PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Kaislība, kas palīdz audzināt raksturu

Doctus
Dermatoloģei KRISTĪNEI ROZNIECEI ir divi vaļasprieki – augstkalnu alpīnisms un airēšana. No fiziskās sagatavotības puses vērtējot, grūtāka viņai šķiet kāpšana kalnos. Šim hobijam nepieciešami pamatīgi izturības treniņi. “Galvenais saglabāt mieru, nekrist panikā, uzvarēt cīņā ar sevi, neatlaidīgi virzīties uz mērķi. Ekstrēmi sporta veidi palīdz audzināt raksturu,” domā Kristīne un piebilst – arī darbā ar pacientiem nepieciešams stingrs un nosvērts raksturs.

Dr. med. Kristīne Rozniece ikdienā strādā Ādas un seksuāli transmisīvo slimību klīniskajā centrā un domā, ka ekstrēmajos sporta veidos norūdītais raksturs palīdz darbā ar pacientiem Dr. med. Kristīne Rozniece ikdienā strādā Ādas un seksuāli transmisīvo slimību klīniskajā centrā un domā, ka ekstrēmajos sporta veidos norūdītais raksturs palīdz darbā ar pacientiem
1 attēls
Dr. med. Kristīne Rozniece ikdienā strādā Ādas un seksuāli transmisīvo slimību klīniskajā centrā un domā, ka ekstrēmajos sporta veidos norūdītais raksturs palīdz darbā ar pacientiem
Airēšanas klubiņš kā ģimene

Sarunas laikā K. Rozniece vairākkārt uzsver: viņa nav sportiste, aktīvs dzīvesveids ir vaļasprieks, viņa iesaistījusies interešu grupā. Kristīne darbojas airēšanas klubā "Kembi". Klubs nosaukumu ieguvis no smaiļotājas Birutas Ķemeres iniciāļiem, kas ir četrpadsmitkārtēja Vissavienības sacensību uzvarētāja, XX olimpisko spēļu dalībniece airēšanas slalomā. Klubs nav liels, aktīvi ir tikai padsmit cilvēki. Jaunākajam dalībniekam, kas sēdējis laivā, bijis tikai viens mēnesis, vecākais airētājs ir vairāk nekā 80 gadu sirms kungs ar baltu bārdu. Visbiežāk ar šo sportu nodarbojas visa ģimene. Labākie laivotāji ir tie, kas šīs iemaņas ieguvuši no vecākiem. Kristīnei klubiņš ir kā ģimene, jo, kā viņa atzīst, parasti ar šo brīvā laika pavadīšanas veidu nodarbojas līdzīgi domājoši cilvēki, kam patīkami atrasties vienā sabiedrībā."Pavasara ūdeņos ir interesantāk braukt nekā vasarā. Jebkurā gadalaikā, ja vien ir ūdens, var braukt ar dažādām laivām. Man pavasarī patīk braukt pa upēm ar straujūdens kajaku, bet vasarā, kad ūdens līmenis upēs zems, interesantāki ir jūras kajaki," stāsta K. Rozniece.Latvijā lielākā daļa airētāju ir amatieri un ūdenstūrisms vairs nav tik populārs kā padomju laikos, kad latviešu kalnu upju airētājus pazina visā padomjzemē, lai gan Latvijā ir tikai dažas upes, kur var trenēt iemaņas. Tomēr šis sporta veids palēnām atdzimst, jo piesaistījis daudzu jauniešu uzmanību. 

“Airēšanas filozofija ir baudīt ūdeni, atslēgties no darba un ikdienas rūpēm. Tā ir cīņa ar sevi, ar dabu.” Baudot Sardīnijas ūdeņus “Airēšanas filozofija ir baudīt ūdeni, atslēgties no darba un ikdienas rūpēm. Tā ir cīņa ar sevi, ar dabu.” Baudot Sardīnijas ūdeņus
2 attēls
“Airēšanas filozofija ir baudīt ūdeni, atslēgties no darba un ikdienas rūpēm. Tā ir cīņa ar sevi, ar dabu.” Baudot Sardīnijas ūdeņus

 

“Gulšņājot dīvānā, nekad neuzzinātu, kā ir visu dienu iet kalnos, gulēt sniegā... Katrs solis var nest pārsteigumu.” Kristīne Rozniece ar domubiedriem Alpos “Gulšņājot dīvānā, nekad neuzzinātu, kā ir visu dienu iet kalnos, gulēt sniegā... Katrs solis var nest pārsteigumu.” Kristīne Rozniece ar domubiedriem Alpos
3 attēls
“Gulšņājot dīvānā, nekad neuzzinātu, kā ir visu dienu iet kalnos, gulēt sniegā... Katrs solis var nest pārsteigumu.” Kristīne Rozniece ar domubiedriem Alpos

Daktere Rozniece uzsver, ka sacensībās galvenais nav ātrāk veikt distanci, bet izcīnīt cīņu pašam ar sevi un krācēm. "Šīs airēšanas filozofija ir baudīt ūdeni, atslēgties no darba un ikdienas rūpēm. Tā ir cīņa ar sevi, ar dabu un cīņa par dzīvību. Kalnu upes nevar uzminēt. Tur visur ir akmeņi, jautājums - kā caur tiem izbraukt. Tā cilvēkam ir hiperslodze."

Augstkalnos katrs solis var nest pārsteigumu

Otra Kristīnes kaislība ir kalni. "Vienam patīk sēdēt mājā pie televizora, cits iet kalnos. Reizēm esmu nosalusi tā, ka zobs uz zoba neturas! Gulšņājot dīvānā, nekad neuzzinātu, kā ir gulēt sniegā, visu dienu iet kalnos, lietum līstot, paklūpot pamatīgi sadauzīties! Tas ir interesanti, katrs solis var nest pārsteigumu. Reizē tas ir arī milzīgs izaicinājums un gandarījums." Viņa stāsta: augstkalnos nav tehniski tik sarežģīti, bet tas ir fizioloģiski nežēlīgi. Pat NASA kosmonauts, kam bijuši vismasīvākie dažādu veidu treniņi, uzkāpis Everestā, paziņoja, ka savu mūžu neko tik grūtu neesot darījis. Kalnos kāpšanā galvenokārt nepieciešams līdzsvars, koordinācija, stipras rokas. Savukārt airēšana prasa trenētus bicepsus, sirds, muguras un kāju muskuļus. Uz Elbrusu Kristīni paņēmusi līdzi ļoti jauka komanda, tad arī "saslimusi" ar kalniem. "To, ko redzu, uzkāpusi kalna virsotnē, nevar aprakstīt vārdiem! Tā ir liela balva! Tās ir sajūtas!" jūsmo Kristīne. "Brīnišķīgs plašums, nesasniedzamas tāles! No virsotnēm ir fantastiski skati. Saullēkts - apburošs. Reizēm kļūst žēl to cilvēku, kas šo skaistumu neredz."

Pilnu raksta versiju lasiet 2012. gada "Doctus" augusta numurā

Foto: no K. Roznieces un Doctus arhīva