PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Runājot par metabolo sindromu...

G. Dansone
Runājot  par metabolo sindromu...
Pārfrazējot definīciju, metabolais sindroms ir briesmonis, kurš sastāv no vairākiem atsevišķiem briesmoņiem – hipertensijas, dislipidēmijas, glikozes intolerances, aptaukošanās... Atbilstoši šodien pieņemtajiem kritērijiem no metabolā sindroma cieš aptuveni ceturtā daļa planētas pieaugušo iedzīvotāju, un metabolā sindroma kritērijus dažādos pētījumos atrod līdz pat 50% bērnu un pusaudžu ar aptaukošanos. Līdzās esošajai aug jauna “metabolā paaudze”, kuru raksturo pāragras (vismaz vēl pēc šodienas standartiem) sirds-asinsvadu, endokrīnās sistēmas un citas saslimšanas ar grūti formulējamu ilgtermiņa prognozi.

Metabolā sindroma (MS) kritēriji pieaugušajiem (NCEP/ATP III)

MS = vismaz trīs no sekojošiem

  • Tukšas dūšas glikēmija ≥ 6,1 mmol/l
  • Arteriālais asinsspiediens ≥ 130/85 mm Hg
  • Triglicerīdi ≥ 1,7 mmol/l
  • ABL-H:
  • Abdomināla aptaukošanās: vidukļa apkārtmērs > 102 cm vīriešiem un > 88 cm sievietēm

Metabolā sindroma komponenti lietuviešiem ar akūtu koronāro sindromu

Kauņas medicīnas institūta Kardioloģijas klīnikā veikts novērojums par dažādu metabolā sindroma komponentu prevalenci, dažādu to kombināciju biežumu un hiperglikēmijas biežumu pacientiem ar akūtu koronāro sindromu. Lietuviešu kolēģi savā novērojumā konstatējuši, ka vairāk nekā pusei akūta koronāra sindroma pacientu ir trīs vai vairāk metabolā sindroma komponentu.

Labklājība un ķermeņa masa Labklājība un ķermeņa masa
Tematiskais pielikums
Labklājība un ķermeņa masa

Pētījuma grupā bija 1 670 vīrieši un 1 086 sievietes ar akūtu koronāro sindromu (59,6% Q, 30,7%, ne-Q miokarda infarkts, 27,5% nestabila stenokardija; vidējais vecums 63,3 gadi).

MS saskaņā ar NCEP ATP III kritērijiem tika diagnosticēts vairāk nekā pusei pacientu (59,6%). Tikai 3,9% pacientu nebija neviena MS komponenta, 13,5% bija viens, 23% - divi, 29,2% - trīs MS komponenti, bet 30,4% četri vai pieci MS komponenti.

Visbiežākie MS komponenti pētījuma grupā bija arteriālā hipertensija un abdomināla aptaukošanās - atbilstoši 82,8% un 65,8% pacientu. Gandrīz pusei pacientu bija hipertrigliceridēmija (55%) un samazināts ABL-H līmenis (51,1%), bet 23,9% pacientu - cukura diabēts.

38,1% gadījumu konstatēja hiperglikēmiju bez apstiprinātas cukura diabēta diagnozes.

Pacientiem, kuriem novēroja divus līdz piecus MS komponentus, visbiežākā kombinācija (57,8%) bija hipertensija + abdomināla aptaukošanās.

Zaliunas R., Slapikas R. et al. Prevalence of metabolic syndrome components in patients with acute coronary syndromes//Medicina, Kaunas, 2008 (lietuviešu val.)

Komentē Docents Juris Karpovs, Rīgas Stradiņa universitāte

Konstatētais vēlreiz apliecina, ka lietuvieši neatšķiras no pārējiem - minētais pētījums atkārtoti parāda plašu metabolā sindroma izplatību slimniekiem ar sirds-asinsvadu slimībām un to, ka biežāk sastopamie metabolā sindroma komponenti ir hipertensija un abdomināla aptaukošanās. Teorētiski tas paver plašas iespējas koriģēt metabolā sindroma statusu, bet diemžēl hipertensijas kontrole pašlaik ir neadekvāta - Eiropas valstīs tikai 10-17% visu hipertensijas pacientu tiek atbilstoši ārstēti. Arī aptaukošanās praktiski netiek ārstēta, jo prasa rūpīgu speciālista uzraudzību. Pētījums būtu interesantāks, ja būtu iekļauta arī kontroles grupa, proti, personas bez akūta koronāra sindroma. Mēs jau tāpat zinām, ka metabolais sindroms vecumā pēc 50 gadiem ir aptuveni 50% cilvēku vai otrādi - 80% hipertensijas pacientu var konstatēt metabolo sindromu.

Metabolie riska faktori gados jauniem cilvēkiem

Ir samērā maz datu par metabolās disfunkcijas izplatību vēlā pusaudža vecumā un agrā jaunībā. 300 (100 vīr., 200 siev.) praktiski veseliem Kanzasas universitātes studentiem noteica tukšās dūšas glikēmiju un veica orālo divu stundu glikozes tolerances testu. Atbilstoši NCEP ATP III kritērijiem MS prevalence pētījuma grupā bija visai zema, bet novirze no normas vismaz vienā parametrā tika konstatēta 26-40% studentu. 24% bija zems ABLP-H līmenis, 9% paaugstināta tukšās dūšas glikēmija, 9% - hipertrigliceridēmija. Aptaukošanās, paaugstināts arteriālais asinsspiediens un trigliceridēmija biežāk tika konstatēta vīriešiem, bet visi glikozes tolerances traucējumu gadījumi - sievietēm.

Acīmredzami, ka nediagnosticēta metabolā disfunkcija ir izplatīta jauniem cilvēkiem un šī ir grupa, kurā ir lietderīgi monitorēt un koriģēt agrīnos MS riska faktorus.

Huang T. T. et al. Metabolic risks among college students: prevalence and gender diffrences//Metab Syndr relat Disord, 2007; 5(4): 365-72S.

Komentē Docents Juris Karpovs, Rīgas Stradiņa universitāte

 Pētījums pasvītro aksiomātisku viedokli, ka sirds-asinsvadu slimību profilakse jāsāk pēc iespējas agrāk - jau no pusaudža un pat no bērna vecuma. Pašlaik praktiski visi medicīnas finansiālie līdzekļi tiek tērēti slimnieku ar tālu progresējušu atero­sklerozi ārstēšanai, profilaksi atstājot novārtā. No otras puses - minētajā nav vainojams tikai šis faktors, jo profilakse ir multidisciplinārs pasākums, pirmkārt, sākot ar sabiedrības izglītošanu. Minams arī interesants amerikāņu pētījums, kurā izdevās pierādīt, ka metabolā sindroma izplatība ir atkarīga no izglītības līmeņa - cilvēkiem ar augstāko izglītību tas ir retāks nekā cilvēkiem ar vidējo vai zemāku izglītību. Vēl viens būtisks faktors ir etniskā piederība: visaugstākā metabolā sindroma prevalence ir afroamerikāņiem, nedaudz zemāka tā ir spāņiem, vēl zemāka - eiropeīdās rases pārstāvjiem (arī augstākminētā pētījuma atradi vajadzētu analizēt atkarībā no rases).

Atkārtota svara zaudēšana paaugstina metabolā sindroma un diabēta risku

Pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu sākumā 16 209 Oslo iedzīvotājus - 1923.-1932. gadā dzimušus vīriešus - iekļāva kardiovaskulāro slimību un to riska faktoru skrīningā. No šīs grupas 2000. gadā atkārtotam skrīningam izvēlējās 6 410 vīriešus (tobrīd vidēji 72 gadus vecus). Abos skrīningos dokumentēja ķermeņa masu, augumu, asinsspiedienu, seruma lipīdu profilu un glikozes līmeni, fizisko aktivitāšu līmeni un ķermeņa masas svārstības.

15,6% aptaujāto atzīmēja vienu vai vairākas svara samazināšanās epizodes 25-50 gadu vecumā, bet 26,8% - pēc 50 gadu vecuma. Pārliecinoši novēroja, ka svara samazināšanās epizožu skaits asociējas ar aptaukošanos, metabolo sindromu un cukura diabētu otrā skrīninga laikā. Metabolā sindroma un cukura diabēta risks pieauga, pieaugot svara samazināšanās epizožu skaitam pēc 50 gadu vecuma - atbilstoši 1,43 un 1,25 (OD) uz vienu standartnovirzi (SD) no vidējā. Līdzīgi rezultāti tika iegūti, veicot kopējā svara samazināšanas epizožu skaita analīzi.

Pētījums parādīja, ka gados vecākiem vīriešiem atkārtota svara zaudēšana pēc 50 gadu vecuma paaugstina metabolā sindroma un cukura diabēta prevalenci. Pētījuma dizains neļauj spriest par šī fenomena mehānismiem, tomēr novērojumi norāda uz nelabvēlīgu atkārtotu ķermeņa masas svārstību ietekmi.

Holme I. et al. Repeated weight loss is associated with the metabolic syndrome and diabetes... //Metab Syndr Relat Disord, 2007; 5(2): 127-35.

Komentē Docents Juris Karpovs, Rīgas Stradiņa universitāte

Minētais zinātniski apstiprina jo-jo fenomenu, proti, strauja svara zaudēšana ved pie straujas svara uzņemšanas. Tāpēc metabolā sindroma vadlīnijās ir teikts, ka jānovājē ar ātrumu 5-10% no kopējā svara 6-12 mēnešu laikā.

Fruktoze (mākslīgi saldināti dzērieni)

Fruktozes patēriņš populācijā pēdējās desmitgadēs ir dramatiski pieaudzis - tāpat kā aptaukošanās, insulīna rezistences un metabolā sindroma izplatība. Pētījumos ar dzīvniekiem novērots, ka liels fruktozes patēriņš veicina insulīna rezistenci un triglicerīdu līmeņa paaugstināšanos serumā. Jautājums - kā ar fruktozi bagāts uzturs ietekmē metabolos parametrus cilvēkam?

Neliela pētījuma ietvaros postmenopauzes vecuma sievietēm ar paaugstinātu ķermeņa masas indeksu (26,8-33,3 kg/m2) uz desmit nedēļām noteica izoenerģisku diētu, kas paredzēja ar fruktozi saldinātu dzērienu katrā ēdienreizē (kopējais ogļhidrātu daudzums diētā 30%, no tiem fruktoze - 25%). Dalībniecēm noteica tukšās dūšas un postprandiālo glikēmiju, insulīna, triglicerīdu un apolipoproteīna-B seruma koncentrāciju.

Minētais fruktozes režīms izraisīja sievietēm tukšās dūšas glikēmijas pieaugumu, bet samazināja postprandiālo glikēmiju un insulīna reakciju. Pēc desmit nedēļām postprandiālā trigliceridēmija bija paaugstinājusies vidēji par 141%, salīdzinot ar izejas datiem, bet fruktozes patēriņš asociējās ar apolipoproteīna-B līmeņa paaugstināšanos tukšā dūšā vidēji par 19%.

Redzams, ka ar fruktozi saldinātie dzērieni samērā neilgā laikā paaugstināja postprandiālo trigliceridēmiju un apolipoproteīna‑B koncentrāciju tukšā dūšā, kas ir indikators tam, ka ilgstoši augsts fruktozes patēriņš var rezultēties paaugstinātā metabolā sindroma un kardiovaskulārajā riskā.

Swarbrick M. M. et al. Consumption of fructose-sweetened beverages for 10 weeks increases postprandial triacyglycerol and apolipoprotein-B concentrations in overweight and obese women//Br J Nutr, 2008, Apr 3:1-6.

Komentē Docents Juris Karpovs, Rīgas Stradiņa universitāte

 Lai gan fruktoze metabolizējas lēnāk nekā glikoze, tomēr arī tas ir cukurs ar tādu pašu kaloriju daudzumu kā glikozei un saharozei un pieder pie ātri asimilējamiem ogļhidrātiem. Ar to arī izskaidrojamas tik dramatiskas bioķīmiskas reakcijas vienas nedēļas laikā.

Fruktozi nekādā ziņā nevar uzskatīt par preparātu, kurš varētu mazināt metabolā sindroma risku. Daudzi uzskata, ka ir efektīvi cukuru aizvietot ar medu, bet tā gluži nav - cukura normu var aizvietot ar medu attiecībā 1:2, ne vairāk.

Runājot par saldinātajiem dzērieniem - tie ir viltīgs (jo patērētājam pievilcīgs un viegli uzņemams lielā apjomā) cukura avots, turklāt tajos ir ortofosforskābe, kas izraisa slāpes.

Metabolais sindroms un aterosklerozes pakāpe

Salīdzināja koronārās aterosklerotiskās plātnītes (AP) 77 pacientiem ar metabolo sindromu (35) un bez tā (42), izmatojot daudzslāņu datortomogrāfijas datus. Vecuma grupa: 54 +/- 12 gadi.

Ieguva sekojošus datus: jebkura veida AP, kalcificētas AP un nekalcificētas AP prevalence pacientiem bez MS bija atbilstoši 91, 74 un 77 procenti, kamēr grupā bez MS - atbilstoši 46, 45 un 40 procenti asinsvadu segmentu. Kopējais koronāro asinsvadu segmentu skaits ar AP bija vidēji 5,8 MS grupā un vidēji 3,3 pacientiem bez MS. MS saglabāja neatkarīga riska faktora vērtību attiecībā uz AP esamību, tās vidējo apjomu un kalcifikāciju, arī izlīdzinot datus pēc dzimuma, vecuma un tradicionālajiem riska faktoriem.

Iegūtie dati pamato paaugstināto kardiovaskulāro notikumu risku pacientiem ar metabolo sindromu.

Butler J. et al. Relation of the metabolic syndrome to quantity of coronary atherosclerotic plaque//Am J Cardion, 2008; 101(8): 1127-30.

Komentē Docents Juris Karpovs, Rīgas Stradiņa universitāte

Pierādījums tam, kam arī vajadzēja būt, jo slimniekiem ar metabolo sindromu attīstās sevišķi nelabvēlīga hiperlipidēmija, kur aterogēnās substances cirkulē sevišķi sīku, blīvu daļiņu veidā, kuras slikti oksidējas un slikti metabolizējas, un ateroskleroze attīstās straujāk. Tieši tāpēc labākais aterogenitātes rādītājs slimniekam ar metabolo sindromu tomēr ir nevis kopējais holesterīns vai ZBL-H, bet ApoB (apolipoproteīns B), kur katrai aterogēnajai daļiņai atbilst viena ApoB molekula. Tāpēc arī parasti ir tā, ka periodā, kad veidojas ogļhidrātu tolerances traucējumi, jau ir izteikta atero­skleroze, bet, kad parādās atklāta hiperglikēmija - jau izteikta mikro- un makroangiopātija.

Aknu bojājums - jauns metabolā sindroma komponents?

Nealkoholiskās staetohepatozes (NAS) prevalence Rietumu valstīs strauji pieaug, pakļaujot miljoniem cilvēku progresējošas aknu slimības (steatohepatīta, fibrozes, cirozes, karcinomas) riskam. NAS ir primāra MS komplikācija, tomēr nav iekļauta MS definīcijā kā tā komponents. Bet NAS un MS ir kopīgi gan patoģenētiskie elementi, gan terapijas mērķi. Patoģenētiskais faktors, kurš saista aptaukošanos, diabētu, hipertensiju un dislipidēmiju ar NAS, ir insulīna rezistence, sekojoši terapijai abos gadījumos jābūt vērstai tieši uz šiem faktoriem. Atsaucoties uz NAS un MS ciešo epidemioloģisko saikni, vairāki autori norāda, ka NAS patiesībā varētu klasificēt kā MS hepatoloģisku manifestāciju.

NAS arī arvien vairāk tiek aplūkota kā neatkarīgs kardiovaskulārā riska faktors. Pētījumā ar 197 personām bez aptaukošanās un diabēta NAS sensitivitāte attiecībā uz insulīna rezistenci bija gandrīz divas reizes augstāka nekā NCEP ATP III kritērijiem: 73% pret 38%. Pievienojot NAS NCEP ATP III kritērijiem, būtiski tika uzlabota šo kritēriju diagnostiskā vērtība attiecībā uz insulīna rezistenci. Turklāt NAS esamība personām ar insulīna rezistenci korelēja ar izteiktāku oksidatīvo stresu un endotēlija disfunkciju. Tādējādi NAS ir vērtīgs rādītājs, lai identificētu personas ar paaugstinātu kardiometabolo risku neatkarīgi no adipozitātes un jebkurām citām MS komponentēm.

Verrijken A. et al. The metabolic syndrome and the liver//Acta gastroenterol Belg, 2008; 71(1): 48-59.

Musso et al. Should nonalcoholic fatty liver disease be included in the definition of metabolic syndrome?...//Diabetes Care, 2008; 31(3): 562-8.

Komentē Docents Juris Karpovs, Rīgas Stradiņa universitāte

Minētie argumenti ir pilnīgi loģiski un var piekrist, ka aknu bojājums būtu jāiekļauj metabolā sindroma kritēriju vidū, kas nākotnē, iespējams, tiks arī izdarīts. Reālas diskusijas par to šobrīd vēl nenotiek.

Uztura rekomendācijas: no ogļhidrātiem atpakaļ pie taukiem?

Pašreizējās uztura rekomendācijas pacientiem ar metabolo sindromu un 2. tipa cukura diabētu paredz tauku daudzuma ierobežošanu diētā. Dati par šādas taktikas efektivitāti tomēr nav pilnīgi, un bieži nepieciešama medikamentu papildterapija lipīdu profila normalizēšanai. Tāpēc tiek diskutēts par to, vai vēsturiski senākā pieeja - ar uzsvaru uz ogļhidrātu ierobežošanu - tomēr nebūtu labāka alternatīva? Loģiskais pamatojums balstās uz ideju, ka ogļhidrātu ierobežošana uzlabo glikozes kontroli un mazina ogļhidrātu līmeņa svārstības. Ogļhidrāti, ietekmējot insulīna vielmaiņu, ietekmē apetīti, disponējot uz pastiprinātu pārtikas uzņemšanu. Tāpat ogļhidrāti modulē lipolīzi un lipoproteīnu pārstrādi, nelabvēlīgi ietekmējot proporciju starp uzņemtajiem un cirkulējošajiem piesātinātajiem taukiem.

Apkopojot pieejamos datus, secināts, ka diēta ar ierobežotu ogļhidrātu daudzumu ir vismaz tikpat efektīva attiecībā uz svara zaudēšanu kā diētas ar samazinātu tauku saturu, un ogļhidrātu aizstāšana ar taukiem dod labāku efektu attiecībā uz kardiovaskulāro slimību riska samazināšanu - turklāt neatkarīgi no svara samazināšanās. Respektīvi, ogļhidrātu ierobežošana uzturā uzlabo visus metabolā sindroma parametrus.

Raksta autori izvirza jautājumu par to, vai nebūtu jāpārskata uztura rekomendācijas pacientiem ar metabolo sindromu.

Accurso A. et al. Dietary carbohydrate restriction in type 2 diabetes mellitus and metabolic syndrome: time for a critical appraisal//Nutr Metab (Lond), 2008; 5(1): 9.

Komentē Docents Juris Karpovs, Rīgas Stradiņa universitāte

Grūti komentēt autoru teikto, bet Latvijas Nacionālās Metabolā sindroma ārstēšanas vadlīnijas paredz gan tauku, gan ātri asimilējamo ogļhidrātu (cukura, cietes u. c.) ierobežošanu uzturā.

Metabolo sindromu var novērst bez zālēm

Diabēta Prevencijas programma - randomizēts kontrolēts multicentru pētījums, iekļaujot 3 234 pacientus ar glikozes tolerances traucējumiem (MS). Šī pētījuma ietvaros pacientiem nozīmēja trīs dažādas stratēģijas: vienai grupai dzīvesstila korekciju, otrai - metformīna terapiju (850 mg 2 x dienā), trešajai - placebo. Galvenie pacientu iekļaušanas kritēriji bija vecums vismaz 25 gadi, ķermeņa masas indekss vismaz 24 kg/m2, glikoze tukšā dūšā 5,3-7,0 mmol/ l un 7,8-11,1 mmol/l pēc glikozes slodzes testa. Pētījumā neiekļāva personas ar cukura diabēta diagnozi, ar triglicerīdu līmeni vismaz 6,8 mmol/l, ar sirds asinsvadu slimībām un tos, kuri lieto noteiktus medikamentus.

Pētījuma mērķis bija parādīt, ka dzīvesveida korekcija vienlīdz efektīvi ar metformīnu (pamata medikaments MS terapijai) samazina MS komponentu un 2. tipa cukura diabēta incidenci.

Metabolā sindroma incidence pēc trīs gadu novērojuma perioda bija 38% modificēta dzīvesstila grupā, 47% metformīna grupā un 53% - placebo grupā: dzīvesstila korekcija samazināja MS incidenci par 41%, salīdzinot ar placebo, un par 29%, salīdzionot ar metformīnu. Pabeidzot pētījumu, 38% (dzīvesveids), 23% (metformīns) un 18% (placebo) pacientu vairs nebija kritēriju MS diagnozei. Kamēr metformīns samazināja zema ABL-H līmeņa, vidukļa aptaukošanās un paaugstinātas tukšās dūšas glikēmijas līmeņa incidenci, dzīvesstila korekcija uzlaboja visus MS komponentus.

Būtisks pētījuma ieguvums ir pierādījums, ka tikai ar dzīvesstila korekciju vien ir iespējams samazināt metabolā sindroma prevalenci. Teorētiski šī ir labākā, drošākā un nekaitīgākā terapijas metode, tomēr praktiski tikai neliela daļa cilvēku būs tik motivēti, lai gadiem ilgi strikti ievērotu nepieciešamās rekomendācijas (pētījumā iesaistītās personas bija brīvprātīgie ar augstu motivācijas līmeni).

Emili A. Treating metabolic syndrome. Lifestyle change or medication//Can Fam Physician, 2007; 53(7): 1203-5.

Komentē Docents Juris Karpovs, Rīgas Stradiņa universitāte

Ļoti interesants raksts, kurš parāda, ka tā dēvētās terapeitiskās dzīves stila modifikācijas tomēr var pārspēt medikamentozo terapiju. Šo ziņu ar prieku uzņems tie cilvēki, kuriem nav sevišķi augsta līdzestība pret medikamentu lietošanu (zināms, ka praksē tādu pacientu, kuri nevēlas dzert ķīmiju, nebūt nav maz). Diemžēl līdzestība pret pāreju uz veselīgu dzīves stilu ir vēl daudz mazāka nekā līdzestība pret medikamentu lietošanu. Ļoti iespējams, ka tomēr būs nepieciešams kombinēt veselīgu dzīves stilu ar medikamentozo terapiju.

Vai jāmaina hipertensijas vadlīnijas?

J. Segura un līdzautori analizē pašreizējo hipertensijas vadlīniju ietekmi uz kardiovaskulārajiem riska faktoriem pacientiem ar metabolo sindromu. Kā analīzes grupa atlasīti 549 pacienti ar arteriālu hipertensiju (bet bez cukura diabēta), kam noteikta vadlīnijās rekomendētā terapija (vidējais novērošanas ilgums 3,8 gadi).

42,1% iesaistīto pacientu bija MS, kas pēc definīcijas nozīmē daudz augstāku kardiovaskulārā riska līmeni nekā pārējiem 57,9% pacientu bez MS. Pabeidzot novērojumu, asinsspiediena rādītāji bija vienādi abās grupās un abās grupās tika novērota arī lipīdu profila uzlabošanās. Bet 7,8% personu ar MS un tikai 2,2% personu bez MS attīstījās cukura diabēts. Mikroalbuminūrijas prevalence samazinājās abās grupās, bet tomēr saglabājās būtiski augstāka MS grupā.

Saskaņā ar veikto novērojumu standarta hipertensijas terapija vienādā mērā samazināja hipertensijas pakāpi un samazināja ZBL-H līmeni gan pacientiem ar MS, gan pacientiem bez MS. Tomēr kopējais kardiovaskulārais risks saglabājās augstāks personām ar MS, par ko liecina trīsreiz augstāks jauno cukura diabēta gadījumu skaits un divkārtēja mikroalbuminūrijas palielināšanās.

Segura J. et al. Should hypertension guidelines be changed for hypertensive patients with the metabolic syndrome?//J Clin Hypertens, 2007; 9(8): 595-600.

Komentē Docents Juris Karpovs, Rīgas Stradiņa universitāte

Jāatzīmē, ka hipertensijas vadlīnijas jau tāpat ir gana komplicētas, turklāt pēdējās ir publicētas 2007. gada rudenī, bet minētais pētījums uzsākts pirms dažiem gadiem, izmantojot vēl iepriekšējo versiju. Uzskatu, ka šobrīd nav nepieciešams kaut ko papildus ieviest vadlīnijās, jo reālajā praksē, ārstējot metabolo sindromu, mēs darām to kompleksi, mēģinot novērst visas izpausmes, nevis vadāmies tikai pēc asinsspiediena rādītājiem.

Un kā ar koronāro sirds slimību?

Labi zināms, ka metabolais sindroms ir saistīts arī ar paaugstinātu koronārās sirds slimības (KSS) risku, tomēr individuāli šī riska pakāpes ir ļoti variablas. Šis pētījums apraksta desmit gadu KSS risku 4 293 pieaugušiem (20-79 gadi) amerikāņiem ar MS, definējot KSS riska pakāpes sekojoši: augsts risks > 20%, vidēji augsts 10-20%, mērens 6-10%, zems -

Saskaņā ar minētajiem kritērijiem 38,5% pētījumā iesaistīto personu ar MS bija attiecināmi uz zema KSS riska grupu, 8,5% uz vidēja, 15,8% uz mērena, 37,3% - uz augsta riska grupu. (Augsta riska proporcija palielinājās, pieaugot personu vecumam.)

Kā redzams, lai gan daudzi pacienti ar MS atrodas zema KSS riska grupā, aptuveni pusei ir mērens vai vidēji augsts risks, kas norāda uz globālā riska izvērtēšanas būtiskumu personām ar MS, lai maksimāli precīzi modulētu KSS riska faktoru ārstēšanas stratēģiju.

Hoang K. C. et al. Global coronary heart disease risk assesment of U. S. persons with metabolic syndrome//Diabetes Care, 2008, Apr 4.

Komentē Docents Juris Karpovs, Rīgas Stradiņa universitāte

Var absolūti piekrist autoram, ka slimniekiem ar metabolo sindromu koronārās sirds slimības risku vajadzētu izvērtēt papildus. Šobrīd riska novērtēšana Eiropā balstās uz SCORE sistēmu, kura ietver dzimumu, vecumu, holesterīna līmeni, asinsspiedienu un smēķēšanas paradumus. Bet domājams, ka būtu lietderīgi izstrādāt koeficientus, kuri varētu modificēt risku atkarībā no slimnieka metabolā stāvokļa (glikēmijas, ķermeņa masas indeksa u. c.).

Jaunas problēmas pie apvāršņa: metabolais sindroms asociējas ar vēža risku

Jaunākie epidemioloģisko (un arī cita dizaina) pētījumu dati parāda satraucošo tendenci, ka metabolais sindroms varētu būt nozīmīgs onkoģenēzes etioloģiskais faktors. Ir publicēta virkne pētījumu, kuros novērots, ka metabolā sindroma komponenti statistiski ticami paaugstina, piemēram, kolorektālā vēža un prostatas vēža risku. Tāpat ir dati, ka ļaundabīgās slimības gaita atšķiras pacientiem ar un bez MS.

Viens no šādiem pētījumiem (populācijas pētījums par potenciālo saikni starp MS un vēža risku) publicēts šī gada sākumā European Journal of Cancer. Lokālā pētījuma grupa ietvēra visas personas, kam laikā no 1999. līdz 2006. gadam bija nozīmēti medikamenti hipertensijas, hiperglikēmijas un hiperlipidēmijas ārstēšanai, pieņemot, ka šīs personas atbilst MS kritērijiem. Izmantojot vēža reģistra datus, identificēja de novo vēža gadījumus pētījuma grupā un konstatēja, ka no 16 677 personām 823 bija dokumentēta saslimšana ar ļaundabīgu audzēju: būtiski pieauga aizkuņģa dziedzera vēža risks vīriešiem un kolorektālā vēža risks sievietēm. Nedaudz pieauga arī aknu, žults­pūšļa un žultsceļu, krūts un endometrija vēža risks sievietēm.

Jautājums par metabolā sindroma epiģenētiskajiem aspektiem tikai relatīvi nesen ir sācis saistīt zinātnieku uzmanību, un ir maz datu, kas ticami raksturotu patoģenētisko saikni ar onkoģenēzi. Domājams, ka tuvākajos gados strauji pieaugs pētījumu skaits par šo problēmu.

Russo A. et al. Metabolic syndrome and cancer risk//Eur J Cancer, 2008; 44(2): 293-7.

Komentē Docents Juris Karpovs, Rīgas Stradiņa universitāte

Protams, šī problēma prasa uzmanību un tālāku izpēti, sevišķi par etiopatoģenētisko saikni starp minētajiem procesiem. Komentējot no pretējās puses - gadsimtu mijā parādījās sporādiski dati par to, ka, ārstējot slimniekus ar AKE inhibitoriem, vērā ņemami samazinās relatīvais onkoloģisko slimību, tai skaitā dzemdes un krūts dziedzera vēža risks (kā zināms, AKE inhibitori ļoti efektīvi koriģē metabolā sindroma rādītājus).