porcija/dn) vīriešiem saistīta ar palielinātu ne–Hodžkina limfomas un multiplās mielomas risku. Regulāra ar cukuru saldināta sodas ūdens uzņemšana tika saistīta ar palielinātu ne–Hodžkina limfomas risku vīriešiem, bet nebija saistības ar multiplo mielomu vai leikozi. [35]

Neiroloģiskie un psihiatriskie simptomi

Dati par aspartāma akūtu neirotoksicitāti ir pretrunīgi, zināšanas par tā hronisku iedarbību — ierobežotas.

Kādā pētījumā ar žurkām [36] konstatēts, ka aspartāms lielās devās izraisa traucējumus jonu homeostāzē un veicina apoptozi smadzeņu šūnās. Rezultāti atspoguļoja ievērojamu dopamīna samazināšanos corpus striatum un smadzeņu garozā un serotonīna samazināšanos corpus striatum. Aspartāma lietošana ievērojami maina tirozīnhidroksilāzes aktivitāti un aminoskābju līmeni smadzenēs. Šie dati liecina par to, ka ilgstoša aspartāma lietošana varētu ietekmēt elektrolītu homeostāzi un no devas atkarīgu monoamīnu neirotransmiteru sintēzi — tas varētu iespaidot kognitīvās funkcijas. [36]

Interneta publikācijās un medicīnas izdevumos minēti apgalvojumi par aspartāma neirotoksisku iedarbību, kas izraisa neiroloģiskus un psihiatriskus simptomus, piemēram, galvassāpes, krampjus un garastāvokļa izmaiņas. [5] Plašos pārskatos tomēr nav atrasti pierādījumi, ka aspartāms noteiktajās devās varētu izraisīt neirotoksisku efektu. [5; 15; 16] Vienā pārskatā sniegts teorētisks bioķīmisks pamatojums aspartāma neirotoksicitātei un rosināts veikt turpmākus pētījumus. [37]

EFSA eksperti norādījuši, ka pārskata secinājumus daļēji pamato interneta resursi, tāpēc tie nevar būt zinātniski pamatoti. Eksperti piekrīt kritikai, ka pārskatā pieļautas nozīmīgas zinātniskas kļūdas, tāpēc publicētas nepamatotas un maldinošas pētījumu pārskata interpretācijas. [15]

Pediatriskās literatūras pārskatos netiek uzrādīti nozīmīgi atklājumi par aspartāma drošuma līmeni un neiropsihiatriskiem stāvokļiem, piemēram, panikas lēkmēm, garastāvokļa svārstībām, halucinācijām, uzmanības deficītu, hiperaktivitātes traucējumiem un krampju lēkmēm bērniem. [38] Izstrādāta speciāla interneta vietne (http://holisticmed.com/aspartame/), kur interesenti var iepazīties ar dažādu autoru uzskatiem un pētījumiem par aspartāma toksicitāti.

Lai iegūtu nepārprotamus pierādījumus par aspartāma ietekmi uz cilvēka organismu un izvērtētu, cik tas ir drošs lietošanai cilvēka uzturā ilgtermiņā, turpmāk aspartāms jāpēta labi izstrādātos liela mēroga pētījumos vispārējā populācijā.

Kopsavilkums

  • EFSA un FDA eksperti apstiprina, ka aspartāms un tā sadalīšanās produkti ir droši cilvēkam pieļaujamās diennakts devas robežās, kas Eiropas Savienībā ir 40 mg/kg.
  • Aspartāms nerada kaitējumu smadzenēm, nervu sistēmai, neietekmē uzvedību vai kognitīvās funkcijas nedz pieaugušajiem, nedz bērniem. [18]
  • Ir niecīgi pētījumu dati vai vispār nav stabilu datu par to, ka aspartāms ietekmētu apetīti, izsalkumu vai ēdiena uzņemšanu.
  • Nav pierādījumu faktam, ka aspartāms ir kancerogēns. [18]
  • Cukura diabēta pacienti to drīkst lietot, lai gūtu saldāku ēdienu un dzērienu garšu, nelabvēlīgi neietekmējot glikozes līmeni asinīs.
  • Lielākajai daļai pētījumu ir vairāki trūkumi: iedarbība konstatēta tikai dzīvniekiem, mazs indivīdu skaits pētījumā, lielas devas, statistiski nenozīmīgi vai maznozīmīgi rezultāti.

Literatūra

  1. Health Canada: Aspartame—Artificial Sweeteners.
  2. Food Standards Australia New Zealand: Food Standards Australia New Zealand: Aspartame (Updated January 2013).
  3. Henkel, John (November–December 1999). Sugar Substitutes: Americans Opt for Sweetness and Lite. FDA Consumer.
  4. Mazur, Robert H. Aspartic acid–based sweetners. // Inglett, George E. Symposium: sweeteners. Westport, CT: AVI Publishing, 1974: 159–163.
  5. Magnuson BA; Burdock GA; Doull J, et al. Aspartame: a safety evaluation based on current use levels, regulations, and toxicological and epidemiological studies. Critical Reviews in Toxicology, 2007; 37(8): 629–727.
  6. U.S. GAO — HRD–87–46 Food and Drug Administration: Food Additive Approval Process Followed for Aspartame, 18 June 1987.
  7. Aspartame Warning. About.com. the Nancy Markle chain email.
  8.  EFSA: Opinion of the Scientific Panel on food additives, flavourings, processing aids and materials in contact with food (AFC) related to a new long–term carcinogenicity study on aspartame.
  9. Aspartame and Cancer: Questions and Answers. National Cancer Institute.
  10. Kroger M, Meister K, Kava R. Low–calorie Sweeteners and Other Sugar Substitutes: A Review of the Safety Issues. Comprehensive Reviews in Food Science and Food Safety, 2006; 5: 35–47.
  11. Mallikarjun S, Sieburth RM. Aspartame and risk of cancer: A meta–analytic review. Arch Environ Occup Health, 2013 Aug 1.
  12. Yellowlees H. Aspartame. British Medical Journal; Vol. 287; 1983 Sep 24.
  13. Butchko HH, Stargel WW. Aspartame: scientific evaluation in the postmarketing period. Reg Toxic Pharma, 2001; 34: 221–233.
  14. Puthrasingam S, Heybroek WM, Johnston A, Maskrey V, Swift CG, Turner P, Abrams SM, Jackson SH. Age Ageing, 1996 May; 25(3): 217–220.
  15. EFSA National Experts (May 2010). Report of the meetings on aspartame with national experts.
  16. Butchko, H; Stargel, WW; Comer, CP; Mayhew, DA; Benninger, C; Blackburn, GL; De Sonneville, LM; Geha, RS; Hertelendy, Z. Aspartame: Review of Safety. Regulatory Toxicology and Pharmacology, 2002; 35 (2Pt2): S1–93.
  17.  Aspartame. UK FSA. 17 June 2008.
  18. Aspartame. EFSA.
  19. Code of Federal Regulations Title 21.
  20. Bellisle F, Drewnowski A. Intense sweeteners, energy intake and the control of body weight. Eur J Clin Nutr, 2007; 61: 691–700.
  21. Aspartame. Health Canada.
  22. DeNoon, Daniel J. Reviewed by Charlotte Grayson Mathis MD. Drink More Diet Soda, Gain More Weight? Overweight Risk Soars 41% with Each Daily Can of Diet Soft Drink. Web MD Medical News, 2005.
  23. Qing Yang. Gain weight by “going diet?” Artificial sweeteners and the neurobiology of sugar cravings. Yale J Biol Med. Jun 2010; 83(2): 101–108.
  24. John Briffa. Aspartame and its effects on health. BMJ. 2005 Feb 5; 330 (7486): 309–310. doi:10.1136/bmj.330.7486.309–a.
  25. The Calorie Control Council.mht.
  26. PLoS ONE 7(4): e31570.
  27. Mackie IC. Children’s dental health and medicines that contain sugar. BMJ, 1995; 15: 141–142.
  28. Pradhan S, Shah UH, Mathur A, Sharma S. Experimental evaluation of antipyretic and an–algesic activity of aspartame. Indian J Pharmacol, 2011; 43: 89–90.
  29. Ramsland PA, Movafagh BF, Reichlin M, Edmundson AB. Interference of rheumatoid factor activity by aspartame, a dipeptide methyl ester. J Mol Recognit, 1999; 12: 249–257.
  30. Pradhan S, Shah UH, Mathur A, Sharma S. Aspartame: Sweetener with anti–inflammatory potential? J Pharmacol Pharmacocenter, 2010 Jul–Dec; 1(2): 113–114.
  31. LaBuda CJ. Fuchs PN. A comparison of chronic aspartame exposure to aspirin on inflammation, hyperalgesia and open field activity following carrageenan–induce monoarthritis. Life Sci, 2001; 69: 443–454.
  32. Olney JW, Farber NB, Spitznagel E, Robins LN. Increasing bramin tumor rates: Is there a link to aspartame? J Neuropathol Exp Neurol, 1996; 55: 1115–1123.
  33. Soffritti M, Belpoggi F, Degli Esposti D, Lambertini L, Tibaldi E, Rigano A. First Experimental Demonstration of the Multipotential Carcinogenic Effects of Aspartame Administered in the Feed to Sprague–Dawley Rats. Environ Health Perspect, 2006; 114: 379–385.
  34. Zwillich T. Aspartame Safety Study Stirs Emotions. Italian Study Shows Sweetener Promotes Cancer in Rats; FDA Says It’s Safe. 2007 www.webmd.com/diet/news/20070626/aspartame–safety–studystirs–emotions
  35. Schernhammer ES, Bertrand KA, Birmann BM, Sampson L, Willet WC, Feskanich D. Consumption of artificial sweetener– and sugar–containing soda and risk of lymphoma and leukemia in men and women. Am J Clin Nutr, 2012; 96: 1419–1428.
  36. Abhilash M, Alex M, Mathews VV, Nair RH. Chronic Effect of Aspartame on Ionic Homeostasis and Monoamine Neurotransmitters in the Rat Brain. Int J Toxicol, 2014 May 28; 33(4): 332–341.
  37. Humphries, P; Pretorius, E; Naudé, H. Direct and indirect cellular effects of aspartame on the brain. European Journal of Clinical Nutrition, 2007; 62(4): 451–462. doi:10.1038/sj.ejcn.1602866. PMID 17684524.
  38. “Inactive” Ingredients in Pharmaceutical Products: Update (Subject Review). Pediatrics, 1997; 99(2): 268–278. doi:10.1542/peds.99.2.268. PMID 9024461.
  39. Centers for Disease Control (CDC). Evaluation of Consumer Complaints Related to Aspartame Use. Morbidity and Mortality Weekly Report (Centers for Disease Control and Prevention). 1984 Nov 2; 33(43): 605–607. PMID 6436658.
Raksts žurnālā