PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Starp gaišām personībām. Atmiņas par Endokrinoloģijas centru

A. Štifts
Starp gaišām personībām. Atmiņas par Endokrinoloģijas centru
Ilgajos darba gados esmu pieredzējis varenu medicīnas progresu. Tas dara mani laimīgu. Jūtos pateicīgs saviem pēdējā laika priekšniekiem un kolēģiem, kas mani, jau ļoti vecu vīru — līdz pat 86 gadu vecumam —, piecieta savā vidū. Stradiņos nostrādāju 51 gadu, medicīnā kopā 61 gadu. Tie nav rekordi. Nelepojos, bet pateicos Dievam par iespēju.

Ar gandarījumu atzīstu, ka man mūžā bijis viegli mācīties un strādāt, jo mani skolotāji un tuvākie priekšnieki bija vēl ar Latvijas pirmās brīvvalsts garu un elpu; Latvijas inteliģence, ne iebraucēji. Tas ļoti palīdzēja dzīvot.

Profesoru nesamaksājamā skola

Profesors Rudzītis riskēja, par asistentu fakultātes terapijas katedrā un par endokrinoloģijas nodaļas vadītāju savā klīnikā izraugoties mani, necilas provinces slimnīcas terapeitu. Sākot darbu, profesors mācīja: vadītājam nodaļā jābūt jau agri, lai satiktu un uzklausītu nakts māsu; viņam ik dienas kopā ar ārstējošo ārstu jāiet vizītē kādā palātā; jau ienākšanas dienā jāapskata katrs jaunais slimnieks; pirms doties mājup, vēl jāiziet cauri visām palātām, lai redzētu, vai kādam slimniekam nav radusies kāda neatliekama vajadzība. Es drīkstot arī aizmuguriski iejaukties ārstējošā ārsta kompetencē, bet tikai ar ierakstu slimības vēsturē, kur tas tiek motivēts. Kad profesors Rudzītis man uzdeva lasīt lekcijas studentiem, uz pirmajām viņš nāca man līdzi, apsēdās solā un visu lekciju noklausījās, izdarot uz lapiņas dažas atzīmes. Pēc lekcijas profesors smalkjūtīgi, mums esot divatā, ieteica, ko es būtu varējis, pēc viņa ieskata, teikt vai darīt citādi. Nesamaksājama skola! Mūža vakarā profesors Rudzītis izraudzīja mani par savu ārstu.

Visskaistākās atmiņas par profesoru Ilmāru Lazovski man saistās ar tām pārdesmit minūtēm, ko pavadījām kopīgā pasēdēšanā ārstu istabā pēc profesora vizitācijas nodaļā. Sarunas bija, atļaujos teikt, bagātas, ļoti interesantas, audzinošas — par māk-slām, par aktualitātēm kultūras dzīvē, par kādu filozofisku tēmu; par politiku gan ne. Šajos brīžos mums pavērās profesora personība, viņš kā Cilvēks. Pavērās tas, ko neatklāj ne publikāciju skaits, ne apcerējumi par ārsta zinātnisko pētījumu virzienu. Profesora Lazovska personība vēl atklājās arī ārstu ceturtdienas rīta sēdēs — viņa replikas, katra uzstāšanās bija trāpīga, pamatota, labā valodā; viņš reizēm pieklājīgi laboja citu runātāju valodas kļūdas.

Dr. Jānis Dzintars Popēns,  med. zin. kandidāts,  veiksmīgi apvienoja zinātnieka un ārsta  endokrinologa kvalitātes. Attēlā  hormonu laboratorijā pie plānā slāņa  hromatogrāfijas iekārtas Dr. Jānis Dzintars Popēns,  med. zin. kandidāts,  veiksmīgi apvienoja zinātnieka un ārsta  endokrinologa kvalitātes. Attēlā  hormonu laboratorijā pie plānā slāņa  hromatogrāfijas iekārtas
Dr. Jānis Dzintars Popēns, med. zin. kandidāts, veiksmīgi apvienoja zinātnieka un ārsta endokrinologa kvalitātes. Attēlā hormonu laboratorijā pie plānā slāņa hromatogrāfijas iekārtas
Hormonu laboratorijas izveide

Mans vērtīgākais, ja tā drīkst izteikties, idejām bagātākais kolēģis bija Jānis Dzintars Popēns. Tieši viņš iedvesmoja mani veltīt pūles īpašas hormonu laboratorijas izveidei — bez tās specializēta nodaļa esot tikai vienkopus saguldīti slimnieki. Vispirms nopūlējos dabūt slimnīcas galvenās ārstes Lidijas Ščerbakovas akceptu. Ļoti daudz strādāju ar slimnīcas saimnieciskajiem direktoriem, lai varētu laboratorijas vajadzībām izremontēt un piemērot ēkas pagraba telpas Bija brīži, kad tīrākajos darbos brīvprātīgi iekļāvās daži aktīvāki nodaļas slimnieki; atceros, kāds arhitekts, kāds inženieris it čakli nagloja grīdas. Dažbrīd netīrākajos darbos saimnieciskais direktors ielika no milicijas atsūtītos, uz sutkām notiesātos huligānus un dzērājus. Visādi gāja.

Par vajadzīgajām laborantu un inženieru slodzēm cīnījos ar ministru Vilhelmu Kaņepu; arī par kādu aparātu, kas bija jāpērk par valūtu. Dzintaram Popēnam bija liels, nesamaksājams atbalsts no draugiem fiziķiem universitātē. Ar darbu, ar padomu, pat uzkonstruējot un dāvājot aparatūru, nesavtīgi palīdzēja universitātes zinātnieki: Jāzeps Eiduss, Jānis Bogāns, Atis Gailis, Ilmārs Vītols, Edgars Imants Siliņš, Oskars Vilītis, Ivars Tāle, Kurts Švarcs.

Laboratorijas traukus, daļu mēbeļu un reaģentus visumā pirkām, kā sarunā teicām, par Bļugera (RMI zinātniskā prorektora) naudu. Biju katedrā materiāli atbildīgais un juridiski to drīkstēju; lielākas summas tomēr bija jāsaskaņo. Vienīgi hormonu tīrās substances, kas analīzēm absolūti nepieciešamas, nekur visā PSRS nevarēja sameklēt. Vadošais PSRS MZA endokrinoloģijas institūts tās nedeva, domāju, aiz skaudības, varbūt tikai skopuma dēļ, jo ļoti dārgas. Ar smagu sirdi atļāvos lūgt tēvu tās atsūtīt no ASV. Zināju, tēvs nav turīgs — tikai vienkāršs strādnieks kokzāģētavā, tomēr cita risinājuma neredzēju. Tēvs atsaucās. Pašaizliedzība! Bet problēma nebeidzās. Mums uzlika maksāt nereāli augstu muitu. Apstaigāju n–tos muitas priekšniekus, kamēr izdevās iestāstīt, ka tie ir tikai paraugi — daudzums mikrogramos, varbūt tikai viens pa miligramam. Īstā prece kilogramos nāks vēlāk! Paraugus viņi nemuitojot; saņēmām savus tīros hormonus, muitu nemaksājot. Vajadzēja viltības, pat melot, lai tiktu uz priekšu.

Hormonu laboratorijas visilgāk kalpojusī aparatūra bija fiziķu konstruētais augstas izšķirtspējas nestandarta spektrofluorometrs (kortizolam, kateholamīniem). Mums bija plānā slāņa hromatogrāfijas iekārta (dehidroepiandrosteronam u.c.), vēlāk arī gāzes—šķidruma hromatogrāfijas aparāts (aldosteronam). Ar fiziķu dāvāto mikrofoto-metru veicām dermas slāņa biezuma mērījumus uz īpaši izdarītas Rtg–grammas (akromegālijas, hiperkorticisma dgn). Doc. Būmeisters mums uzdāvāja savu aparatūru Ahileja cīpslas refleksa laika mērīšanai (tireotoksikozē, hipotireozē), kā arī topotermometru (tireotoksikozes dgn). Bija divas metodes organisma funkcionālās kapacitātes objektivizācijai: videopupillogrāfija un kardiointervalogrāfija. Dr. Popēnam mīklaini pazūdot, šīs divas metodes tālāk neattīstījās.

Pietuvoties pasaules līmenim

Kad kortizola spektrofluorometrisko analīzi publicējām Maskavas žurnālā Вопросы медицинской химии, amerikāņi to pārtulkoja un pārpublicēja savā Federation Proceedings, minot visus Rīgas autorus. Mūs gandarīja, ka ar līdzīgu metodi toreiz strādāja endokrinoloģijas centrā Rīgā un Mayo klīnikā Ročesterā. Mums tolaik bija priekšrocība: mans tēvs no ASV abonēja te Akt Endokr Stoffw, te J Clin Endocr Metab, te kādu gadu J Clin Invest, kā nu to lūdzām. Žurnāli krājās plauktos manā kabinetā, visiem pieejami, bet cītīgākais lasītājs bija tikai Popēns. Pēc tēva nāves cits labdaris (Harijs un Astrīda Stalis) ik gadus mums abonēja Endocrinol Metab Clin N Am.

Klīniskā materiāla un hormonu laboratorijas iespēju fonā tapa divas zinātņu kandidātu disertācijas: Jāņa Popēna un Tijas Freimanes. Vēlāk — divi bioloģijas doktora promocijas darbi (Pēteris Tretjakovs un Antra Jurka). Pēteris Tretjakovs ievērojami paplašināja hormonu laboratorijas iespējas, kad daudzas vecās laika un darba ietilpīgās metodes aizstāja RIA.

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2015.gada jūnija numurā.

                                                                                                                             Foto: no Agņa Štifta albuma