“Pole pole” svahili valodā nozīmē “lēnām, lēnām”. “Tā tur, Tanzānijā, viss notiek — nesteidzīgi, neiespringstot,” smaidot saka Dr. med. IVETA GOLUBOVSKA par zemi, kurā uz 55 miljoniem iedzīvotāju ir 40 anesteziologu un kur viņa kopā ar profesoru Dr. med. ALEKSEJU MIŠČUKU devās mācīt anesteziologus un rezidentus veikt sonogrāfijā atbalstītu reģionālo anestēziju
Kā atdot parādu
Iveta Golubovska un Aleksejs Miščuks par pienākumu daudzumu sūdzēties nevar — strādā ne tikai par anesteziologiem reanimatologiem, bet arī algologiem, abi māca topošos mediķus, Iveta ir Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas Anestezioloģijas un reanimatoloģijas nodaļas vadītāja un Latvijas Anesteziologu un reanimatologu asociācijas prezidente, bet Aleksejs — Baltijas Reģionālās anestēzijas asociācijas prezidents.
Tiekoties un redzot, kā strādā nīderlandiešu kolēģis Luc Van Tielens, Nīderlandes Reģionālās anestēzijas asociācijas prezidents (viņš arī Eiropas Reģionālās anestēzijas asociācijas lektors), Iveta un Aleksejs jutušies patiesi iedvesmoti. “Viņš Nīderlandē izveidojis fondu, kas vāc ziedojumus, lai ārsti varētu doties uz attīstības valstīm un mācīt turienes ārstus. Pats Van Tielens uz šīm zemēm dodas trīs četras reizes gadā, Tanzānijā māca ārstus veikt ultrasonogrāfijas atbalstītu reģionālo anestēziju Kilimandžaro reģionā Moši pilsētas reģionālajā slimnīcā, kur anestezioloģijas nodaļu vada entuziastisks dakteris Kaino Mwemezi,” stāsta Iveta Golubovska. “Pirms gadiem divdesmit pieciem, trīsdesmit arī mēs bijām līdzīgā situācijā — trūka aparatūras, medikamentu, sākām saņemt humānās palīdzības ziedojumus. Atbrauca profesors Keggi un amerikāņu anesteziologi, atceros filipīniešu dakteri, kurš gāja uz tirgu, pirka ēdienu un nesa mums uz nodaļu... Viņi brauca pie mums bez atlīdzības, mācīja mūs par savu naudu. Pēc tam brauca kolēģi no Zviedrijas, diezgan daudz esam izmantojuši iespēju mācīties, piemēram, Eiropas Reģionālās anestēzijas asociācijas organizētajos mācību pasākumos. Un mums likās, ka tas parāds kaut kā jāatdod. Ne jau bagātajām valstīm, bet tiem, kam nav tik ļoti dzīvē paveicies.”
“Mūs savulaik tāpat cilvēki ir mācījuši — varbūt neiedeva neskaitāmus miljonus, bet iedeva zināšanas!” viņu papildina Aleksejs Miščuks. “Mēs neesam starp bagātākajām valstīm, bet mūsu zināšanas ir ļoti labas un mēs tajās varam dalīties!”
Uz miljonu iedzīvotāju nesanāk pat viens anesteziologs!
Cik daudz zinājuši par Tanzāniju, kad turp devās? Atbildes vietā Iveta Golubovska skanīgi smejas: “Iekritām kā melnajā caurumā!” Taču uzskaita faktus: Tanzānijā dzīvo 124 ciltis (lielākā chagga), oficiālā valoda svahili, bet dokumenti pārsvarā tiek rakstīti angļu valodā, arī slimnīcā uzraksti ir angļu valodā. Oficiālā galvaspilsēta — Dodoma, faktiskā — Dāresalāma (ar 4—5 miljoniem iedzīvotāju), kur joprojām atrodas daudzas valsts iestādes. Tanzānijā slejas augstākā Āfrikas virsotne Kilimandžaro un stiepjas leģendārās Zanzibāras salas pūdersmalkās smilšu pludmales!
Ja runā par medicīnu, tad Tanzānija pieder trešās pasaules valstīm, kur vēl ļoti daudz darāmā, lai būtu droša anestēzija, ķirurģiskā un dzemdību palīdzība, īpaši lauku reģionos. Lielā mērā to ietekmē medikamentu, tīra ūdens, asins produktu un cilvēkresursu trūkums — no 20 rekomendētajiem ķirurgiem, anesteziologiem un dzemdību speciālistiem uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju pieejami vien 0,46 speciālisti. Līdz ar to ir ļoti augsta mirstība ķirurģiskajās un ķeizargrieziena operācijās (19,3 % nāves gadījumu!), kā arī 17 % invaliditātes koriģēto dzīves gadu (DALY) ir attiecināmi uz operācijām. Pirmajā vietā no nāves cēloņiem ierindojas traumatisms (agrāk — infekciju slimības), HIV/AIDS, malārija.
Valstī ir mazāk nekā viens (!) anesteziologs uz miljons iedzīvotājiem, 15 rezidenti, anestēziju nodrošina vienu gadu mācītas māsas. Iveta Golubovska: “Mums pirmajās dienās izdevās sastapt anestēzijas māsiņas — viņas kā mācību materiālu saņem žurnāla apjoma grāmatu, kur aprakstīts, kā ko paveikt tehniski, piemēram, kā pareizi uzlikt monitoru.
Tanzānijā māsiņas nemācās cilvēka anatomiju, patofizioloģiju, farmakoloģiju un tā tālāk, kā tas ir pie mums. Turklāt lauku reģionos ir ļoti slikts nodrošinājums ar medicīnas aparatūru, medikamentiem.
Mums stāstīja, ka ķeizargrieziens lauku rajonā notiek uz nosacīti tīra galda, pacientei vēnā tiek ielaisti divsimt miligrami īslaicīgas anestēzijas līdzekļa kalipsola, kas nenomāc elpošanu, sirdsdarbību, tiek izdarīts grieziens, izņemts bērns, tad bez skābekļa, anestēzijas aparāta, monitora vēnā ievadīts diazepāms, morfijs un sašūts vēders. Mātes un bērna mirstības rādītājs ir ļoti augsts, izdzīvo stiprākie un tie, kam palaimējas.”
“No kolēģiem lietuviešiem, kas dzīvo Anglijā un volontējuši Zanzibārā, dzirdējām, ka tur ir ļoti bēdīga situācija,” teic Aleksejs Miščuks. “Viens traumatologs uz visu salu! Ukrainis. Ja viņš izoperēs, tad būs dzīvotājs, ja ne, tad bēdīgas beigas.”
Foto: no Ivetas Golubovskas un Alekseja Miščuka albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2019. gada aprīļa numurā
