“Kad apsēžos uz čopera, esmu tikai es, motocikls un ceļš. Pārējais tajā brīdī atkāpjas tālākajā plānā. Prāts ir brīvs no ikdienas, stresa,” tā savas izjūtas, nododoties motorizētajam vaļaspriekam, raksturo uzrunātie dakteri.
Aleksejs DEROVS
Mocis = draugs
Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas Gastroenteroloģijas, hepatoloģijas un nutrīcijas klīnikas vadītājam doc. ALEKSEJAM DEROVAM ir vairāki vaļasprieki. Viņš spēlē tenisu, arī šahu un krievu biljardu, dodas izjādēs ar zirgu. Pirms pieciem gadiem šiem brīvā laika pavadīšanas veidiem piepulcējās arī motobraukšana.
Vientuļais vilks
“Motoklubu asociācijas rīkotajās motobraucēju parādēs parasti nepiedalos. Tajās ar saviem spēkratiem brauc vairāki tūkstoši dalībnieku, bet es neesmu īstais pūļa cilvēks, drīzāk — vientuļais vilks. Neesmu arī nevienā no motoklubiem, jo tas tomēr uzliek zināmus pienākumus. Savulaik man bija doma kādā iestāties, taču nav īstas motivācijas, kāpēc tas būtu jādara. No iesaistīšanās motoklubā attur arī tas, ka darba specifikas un noslogotības dēļ reti izdotos izbrīvēt laiku, lai vismaz pāris reižu gadā piedalītos lielajos motobraucēju pasākumos. Tas bieži vien ir viens no noteikumiem, kas jāievēro motoklubu biedriem.
Pērn bija pagara ziema, tāpēc arčoperisanāca mazāk pārvietoties, šogad pavasaris sākās agri. Parasti braucu līdz oktobra sākumam, kamēr vēl ir silts. Tiklīdz regulāri sāk plosīties lietus un vējš, savu Yamaha ieziemoju.
Traucoties ar moci pa šoseju vējainā laikā, šķiet, ka vēja spēks pieaug divtik — ir nevis desmit metri sekundē, bet vismaz divdesmit. Motobraucēju izpurina pamatīgi, tāpēc vējā un lietū pārvietoties ar šo transportlīdzekli nav patīkami. Taču gadās braukt arī šādos laikapstākļos, turklāt motociklisti saka: “Ja tu nebrauc lietū, tu nebrauc vispār!” Jādomā arī par motociklu, kam šādi apstākļi ne vienmēr ir labvēlīgi. Mocis tomēr ir draugs, neatņemama dzīves sastāvdaļa.”
Azarts saprāta devās
“Pie mums motociklu tirgus ir diezgan ierobežots. Kad vajadzēja izvēlēties, kuru pirkt, svārstījos starp Honda un Yamaha. Paliku pie japāņu Yamaha čopera. Man patīk tā izmērs un komforta līmenis. Motocikla respektablums. Šādu spēkratu nevar nepamanīt un nedzirdēt. Nenoliedzami — braukšana ar čoperi ir patīkama izklaide, nevis tikai pārvietošanās no punkta A uz punktu B. Ceru, ka esmu azartisks un vienlaikus piesardzīgs motobraucējs. Nezinu, kā būtu bijis, ja ar moci sāktu braukt agrā jaunībā, kad tarakāni galvā un jūra līdz ceļiem. Tā tiešām ir suģestējoša sajūta, kad, pieaudzējot ātrumu, traucies vēja spārniem. Adrenalīna līmenis uzlec debesīs!
Motobraucējam gluži kā šahistam ir jāpārredz laukums un jāparedz vairāki gājieni uz priekšu. Jāseko, kā brauc citi. Mašīnā esi vairāk aizsargāts nekā uz motocikla, kaut gan čoperi tā izmēru dēļ varētu pielīdzināt nelielam auto.
Uz darbu ar motociklu parasti nebraucu. To zināmā mērā nosaka dreskods. Motobraukšanai nododos pēc darba vai nedēļas nogalē.”
Sanktpēterburgas Harley Davidson starptautiskajā festivālā, tautumeita no aģentūras Live Riga
Skarbo vīru tēls
Ķirurgs, proktologs un flebologs VLADISLAVS SEMEŅUKS jau trīs gadus pa ceļiem Latvijā un citviet traucas ar leģendāro motociklu Harley Davidson. Jaunais hobijs viņam pavēris citu skatu uz apkārtējo pasauli.
Iepazīst citādu Rīgu
“Kad 2013. gadā motosezonas atklāšanas parādē piedalījos pirmoreiz, bija kādi divarpus vai trīs tūkstoši dalībnieku, šogad — jau par diviem tūkstošiem vairāk. Motociklu parādes popularitāte arvien pieaug, motobraucēji to ar nepacietību gaida kopš brīža, kad noslēdzas iepriekšējā sezona. Tā ir iespēja satikties cilvēkiem, kam ir tāds pats hobijs kā tev, paskatīties, kādi jauni motocikli parādījušies, kā uztjūnēti, kas mainījies motociklistu ekipējumā.
Ja laikapstākļi labvēlīgi, ar motociklu sāku braukt jau aprīļa sākumā un to daru līdz oktobra beigām vai pat ilgāk, ja nav iestājusies ziema. Uz motocikla sēžos ne vien nedēļas nogalē vai motobraucēju pasākumos, bet arī braucu uz darbu. Kad Rīgā daudzas ielas remontē, pārvietoties ar moci ir ērtāk un ātrāk.”
Kopīgais brauciens kolonnā uz Sanktpēterburgu
Interesantākās vietas
“Sezonā nobraucu apmēram desmit tūkstošus kilometru. Mani iecienītākie maršruti ved uz kaimiņu valstīm: Lietuvu, Igauniju, Baltkrieviju un Krieviju, kurp parasti dodos uz motobraucēju pasākumiem. Šogad plānoju mērot ceļu uz Austriju, kur ik gadu septembra sākumā notiek vērienīga motociklistu pulcēšanās — no visām pasaules malām sabrauc ap simttūkstoš dalībnieku. Man pat grūti iedomāties vienuviet tādu motociklu daudzumu, tāpēc šo skatu gribu ieraudzīt savām acīm.
Dodoties garākos braucienos, dienā vidēji pieveicu no piecsimt līdz septiņsimt kilometriem. Neliela elpas atvilkšana sanāk ik pēc pārsimt kilometriem pie degvielas uzpildes stacijas, lai uztankotos. Pa nakti ar moci gan nepārvietojos, jo šajā diennakts daļā to nav pārāk labi darīt.
Ļoti patīk piedalīties starptautiskajā Harley Davidson motociklu parādē Sanktpēterburgā, kurp pošos jau trešo reizi. To rīko ar lielu vērienu, arī pilsēta piesaista ar arhitektūru, daudzām vēsturiskām ēkām. Iedvesmojušies no maniem stāstiem, šogad šajā pasākumā piedalīsies arī vairāki mana motokluba biedri.”
Parādes brauciens pa Sanktpēterburgas ielām
Pirmais mocītis
“Motocikla mugurā mani pirmoreiz uzsēdināja tēvabrālis, kuram piederēja Minskas motorūpnīcā ražots modelis, tāds diezgan viegls. Sākumā ar mocibraucām abi, bet tas bija apgrūtinoši, tāpēc drīz vien es, astoņgadīgs puika, stūrēju patstāvīgi, bet onkulis skrēja blakus motociklam un pamācīja, kas un kā jādara. Man nemaz nebija bail, jo apļojām pa tuvējo pļavu, turklāt līdzsvaru pratu noturēt labi, jo jau bija riteņbraucēja pieredze. Galvenais bija nesajaukt gāzes padevi ar bremzi.
Pirms deviņiem gadiem nopirku skūteri, kaut man bija auto. Gribēju kļūt mobilāks un nenīkt sastrēgumos. Sešas sezonas nobraucis ar skūteri, pārliecinājos, ka pa Rīgu droši un ērti iespējams pārvietoties arī ar transportlīdzekli uz diviem riteņiem, sevišķi vasarā. Tas mani mudināja iegādāties motociklu. Lai saprastu, kas ir kas, notestēju paziņu sporta baiku.
Aizraujos ar kalnu slēpošanu, bet šā sporta veida sezona Latvijā ir diezgan īsa, uz Alpiem tieku labi ja reizi gadā un uz nedēļu. Taču, kad pabraucu ar sporta baiku, sapratu, ka gūstu līdzīgas sajūtas un emocijas kā ar slēpēm no kalna. Pēc ilgām pārdomām, vai pirkt sporta baiku vai čoperi, izvēlējos pēdējo — 2013. gadā nopirku leģendārās firmas Harley Davidson čoperi. Mani vienmēr piesaistījis skarbo vīru tēls un dzīvesveids, ar ko asociējas šis mocis.
Tagad esmu motokluba Harley Owners Group Riga Chapter Latvia biedrs. Tajā, manuprāt, apvienojušies brīnišķīgi cilvēki, ar kuriem ir interesanti pavadīt laiku. Dodamies kopīgos braucienos, piedalāmies dažādos pasākumos. Piemēram, maija vidū mums Vecrīgā bija Harley Davidson party, motokluba biedriem ir tradīcija sapulcēties 31. decembrī un apmest kādu loku pa Vecrīgu vai aizbraukt līdz Jūrmalai.”
Foto: no A. Derova un V. Semeņuka albuma
Pilnu raksta versiju lasiet Doctus 2016. gada jūlija numurā
