Pirmo reizi Muzeju naktī piedalīsies arī RīgAnatomijas mzueas Stradiņa universitātes Anatomijas muzejs, informē RSU. Tā devīze ir “Atvērts pa īstam”, aicinot apmeklētājus ieskatīties dažādu cilvēku dažādās iekšējās pasaulēs – primāri fiziskajā, bet noslēgumā ar mūzikas palīdzību – arī sapņu un pragmatiskajā.
Par medicīnas vēsturi Rīgas Stradiņa universitātes docētāja IEVA LĪBIETE ir interesējusies kopš studiju gadiem. Šī interese vēlāk pārauga profesionālā darbībā — ir gan aizstāvēta doktora disertācija par psihiatrijas vēsturi Latvijā, gan krietns laiks nostrādāts P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā, bet kopš 2016. gada Ieva Lībiete pilda jaunizveidotā Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja vadītājas pienākumus.
Rīta pusē plānveidā izoperēti divi puisīši. Līdz mazo pacientu ambulatorai pieņemšanai vairākas brīvas stundas. Bērnu ķirurgs OLAFS VOLRĀTS ir paguvis paēst pusdienas. Nekur nav jāskrien. Nekas nav jāsasteidz. Mēs tiekamies Valmierā, Vidzemes slimnīcā, kur Dr. med. Olafs Volrāts sastopams divas reizes mēnesī, kad izmeklē, konsultē bērnus un, ja nepieciešams, tepat viņus arī operē.
Ja mēs nezinām pagātni un no tās nemācāmies, tad nākotne būs visai pelēka — domā Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja speciāliste, antropoloģe, vēstures doktore Rita Grāvere. Savulaik Ritas Grāveres matemātikas skolotājs Kārlis Bilzens, kuram ir liela nozīme viņas personības tapšanā, nav bijis apmierināts ar talantīgās skolnieces izvēli studēt vēsturi. Taču viņa palika uzticīga gan vēsturei, gan pakāpās sāņus no tās, pievēršoties antropoloģijai.
Latvijā Smiltene ir vienīgā pilsēta, kura var lepoties ar savu Dakteru ielu. 1885. gadā netālu no Tepera ezera par Smiltenes evaņģēliski luteriskās draudzes līdzekļiem uzcelts doktorāts, no kura vēlāk savu nosaukumu ieguva iela. Kāds ir pusotru kilometru garās Dakteru ielas stāsts?
Dedzīgs un neatlaidīgs — tāds bija Luijs Pastērs (1822—1895), kas vairākās respektējamās aptaujās atzīts par XIX gadsimta ievērojamāko cilvēku, bet vakcīna pret trakumsērgu — par gadsimta lielāko atklājumu.
Ilgajos darba gados esmu pieredzējis varenu medicīnas progresu. Tas dara mani laimīgu. Jūtos pateicīgs saviem pēdējā laika priekšniekiem un kolēģiem, kas mani, jau ļoti vecu vīru — līdz pat 86 gadu vecumam —, piecieta savā vidū. Stradiņos nostrādāju 51 gadu, medicīnā kopā 61 gadu. Tie nav rekordi. Nelepojos, bet pateicos Dievam par iespēju.
Viņi studēja īpašā laikā. Pārmaiņu laikā. Studijas sāka 1989. gadā — sēžot augstskolas solā, piedzīvoja Latvijas neatkarības atgūšanu, valsts veidošanas prieku un grūtumu. Tas bija arī pārdomu laiks: palikt medicīnā Latvijā, doties laimi meklēt citur pasaulē, bet varbūt pierādīt sevi citā lauciņā.
Viņi ir Rīgas Medicīnas institūta Pediatrijas fakultātes 1982. gada izlaiduma absolventi. Paši saka: esot bijis lielisks kurss un sirsnīga grupa. Desmit cilvēki, kas joprojām turas kopā. Satiekas ik gadu pie kāda no savējiem ar otrajām pusītēm — goda biedriem, kā paši dēvē dzīvesbiedrus. Situms, sirsnība, uzticēšanās — ļoti īpašā kursabiedru gaisotne.
Kā desmitgadīga garīgi atpalikusi latviešu zemnieku meitene Ilga Ķ. spēj lasīt domas? Šis ir intriģējošs stāsts, viens no retajiem vēsturē zināmajiem, kad zinātnieki, ārsti, fiziķi, psihologi un fonētiķi apvienoja spēkus un pievērsās šķietama domu lasīšanas fenomena eksaktai izpētei. Un tas notika Rīgā, Latvijas Universitātes Eksperimentālās psiholoģijas laboratorijā.
Mūsdienu medicīna nav iedomājama bez stresa jēdziena, taču vēl pirms pusgadsimta cilvēku, kurš to saskatīja kā atsevišķu fizioloģisku parādību, uzskatīja par dīvainas idejas apmātu īpatni. Šis cilvēks bija HANSS SELJE (1907—1982). Šogad aprit 40 gadu, kopš izdota viņa nozīmīgā grāmata «Stress bez distresa».
Grāmata ir kā satikšanās ar ārstu Nikolaju Skuju - pazīstamo un arī nezināmo. Tajā ir atmiņu stāsti par Nikolaju Skuju un Nikolaja Skujas paša stāsts par savu dzīvi grāmatas pielikumā - burtnīcā No Skuju dzimtas arhīva. Latvijas vēstures līkloči viena cilvēka dzīvē, viena cilvēka spēks un gudrība veidot savu likteni.
Profesora Kristapa Rudzīša (1899–1978) uzmanību jau viņa ārstnieciskās un zinātniskās karjeras sākumā saistīja infekcijas izraisīti iekaisuma perēkļi. 1925. gadā I Ārstu un zobārstu kongresā viņš izteica domu, ka no šiem perēkļiem izplatās vielas, kas iedarbojas uz leikocītiem, tos izvelk audos, mudina uz fagocitozi. [1]
10. janvārī pēc vairāku gadu pārtraukuma Paula Stradiņa Medicīnas vēstures muzejā tika atklāta Nobela prēmijas laureāta, krievu biologa, celulārās imunitātes teorijas pamatlicēja Iļjas Mečņikova ekspozīcija. Šī ekspozīcija ir īpaša tāpēc, ka apmeklētāji var apskatīt vienīgo Nobela medaļu Latvijā.
Lielākā daļa neķirurģisko un neinvazīvo ārstēšanas metožu muguras lejasdaļas sāpēm jaunā sistemātiskā pārskatā un meta-analīzē nespēja pārspēt placebo efektu, un tikai 10 % no tām nodrošināja nelielu sāpju mazināšanos.
Raksta auditorija — galvenokārt ģimenes ārsti, taču ikdienas praksē sāpes sprandā un ar tām saistītās galvassāpes kļūst par īstu izaicinājumu arī neirologiem un citu specialitāšu ārstiem. Aplūkojam lielākoties tieši sprandu un plecu joslu, ne tik daudz kakla priekšējās daļas sāpes, apkopojot gan personīgo pieredzi, gan literatūras datus. Raksts sadalīts divās daļās: spranda sāpes (skartais līmenis C5—Th1) un cervikogēnas galvassāpes (C1—C4).
Doctus februāra numurā ieskatījāmies nelielā HOPS komplikāciju daļā, lielāko uzsvaru liekot uz HOPS paasinājuma atpazīšanu un ārstēšanu. Šajā numurā plašāks ieskats pulmonālās hipertensijas (PH) un hroniskas elpošanas mazspējas radītajos izaicinājumos. Raksta noslēgumā torakālā ķirurga skaidrojums par ķirurģisku komplikāciju radīto slogu HOPS pacientiem, kā arī ģimenes ārsta skatījums uz ikdienas sadarbību un līdzestību.
Jauns pētījums pirmo reizi ir atklājis, ka ekstrēmas svara svārstības cilvēkiem ar aptaukošanos un sirds un asinsvadu slimībām būtiski palielina nāves risku – gan svara zudums, gan svara pieaugums paaugstina riska līmeni.
Kardiovaskulāras slimības (KVS) ir vadošais saslimstības un mirstības cēlonis visā pasaulē. Tās ir atbildīgas par aptuveni 1/3 nāves gadījumu globāli. Neskatoties uz plaši pieejamām rekomendācijas artreriālās hipertensijas skrīningā, diagnostikā un pārvaldībā, liela daļa pacientu paliek nediagnosticēti vai neārstēti. Zema līdzestība gan dzīvesstila izmaiņām, gan antihipertensīvo medikamentu lietošanai ir nozīmīgs faktors sliktai asinsspiediena kontrolei.
