PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Bacilis uz mūžu. Sporta ārsta pirmā olimpiāde

V. Vāvere
Bacilis uz mūžu. Sporta ārsta pirmā olimpiāde
Bobslejs lielā mērā ir komandas sporta veids. Tātad Sočos mūsu četrinieka izcīnītajā olimpiskajā sudrabā ir kāds grams dārgā metāla, kuru nopelnīt palīdzējis arī jaunais sporta ārsts JĀNIS KAUPE.

Jānis Kaupe nepilnus divus gadus  ir bobslejistu ārsts  Latvijas Olimpiskajā vienībā Jānis Kaupe nepilnus divus gadus  ir bobslejistu ārsts  Latvijas Olimpiskajā vienībā
Jānis Kaupe nepilnus divus gadus ir bobslejistu ārsts Latvijas Olimpiskajā vienībā
Par sporta ārstu droši vien vēlas kļūt tikai cilvēks, kas pats bijis sportists?

Protams, citādi mēs cits citu nesaprastu. Manuprāt, sports ir kā bacilis, kas nelaiž vaļā visu mūžu. Sāku sešu gadu vecumā ar BMX, taču pusaudža vecumā sapratu, ka neesmu sprinteris. Pārgāju uz sporta veidiem, kas prasa izturību: nodarbojos ar visu veidu riteņbraukšanu. Beidzamajā laikā pārmetos uz to, kas tobrīd nāca modē, - uz kalnu riteņbraukšanu.

Kāpēc tomēr izvēlējāties studēt medicīnu, nevis sportu?

Negribēju izglītību aizstāt ar sportu. Mācībām vienmēr esmu devis priekšroku. Kādu laiku centos abus apvienot, taču neizdevās. Tagad esmu aktīvs fizkultūrietis. Kad pavadu bobslejistus uz sacensībām Eiropā, ņemu līdzi skriešanas botas un distanču slēpes; kad lidojam uz ASV vai Kanādu, tad tikai botas. Bobslejs ir ziemas sporta veids, bet ziemā neviens velosipēdus neiznomā. Jāiztiek ar to, kas ir.

 

Bobslejdaktera  istaba Bobslejdaktera  istaba
Bobslejdaktera istaba
Agrāk Latvijā nebija sporta medicīnas rezidentūras, studijas vajadzēja beigt Igaunijā.

Kad igauņi vairs labprāt negribēja pieņemt starptautiskos studentus, vajadzēja pašiem rūpēties par sevi. Nu jau gadus desmit Latvijā ir sporta medicīnas rezidentūra. Sākot rezidentūru, pirmos divus gadus strādāju kā ģimenes ārsts, apguvu dažādu specialitāšu pamatlietas. Pēc tam divus gadus mācījos un reizē strādāju Valsts sporta medicīnas centrā. Uzzināju daudz ko derīgu, apguvu rehabilitāciju, traumatoloģiju, sporta kardioloģiju. Tomēr sporta ārstu sagatavošanā pie mums daudz kas vēl ir attīstības stadijā. Man paveicās, jo pēc 3. kursa Latvijas Olimpiskās vienības laboratorijas vadītāja Digna Jukmane pa vasaras brīvdienām uzaicināja mani darbā par laborantu. Laikam gribēja redzēt, kas es par putnu un vai būs vērts pēc tam pieņemt darbā.

 

Treniņa laikā  Sočos Treniņa laikā  Sočos
Treniņa laikā Sočos
Kāpēc esat tieši bobslejistu ārsts?

Tā bija sagadīšanās. Kad pirms nepilniem diviem gadiem mani pieņēma pastāvīgā darbā Olimpiskajā vienībā, bobslejistu iepriekšējais ārsts tikko bija devies celt kvalifikāciju. Vieta bija brīva. Galvenā ārste Līga Cīrule norīkoja mani darbā ar bobsleja izlasi.

Jau zinājāt, ka drīz būs ziemas olimpiskās spēles, bobslejistiem ir augsts līmenis, tiksit uz Sočiem...

Tobrīd par to domāju vismazāk. Uztraucos, vai tikšu galā, vai komanda mani pieņems. Pagāja apmēram gads, kamēr tā īsti kļuvu par savējo. Varu sportistus saprast, jo tobrīd tiešām biju "zaļš gurķis". Nezinu, kā citos sporta veidos, bet bobslejisti ir diezgan noslēgti, viņu uzticību iegūt nav viegli. Arī no medicīniskā viedokļa paiet kāds laiciņš, kamēr "atkod", kāda metode kuram labāk palīdz. Visiem cilvēkiem vienāda ārstēšana neder, īpaši jau sportistiem.

Kibermaņa četrinieks pēc finiša Kibermaņa četrinieks pēc finiša
Kibermaņa četrinieks pēc finiša
Kāds ir jūsu darba gada ritms?

Visu ziemu - projām no mājām. Kā novembrī aizbraucam, tā februāra beigās atgriežamies. Tikai īsa viesošanās ģimenē ap Ziemassvētkiem. Vasarā treniņi lielākoties notiek tepat Latvijā, parasti Ventspilī, Rīgā un Siguldā. Un tas jau ir gandrīz kā mājās. Ja mana draudzene Justīne arī nebūtu sirdī sportiste un sacensību laikā nesēdētu pie televizora ar paātrinātu pulsu, diez vai mums abiem kas sanāktu. Par laimi, mūs skāris viens un tas pats sporta bacilis!

 

Jānis ar Soču sudraba medaļām. Kādu gramu dārgā metāla  palīdzējis nopelnīt arī viņš Jānis ar Soču sudraba medaļām. Kādu gramu dārgā metāla  palīdzējis nopelnīt arī viņš
Jānis ar Soču sudraba medaļām. Kādu gramu dārgā metāla palīdzējis nopelnīt arī viņš
Cik liela ir mūsu bobsleja komanda?

Parasti ārzemju braucienos dodas 8-10 sportisti, divi treneri, mehāniķis un ārsts. Tā kā esmu viens mediķis, arī masāža un fizioterapija ir manā pārziņā. Turklāt, ja esmu brīvs, treniņu laikā filmēju braucienus. Vakarā treneri kopā ar pilotiem skatās un analizē kļūdas. Mums ir princips: neatkarīgi no amata visi brīvie iesaistās procesā. Sacensību laikā esmu startā, piepalīdzu, uzmundrinu. Protams, komandai noderētu psihologs. Taču nebūtu jēgas viņam braukt līdzi tikai uz kādu nedēļu. Vai nu uz visu sezonu, vai nemaz. Tā uzskata mūsu treneri Sandis Prūsis un Jānis Ozols, un es viņiem pilnīgi piekrītu.

Mans ārsta darbs parasti sākas pēc vakariņām, kad citi dodas atpūsties.

Pie jūsu viesnīcas istabiņas stāv rinda?

Reizēm gadās arī tā. Šī sezona mums bija sevišķi raiba. Divi smadzeņu satricinājumi, viens daļējs muskuļa plīsums, mugurkaula diska protrūzija un neskaitāmas jau ierastās sāpju vietas. Par laimi, līdz olimpiādei gandrīz visi atkal bija uz strīpas.

Ar savējiem sportistiem.  Insbrukā, Austrijā izcīnīta 1. vieta,  2014. gads Ar savējiem sportistiem.  Insbrukā, Austrijā izcīnīta 1. vieta,  2014. gads
Ar savējiem sportistiem. Insbrukā, Austrijā izcīnīta 1. vieta, 2014. gads
Kādas ir tipiskās bobslejistu traumas?

Kā jau spēka sporta veidos - hronisku traumu saasinājumi, pārslogotas Ahileja un paceles cīpslas. Bieži ir piedzīti muskuļi, savilktas saites. Labi palīgi darbā ir kinezioloģiskie teipi. Tagad grūti iedomāties, kā sporta ārsti bez tiem agrāk tika galā! Bet tie ir salīdzinoši jauni ārstēšanas līdzekļi, atceros, ka tikai pirms trim gadiem biju kursos, lai apgūtu to lietošanu. Sporta ārstiem nepārtraukti jāseko līdzi, kādi jauni medikamenti vai metodes ir radītas, kas varētu palīdzēt sportistiem ikdienas darbā.

 

Jānis startē  velo sacensībās Sportlat,  2013. gads Jānis startē  velo sacensībās Sportlat,  2013. gads
Jānis startē velo sacensībās Sportlat, 2013. gads
Pastāstiet par olimpiādi! Vai bija bail par savu drošību?

Visi ir tikai cilvēki. Arī sportisti. Taču bažas ātri pagaisa, jo jutāmies droši. Apmešanās vieta mums bija ērta, 20 minūšu brauciena attālumā no bobu trases. Varbūt vainīgi nervi, stress, bet uz olimpiādi vairāki no mūsējiem aizbrauca saaukstējušies, vēl daži pamanījās to izdarīt olimpiādes laikā. Par laimi, tik augsta temperatūra kā man, ierodoties Sočos, sportistiem nebija. Dažbrīd bija jālieto pat respirators. Bet sacensību dienās visi bijām veseli! Kad mūsu puiši startē, šķiet, it kā pats stumtu bobu. Skatoties ekrānā, prātā izņemu arī visas virāžas. Man šķiet, ka pārdzīvoju vēl vairāk nekā paši sportisti, jo viņi savus stresa hormonus nodedzina fiziskā aktivitātē. Pēc sacensībām visi esam izspiesti kā citroni. Naktīs adrenalīns neļāva normāli aizmigt. Labi pārvaldu angļu valodu, runāju krieviski, mazliet vāciski, taču ar citām komandām Sočos pārsvarā kontaktējāmies tikai sasveicināšanās līmenī. Katra komanda olimpiādē turas pati par sevi. Arī ar cittautu kolēģiem man nebija nekādu profesionālo sarunu par amata noslēpumiem. Kad dabūjām sudraba medaļu, emocionālais pacēlums bija neaprakstāms. Bija skaidrs, ka viss ieguldītais ir attaisnojies. Atklāšanas parādē nepiedalījāmies, jo tad vēl bijām sagatavošanās nometnē Ventspilī, bet noslēguma parāde bija skaista un saviļņojoša.

 

                                                                                                                            Foto: no Jāņa Kaupes arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2014. gada aprīļa numurā