PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Tērauda Maiga. Farmaceite MAIGA LIEPIŅA

V. Vāvere
Tērauda Maiga. Farmaceite MAIGA LIEPIŅA
Daudziem cilvēkiem patīk darīt neprātīgas lietas. Piemēram, nezin kāda joda dēļ noiet kājām 136 kilometrus no Kolkas raga līdz Dubultiem: šogad maijā šajā ceļā devās 571 gājējs. Viņu pulkā bija arī “Gada farmaceite 2015”, Mana aptieka Salacgrīvā vadītāja 78 gadus vecā Maiga Liepiņa. Pa ceļam daudzi padevās, taču ne jau Maiga! Viņa bija starp tiem 328, kas sasniedza finišu un pozēja uzvarētāju karaļkrēslā.

Ceļā. “Man patīk iet —  lai justos brīva, gūtu nebijušus iespaidus!” Maiga Liepiņa  arī ikdienā ir aktīva nūjotāja Ceļā. “Man patīk iet —  lai justos brīva, gūtu nebijušus iespaidus!” Maiga Liepiņa  arī ikdienā ir aktīva nūjotāja
Ceļā. “Man patīk iet — lai justos brīva, gūtu nebijušus iespaidus!” Maiga Liepiņa arī ikdienā ir aktīva nūjotāja
Meliem īsas kājas

“Kopienu “Baltais kalns” pamanīju nejauši. Izrādās, šis pārgājiens notiek jau astoto gadu. Ja reiz pamanīju, tad man noteikti vajadzēja tur piedalīties. Vēl jo vairāk tāpēc, ka runa bija par Kolku, kur pirms piecdesmit septiņiem gadiem atradās mana pirmā darbavieta! Gribēšana bija liela, par varēšanu arī nešaubījos. Tikai divi pretargumenti. Pirmais: kurš mani aizstās aptiekā? Nedrīkst taču pārgājiena dēļ klapēt aptieku ciet! Kaut gan — divdesmit pieci gadi bez atvaļinājuma, vai tad es arī nebūtu pelnījusi kādu atelpu?! Citai pensionārei tā varbūt būtu zvilnēšana ar adīkli iepretī televizoram, bet man netīk sēdēšana  bezdarbībā. Esmu aktīva, ātra, šiverīga. Par laimi, aptiekā mani aizstāt pieteicās mazdēls Normunds. Viņš arī ir farmaceits — mūsu dzimtā jau trešajā paaudzē tur godā šo profesiju. Normunds gan strādā Rīgā, tomēr dažas dienas varēja izbrīvēt: “Omīt, kāda runa, es tevi palaidīšu!” Otrs iemesls, kāpēc šis pārgājiens varēja iet secen, bija mans vecums. Ja dalībnieka anketā atzīšos, ka man ir 78 gadi, rīkotāji var sabīties un man atteikt. Tāpēc ņēmu un — līdzīgi bijušajam veselības ministram Guntim Belēvičam — sameloju: nokrāpu sev desmit gadiņus. Kā visiem meliem, arī maniem bija īsas kājas — beigās viss atklājās,” mazliet viltīgi smaida farmaceite Maiga.

Ar mazdēlu Dāvi. Viņš pārgājienā Kolka—Dubulti piekāpās omītei Ar mazdēlu Dāvi. Viņš pārgājienā Kolka—Dubulti piekāpās omītei
Ar mazdēlu Dāvi. Viņš pārgājienā Kolka—Dubulti piekāpās omītei

 

“Tantuks ilgi nevilks...”

Kolkā Maiga ieradās kādu laiku pirms starta. Drošāk un interesantāk iet kompānijā, tāpēc uzaicināja līdzi vecāko no pieciem mazdēliem — Dāvi. Puisis atsities omītē, tikpat aktīvs, tikai šoreiz notikusi neliela pārrēķināšanās un spēku nenovērtēšana: īsi pirms pārgājiena Dāvis piedalījies Stipro vīru skrējienā Ķegumā un Rīgā pieveicis pusmaratonu. Kājām tik liela slodze nenāk par labu, arī Jeļena Prokopčuka uzsverot, ka pirms nākamās slodzes kājas labi jāatpūtina. Tā nu gadījās, ka pārgājiena vidū Maiga palika bez kompanjona. Taču labāk lai stāsta viņa pati!

Pārgājiena “ģimenīte”:  Diāna, Maiga, Mārtiņš Pārgājiena “ģimenīte”:  Diāna, Maiga, Mārtiņš
Pārgājiena “ģimenīte”: Diāna, Maiga, Mārtiņš

“Kolkā uz starta bija tik daudz ļaužu, ka sāku satraukties. Sapratu, ka jāizraujas priekšgalā, jo man, tādai maziņai, barā būs grūti. Mazdēls mani panāca tikai pēc divpadsmit kilometriem un bija puktīgs, viņam sāpot kājas, bet manis dēļ dabūjis traki skriet. Tālāk gājām kopā. Ilgvars par mums ļoti rūpējās — ar auto sekoja mums pa asfaltu, atpūtas brīžos pienesa našķus un pirmajā naktsmītnes vietā Rojā jau bija uzcēlis telti. Laikam man tas sākuma skrējiens nebija nācis par labu, jo pirms Rojas, pārbridusi Melnsila upīti, rāpjoties stāvajā krastā, salīgojos — ja Dāvis nebūtu pieturējis, vējš mani uz dibena iepūstu atpakaļ upē. Mani piecdesmit kilogrami pamatīgai vēja brāzmai nieks vien ir, tas pat kokus lauž un mājām jumtus rauj nost! Turklāt atzīstos, man ir tāda indeve — ja vējainā laikā ap galvu nav apsiets lakatiņš, vestibulārais aparāts var streikot. Mārtiņš, ar kuru sagadījās kopā noiet pēdējo posmu līdz Dubultiem, to ievēroja un nosprieda: “Nu, šitas tantuks ilgi nevilks...”

Maigas Liepiņas pārgājiena ekipējums:  viegla mugursoma, nūjas, ar kurām soļi lielāki  un atspēriens labāks, naģene un parastas kurpes  (ne firmas botas vai dārgi speciāli apavi!) —  un finišā tikai viena maza tulzniņa Maigas Liepiņas pārgājiena ekipējums:  viegla mugursoma, nūjas, ar kurām soļi lielāki  un atspēriens labāks, naģene un parastas kurpes  (ne firmas botas vai dārgi speciāli apavi!) —  un finišā tikai viena maza tulzniņa
Maigas Liepiņas pārgājiena ekipējums: viegla mugursoma, nūjas, ar kurām soļi lielāki un atspēriens labāks, naģene un parastas kurpes (ne firmas botas vai dārgi speciāli apavi!) — un finišā tikai viena maza tulzniņa

Rojā Dāvis mani pamatīgi nopētīja un paziņoja: “Omīt, tu izskaties pēc zombija!” Nu sākās satraukumi. Dāvis, man nezinot, piezvanīja manai meitai. Viņa zvana man: “Ko tu iedomājies savā vecumā! Mums visiem tevis dēļ nervi beigti!” Pati jutu, ka tik traki gan nemaz nav, bet kā to bērniem pierādīt? Izslējos, cik nu spēju, un telefonā nodziedāju no “Čikāgas piecīšu” repertuāra: “Par mani, draudziņ, nebēdā!” Par laimi, visi nomierinājās, varējām iet gulēt.  Diemžēl pēc otrā posma Mērsragā Dāvis izstājās. Zēnam ļoti sāpēja locītavas, tad kāpēc mocīties? Es arī viena nepazudīšu, turklāt pārgājienā bija daudz vieninieku, gan atradīšu kompāniju! Nākamais bija pats garākais posms — 38  kilometri līdz Zīvārtiņa nometnei pie Apšuciema. Pa ceļam ir Engure, kur dzīvo Dāvja sievasmāte. Viņi mani pierunāja nakti pārlaist Engurē — labāk taču gulēt siltā gultā, nevis zem koka. Tā nu sanāca, ka šo ērtību dēļ trešajā dienā man vajadzēja noiet 36 plus 15 kilometrus. Cēlos augšā trijos. Izlēmu, ka vienai caur mežu iet bail, tur esot manītas mežacūkas. Gāju apkārt pa ceļu. Redzēju, ka ceļmalā guļammaisos guļ daži mūsējie. Tālāk manīju dažus ar galvas lampiņām, tātad arī mūsējie. Kad satiku Mārtiņu un Diānu, apvaicājos, vai drīkstu viņiem pievienoties. Tie abi arī bija vieninieki: Diānas draugs pirms pārgājiena savainojis kāju, tāpēc Mārtiņš uzņēmies par meiteni šefību. Mārtiņš smējās: “Mēs esam kā ģimenīte, es varētu būt tētis, Diāna — mana meita, bet Maiga — omīte.”

Kopā, protams, vieglāk. Gājām pļāpādami, jokus stāstīdami. Kādai meitenei iemācīju pareizi lietot nūjas. Viņa tās nevis izmantoja atspērienam, bet tikai nesa rokās. Tāda nelaime piemīt daudziem — špacierē ar nūjām rokās, pat nenojaušot, cik viegli un ērti iet, ja tās izmanto pareizi. Ieskatījos, ka arī Mārtiņš tā jancīgi liek kājas, it kā tipinātu uz pirkstgaliem. Kas vainas? Izrādās, viņam jau abas pēdas tulznās, kājas nevar pielikt pie zemes. Tas droši vien no nepiemērotiem apaviem. Man šajā ziņā laimējās — gāju ar ērtām ādas kurpēm, kurās nevar iebirt smiltis. Ne firmas botas, ne dārgi speciāli pārgājienu apavi, bet parastas kurpes! Pēc finiša pamanīju tikai vienu mazu tulzniņu pēdai sānos.

Nākamajā pēcpusdienā ap četriem mūsu trijotne jau bija galapunktā. Septiņas stundas pirms noteiktā laika! Tā arī nepiepildījās pareģojums, ka tantuks līdz galam neizvilks,” Maiga ir gandarīta.

 

Foto: no Liepiņu ģimenes albuma

Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada septembra numurā