Labs mediķis ir tas, kurš dzied

Tērpušās Zemgales novada tautas tērpos, arī viņas - mediķes, skolotājas un citu profesiju pārstāves, kas dzied korī Stradiņi, - jūlija vidū kāps lielajā Mežaparka estrādē. Dziesmai svētki. Arī korim svētki. Un diriģentam.

Kā tas sākās?

Bija 1977. gads. Jevgeņijs tolaik diriģēja Restaurācijas pārvaldes vīru kori, kad viņu pamanīja sieviešu koris Stradiņi. Ieradās viendien trīs kora dāmas un aicināja viņu pie sevis. Teica - tā un tā: redzējušas Dziesmu svētkos, esot dikti iepaticies. Lai nākot uz Stradiņiem par diriģentu. Sākumā negribējis piekrist, bet dāmas ar kora vecāko Ilgu Leg­zdiņu priekšgalā nākušas atkal un atkal.

Vēl lielākas šaubas diriģentu nomākušas, kad ieraudzījis kora sastāvu - 16 koristes, kuru dziedājums skanējis pabāli. Tomēr dāmas spējušas viņu pierunāt palikt vēl un vēl, un tā Jevgeņijs ar kori ir jau 30 gadus - pusi no dziedošo Stradiņu pastāvēšanas laika.

Laiki mainās, un koris mainās

Jā, P. Stradiņa Klīniskās ­universitātes slimnīcas koris Stradiņi pastāv jau 60 gadus - tas ir diriģenta vienaudzis, kuram pašam ir tāds solītis pēc sešdesmit. "Trīsdesmit gadus būt viena kora diriģentam - tas ir ilgi," viņš saka, atzīdams, ka ziedu laiki Stradiņiem bija no deviņdesmito gadu vidus līdz 2000. gadam: konkursi, ārzemju braucieni, uzvaras un medaļas...

Bija laiks, kad korī dziedāja pat 55 sievas, bet nu tā pamatsastāvā ir no 30 līdz 40 dziedātājām. "Dziedāšanai paliek arvien mazāk laika. Jaunā paaudze kora vietā labāk izvēlas ko citu. Liela daļa pievēršas popmūzikai un dažādiem šoviem, sava daļa aizbrauc no Latvijas, vēl kādai kora dziedāšanas mēģinājumu regularitāte ir par smagu... cilvēkiem šodien pirmajā vietā ir naudas pelnīšana: vajag labi dzīvot, labi ģērbties, mašīnu, un dziesma ir tikai pēc tam," spriež diriģents.

No dziedātājām, kuras korī bija jau tad, kad Jevgeņijs sāka diriģēt Stradiņus, vien dažas dzied vēl joprojām. Agrāk koristiem pat piešķīra desmit dienas pie atvaļinājuma un dziedāšanas dēļ varēja darba grafiku pārkārtot, aizvietotāju atrast. Tagad tā nav. Pat mēnesi iepriekš zinot par koncertu, kāda koriste noteikti saka - nē, nē, viņa nevarēs - jāstrādā... Arī mēģinājumi bieži vien tiek kavēti darba dēļ, un Jevgeņijs nevar rīkoties, kā citkārt darījuši diriģenti, sakot: "Ja vienreiz uz mēģinājumu neatnāksi, vari nenākt arī uz nākamo un visiem citiem. Vari vispār vairs nenākt!" Jo nenāks arī. Bet diriģentam katra balss ir no svara.

Tieši tādēļ viņš ir gatavs strādāt tā, lai koris dziedātu labi. Piever acis, ja koristes, kas notis pazīst kā savu kabatu, neierodas uz kādu no mēģinājumiem. Galvenais, lai spēj dziedāt tā, ka koris ir ieguvējs. Diriģents atnāk kādu stundu ātrāk, lai ar daļu dziedātāju pastrādātu individuāli, gluži kā mūzikas skolā. Viņš ir mēģinājumu zālē divreiz nedēļā krietnu strēķi pirms sešiem - sakārto zāli, noskaņojas darbam un sagaida, kad pa divām, pa trim vai kuplākos bariņos zālē sanāk koristes. "Pats galvenais - kad vajag, manas koristes ātri spēj koncentrēties darbam. Tas laikam mediķiem raksturīgi," saka diriģents.

Zināmas dziesmas un labi draugi

Stradiņu kora sievām vislabāk patīk dziedāt spilgti nacionālas nokrāsas dziesmas. Kas nu tās var nosaukt kā zaldātus ierindā! Še, kur līgo priežu meži, Kāpēc man dziedāt svešu dziesmu... Tāpat koristēm tīk koķetīgas, ēverģēlīgas dziesmas, arī melodijas, kā saka diriģents, dvēseles pušķošanai. Savukārt pie sirds neiet modernā, izteikti mūsdienīgā mūzika ar specifiskām prasībām, bet kārtīgas latviskās dziesmas - katrā laikā! Vēl korim nepatīk dziedāt krievu valodā, lai arī Stradiņu specifika ir dziedāt dziesmas oriģinālvalodā - lietuviešu, igauņu, latīņu, vācu, angļu. Bet krieviski - nē. "Laikam sāpe par pagātni ir pārāk liela, un vismaz vecākajai kora paaudzei to tik drīz izārstēt neizdosies," domā diriģents.

Stradiņu korim ir daudz labu draugu - koristes regulāri rīko tikšanās ar vīru koriem, kur netrūkst asprātību un dziesmu. Stradiņu draugu sarakstā saucami daudzi vīru kori - Absolvents, Ozols, Staburags, arī igauņu vīru koris un vairāki citi.

Vēl Stradiņu sievas katrā izbraucienā rīko modes skati: kad uzstāšanās beigusies, koris uz pāris stundām pulcējas kādā zālē, lai soli pa solim atcerētos visu, kas brauciena laikā atgadījies. Lai notikušo restaurētu iespējami spilgti, koristes pārģērbjas, veidojot savdabīgus tērpus no drēbēm, kas nu kurai līdzi: jebkurš apģērbs, apgriezts uz kreiso pusi, iegūst jaunu stilu, un ja vēl lietā liek naktskreklus un atbilstoši iestellētus piepūstus balonus!.. Tad gan esot ko pārsmieties!

Sava daļa rūgtuma

"Kurš jau bērnībā dziedājis, dziesmu ar mātes pienu iezīdis, tas bez dziesmas nevarēs visu mūžu," saka diriģents. Viņš melnas kafijas rūgtumā runā par aplamo Latvijas izglītības sistēmu. Zinot un izprotot mūsu kopīgo bagātību - Dziesmu un deju svētkus - tiek pieļauts, ka kori skolās nav obligāti. Un, protams, bērni izvēlas vieglāko ceļu - kora vietā izķērnāt laiku datorspēlēm vai citām izklaidēm. Līdz ar to arī vēlāk no viņiem nekādi koristi nesanāk. "Problēmas ar koru sastāvu ir visur," zina teikt Jevgeņijs.

Vēl stiprākas kafijas rūgtumā diriģents runā par šī gada jandāliņu ar dažu stundu laikā izpārdotajām Dziesmu svētku biļetēm. Savulaik katram koristam pienācās viena biļete, un tā bija pareizi: uz koncertu varēja atnākt, piemēram, koristes vīrs. Vai viņš maz laba darījis? Sieva gāja uz mēģinājumiem, bet vīrs palika ar bērniem! Arī viņš ir atbalstījis kori. Tagad nekā. Arī pašas koristes nevarēs noskatīties deju uzvedumus. Žēl. "No vienas puses - var jau priecāties, ka pieprasījums pēc šo svētku biļetēm ir tik liels, bet vēl jau pāragri gavilēt - redzēs, cik pilnas būs klausītāju un skatītāju rindas svētkos."

Sarāj, jo grib kā labāk

Bet lai nu paliek rūgtums. "Kad redzi, ka koris dziedot lido, ir īsti svētlaimīga sajūta. Tad ir feini, tad arī tu lido," saka diriģents. Lai arī viņam zināma noslēpumainā recepte, kā panākt kora lidojumu uzstāšanās reizē, ne vienmēr priekšnesuma kūka izdodas tik laba kā gribētos. Reizēm pietrūkst kāda nieka, reizēm iztraucē kāds blakusapstāklis - steiga, troksnis, nepietiek laika mierīgi nostāties. Un lidojuma nav. Bet ja ir, tad ir tā, ka diriģents redz: visu dziedātāju acis mirdz un redz tikai viņu. Viņš smejas: "Dažkārt manu - koriste skatās nevis uz mani, bet meklē ar acīm zālē kādu savu tuvinieku. Tad saku: "Ja redzēšu, ka kāda neskatās uz mani, pieiešu klāt un aiz rokas novedīšu malā." Man jau mēdz pārmest, ka reizēm esot nikns, bet - ko padarīsi. Gadās arī sabārties: "Ko jūs tur sačukstaties? Nu, pastāstiet man ar, kas tur bija, pastāstiet!" Vai atkal: "Ko tur abas skatāties, m? Tūlīt nes šurp, noliec uz klavierēm, un atpakaļ tās bildes nekad vairs nedabūsi!" Bet tas nav ļauni teikts. Man tikai jādara viss, lai koris būtu līmenī."

Vai pa vidam dziesmām un jokiem diriģents mēdz sūdzēties dziedātājām - mediķēm - par savām kaitēm? Nē, tā gan neesot bijis. Jevgeņijs vienkārši saka: "Labs mediķis ir tas, kurš dzied."

Foto: no personīgā arhīva