PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem
Autori
Skatīt visus
Agnis Štifts

Agnis Štifts

docents, endokrinologs

Visi autora raksti

Doc. AGNIS ŠTIFTS: prasme skaisti pateikt, sadzirdēt, atbildēt

Es sen vairs neuzdrošinos izteikties par kādu konkrētu medicīnas problēmu. Progress medicīnā ir tik straujš, ka labi apzinos — tālu atpalieku jebkurā jomā. Varu uzdrošināties kaut ko bilst vienīgi par, moderni runājot, komunikācijas problēmām starp ārstu un slimnieku. Pārdomas tapušas, gaidot manu 95. dzimšanas dienu.

A. Štifts

DOC. AGNIS ŠTIFTS: Par garīgo nemieru

Kādā Latvijas Zinātņu akadēmijas sekcijas sēdē man bija iespēja noklausīties ziņojumu par mūsdienu medicīnas sasniegumiem pasaulē. Pētījumi tagad iesniedzas šūniņu atsevišķu elementu ietekmēšanas iespējās. Jūtos laimīgs, ka varu pieredzēt šo medicīnas progresu. Un tomēr māc arī kādas klusas bažas par mūsdienu pasauli.

A. Štifts

Kā ārsts ārstam. Daži padomi, kā neizdegt

Ārsts nav upurjērs, kam, glābjot cilvēci, jāiznīkst; šodien saka “izdegt”. Iemanieties novilkt sarkano līniju. Kā to izdarīt? Vispirms noskaidrojiet, vai ārsta darbu patiešām mīlat vai ne visai. Ja studējāt tādēļ, lai viegli pelnītu, ļoti iespējams, vilsities. Tad tiešām jāpārdomā. Ja ārsta darbs jums mīļš, tad jāprot ar to sadzīvot.

A. Štifts

Starp gaišām personībām. Atmiņas par Endokrinoloģijas centru

Ilgajos darba gados esmu pieredzējis varenu medicīnas progresu. Tas dara mani laimīgu. Jūtos pateicīgs saviem pēdējā laika priekšniekiem un kolēģiem, kas mani, jau ļoti vecu vīru — līdz pat 86 gadu vecumam —, piecieta savā vidū. Stradiņos nostrādāju 51 gadu, medicīnā kopā 61 gadu. Tie nav rekordi. Nelepojos, bet pateicos Dievam par iespēju.

A. Štifts

Bija pasaulē labi cilvēki... Doc. A.Štifta atmiņu stāsts

Uz mūsdienu problēmu fona šodien daudziem piemirsies baisais Otrais pasaules karš, kurā tika ierauti, cieta un gāja bojā miljoni cilvēku. Esmu viens no ļoti retajiem, kam izdevās paglābties, nekarojot ne dienas (!), kaut mans dzimšanas gads — 1923. — bija starp tiem, kurus kā pirmos mobilizēja gan vācieši, gan krievi.

A. Štifts

Stresa hiperglikēmija

Mūsdienās slimnieki ar monotonas gaitas hronisku slimību stacionārā vairs nenokļūst. Ja diagnoze skaidra un slimība viegla, viņus tāpat kā akūti saslimušos ārstē mājās ģimenes ārsts. Stacionārā nokļūst, respektīvi, viņus ieved, ja slimība sākusies pēkšņi, diagnoze neskaidra un klīniskā aina ir smaga, nereti pat dzīvībai bīstama, piemēram, akūts vēders, akūta koronāra nepietiekamība, "svaigs" insults, akūta respiratora nepietiekamība plašas pneimonijas vai astmas dēļ. Stacionē slimniekus pēc traumas, traumatiskā šokā; arī tādus, kam ieilgusi neskaidras ģenēzes nopietna febrilitāte u. tml.

A. Štifts

Retāki sekundārās hipertensijas varianti

No ikdienā nediagnosticētajiem sekundārās hipertensijas variantiem, šķiet, biežākie ir tie, kas saistās ar primāro hiperaldosteronismu jeb Konna sindromu. Patiesības labad jāatzīst, ka sindroma pirmatklājējs ir polis Litinskis, kas jau 1953. gadā ziņoja par slimnieku ar arteriālu hipertensiju un hipokaliēmiju un adenomu virsnierē; pēc virsnieres ektomijas viņa slimnieks atveseļojās. Tā kā Litinska ziņojums bija poļu valodā, pārējai pasaulei tas palika nepamanīts – un nepamanīts arī Konnam, kas savus datus par līdzīgu slimnieku 1954. gadā publicēja 1955. gadā.

A. Štifts

Profesora Rudzīša mantojums

Atmiņas par prof. Kristapu Rudzīti pierakstījis doc. Agnis Štifts. No lielas personības arhitektūrā pēctečiem paliek dižas celtnes, no inženieriem – skaisti tilti, no māksliniekiem – gleznas un skulptūras, no literātiem un filozofiem – viņu rakstītie darbi, dažkārt pat pēc gadu tūkstošiem. Bet no ārsta? Visi kādreiz izglābtie pacienti reiz mirst; ārsta zinātniskie darbi un pētījumi strauji noveco, kādreiz pat ātrāk nekā ilgst cilvēka mūžs. Vai tiešām nepaliek nekas? Saka – paliek atmiņas. Bet arī tās nedzīvo ilgi, ja netiek uzrakstītas. Vai atmiņām par senu ārstu ir kāda vērte, lai tās cilātu? Laikam visai neliela. Progress medicīnā šodien ir ļoti straujš. Tikai dažu aspektu dēļ ir jēga palūkoties atpakaļ – lai salīdzinātu, pavērtētu.

A. Štifts

Par dažām D vitamīna un cukura diabēta sakarībām

Šajā rakstā autors centies parādīt D vitamīna iespējamo protektīvo lomu diabēta, īpaši 1. tipa cukura diabēta attīstībā. Autors atgādina, ka D hipovitaminoze ir plašāk izplatīta, nekā mēs to ikdienā atceramies. Iespējams, pārāk reti tiek veikta D vitamīna analīze asinīs. D vitamīna pozitīvā nozīme imūnsistēmas modulācijās - kavēt insulītu -, šķiet, nav apstrīdama. Varbūt tas tiešām būtu jāņem vērā, kūrējot grūtnieces un bērnus agrīnā vecumā, vairāk ordinējot zivju eļļu vai citus D vitamīna preparātus.  

A. Štifts

Autoimūnā orbitopātija: gaita un terapija

Pasaules praksē plašāk ieviesies termins “autoimūnā oftalmopātija”, tomēr, šķiet, pareizāks ir termins “autoimūnā orbitopātija”, jo izmaiņas skar ne tikai pašu acs ābolu (ophthalmos), bet visus audus orbītā un pat ap to, piemēram, plakstus. Autoimūno orbitopātiju (AO) patiešām visbiežāk vērojam Roberta Greivsa tireotoksikozes slimniekiem, retāk – arī slimniekiem ar normālu vairogdziedzera funkciju, vēl retāk – slimniekiem ar hipotireozi. Pēdējā variantā ar zināmu varbūtību tā ir posttireotoksiska hipotireoze, varbūt arī tad, kad tireotoksikozes fāze palikusi nediagnosticēta, kas nemaz nav nereāli, zinot, ka tireotoksikozes slimniekiem uz simpatotonijas fona ir tieksme disimulēt, slimību neatzīt.

A. Štifts

Arteriālā hipertensija un grūtniecība

Nesens problēmgadījums paziņu vidū un iepriekšēja prakse, konsultējot grūtnieces, veicināja šā rak­sta tapšanu. Praksē novērotas gan ideāli veselas grūtnieces un spirgti jaundzimušie, gan grūtnieces ar nelielu, it kā “nevainīgu” hipertensiju, gan retu reizi arī eklampsija ar nāves draudiem mātei un bērnam.

A. Štifts

Operēt vai nogaidīt? Vēlreiz par nodozo netoksisko strumu

Mūsu medicīnas periodikā ir bijuši vairāki raksti par mezglaino netoksisko kāksli, tomēr ārstiem joprojām ir grūtības izlemt, kuru slimnieku operēt, kuru paturēt novērošanā. Par to liecina lielais šo cilvēku īpatsvars uz konsultāciju pie endokrinologa nosūtīto pacientu vidū.

A. Štifts

Pacientes ar Anorexia nervosa endokrinologa praksē

Anorexia nervosa, latviski – pašgribēta badošanās –, dažkārt kopā ar kategorisku veģetārismu. Skaistuma etalonu loma ēšanas traucējumu izcelsmē šodien, 21. gadsimtā, tiecas dominēt pār citiem faktoriem. Tomēr Anorexia nervosa ir kompleksa slimība – gan ar psiholoģisko, gan neirobioloģisko, gan sociālo komponenti. Pagājušajā gadsimta septiņdesmitajos gados ķermeņa kults Rietumu pasaulē un mūsu valstī nebija ne tuvu tik saasināts kā šodien – šoreiz klīnisko gadījumu rubrikā divi Anorexia nervosa gadījumi no tā laika. Savukārt ar kampaņu no anorexia sākās Milānas modes nedēļa Rudens 2007, paužot protestu pret pārāk kārnu modeļu izmantošanu un nereālu skaistuma standartu popularizāciju.

A. Štifts

Par dažām hormonālām izmaiņām kritiski slimā pacientā Literatūras dati

Manā personīgajā pieredzē ir tikai akūtās situācijas, kurās pamatslimība ir kāda no iekšējās sekrēcijas patoloģijām – cukura diabēts, virsnieru insuficience, tireotoksikozes krīze u. c. Šajā rakstā vēlos pievērst uzmanību tām kritiskajām situācijām, kurām ir cits iemesls – traumatisks vai septisks šoks, smaga akūta infekcija, insults, infarkts un tam līdzīgi –, bet kuru patoģenēzē piedalās endokrīnā sistēma un terapijā jāizmanto arī kāds hormonu preparāts.

A. Štifts