PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

SIGITA ČULKSTENA: No sapņa līdz savai aptiekai

K. Strauta
Sigita Čulkstena: “Gan toreiz, jaunībā, gan tagad esmu gatava daudz darīt, lai īstenotu sapni par savu aptieku”
Sigita Čulkstena: “Gan toreiz, jaunībā, gan tagad esmu gatava daudz darīt, lai īstenotu sapni par savu aptieku” FOTO: NO SIGITAS ČULKSTENAS ALBUMA
Dzirciema aptiekas vadītājai un sertificētai farmaceitei SIGITAI ČULKSTENAI vīzija par savu aptieku bija jau studiju gados. Vīziju pārvērst realitātē izdevās grūtību pilnajos deviņdesmitajos, kad jaunības aizrautība bija spēcīgāka par bailēm riskēt. Pirms pāris gadiem Dzirciema aptieka pārcēlās uz jaunām mājām — speciāli farmaceitiskās aprūpes pakalpojumu sniegšanai projektētu un būvētu modernu ēku.

Gandrīz trīsdesmit gadi savā aptiekā — iziets cauri dažādiem posmiem, uzaudzēti muskuļi, pirms diviem gadiem pārcēlāties uz savu aptiekas ēku. Kāda bija Sigita toreiz, pirms 27 gadiem, un kāda ir tagad?

Jaunā aptiekas ēka Jaunā aptiekas ēka
1. attēls
Jaunā aptiekas ēka

Ļoti neesmu mainījusies, jo gan tad, gan tagad esmu gatava daudz darīt, lai īstenotu sapni par savu aptieku. Šo sapni loloju kopš astoņdesmitajiem gadiem, kad kaut kas tāds šķita neiespējami.

Pirms 27 gadiem, kad ar dzīvesbiedru izveidojām aptieku, nebija viegli, bet jaunībā jau drosmes netrūkst. Vēlāk izdzīvojām arī ekonomiskās krīzes laikā.

Tad pienāca brīdis, kad gribējām pārmaiņas, paplašināt darbības lauku. Bija arī ārējie apstākļi, kas šo procesu paātrināja, — vajadzēja iet prom no telpām, kur līdz tam atradās mūsu aptieka.

Un te varējām pārliecināties, ka teiciens “kad vienas durvis aizveras, citas atveras” tiešām darbojas. Izaug gluži vai spārni, kas paceļ, lai varētu realizēt savus sapņus.

Protams, aptiekas pārcelšanās uz jaunu ēku ir saistīta ar riskiem, taču esmu pateicīga Dievam, ka mums radās šāda iespēja.

Dzirciema aptieka ieguva pasaules arhitektūras balvu Prix Versailles par ēkas ārējo dizainu kategorijā Veikali un komerctelpas Eiropā. Kas ir neredzamais ceļš līdz balvai? 

Kristiāns Čulkstens gatavo antroposofās zāles Kristiāns Čulkstens gatavo antroposofās zāles
2. attēls
Kristiāns Čulkstens gatavo antroposofās zāles

Šī balva bija patīkams pārsteigums, papildu vērtība, kas nākusi klāt mūsu aptiekai. Starptautiska žūrija, kas vērtē dažādus objektus pasaulē, pati izvēlējās mūsu aptieku.

Ēku projektēja arhitektu biroja Substance vadītājs arhitekts Arnis Dimiņš. Kopš paša sākuma mums izveidojās labs kontakts, ļāvāmies arhitekta domu lidojumam. Vienlaikus viņš ieklausījās mūsu teiktajā par funkcionālajām lietām, kuras aptiekai ir svarīgas. Projektējot ēku, bija jāņem vērā arī Rīgas domes norādījums, ka tā nedrīkst būt parasta ēka, bet jābūt vides objektam. Aptiekai ir stikla sienas, tāpēc garāmgājēji var vērot, piemēram, kā farmaceits gatavo zāles. Un zāļu gatavošanas process lielā mērā ir aptiekas dvēsele. Sākotnēji mani mazliet satrauca, ka būsim kā uz delnas, bet dienā pirms aptiekas atvēršanas noķēru sajūtu, ka ir jauki saplūst ar vidi, kas ārpusē. Tur ir koki, tur ir zaļumi, tur ir cilvēki, tur ir dzīvība. Mani pārņēma tā atvērtība, par ko sākumā bažījos. 

Iemīlēt farmaceita profesiju jums iemācīja vecmamma, kura strādāja Jaunciema aptiekā, un tās vadītājs Jānis Norvelis. Kādas ir jūsu bērnības, jaunības atmiņas?

Ar saviem vistuvākajiem — dzīvesbiedru Viesturu, dēliem, viņu otrajām pusītēm un mazdēlu Ar saviem vistuvākajiem — dzīvesbiedru Viesturu, dēliem, viņu otrajām pusītēm un mazdēlu
3. attēls
Ar saviem vistuvākajiem — dzīvesbiedru Viesturu, dēliem, viņu otrajām pusītēm un mazdēlu

Ar šo aptieku man saistās agrā bērnība, tāpēc vairāk atceros sajūtas, nevis konkrētus notikumus. Tur valdīja ļoti stingra kārtība, nedrīkstēja ieiet oficīnā jeb telpā, kur tiek apkalpoti klienti. Tikai tad, kad aptieka bija slēgta, mēs ar māsu atļāvāmies tur ieiet.

Mana vecmāmiņa nebija farmaceite, pēc atgriešanās no izsūtījuma viņa aptiekā darīja sanitāres darbu — mazgāja zāļu pudelītes un tamlīdzīgi. Tas īstais farmaceita tēls bija aptiekas vadītājs Jānis Norvelis. Visi pret viņu izturējās ar lielu cieņu, dēvēja par Norveļa kungu. Atceros, kā viņš sadarbojās ar dakteriem — zvanīja viņiem, kaut ko saskaņoja.

Kurš no mācību priekšmetiem jums studiju laikā bija mīļš un kurš no pasniedzējiem palicis spilgtā atmiņā?

Mani pasniedzēji visi bija izcilas personības. Viņi patiešām mīlēja studentus, strādāja ar degsmi, bet vienlaikus bija stingri, ar augstām prasībām. Ja dažkārt bija bail no eksāmeniem, tad no pasniedzējiem gan nebija bail. Atceros, ka uz valsts eksāmenu ķīmijā atnācu nobijusies kā diegs. Taču, ieraugot (nu jau mūžībā aizsaukto) pasniedzēju Rotbergu, kurš smaidīja kā saulīte, bailes pazuda, nodomāju — gan jau izdzīvošu.

Esmu absolvējusi Rīgas 2. vidusskolu, mācījos ķīmijas novirziena klasē, tāpēc šis mācību priekšmets patika un padevās. Arī bioloģija patika. Kad studēju, dekāne Vija Eniņa veda mūs ārpus pilsētas, gājām pa pļavām, pētījām augus. Nezinu, vai šodien tā vairs dara. To, kas pašam patīk, ir viegli nodot citiem.

Aptieka jums ir ģimenes biznesa modelis. Kā ir strādāt kopā ar vīru vienā biznesā? Plusi un mīnusi?

Daudzi uzskata, ka strādāt kopā ar ģimenes locekļiem ir grūti, pat neiespējami. Bet es nezinu, kā ir citādi, jo vienmēr esmu strādājusi kopā ar vīru (Viesturu Čulkstenu — red.).

Viņš pārzina finanšu un tehniskās lietas, tāpēc es pilnībā varu pievērsties farmaceites darbam. Pietiek, ja zinu, kā ir gājis konkrētajā dienā, kādi ir ģenerālie skaitļi, ko varam atļauties un ko ne. Tas man ļoti atvieglo dzīvi. Tāpēc nevaru nosaukt mīnusus. Protams, dažkārt pastrīdamies, vai darīt tā vai šitā, bet arī tas nav mīnuss, jo nonākam pie kāda kopsaucēja. 

Darbu nesat arī mājās vai izdodas no tā izvairīties?

Sarunas par darbu sanāk turpināt mājās, bet tas nešķiet nekas ārkārtējs. Mums tiešām ir interesanti pārrunāt, kas pa dienu noticis, ko vajadzētu izdarīt, ko uzlabot. Trakāk ir, ja esmu paņēmusi uz mājām recepšu kaudzes, kas pa brīvdienām jāapstrādā, jāievada dažādās sistēmās. Tas tā kā drusku nomāc.
 

Raksts žurnālā