PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Nakts enurēze bērniem – ārstēšana un saistītie stāvokļi

S. Pildava
Nakts enurēze bērniem –  ārstēšana  un saistītie stāvokļi
Kopējā nakts enurēzes izplatība bērniem 5 gadu vecumā ir starp 5 un 10%. 12-14 gadu vecumā enurēzes izplatība ir vairs tikai 2-3%, bet pēc 15 gadu vecuma 1-2%. Vidējais enurēzes reižu skaits nedēļā ir 2 naktis. Aprēķināts, ka septiņi no 100 bērniem, kas slapināja gultā 7 gadu vecumā, to turpina darīt arī pieaugušo vecumā, tāpēc būtiska ir agrīna ārstēšanas sākšana. Svarīgi ārstēt enurēzi ir arī tāpēc, ka pierādīts - enurēze saistīta ar bērna psiholoģisko veselību.

Enurēze

Patoģenēze un epidemioloģija

Vārds "enurēze" cēlies no grieķu valodas vārda ar nozīmi "ražot ūdeni". ICCS (International Children's Continence Society) šo terminu ierobežojusi līdz slapināšanai gultā tikai naktī. Enurēzes iedalījums: primārā enurēze (PE) un sekundārā enurēze (SE). Bērniem, kam nesaturēšanas periods pirms slapināšanas gultā ilgst vismaz 6 mēnešus, ir sekundārā enurēze. Nesena pētījuma dati rāda, ka PE un SE patoģenēze varētu būt līdzīga.

PE gadījumā psiholoģiskas problēmas parasti ir rezultāts, bet reti kad cēlonis. Savukārt SE gadījumā psiholoģiskas problēmas ir iespējams, bet ne biežs cēlonis. Uzvedības problēmas kā blakussaslimšana 2-4 reizes biežāk ir bērniem ar enurēzi. Bērni ar enurēzi bieži cieš arī no emocionālas un fiziskas vardarbības.

Vairākos pētījumos pierādīta ģenētikas nozīme enurēzes izplatībā. Enurēzi konstatē 43% bērnu, ja enurēze bijusi tēvam, 44% bērnu, ja šī problēma bijusi mātei, un 77% bērnu, ja enurēze ir bijusi mātei un tēvam. 50% bērnu ar SE slapināšana gultā ir ģimenes anamnēzē.

PE izplatība ASV variē pēc vecuma. Četru gadu vecumā 25% bērnu gultā slapina bieži, septiņu gadu vecumā gultā slapina vairs tikai 5-10%. Nepilni 5% bērnu 10 gadu vecumā vēl arvien slapina gultā. Aprēķināts, ka starptautiskā izplatība ir ļoti līdzīga ASV izplatībai. Enurēzi biežāk konstatē vīriešiem, ziņotā izplatība 7 un 10 gadu vecumā zēniem attiecīgi ir 9% un 7%, bet meitenēm 6% un 3%. Enurēzes izplatība pieaugušo vecumā ir 0,5-2%.

Ārstēšana

Vissvarīgākais iemesls enurēzes ārstēšanai ir mazināt apmulsumu un nemieru bērniem un vilšanos vecākiem. Liela daļa bērnu jūtas pamesti vieni paši ar šo problēmu. Pozitīva attieksme un motivācija būt sausam ir svarīga ārstēšanas sastāvdaļa. Bērniem ar enurēzi svarīgi saņemt vecāku atbalstu un sapratni, būtiska ir arī ārsta izpratne un pozitīvas savstarpējās attiecības starp bērnu, vecākiem un ārstu. Ļoti būtisks ir ārsta skaidrojums par iespējamajiem enurēzes cēloņiem. Ja bērnam nav problēmu ar urīna nesaturēšanu dienā vai iepriekš nav bijušas šādas problēmas naktī, tad ar vislielāko varbūtību kā enurēzes cēloni var izslēgt strukturālas anomālijas. Tas jāizskaidro vecākiem un jāpaskaidro, ka invazīvas izmeklēšanas metodes nav nepieciešamas.

Bērni jāapmāca lietot šķidrumu visu dienu, nevis sadzerties vakarā pirms gulētiešanas. Bērns, kas visu dienu uzņēmis pietiekami daudz šķidruma, nekad nav izslāpis pirms gulētiešanas. Ja dzīvesveida izmaiņām nav pozitīva iznākuma, tad jāizvēlas enurēzes zvaniņa terapija (alarm therapy) vai farmakoterapija. Vienīgie ārstēšanas veidi, kuru efektivitāte apstiprināta nejaušināta iedalījuma pētījumos, ir zvaniņa terapija un ārstēšana ar desmopresīna acetātu un imipramīnu. Pacientiem jālūdz pildīt dienasgrāmata, pēc tam šī dienasgrāmata jādod ārstam izvērtēšanai.

Enurēzes zvaniņa terapija

Terapijas pamatprincips: bērnam liek signāla zvaniņu katru vakaru pirms gulētiešanas, zvaniņa sensors ar audiosensoru reaģē uz pirmajiem urīna pilieniem. Bērnam ir jāceļas un jādodas uz tualeti.

Kohreina apskatā par 56 nejaušināta iedalījuma pētījumiem (kopā 3257 bērni) pierādīja ieguvumus no enurēzes zvaniņa terapijas. Apmēram ⅔ bērnu, kas lietoja zvaniņu, bija sausi, bet apmēram pusei no visiem pacientiem pēc 6 mēnešiem bija recidīvs, tikai trešdaļai bija sausas naktis arī pēc 6 mēnešiem. Optimāls iznākums sasniedzams, ja bērns ir labi motivēts. Vecākiem bērniem motivācija parasti ir labāka. Arī vecākiem jābūt motivētiem un jātic, ka šī metode palīdzēs. Tāpat, lai motivētu pacientu un vecākus, novērstu tehniskās problēmas un novērtētu terapijas efektivitāti, reizi divās nedēļās vai reizi mēnesī jāieplāno vizīte pie ārsta. Veiksmīgi ārstētiem bērniem terapija jāturpina vismaz trīs mēnešus un vienu mēnesi pēc sauso nakšu sākuma. Atkārtota slapināšana ir bieža parādība (29-66% bērnu). Ja pēc trīs mēnešu terapijas bērns vēl arvien turpina slapināt gultā, tad jāpieņem, ka šī terapija nav efektīva.

Desmopresīna acetāta terapija

Kohreina apskatā par 47 nejaušināta iedalījuma pētījumiem secināts, ka terapija ar desmopresīnu mazina slapināšanu gultā. Bērniem, ko ārstēja ar desmopresīnu, bija vidēji par 1,3 slapjām naktīm nedēļā mazāk nekā bez terapijas. Medikamentu iesaka lietot stundu pirms gulētiešanas, sākuma deva ir 0,2 mg, devu var titrēt līdz 0,6 mg. Pētījumos pierādīts, ka desmopresīnam ir labs drošuma profils, neliels blakusparādību biežums. Blakusparādību biežums statistiski ticami neatšķiras no placebo.

Antiholīnerģiskā terapija

Antiholīnerģiskie medikamenti var būt efektīvi atsevišķiem pacientiem, īpaši tiem, kam ir pārmēru aktīvs urīnpūslis vai neirogēns urīnpūslis. Biežāk izrakstītie šīs klases medikamenti ir oksibutinīna hlorīds un tol-terodīns. Oksibutinīna deva ir 2,5-5 mg pirms gulētiešanas, savukārt tolterodīnu var lietot tikai bērniem no 12 gadu vecuma. Bērniem ar pārmērīgi aktīvu urīnpūsli, kuriem ir laba atbildes reakcija uz antiholīnerģisko terapiju un ir uzlabojumi attiecībā uz dienas simptomiem, terapijā var pievienot desmopresīnu.

Imipramīna terapija

Kohreina apskatā par 58 nejaušināta iedalījuma pētījumiem secināts, ka imipramīns efektīvi samazina slapināšanu gultā. Ar imipramīnu ārstētiem bērniem bija par vienu slapju nakti nedēļā mazāk nekā bez terapijas. Ja medikamenta lietošanu pārtrauc, recidīva varbūtība ir liela. Medikamenta parastā deva 6-8 gadus veciem bērniem ir 25 mg, vecākiem bērniem un pusaudžiem 50-75 mg stundu vai divas pirms gulētiešanas. Ļoti svarīgi ir nepārdozēt.

Prognoze

Būtisks iemesls, kāpēc jāārstē bērns ar enurēzi, ir pašapziņas uzlabošana un sekundāru psiholoģisku vai uzvedības problēmu risināšana, kas attīstījušās enurēzes dēļ. Pašapziņa uzlabojas jau pēc 6 mēnešu ārstniecības kursa.

Ja enurēze ir cistīta (jālieto antibiotikas), OSA (ķirurģiska iejaukšanās), cukura diabēta, bezcukura diabēta (specifiskas medicīniskas iejaukšanās) vai krampju dēļ, tad prognoze ir ļoti laba.

Robson LM, Cendron M, et al. Enuresis. Emedicine. Medscape, 2012.

Komentē Dr. N. Bozotova:

Gan uzskati, gan statistikas dati, gan nakts enurēzes terapijas iespējas Latvijā neatšķiras no pasaulē/Eiropā pieņemtā. Kaut gan statistiskie pētījumi par nakts enurēzi Latvijā nav veikti, darba pieredze pilnībā apstiprina pētījumos iegūtos rezultātus. Enurēzes pacientu konsultēšanas procesā galvenais ir problēmas izskaidrošana, proti, izglītojošs darbs gan ar pacienta vecākiem, gan ar pašu pacientu. Svarīgi mazināt bērna un ģimenes locekļu vainas apziņu, motivēt ārstēties un izārstēties, jo pacienta motivācija pilnīgi noteikti ir galvenais stimuls labam iznākumam. Interesanti, ka mūsu valstī pacientu motivācija ne tik ļoti atkarīga no bērna vecuma, cik no sociālās vides. Ir gadījies konsultēt padsmitgadnieku, kuram ir absolūti vienalga, bet kuru atveduši radinieki, jo viņu vienīgā problēma ir veļas mazgāšana. Un bijuši sešus gadus veci pacienti, kas ir apņēmības pilni tikt ar problēmu galā; viņus atbalsta ģimenes locekļi, jo nav nekā svarīgāka par bērna psiholoģisko stāvokli un pašapziņas līmeni.

Enurēze bērniem: kombinētā terapija ir efektīva

Kombinētā terapija ar desmopresīnu un antiholīnerģisko medikamentu oksibutinīnu ir efektīva monosimptomātiskas nakts enurēzes ārstēšanai (MNE; 45% efektivitāte salīdzinājumā ar 17% placebo; OR = 0,24 (95% TI [0,10-0,56]); p < 0,01). Nejaušināta iedalījuma divkārt nepārredzamā, ar placebo kontrolētā pētījumā Itālijā iekļāva 206 pacientus 6-13 gadu vecumā (vidējais vecums 10,6 ± 2,9 gadi), kuriem bija MNE ar 6,6 slapjām naktīm nedēļā. Pacientus nejaušināti iedalīja divās grupās: vieni 2 nedēļas lietoja desmopresīnu 120 μg, otri - 240 μg. Abās grupās sākotnējā deva sniedza vienādu atbildi (OR = 1,44; 95% TI [0,83-2,48]; p = 0,19). Pacientus, kam ar desmopresīnu simptomu uzlabojuma nebija, nejaušināti iedalīja divās grupās: 4 nedēļas viena grupa lietoja desmopresīnu + 5 mg oksibutīna, otra grupa - desmopresīnu + placebo.

Ultrasonogrāfiski mērīja urīnpūšļa izmaiņas pēc kombinētās terapijas vai desmopresīna monoterapijas. Pētījuma rezultāti bija līdzīgi iepriekšējo pētījumu rezultātiem, ka normāls urīnpūšļa tilpums un sieniņas biezuma indekss (70-130) ir nozīmīgi faktori, lai atbildes reakcija uz desmopresīna terapiju būtu laba.

Pētījuma dalībniekiem, kam novēroja labu atbildes reakciju uz kombinēto terapiju, bija pārāk aktīvs urīnpūslis un nakts poliūrija, bet tiem, kas labi reaģēja uz desmopresīna terapiju, novēroja lielāku nakts urīna produkciju nekā tiem, kam uz terapiju bija daļēja atbilde/nebija atbildes (p < 0,01). 33% gadījumu terapija nebija efektīva, un šiem dalībniekiem nebija ne pārāk aktīvs urīnpūslis, ne arī poliūrija kā predominantais patoģenētiskais faktors.

Desmopresīns ir antidiurētiskā vazopresīna analogs, tā lietošana enurēzes ārstēšanā pierādīta zinātniski. Iepriekšējos pētījumos iegūti atšķirīgi rezultāti par to, vai sākotnējai devai ir jābūt mazākai vai lielākai.

Šajā pētījumā iekļāva pacientus, kam sākotnējā terapija ar 120 μg desmopresīna nebija efektīva, bet efektīva bija 240 μg deva. Šis rezultāts atbilst farmakodinamikas datiem un liecina par devas-atbildes saistību. Autori iesaka ārstēšanu sākt ar 120 μg desmopresīna un tad, ja pacients ir rezistents pret terapiju vai tā ir tikai daļēji efektīva, devu var dubultot.

Paolo Montaldo P, Tafuro L, Rea M, et al. Desmopressin and oxybutynin in monosymptomatic nocturnal enuresis: a randomized, double-blind, placebo-controlled trial and an assessment of predictive factors. BJU International, 2012; vol. 110, Issue 8b: E381-E386.

Desmopresīns un uzvedību modificējoša terapija pacientiem ar primāru nakts enurēzi

Nakts enurēze ir visbiežākais urīna inkontinences veids pediatrijā. Desmopresīns ir perorāli lietojams medikaments enurēzes ārstēšanai, klīniskos pētījumos tā efektivitāte pierādīta gadījumos, ja enurēzes epizodes ir biežas. Viena no uzvedību modificējošām terapijām ir mitruma jutīgs zvaniņš, bet šīs ierīces lietošanai vajadzīga nozīmīga vecāku un bērnu iesaiste un motivācija. Citas uzvedības maiņas taktikas ir vienkāršākas (obligāts tualetes apmeklējumu pirms miega, celšanās ik pēc pāris stundām naktī, lai apmeklētu tualeti).

Pētījuma mērķis bija salīdzināt desmopresīna un uzvedību modificējošas terapijas efektivitāti monosimptomātiskas nakts enurēzes ārstēšanas procesā.

Materiāls un metodes

Perspektīvā nejaušināta iedalījuma pētījumā piedalījās bērni 7-12 gadu vecumā, kuriem diagnosticēta primāra monosimptomātiska nakts enurēze. 30 bērnus nejaušināti iedalīja divās grupās:

  • A grupa- desmopresīna saņēmēji (n=15);
  • B grupa- uzvedību modificējoša terapija (n=15).

Katram dalībniekam divas nedēļas lūdza aizpildīt dienasgrāmatu, lai dokumentētu enurēzes epizožu skaitu pirms terapijas sākšanas. Ārstēšanas process sākās pēc šīm 2 nedēļām; dienasgrāmatas dati bija pamatinformācija un būtiski svarīgi pētījumam.

A grupas bērni sākumā lietoja 0,2 mg desmopresīna pirms gulētiešanas. Bērniem, kam pēc 2 nedēļām novēroja tikai daļēju uzlabošanos, devu palielināja līdz 0,3 mg. Ja pēc 2 nedēļām vēl arvien bija daļēja uzlabošanās, devu palielināja līdz 0,4 mg. Uzlabošanās tika definēta kā enurēzes epizožu skaita samazināšanās par vairāk nekā 50%. Deva virs 0,4 mg netika ordinēta.

B grupas bērnu vecāki tika apmācīti uzvedību modificējošu darbību veikšanā:

  • uztura un šķidruma korekcija, izvairoties no produktiem, kas var kairināt urīnpūsli (šokolāde, dzērieni ar kofeīnu, citrusaugļi un to sulas);
  • bērna tualetes apmeklējumu kontrole ar 3-4stundu intervālu;
  • urinēšanas taktikas uzlabošana, iemācot bērnu darīt to lēnām, pilnībā iztukšot urīnpūsli;
  • bērna radināšana obligātam tualetes apmeklējumam tieši pirms gulētiešanas;
  • modinātājpulksteņa zvans 3-4stundas pēc gulētiešanas, kad bērnam vajadzētu aiziet uz tualeti un uzreiz pēc urinēšanas atgriezties gultā. Ja tiek izvēlēta šī metode, intervāls starp modināšanas reizēm pamazām jāpagarina;
  • iegurņa muskuļu vingrināšana (sasprindzinot un atbrīvojot) 3reizes dienā pa 15atkārtojuma reizēm (tas nostiprina visus 45iegurņa muskuļus);
  • apkārtējās vides maiņa, lai vieglāk būtu nokļūt uz tualeti; higiēnas uzlabošanai papildu plastikāta paladziņš gultai; pidžamu un palagu krājums;
  • vecāku attieksmi no sodīšanas mainīt pret uzslavām par katru nakti, kad bērns nav saslapinājis gultu;
  • pašcieņa un pašaprūpe kā būtiskākie faktori, lai bērns paliktu sauss.

Katram bērnam tika izsniegts mēneša kalendārs, kurā vecākiem bija jāatzīmē enurēzes epizožu skaits.

Rezultāti

Pētījumā piedalījās 30 bērni (21 zēns (70%), 9 meitenes (30%)) 7-12 gadu vecumā (vidējais vecums 9 gadi 2 mēneši). Pētījuma populācija pēc dzimuma (p = 0,427), vecuma (p = 0,385) un enurēzes epizožu skaita pirms ārstēšanas (p = 0,462) bija viendabīga.

A grupā tika novērots statistiski ticams nakšu skaita pieaugums bez enurēzes epizodēm (p = 0,036). Šo uzlabošanos neietekmēja ne dzimums (p = 0,834), ne vecums (p = 0,568), ne enurēze ģimenes anamnēzē (p  =0,478). A grupā 34,3% bērnu novēroja simptomu uzlabošanos. Nevienam bērnam netika novērotas blakusparādības desmopresīna lietošanas dēļ.

Arī B grupas bērniem novēroja statistiski ticamu simptomu uzlabošanos, vairāk brīvu nakšu bez enurēzes epizodēm (p = 0,001). To neietekmēja ne dzimums (p = 0,847), ne vecums (p = 0,744), ne enurēze ģimenes anamnēzē (p = 0,419). B grupā uzlabošanās tika novērota 74% bērnu. Ar ANOVA analīzes metodi salīdzināja nakšu skaitu bez enurēzes pirms un pēc ārstēšanas abās grupās, konstatējot, ka starp grupām nav statistiski ticamas atšķirības (p = 0,123).

Secinājumi

Primāras monosimptomātiskas nakts enurēzes ārstēšana ir vienlīdz efektīva kā ar desmopresīnu, tā ar uzvedību modificējošu terapiju. Šim pētījumam ir IV pierādījumu līmenis.

Fera P, dos Santos Lelis MA, et al. Desmopressin versus Behavioral Modifications as Initial Treatment of Primary Nocturnal Enuresis. Urol Nurs, 2011; 31(5): 286-289.

Komentē Dr. N. Bozotova:

Medikamentozā terapija, tās principi un medikamenti mūsu valstī ir tādi paši kā pētījuma apskatā, ārstēšanas procesā ievērojam ICCS rekomendācijas. Tiesa, enurēzes zvaniņš jeb alarm terapija Latvijā nav guvusi atzinību. Nemāku izskaidrot īstos iemeslus, vien pilnībā jāpiekrīt pētījuma autoriem - zvaniņa lietošanā jāiegulda daudz pūļu, jāiesaistās visai ģimenei, jo nereti bērns, kuram domāts audio signāls, pats uz to nereaģē. Jāmostas visai ģimenei, arī bērniem, kuriem enurēzes nav. Tas nav tas pats, kas pirms naktsmiega iedzert tableti un no rīta uzzināt rezultātu. Pašlaik enurēzes zvaniņi nopērkami tikai interneta veikalos.

Akupunktūra pacientiem ar primāru nakts enurēzi

Pētījuma mērķis - novērtēt akupunktūras efektivitāti primāras nakts enurēzes ārstēšanā.

Pētījums notika 2009. gadā, dalībnieki - 50 bērni un pusaudži (31 zēns, 19 meitenes) 9-17 gadu vecumā (vidējais vecums 10,8 gadi ± 5,7 gadi), kuriem diagnosticēta primāra nakts enurēze. Novērošanas vizītes bija ik pēc trim mēnešiem. Ārstēšanas efektivitāte tika mērīta brīvo nakšu skaitā bez enurēzes nedēļā pēc diviem ārstēšanas kursiem. Bērniem ar daļēju uzlabošanos vai bez uzlabošanās nozīmēja vēl divus akupunktūras kursus, viņus novēroja vēl trīs mēnešus.

Rezultāti pēc 6 mēnešiem: 76% - izārstēšanās, 18% - simptomu uzlabošanās, 6% - bez izmaiņām. Pēc viena gada novērošanas: 92% - izveseļošanās, 8% terapija nebija veiksmīga.

Pētījuma noslēgumā secināts, ka akupunktūras izmantošana pacientiem ar diagnosticētu nakts enurēzi ir efektīva un iegūtie rezultāti ir stabili. Ir nepieciešami pētījumi ar lielu dalībnieku skaitu, lai apstiprinātu akupunktūras efektivitāti, ārstējot pacientus ar nakts enurēzi.

El-Koumy MA, El-Sayed SAM, Salama AM. Treatment of primary persistent nocturnal enuresis by acupuncture: a follow-up study. Medical Research Journal, 2011, June; vol. 10, Issue 1: 14-17.

Komentē Dr. N. Bozotova:

Statistikas datu par netradicionālās medicīnas paņēmieniem nakts enurēzes ārstēšanā man nav. Pie mums nāk pacienti, kuru ārstēšanās rezultāts pie akupunktūras, homeopātijas vai citiem speciālistiem nav bijis pozitīvs. Un ir pacienti, kas ar tradicionālās medicīnas metodēm nav tikuši līdz labam rezultātam, arī tādi, kurus rezultāts neapmierina, tad viņi meklē citas iespējas, bet praktiski nekad nenāk atpakaļ, lai pastāstītu par iznākumu. Noteikti jāpiebilst, ka gadījumā, ja ir izslēgti organiski vai citi ārstējami nakts enurēzes iemesli un enurēze tiešām ir primāra un monosimptomātiska, mēs nekad neesam pret netradicionālās medicīnas pakalpojumiem.

Enurēze - blakus saslimšana bērniem ar aptaukošanos

Bērniem ar aptaukošanos un enurēzi bieži novēro obstruktīvu miega apnoju (OMA), uzmanības deficīta sindromu/hiperaktivitāti, 2. tipa cukura diabētu un psihopatoloģiskas problēmas. Pētījumam tika izvirzīta hipotēze, ka enurēzes izplatība ir lielāka bērniem un pusaudžiem ar aptaukošanos.

Šķērsgriezuma pētījumā piedalījās 281 bērns/pusaudzis 7-18 gadu vecumā, viņi aizpildīja anketu par enurēzi, blakus saslimšanām un sociāli demogrāfiskiem rādītājiem. 158 dalībniekiem bija normāls svars, 37 - liekais svars (85 ≤ ĶMI < 95 procentīli), 86 pētījuma dalībnieki bija aptaukojušies (ĶMI ≥ 95 procentīli). Galvenais pētījuma iznākums bija enurēzes izplatība bērniem un pusaudžiem ar aptaukošanos.

Enurēze tika konstatēta 14 bērniem (8,8%) ar normālu ķermeņa masu, sešiem (16%) ar lieko svaru un 26 bērniem (30%) ar aptaukošanos. Bērniem ar aptaukošanos izredžu attiecība, ka attīstīsies enurēze, ir 6,5 (95% TI [2,67-15,78]), salīdzinot ar bērniem ar normālu ķermeņa masu (p<0,0001). Ķermeņa masas indeksa pieaugums par 1 saistīts ar palielinātu enurēzes attīstības varbūtību (OR = 2,14; 95% TI [1,46-3,12], p < 0,001). Vīriešu dzimums (OR = 2,84; 95% TI [1,10-5,58], p = 0,028), pirmās pakāpes relatīva enurēze šobrīd vai anamnēzē (OR = 4,24; 95% TI [1,62-11,08], p = 0,003), urinēšanas disfunkcijas simptomi (OR = 3,07; 95% TI [1,05-9,00], p < 0,041) un uzmanības deficīts (OR = 2,31; 95% TI [0,99-5,34], p = 0,051) palielina enurēzes attīstības varbūtību.

OMA simptomi, akadēmiskās spējas, guļamistabas dalīšana ar vēl kādu, ģimenes lielums, vecāku izglītība, ģimenes statuss un reliģiskā piederība nepalielina enurēzes attīstības varbūtību.

Pētījuma noslēgumā autori secināja, ka bērniem ar aptaukošanos ir palielināta enurēzes attīstības varbūtība.

Weintraub Y, Singer S, Alexander D, et al. Enuresis - an unattended comorbidity of childhood obesity. Int J Obesity, 2012.

Komentē Dr. N. Bozotova:

Ikdienas praksē korelācija starp lieko svaru un nakts enurēzes izplatību nav manīta. Nevaru apgalvot, ka starp nakts enurēzes pacientiem prevalē bērni ar lieko svaru.