GUNDARS FORSTMANIS, ķirurgs: Aizbraukt. Spēt atgriezties
Kas jūs esat — kurzemnieks, rīdzinieks, latvietis, kurš aizdevies pasaulē un atgriezies?
Esmu dzimis Rūjienā, pēc tam dzīve aizveda uz Kurzemi, uz Saldu, tur pabeidzu pamatskolu, bet Rīgā — 49. vidusskolu. Grūti atbildēt, kas es esmu. Sirdī vairāk tomēr kurzemnieks, pirmās atmiņas, bērnības piedzīvojumi, pamatskolas laiks. Un Saldū pēc Rīgas Medicīnas institūta pabeigšanas nostrādāju pirmos četrus gadus. Bet varbūt esmu rīdzinieks? Te pagājusi manas dzīves lielākā daļa, apzinātais brieduma laiks. Rīgā izveidojos kā cilvēks, kā profesionālis.
Rīgas 1. slimnīcā pavadīts visgarākais darba periods — deviņpadsmit gadi, biju Ķirurģijas nodaļas vadītājs. Tāpēc grūti atbildēt, kas es esmu — rīdzinieks, kurzemnieks? Ārsts. Cilvēks, vienkārši cilvēks.
Dzirdēts apgalvojums, ka ārsti visos laikos tiekot cienīti un pie visām varām viņiem nodrošināts darbs.
Par to mēs varētu padiskutēt... Protams, vienmēr kaut kādu darbu var atrast. Kad divtūkstoš sešpadsmitajā gadā braucu atpakaļ uz Latviju, drusciņ rūgtums saglabājās sirdī. Jo pa lielam Latvijā nevienam neesi vajadzīgs.
Par atgriešanos teicāt — rūgtums. Kad braucāt prom, bijāt dusmīgs, izmisis vai bija apnicis te notiekošais medicīnā?
Dusmīgs nebiju, dusmoties vispār nav labi un dusmas nepalīdz. Laikam vairāk jutos izmisis. Baiba Rozentāle, mūsu toreizējā veselības ministre, likvidēja Rīgas 1. slimnīcu. Vairāk par tūkstoti cilvēku atlaida no darba. Mani neatlaida, bet skaidri un gaiši pateica: nezinām, vai jums būs alga, un, ja tā būs, nevaram pateikt, cik liela. Manai ģimenei bija bankā paņemts kredīts, lai varētu māju restaurēt, nomainīt jumtu. Tas bija divtūkstoš devītais gads, kad nevienam nebija skaidrs, kas būs rīt.
Līdz tam visu mūžu domāju, ka es nu gan nekur nebraukšu. Savu nostāju neslēpu — esmu latvietis, te ir mana dzimtene. Droši vien, ka būtu izkūlušies arī bez prombraukšanas. Taču tā lielā neziņa... Tagad nerunāju par sevi, bet par kolēģiem Rīgas 1. slimnīcā. Visi bijām spēka gados, ļoti labi ķirurgi. Taču nevienu no šiem, nebaidos teikt, izcilajiem ķirurgiem lielās slimnīcas nepaņēma darbā. Paņēma jauniešus, kas uzreiz nav konkurenti. Daudzi bijušie kolēģi joprojām strādā Rīgas 1. slimnīcā, ir aklimatizējušies.
Kā atradāt darbu Vācijā, slimnīcu, uz kuru doties?
Vācijā ārstu ļoti trūkst. Nezinu, kāpēc. Arī tur jaunieši studē medicīnu, bet ārsti ir deficīts. Rīgas 1. slimnīcā bija strādājis viens virsārsts, kādreiz pabeidzis Rīgas Medicīnas institūtu, kurš, tobrīd Vācijā praktizēdams, bija saglabājis saiknes ar Rīgu. Tāpēc viņš zināja par Rīgas 1. slimnīcas slēgšanu un ārstu nokļūšanu neapskaužamā situācijā. Tā, vēl esot Latvijā, tiku uzaicināts doties strādāt uz Vāciju, uz konkrētu slimnīcu Dortmundes priekšpilsētā Švertē.
Vai ilgi domājāt, šaubījāties?
Neilgi. Viņi bija ļoti pretimnākoši, ar labu piedāvājumu.
Prom devāmies divatā ar kolēģi. Mums tur nodrošināja praktiski visu. Labiekārtotu trīsistabu dzīvokli, par kuru nebija jāmaksā, trīs reizes dienā ēdināšanu bez maksas, apmaksātu vācu valodas privātskolotāju.
Un vēl maksāja astoņsimt eiro kabatas naudu mēnesī. Vadība bija gatava darīt visu, lai tikai mēs paliktu. Ārsta sertifikāts tika atzīts, bet vajadzēja nolikt eksāmenu un saņemt Gētes institūta diplomu par vācu valodas zināšanām. Skolotāja ar mums diendienā nodarbojās astoņus mēnešus. Dienas pirmajā pusē pa trim četrām stundām apguvām vācu valodu. Pēc tam gājām uz operāciju zāli, asistējām ķirurgam. Viņiem bija izdevīgi, ka protam operēt un reāli palīdzam. Mums tā bija arī valodas prakse, lai sazinātos ar personālu.
Tā no Vācijas attālināti likāt jumtu ģimenes mājai... Kā raksturotu savu pirmo darbavietu Vācijā?
Švertes slimnīca ir ļoti bagāta. Privātajiem pacientiem atvēlēts vesels spārns. Ieguldīti fantastiski līdzekļi infrastruktūrā un aprīkojumā. Pēc statistikas tolaik pilsētā skaitījās ap trīssimt tūkstošiem iedzīvotāju, no tiem trīssimt bija miljonāri. Vācijā visiem iedzīvotājiem ir valsts veselības apdrošināšana, arī cilvēkiem bez dzīvesvietas un darbavietas, un slimnīca saņem naudu par katru ārstēto pacientu. Tāpēc viņiem ir nesalīdzināmi plašākas iespējas attīstīties un piesaistīt speciālistus. Teiksim, izoperē divus apendicītus un par tiem saņemto naudu iegulda no Latvijas atbraukušo ārstu izglītošanā un uzturēšanā... Atvaļinājums Vācijā ārstiem ir sešas nedēļas. Pieteicāmies un veselu mēnesi dabūjām nesadalītu, lai varētu padzīvot Latvijā. Tur ļoti respektē darbinieka vēlmes, jo grib viņu paturēt darbā. Ārstu deficīta apstākļos strādājām arī virsstundas. Tās tika reģistrētas, samaksu pa virsstundām nesaņēmām, toties sakrājām papildu brīvdienas.
Apmēram pusotru gadu nostrādāju Švertes slimnīcā. Joprojām jūtos viņiem pateicību parādā par iespējām. Tomēr mani neapmierināja slimnīcas profesionālais līmenis. Pārcēlos uz Austrumvāciju un sāku strādāt Rostokas Universitātes klīnikā, kur medicīnas līmenis bija daudz augstāks.
Stāsta, ka Vācijā ārsti strādājot kā roboti: skats ne pa labi, ne pa kreisi, nekādas tērzēšanas.
Vācijā medicīna nav tikai medicīna. Tas ir bizness, kas ar saviem noteikumiem ienāk arī Latvijā. Operāciju zāle strādā no astoņiem rītā līdz četriem pēcpusdienā, varbūt puspieciem. Katrā ziņā pirmā operācija sākas pulksten astoņos, nav citu runu. Pacientu maiņa notiek ļoti raiti, ir labi organizēta. Galvenais noteikums — darba laikā ir jāstrādā.
Vācijā cilvēku attiecības, kādas iepazinu, atšķiras no Latvijā ierastajām. Protams, varu piezvanīt kolēģim, palūgt padomu. Bet piedāvāt šodien pēc darba aiziet iedzert kafiju? Nē, tas jāpiesaka mēnesi iepriekš, jānorunā datums un laiks. Viņi ļoti, ļoti nodala savu privātumu no darba dzīves. Pēc slimnīcas iekšējās kārtības noteikumiem privāto mobilo tālruni nedrīkst ienest nodaļā. Tātad neviens pacienta tuvinieks vai paziņa nevar tevi patraucēt darba laikā, jo tad ir jāstrādā. Ātrai saziņai personālam ir darba tālrunis. Izej no nodaļas, ņem savu mobilo un risini lietas. Rīgas 1. slimnīcā kolēģu attiecības bija brīvākas, biežāk kopā patusējām, satikāmies, draudzējāmies ar ģimenēm. Vācijas slimnīcā tāds kolektīvs pasākums, cik pieredzēju, ir tradicionālā Ziemassvētku balle, ko nodaļas šefs uzsauc savai nodaļai un tādā veidā pasaka paldies darbiniekiem par padarīto.
Ar ko pacienti Vācijā atšķiras no pacientiem Latvijā?
Abās valstīs katra diena slimnīcā ir atšķirīga. Un vairākumā ir brīži, kas sniedz gandarījumu. Ir momenti, kas iespiežas atmiņā uz mūžu. Sen, sen mazai meitenītei operēju apendicītu. Kad izrakstu mājās, tipina pretim tāds mazs ķipars, sniedz puķīti, “paldies” vēl nemāk pateikt. To skatu nevaru aizmirst. Bet vispār Latvijas pacienti atšķiras no Vācijas pacientiem. Septiņu gadu laikā bija tikai viens vācietis, kurš paziņoja, ka nevēlas, lai es viņu ārstēju, ka vajag citu ārstu.
Kāpēc?
Nezinu, iespējams, tāpēc, ka esmu ārzemnieks. Visi bija aizgājuši operēt un uz uzņemšanas nodaļu pasauca mani. Piezvanu šefam pacienta klātbūtnē — ir kungs, kurš nevēlas ar mani komunicēt. Šefs tūlīt atnāca un ļoti stingrā balsī pateica: “Jums būs šis ārsts vai arī neviena cita šai klīnikā nebūs. Es viņam pilnībā uzticos.” Un aizgāja. Sākām runāt ar pacientu lēnu garu. Viss beidzās labi. Kad pacients gāja mājās, pateica paldies.
Vācijā cilvēku domāšana, psiholoģija ir citāda. Latvijā par visu vari jātiek uz Rīgu! Vācijā neviens pacients man neprasīja, lai viņu pārved uz Berlīnes Šaritē klīniku, lielāko universitātes slimnīcu Eiropā. Neviens. Manis teikto pieņēma ar attieksmi — jūs esat ārsts, jums labāk zināms. Latvijā sēžu ARS pieņemšanā, ienāk pacients no Cēsīm... Es jau neko nesaku, cilvēks ar autobusu vai automašīnu tērējis laiku, naudu ceļam, par stāvvietu, vizīte pie manis arī maksā kādu naudiņu.
Vai pacients domā, ka es kā ARS ārsts esmu gudrāks par to dakteri Forstmani, kurš pieņem poliklīnikā Cēsīs?
Vai domājat, ka kļūdas pieļauj tikai lauku ārsti? Arī Rīgas ārstiem gadās neveiksmīgas operācijas. Tā notiek visā pasaulē. Ķirurģija nav tā specialitāte, kurā var garantēt simtprocentīgi labu iznākumu.
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2023. gada novembra numurā