Medicīnas izpausmes operas alegorijās

Viņš Rīgā uzstājās ar priekšlasījumu “Medicīna itāļu operās”, aicinot palūkot uz operu neierasti, jo, skatoties un klausoties operu izrādes, reti kurš aizdomājas – ar kādu slimību izrādes varonis slimoja?

Par Karlo Menardi

No operu izrādēm var uzzināt arī to, kādas bija raksturīgākās veselības lik­stas kādā laikmetā, slimību ārstēšanas metodes, medikamenti un sabiedrības attieksme pret vājiniekiem. Šos apstākļus precīzi pauž operu autori, jo tieši viņi bija laikmeta aculiecinieki.

Jāņem vērā, ka ar šodienas uztveri XVII-XIX gadsimta zināšanas par medicīnu šķiet naivas un dažkārt raisa smaidu, citkārt - žēlumu. Der paturēt prātā arī to, ka opera neataino patieso dzīvi - izrādēs visi notikumi ir alegoriskā formā, liela nozīme ir varoņu emociju izrādīšanai. Tāpēc arī slimības vai ārstēšanas metodes tiek atainotas alegorijās un simbolos. Daudzas norises tiek atspoguļotas tā, kā sižeta attīstībai nepieciešams autoram. Tas redzams arī neatliekamās palīdzības ārsta darbā pirms apmēram 200 gadiem Džuzepes Verdi operā "Likteņa vara". Tajā donu Alvaro ļoti smagi ievaino krūtīs. Ārsts viņu apskata un secina, ka brūce ir biedējoša, taču spēj glābt. Netiek ņemti vērā daudzi mūsdienu nosacījumi - ne iespējamā asins saindēšanās, ne anestēzija.

Tuberkuloze

Ap tuberkulozi vijas daudz leģendu par vampīriem. Mītu radīja slimnieku izskats (vājums, bālums, pietūkušas un pret spilgtu gaismu jutīgas acis), bet pārliecību, ka slimnieki no tuviniekiem sūc asinis, pastiprināja arī radinieku saslimšana. Romantisma laikmetā ap šo slimību tapa daudz literāru darbu, no tās mira arī ievērojami cilvēki.

Spilgti operas piemēri ar tuberkulozes slimnieku atainojumu ir Džakomo Pučīni "Bohēma" un Džuzepes Verdi "Traviata". Abos darbos galvenās varones - Mimī un Violeta - saslimst jau 1. cēlienā un līdz izrādes beigām mirst no šīs slimības.

"Bohēmas" darbība risinās XIX gadsimta pirmās puses Parīzē. Jaunu, trūcīgu mākslinieku kopiena mitinās nabadzīgos, neapkurināmos bēniņos, viņiem ir nabadzīgs uzturs, taču visai jautrs dzīvesveids. Nāve paņem glīto kaimiņieni Mimī, kas nevar sasildīties tikai no mūzikas un pārtikt no filozofijas.

Savukārt "Traviatā" Violetu slimība skar tāpēc, ka viņas dzīvesveids ir pretrunā ar tālaika sabiedrībā pieņemtajiem morāles principiem. Libreta autors bija lēmis, ka Violetai jāsaslimst svinību laikā savā namā, kas pārpilns greznības. Lai sasniegtu ekonomisko labklājību, Violeta bijusi spiesta atdot visu spēku un enerģiju. Kad viņa iepazīstas ar Alfredo, savu īsto mīlestību, ir jau par vēlu... Viņa ir pagurusi iepriekšējo kavalieru dēļ. Mīlestība pret Alfredo operas beigās Violetai ir kā morāla izglābšanās. Tātad var teikt, ka tuberkuloze tolaik bija morālei ļoti neērta slimība, jo liecināja vai nu par nesakārtotu dzīvi, vai par dzīvi nabadzībā.

Iespējams, nav nejaušība, ka dažos modernajos operas iestudējumos režisori nolemj - Mimī mirst nevis no tuberkulozes, bet, piemēram, no narkotiku pārdozēšanas, jo - cik skandaloza agrāk bija nāve no tuberkulozes, tagad tāda var būt nāve narkotiku pārdozēšanas dēļ.

Placebo

XVIII-XIX gadsimtā par medicīnu var runāt ne tik daudz kā par zinātni, cik par vienu no mākslām. Tā var izpausties arī kā savaldzināšanas māksla.

Volfganga Amadeja Mocarta operā "Dons Žuans" ir aina, kad galvenais va ro nis piekauj jaunās, pievilcīgās Cerlīnas līgavaini Mazeto. Cietušais guļ zemē un vaid. Cerlīna ir satraukta par notikušo, taču nav svarīgi, kuras ķermeņa daļas cietušas, jo Cerlīna ir pārliecināta, ka labākās zāles mīļotajam būs viņa pati ar savu svaigumu, jaunību un attieksmi pret Mazeto. Viņa pārliecināta, ka nepieciešamās zāles ir viņā pašā un neviens aptiekārs tādas nespēs pagatavot, tāpēc mudina Mazeto, lai viņš sajūt Cerlīnu, jūt viņas sirdi un saprot, kā viņa var izārstēt mīļoto. Skaidrs, ka Mazeto pašsajūta strauji uzlabojas! Te var runāt par psihoterapiju.

Citā Volfganga Amadeja Mocarta operā "Cosi fan tutte" jeb "Tā dara visas" var pamanīt vēl vienu ārstēšanas paņēmienu - placebo radīto efektu. Būdami pārliecināti par savu mīļoto - divu māsu - uzticību, divi karavīri noslēdz derības. Tomēr šaubas sēj pieņēmums, ka sievietes nav uzticīgas - tā dara visas! Un draugi sader, apņemoties savaldzināt viens otra līgavu. Abu meiteņu mājkalpotāja puišiem palīdz. Abi izliekas izmisuši, ka netiek pieņemti uzmanības apliecinājumi, un izliekas, ka iedzer indi. Pie viņiem ierodas par ārstu pārģērbusies mājkalpotāja un izliekas, ka mēģina abus atdzīvināt, izmantojot magnētterapiju...

XVIII gadsimta beigās magnētterapijas izmantošana nebija nekas neparasts. Tajā laikā jau bija zināmi vācu ārsta Franča Antona Mesmera eksperimenti ar magnēta ārstnieciskajām īpašībām. Viņš atklāja arī to, ka ārstēšanas panākumi nav atkarīgi no magnēta lietošanas - visspēcīgāk uz cilvēku iedarbojas citi cilvēki - un aktīvais ārstnieciskais spēks izstaro no pirkstu galu nerviem. Šajā parādībā Mesmers redzēja vienīgo starpnieku starp ārstu un slimnieku - un deva tai magnētisko fluīdu nosaukumu. Turklāt slimam cilvēkam ir traucēta dzīvības sulu plūsma, bet magnēta slidināšana pāri vājinieka augumam palīdz atjaunot šo plūsmu. Francijas karaļa galmā pat tika izveidota speciāla medicīnas komisija, kas atzina, ka magnētam patiešām ir labvēlīga ietekme uz pacientiem, lai gan šiem secinājumiem nebija nekāda zinātniska pamatojuma, efekts drīzāk bija atkarīgs no pašiedvesmas. Tātad - darbojās placebo efekts.

To, cik lielu iespaidu uz cilvēku prātu atstāj šarlatāni, uzskatāmi parāda Gaetāno Doniceti opera "Mīlas dzēriens". XIX gadsimta pirmajā pusē ne vien zinātne bija vāji attīstīta, bet arī cilvēku izglītības līmenis nebija augsts. Viņu dzīvi noteica galvenokārt aizspriedumi un māņticība, tāpēc cilvēki bija viegli apmuļķojami. Arī katoļu reliģijai tolaik bija liela ietekme, un pāvests Leons XIII pat bija aizliedzis vakcinēties pret bakām, jo to uzskatīja nevis par cilvēka izgudrojumu, bet gan paša nelabā ieteiktu līdzekli, savukārt bakas tika sauktas par Dieva uzliktu sodu.

Operā "Mīlas dzēriens" parādīts, kā šādu situāciju sabiedrībā izmanto ceļojošais tirgonis Dulkamara. Viņš cilvēkiem piedāvā līdzekli, kas ārstē visas kaites un palīdz iznīcināt pat peles un blaktis, tāpēc cilvēki to pērk aizgūtnēm. Tomēr patiesībā brīnumainās zāles nav nekas cits kā Bordeaux vīns...

Psihiskie traucējumi

Vēl viena tēma, kas atradusi auglīgu augsni autoru fantāzijās, ir neprāts. Kur ir neprāts, tur nav nekā racionāla, tāpēc parādās vieta dažādām romantisma izpausmēm, asiem un negaidītiem sižeta pavērsieniem, ar ko piesaistīt un emocionāli iedarboties uz publiku.

Senatnē neprāts netika saistīts ar veselības traucējumiem. Tolaik valdīja pārliecība, ka šajos cilvēkos ir iemiesojušās citas dievības, bet viduslaikos uzskatīja, ka šos cilvēkus apsēdis pats nelabais. Medicīnas zinātnes izpausmes neprātā var saskatīt tikai vēlākos laikos - XX gadsimtā bija jāsagaida Albana Berga opera "Voiceks".

Viena no senākajām neprāta ainām ir Gaetāno Doniceti operā "Lučija di Lammermūra". Galvenā varone ir iemīlējusies vīrietī, kas nav viņai nolemtais vīrs. Ģimeņu sāncensības dēļ Lučijas brālis izprecina viņu citam vīrietim. Kāzu naktī Lučija nogalina jauno vīru. Asinīm notraipītās drēbēs un ar dunci rokās viņa parādās kāzu viesu vidū un izdzied savu neprātu, līdz nokrīt mirusi. Mūsdienās zināms, ka neprāta stāvoklis neizraisa pacienta nāvi. Protams, ir gadījumi, kad šo veselības traucējumu dēļ cilvēks nodara paškaitējumu un tāpēc šķiras no dzīves. Daži mūsdienu režisori šo ainu attēlo tuvāk realitātei, un mūzikas kāpinājuma brīdī Lučija ar to pašu dunci izdara pašnāvību.

Atšķirīgs neprāta ainas attēlojums ir Džuzepes Verdi operā "Otello". Neirologs, kas noskatījās ainu, kad Otello ir slikti izturējies pret Dezdemonu (viesu klātbūtnē viņu apvainojis un nolādējis, drīz pēc tam pats piedzīvo lēkmi un krīt ģībonī), sprieda, ka, visticamāk, Otello piedzīvoja sirdslēkmi. Izpētot ne vien operas libretu, bet arī Šekspīra tekstu, neirologs secināja, ka visas pazīmes norāda uz epilepsiju, kas bijusi citam tēlam - Jago. Par to liecina kaut vai tas, ka arī Jago esot nokritis un pār viņa lūpām nākušas putas. Tikpat iespējams, ka arī Otello varēja būt šī slimība.

Farmācija

Gaetāno Doniceti opera "Nakts zvans" ("Il campanello di notte") ir gan neliela apjomā, gan mazpazīstama, taču vienlaikus unikāla no medicīnas un farmācijas viedokļa.

Izrāde stāsta par Pistakio, vecu aptiekāru, kas nupat apprecējies ar glīto Serafīnu, taču jaunās sievas bijušais līgavainis Enriko negrib ar to samierināties un cenšas sabojāt kāzu nakti. Lai to panāktu, viņš izmanto XIX gadsimta pirmās puses likumu, ka aptiekāram jāatver aptieka arī naktī, ja kādam slimniekam tas vajadzīgs. Šai nolūkā Enriko vairākas reizes pārģērbjas un katrreiz ar citu vajadzību zvana pie aptiekas durvīm. Līdz ar to ir pilnīgi skaidrs, ka nakts aptiekāram neatgriezeniski sabojāta, jo trešajā reizē apmeklētājs sagatavojis recepti ar nejēdzīgu sastāvdaļu sarakstu un paziņo, ka viņam šīs zāles vajadzīgas jau nākamajā rītā!

Šajā sarakstā lielākā daļa ir pavisam reālu, kaut arī nepamatotu ārstniecības līdzekļu, kas tolaik tika izmantoti un bija moderni, taču mūsdienās uzskatāmi par toksiskiem savienojumiem. Bez šaubām, tie iznīcināja vīrusus un baktērijas, taču diemžēl arī slimniekus. Salīdzinot ar mūsdienu farmakopeju, Enriko sagatavotajā receptē ir arī virkne augu, lai gan daļa nosaukumu, šķiet, ir tīrais autora izgudrojums, lai radītu nepieciešamās atskaņas.

Skaidrs, ka no operas kā no mākslas izpausmes formas nevar gaidīt vai prasīt zinātniskas atbildes. Tomēr, operas skatoties ar šodienas zināšanām un pieredzi, neviļus rodas pārliecība, ka vēl pirms dažiem gadsimtiem cilvēkiem vairāk bija jābīstas nevis no slimībām, bet gan no ārstiem, viņu metodēm un ārstniecības līdzekļiem.

Foto: Jānis Brencis