PORTĀLS ĀRSTIEM UN FARMACEITIEM
Šī vietne ir paredzēta veselības aprūpes speciālistiem

Vispirms bija ķirurģija...

I. Vainovska
Vispirms  bija ķirurģija...
Liepājas diecēzes luterāņu bīskaps PĀVILS BRŪVERS atklāj epizodes ar izšķirīgu nozīmi profesionālajā ziņā gan tad, kad kļuva par ķirurgu, gan vēlāk — par mācītāju. Ārsta un mācītāja profesijām ir daudz kopīga, taču viņš atzīst: ārsts savā dzīvē redz daudz vairāk ciešanu.

Bīskaps Pāvils Brūvers:  “Kad izvēlējos medicīnu, tā nebija  tik daudz zinātniskā interese,  cik vēlme palīdzēt cilvēkiem,  būt ar viņiem kopā.” Bīskaps Pāvils Brūvers:  “Kad izvēlējos medicīnu, tā nebija  tik daudz zinātniskā interese,  cik vēlme palīdzēt cilvēkiem,  būt ar viņiem kopā.”
Bīskaps Pāvils Brūvers: “Kad izvēlējos medicīnu, tā nebija tik daudz zinātniskā interese, cik vēlme palīdzēt cilvēkiem, būt ar viņiem kopā.”
Vai tad zeķi neesi lāpījis?

"Patiesībā gribēju studēt mūziku, mācīties konservatorijā," atzīstas P. Brūvers, kas Jurjāna mūzikas skolā bija apguvis vijoļspēli. Lai arī, paklausot tēva pamudinājumam, tika pabeigts celtniecības tehnikums, Pāvils sapratis, ka neies tēva pēdās un par celtnieku nekļūs. Pieteicies iestājpārbaudījumiem konservatorijā, atstājis celtnieka darbu un meklējis, ko varētu strādāt tādu, lai pasaudzētu rokas un lai būtu vairāk brīva laika. Tā nokļuvis Rīgas 1. slimnīcā, kur sācis strādāt par sanitāru.

"Septiņas diennaktis mēnesī, pārējais laiks brīvs. Man tāds režīms likās ideāls - tieši man. Tur satikos ar tādiem entuziastiem, kas slimnīcā strādāja, jo gribēja kļūt par medicīnas studentiem. Viņi ņēma mani līdzi uz operācijām, un skatoties man palika slikti ap dūšu. Es nevarēju visu izturēt," atceras bīskaps. "Bet tad vienreiz naktī ieveda piedzērušos cilvēku ar stipri sasistu seju. Ārsts, kas bija ebrejs, gribēja viņu aprūpēt. Bet pacients briesmīgi nejauki viņu lamāja antisemītiskiem vārdiem. Dakteris nosvieda visus instrumentus, cimdus un teica - še, sašuj tu viņu, es viņu neapstrādāšu! Saku: es jau nemāku. Vai tu nekad zeķi neesi lāpījis? Esmu jau esmu. Nu, tad salāpi viņu kā cauru zeķi un pie reizes aizšuj arī muti! Ja dakteris liek, jādara. Kad to sāku, uzreiz radās interese. Tajā laikā biju Uzņemšanas nodaļā, tad pārcēlos uz operāciju zāli, domāju - kāpēc es nevarētu medicīnu studēt? Sapratu, ka nevarēšu tā uzreiz tikt iekšā. Iestājos sagatavošanas kursos, izgāju tos un medicīnas institūtā iestājos nākamajā gadā."

Sieva Rita savulaik arī gribējusi par dakteri būt, bet nobijusies no konkursa un studiju smaguma. "Viņa izvēlējās valodniecību. Bet šodien mūsu mājās tieši viņa ir tā dakteres dvēsele, kas visu laiku rūpējas, ja kādam kas notiek. Es joprojām varu palīdzēt, ja ir kādas ķirurģiskas lietas, vai novērtēt, cik nepieciešama ir ārsta palīdzība. Ķirurģija jau man bija tuvu." Dēls Pēteris - kardiologs. "Dēls sākumā nemaz nebija domājis par dakteri kļūt, nemēģināju viņu arī pierunāt. Viņš gribēja kļūt par psihoterapeitu. Teicu - nu, ja tu tiešām gribi būt par īstu psihoterapeitu, nodarboties ar ārstniecību, vispirms izmācies par terapeitu un tad to "psiho-" var piemācīties klāt. Viņš tā arī izdarīja. Sāka studēt medicīnu, aizrāvās. Es viņam kādreiz prasu, kur tad ir tās "psiho lietas". Ak, tās jau sen esot aizmirstas. Viņš ir aizrāvies ar kardioloģiju, ar "sirds lietām"."

Anatomijas nodarbība 1971. gadā Rīgas Medicīnas institūtā Anatomijas nodarbība 1971. gadā Rīgas Medicīnas institūtā
Anatomijas nodarbība 1971. gadā Rīgas Medicīnas institūtā
Mēs taču esam konkurenti

Studiju gadi Rīgā palikuši atmiņā kā smagi, bet ar jaukiem studiju biedriem un gaisotni. P. Brūvers atceras, kā pirmajā gadā studentu celtnieku brigādē kopā ar kursabiedru Artūru Tereško, tagad slavenu fitoterapeitu, kopā muzicējuši. "Es mācēju nospiest ģitārai stīgas augšā, bet īsti nemācēju ritmu uzturēt. Viņš atkal ļoti labi mācēja ritmu sist. Tad mēs divatā spēlējām: es spiedu un viņš tik spēlēja. Tā kopā muzicējām un dziedājām."

Joprojām ciešākas attiecības saista ar Juri Viņķeli, Rīgā ģimenes dzīvojot netālu un šad tad satiekas. "Viņš bija grupas biedrs un pat draugs, mēs kopā visādas blēņas darījām. Mūs arī kopā izmeta no institūta." 1976. gadā P. Brūvers bija spiests pamest Latviju un divus gadus turpināja studēt medicīnu Ķelnes universitātē.

"Tā bija liela pārmaiņa, kad nonācu Vācijā. Kā diena pret nakti. Cik jauks studiju laiks ir Latvijā, tik bezpersonisks, attālināts un vēss Vācijā. Sabiedriskā dzīve ir citāda. Īsti nevarēju saprast, kāpēc kursabiedri ir tādi nepieklājīgi ne tikai pret mani, bet cits pret citu arī. Vēlāk man paskaidroja - mēs taču esam konkurenti, mēs neesam draugi. Katram būs sava prakse, savs bizness. Varbūt tāpēc, ka esmu šeit dzimis un audzis, Latvijā attiecības šķita sirsnīgākas, mīļākas. Vācijā tādas nekad neveidojās. Tās bija lietišķas, formālas. Vācieši ļoti augstu vērtē statusu - doktors, profesors. Un tad jābūt arī stājai, distancei. Latvijā pat profesori un doktori bija vairāk nekā savējie."

Entuziasmu nodarboties ar medicīnu, kas bija veidojies Latvijā, pamazām atvēsināja arī darbs Ķelnes slimnīcā. Līdz sekoja darba piedāvājums radio "Brīvā Eiropa". "Man nebija tik daudz tās zinātniskās intereses par medicīnu, cik vēlme palīdzēt cilvēkiem, būt ar viņiem kopā. Šķita - radio būs īstais. Esmu uzaudzis kristīgā ģimenē, tāpēc labprāt taisīju kristīgos raidījumus. Padomju sistēma jau sāka grīļoties, vecā ideoloģija aizgāja nebūtībā, un man likās, ka jāpiedāvā sen pārbaudītas kristīgās vērtības. Bet ar laiku sapratu, ka man pietrūkst zināšanu, lai varētu taisīt kvalitatīvus raidījumus." Radio vadība atbalstīja P. Brūvera lūgumu, un viņš devās studēt teoloģiju. Vietējās latviešu draudzes mācītājam progresējošas slimības dēļ ik pa laikam bija nepieciešams aizvietotājs, līdz beigās viņš mudināja P. Brūveru kļūt par pilntiesīgu mācītāju. "Ja tas lietai nāk par labu, kāpēc ne?"

Pāvila pašportrets 1971. gadā Pāvila pašportrets 1971. gadā
Pāvila pašportrets 1971. gadā
Bez pašpārliecinātības. Ar iejūtību

Bīskaps secina, ka starp ārsta un mācītāja darbu līdzība ir ļoti liela. "Kad es vēl studēju, mums bija ļoti jauks docents Štifts. Viņš teica tā: mums jābūt tam, kas agrāk ciemā bija mācītājs. Jāuzklausa cilvēki, kas nāk ar savām sāpēm, grūtībām. Mēs nevaram apskatīt tikai viņa vainu, ir jāņem kopumā, kāds viņš ir, un jāuzklausa visas viņa bēdas, cik vien tas iespējams. Jo slimības bieži vien ceļas no pārdzīvojumiem. Ja tos palīdz risināt, tas mudina atveseļoties."

Interesanti docents Štifts runājis arī par slimības smaguma atklāšanu tuviniekiem. Kam var un kam nevar atklāt. "Mēs teicām - tuviniekiem nevar, satrieks, ja mēs pārāk skaidri un tieši pateiksim. Viņš teica: nu, kam tad nevar? Vai bērniem? Vai nevar teikt brāļiem un māsām? Beigās sapratām, ka vienīgais cilvēks, kas tiek satriekts, uzzinot ko sliktu, un kam var rasties veselības problēmas, ir māte par savu bērnu. Pārējiem visiem var teikt. Vienīgi māte jāsaudzē. Tā ir atziņa, kas noder jebkurā saskarsmē."

P. Brūvers secina, ka ārstiem vajadzētu teikt patiesību vienmēr un visur, skaidrība ir labāka. "Esmu piedzīvojis gadījumu kādā ģimenē, kur bija nedziedināmi slims cilvēks. Viņš visu laiku tika barots ar visādām cerībām. Vēl pāris nedēļu pirms nāves viņš gribēja pirkt jaunu mašīnu, bet tas ir ļoti slikti, ja cilvēku tur ilūzijās. Zinot patiesību, viņš varētu sakārtot to, kas šajā dzīvē jāpaspēj izdarīt."

Ārsta un pacienta attiecībām jāsakņojas patiesībā un sapratnē, cilvēcībā. "Citreiz daži dakteri grib izlikties dikti gudri un saka: tagad ņem to un to, tikos un tikos. Lielākoties jau pacienti tik paklausīgi norādījumiem neseko. Bet, ja viņiem izskaidro, kāpēc ko dara un kāpēc šīs zāles nevar ņemt kopā ar tām, cilvēks nodomā - ahā! Viņš saprot, viņam arī interesē piedalīties, tas palīdz atveseļoties. Cilvēks tad to dara apzināti, nevis mehāniski samet zāles mutē. Svarīgi arī runāt pacientam saprotamā valodā, bet var gadīties, ka ārsts nemaz nezina tos vienkāršos vārdus. Kad mācījos, lielākoties viss bija latīniski. Ir daudz jēdzienu, kas latviski nemaz nav mācīti."

Lai arī laika trūkums bieži tiek piesaukts kā ārsta un pacienta attiecību grāvējs, bīskaps tam nepiekrīt. "Pie saviem dakteriem neesmu manījis, ka viņiem nebūtu laika. Jā, viņi ir ļoti noslogoti. Parasti aprīlī, reizi gadā, apmeklēju kardiologu pēc dēla uzstājīga lūguma. Tad man jāpierakstās jau februārī. Toties tad viņi pilnībā pievēršas man."

Pēc pieredzes P. Brūvers zina teikt, ka ļoti uzmanīgam jābūt ar pašpārliecinātību. "Pats ar to esmu iekritis. Nostrādāju ķirurģijā apmēram 10 gadus, man šķita - daudz ko saprotu un zinu. Reiz atnāk viens cilvēks ar sāpošu kāju, bet tur nekā nav! Neko nevar redzēt, nevar sataustīt. Nu, sasists tikai, varētu iet mājās, bet viņam sāp. Tikai tā - drošības dēļ - aizsūtīju uz rentgenu. Un skatos - ir! Plīsums. Vajadzēja ģipsēt. Lai arī biju pārliecībā, ka tur nekā nav. Un tā vienu otru reizi dzirdu, ka dakteris kādu aizsūtījis mājās, jo nekā nav, bet cilvēks pēc pāris dienām nomirst ar kaut ko ļoti būtisku. Tagad labi, ka ir vēl vairāk tehnoloģiju, objektīvu rādītāju. Un, ja cilvēks atnāk ar šiem objektīvajiem rādītājiem, es vairāk viņam cauri redzu, nav jāpaļaujas tikai uz intuīciju. Bet jāskatās ne jau tikai uz analīžu rezultātiem, lai cik nozīmīgi tie būtu, un bildēm. Svarīgi redzēt cilvēku un "savilkt" visu kopā."

                                                                                                         Foto: I. Vainovska un no P. Brūvera arhīva

Pilnu raksta versiju lasiet "Doctus" 2014. gada aprīļa numurā